|
|
 |
Tukuma dekāns Alberts Buliņš mūžībā
Kristus ir augšāmcēlies!
Dārgie draugi!
17.04.(2026.) Krāslavas draudze pārpildītajā dievnamā ar svinīgo bēru sv. Misi pavadīja mūžībā savu ilggadējo ganu dekānu Eduardu Voroņecki, guldot pēc tam viņa mirstīgās atliekas Daugavpils katoļu kapos blakus citiem tur apglabātajiem brāļiem priesteriem. Un pēc pāris dienām 21.04. Latvijas Baznīca saņēma atkal jaunu sēru vēsti par emeritētā Tukuma draudzes dekāna priestera Alberta Buliņa aiziešanu mūžībā pl. 16:00 Dobeles slimnīcā, kurš viņš tika ievietots 21.04. rītā ar smagu elpošanas apgrūtinājumu. Pēdējo dzīves posma pusotru mēnesi pr. Alberts pavadīja Tērvetes pie Kroņauces sociālajā aprūpes centrā, jo strauji pasliktinājās viņa veselības stāvoklis, kas pieprasīja medpersonāla uzraudzību.
Priesteris Alberts Buliņš piedzima 22.07.1934. Kubuļu pagastā, Balvu novadā piecu bērnu ģimenē, kurā bija 4 dēli un 1 meita. Pirmos svētos sakramentus viņš saņēma dzimtajā Balvu draudzē, praktizējot savu ticību stingrā katoļticības garā. Mācījās vietējā Kubuļu pamatskolā. Dziļi ticīgo vecāku ģimenē un draudzē radās pirmie paaicinājuma uz Priesterību iedīgļi, kas nepazuda smagajos kara un Staļina režīma dramatiskajos pēckara gados. 11 gadus vecajam Albertam un viņa trijiem brāļiem nācās piedzīvot šausmīgu traģēdiju, kad 1944. gadā komunisti viņu acu priekšā dzimtās mājas pagalmā Kubuļos nošāva tēvu Jāzepu. Vēlāk māte Terēze ar bērniem pārcēlās projām no tās traģiskās vietas uz dzīvi Gaļānos jeb Vidsmuižā, kur daudzus gadus vēlāk Alberts bija kalpojis par prāvestu.
1954. gadā jauneklis Alberts iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, bet padomju vara viņu iesauca karadienestā, pēc kura viņš atgriezās atpakaļ un turpināja studijas minētajā RGS. 13.04.1961. diakonus Albertu Buliņu un Jāni Purvinski, nākamo Žitomiras-Kijivas diecēzes Ukrainā bīskapu, lietuviešu bīskaps Petras Maželis iesvētīja par priesteriem Rīgā, jo no 1960.-1964. gadam Latvijā nebija vairs savu bīskapu, kuri drīkstētu darboties kā bīskapi. Kā pirmā jauniesvētītā priestera Alberta darba vieta bija Aglonas draudzē, kur viņš kalpoja kā vikārs no 1961.–1965. gadam. Pēc vikāra kalpošanas gadiem Aglonā pr. Alberts Buliņš vienu gadu kalpoja kā prāvests Pildas un Istalsnas draudzēs līdz 1966. gadam. Pēc tam no 1966.–1970. gadam viņš bija Vidsmuižas draudzes prāvests. Jāpiezīmē, ka 1970. gadā nomira pr. Alberta māmiņa, kura tika apglabāta Aglonas draudzes kapos. Mīlestība uz savu māti un Aglonas Dievmāti dziļi iespiedās priestera sirdī, kurš arī vēlējās tikt apglabāts blakus savai māmiņai un jaunākajam brālim Antonam Aglonas kapos.
