Priestera Onufrija Pujata piemiņai!
Dārgie draugi!
19.10.2021. es dalījos ar Vatikāna Radio klausītājiem savās pārdomās par pēkšņā nāvē mirušo 42 gadus veco priesteri Mihailu Sivicki, kurš kļuva jau par otru Covid-19 upuri pēdējā pusgada laikā no Latvijas priesteru vidus. Tagad es atkal dalos ar sēru vēsti par 88 gadus veca ilggadējā Vārkavas un Jasmuižas draudžu prāvesta Onufrija Pujata aiziešanu mūžībā, kuru Kungs pēc smagas un ilgstošas asins vēža slimības paaicināja pievienoties Svēto sadraudzībai debesīs tieši 2. novembra naktī, kad mēs svinam Visu mirušo piemiņas svētkus. Šoreiz aizgājēja nāve nebija negaidīta, jo jau pāris nedēļas ļaunās slimības izmocītā miesa pamazām dzisa; ilgāku laiku zāļu iespaidā bieži vien pazuda atmiņa, kas vairs neļāva prāvestam pašam novadīt dievkalpojumus, ko pēdējā posmā viņam palīdzēja Preiļu dekāns Jānis Stepiņš. Tāpēc aizgājēja jaunākā māsa Vanda viņu kopa un aprūpēja šo pēdējo mēnesi.
Pr. Onufrijs ir piedzimis 28.04.1933. Nautrēnu pagastā Pujatu sādžā kā 4. bērns astoņu bērnu ģimenē, kurā bija 4 dēli un 4 meitas. Vecākā māsa Lūcija mira jau agrā bērnībā. Dievbijīgie vecāki izlūdza no Dieva Priesterības paaicinājumu visiem četriem dēliem, taču jaunākajam dēlam Dominikam padomju vara neatļāva kļūt par priesteri, jo ģimenē jau bija 3 brāļi priesteri: vecākais brālis Jāzeps, kurš Kristus Baznīcā nokalpoja 48 gadus un ir jau mūžībā, kardināls Jānis, kurš šogad 29.03. svinēja Priesterības 70 gadu jubileju, un brālis Onufrijs, kurš Kunga druvā nokalpoja 62 gadus. Pēc Nautrēnu vidusskolas pabeigšanas Onufrijs 1951. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, bet 1954. gadā viņš tika iesaukts uz diviem gadiem padomju armijas dienestā Severomorskā. Pēc atgriešanās mājās viņš turpināja studijas Rīgas Garīgajā seminārā 10.05.1959. Rīgas sv. Jēkaba katedrālē bīskaps Strods viņu ordinēja par priesteri. Savu Pirmo sv. Misi primiciants svinēja 24.05.1959. dzimtajā Nautrēnu jeb Rogovkas baznīcā. Sākotnēji jaunais priesteris strādāja par vikāru Varakļānu, Viļakas, Viļānu un Preiļu draudzēs, vēlāk bija prāvests Andrupenes un Pušas draudzēs, bet kopš 1975. gada jau 46 gadus viņš kalpoja Vārkavas un Jasmuižas draudzēs, apkalpojot līdz 2006. gadam arī Znotiņu draudzi, no kuras ministrantiem iedvesmoja uz Priesterību pr. Aināru Londi.
12.05.2019. pr. Onufrijs svinēja savas Priesterības 60 gadu jubileju, saņemdams daudzus pateicības ziedu klēpjus no ticīgajiem un pašvaldībām, jo viņš bija vienkāršas dabas cilvēks, atšķirīgs no citiem brāļiem ar savu sirsnīgumu, smaidu un atvērtību uz cilvēku vajadzībām, par ko tauta viņu mīlēja. Prāvests bija arī labs saimnieks ne tikai draudžu dievnamu remontdarbos, bet arī savā nelielajā saimniecībā, kuru pats uzturēja, kamēr bija dzīva vecā saimniece. Viņš ļoti mīlēja mājdzīvniekus, sevišķi sunīšus, kuri nereti viņu pavadīja pat pāri dievnama slieksnim. Dievs viņu bija apveltījis ar muzikalitātes dāvanu, jo bija iemācījies spēlēt uz vijoles un fisharmonijas, kas agrāk bija visizplatītākais mūzikas instruments katrā baznīcā paralēli ērģelēm, kur tās bija iespējams uzstādīt.
Personīgi pazinu pr. Onufriju, satiekot viņu Aglonas svētkos, kur viņš pavadīja daudzas stundas biktskrēslā. Bija sirsnīgs, labsirdīgs garīdznieks, kaut arī kluss pēc dabas, bet ar skaistu smaidu sejā. Kad kalpoju Jūrmalas draudzēs, ērģelnieks Staņislavs Andžāns, kurš vairākus gadus bija braukājis uz Vārkavu pie prāvesta spēlēt ērģeles, ierosināja aizbraukt ar Majoru kori uz sv. Antona atlaidām nodziedāt Misi Vārkavas baznīcā. Tā mēs 2003. gada 14.06. devāmies ar tajā laikā lielo Majoru kori svētceļojumā uz Vārkavu, kur prāvesta celebrētajā dievkalpojumā izpildījām sarežģīto polifonisko Franciska Wita komponēto Misi sv. Franciska Xaveri godam un vareno “Te Deum laudamus”. Tad arī tuvāk iepazinu pr. Onufriju kā ļoti laipnu, viesmīlīgu garīdznieku, kurš bija ļoti priecīgs un aizkustināts par mūsu kora vareno skanējumu, teikdams, ka nebija šo Misi dzirdējis vairāk kā 25 gadus.
Noteikti par aizgājēja vairākām labajām cilvēciskajām īpašībām varētu vairāk pastāstīt viņa divi māsas Annas Petrovskas dēli - priesteri Imants un Viktors, kuri turpina Pujatu dzimtas priesterisko līniju, kā arī prāvesta garīgie audzēkņi – pr. Ainārs Londe un Guntars Skutels, kurus uz Priesterību iedvesmoja tieši priestera Onufrija dzīves un kalpošanas piemērs.
4.11. pl. 11:00 Vārkavas dievnamā notika bēru dievkalpojums, pēc kura prāvesta mirstīgās atliekas tika guldītas baznīcas dārzā. Diemžēl arī šīs bēres iekrita stingro ierobežojumu laikā pandēmijas apstākļos, kas atkal neļāva brāļiem priesteriem un ticīgai tautai klātienē kuplā skaitā pavadīt savu mīļoto prāvestu mūžībā. Un atkal man nācās vienam pašam savā Lielvārdes baznīcā nodziedāt bēru dienā 10:15 Eksekvijas, kuras pr. Onufrijs vienmēr mīlēja dziedāt priesteru bērēs.
Aizlūgsim no sirds par aizgājēju, lai Labais Pestītājs, kuram viņš bija uzticīgi kalpojis, pieņem pr. Onufrija vienkāršo un skaisto dvēselīti savos debesu plašumos, lai piedod visas cilvēciskās vainas un kalpošanas nepilnības un ļauj viņam ātrāk slavēt Kungu brīnišķīgajā mūžīgo Lieldienu Euharistijā debesu priesteru saimē.
pr. Andris Solims