Viņa ražīgākais priesterības darba posms bija Jelgavas draudzē, kur pr. Alberts kalpoja kā prāvests un dekāns no 1970.–1991. gadam. Kad Rīgas Garīgajā seminārā atļāva uzņemt selekcionētā veidā studentus no citām bijušās PSRS republikām, vairāki Ukrainas jaunekļi atrada patvērumu Jelgavā pie dekāna Buliņa, kurš palīdzēja viņiem iestāties RGS, jo padomju vara pieprasīja Latvijas pierakstu un dažu darba gadu nostrādāšanu citu republiku puišiem, kuriem nācās meklēt darbu un mājokli vairākās Latvijas draudzēs. Un Jelgavas draudze, līdzīgi kā Rīgas sv. Antona draudze kļuva par patvērumu vairākiem šodien Ukrainā strādājošajiem priesteriem, kuri ir pateicīgi dekānam Albertam par sniegto atbalstu. Viņi saglabāja sirsnīgu draudzību ar dekānu Buliņu visos šajos gados. Bija aizkustinošs moments, kad daži no viņiem pirms diviem gadiem speciāli atbrauca no kara plosītās Ukrainas uz dekāna dzīves 90 gadu jubileju, kuru jau pensionētais un slimais priesteris nosvinēja Jelgavas katedrālē, kur bija kalpojis 21 gadu.
Otrs lielākais priestera Alberta kalpošanas posms bija no 1991.-2014. gadam Tukuma un Lamiņu draudzēs, kur viņš nokalpoja kā prāvests un dekanāta dekāns 23 gadus, saglabājot dekāna goda titulu arī pensijas gados, kas nebija viņam viegli. Pēc pārciestā insulta nācās zināmu laiku pavadīt arī “Raudas” pansionātā, kamēr dekāna Buliņa mirušā krustdēla Raimonda sieva Lidija paņēma viņu savā dzīvoklī Jelgavā, kur viņu aprūpēja līdz pat šī gada pavasarim. Vecuma nespēks un slimību progresējošie uzbrukumi ļoti novārdzināja pensionēto dekānu Albertu. Tomēr 14.04. viņš uz slimnieka ratiņiem “Tērvetes” pansionātā kopā ar savu lielo draugu paulīniešu tēvu Juri Krisūnu un Dobeles prāvestu Uldi Cēsinieku vēl nosvinēja savas Priesterības 65 gadu jubileju. Tā bija pēdējā sv. Mise, kurā viņš koncelebrēja kā Kristus karavīrs, kurš, pirms sv. Mises saņemdams grēku piedošanu Grēksūdzē, bija gatavs saņemt Kunga pavēsti ierasties Viņa troņa priekšā, lai nodotu norēķinu par šiem 65 kalpošanas gadiem Pestītājam un ticīgajiem.
Es personīgi pazinu dekānu Albertu kopš maniem seminārista gadiem un atceros viņu kā ļoti sabiedrisku, jautru un dziedošu priesteri ar skanīgu tenora balsi. Viņš bija muzikāls cilvēks, prata arī spēlēt ērģeles un cienīja kora mūziku. Katru gadu 15. novembrī es apsveicu telefoniski viņu Vārda dienā, kad mēs nedaudz aprunājāmies kā labi draugi. Kad zvanīju viņam pēdējā Vārda dienā pagājušajā gadā, es centos viņu garīgi uzmundrināt slimības un vecuma nespēkā, aicinot nest savu ciešanu krustu līdz galam. Tad nebiju iedomājies, ka tā būs mūsu pēdējā saruna ar viņu. Tagad es turpinu atbalstīt viņa dvēseli ar manām lūgšanām, lai labais Jēzus piedod savam kalpam visas cilvēciskās vainas un grēkus, kādu mums nevienam netrūkst, un iepriecina viņu savu priesteru saimē mūžīgajā debesu Euharistijā.
Atvadu sv. Mise tiks svinēta Jelgavas katedrālē 27.04. pl. 10:00 ar Ekseviju dziedājumu ievadā pl. 9:30. Pēc tam priestera Alberta Buliņa mirstīgās atliekas tiks pārvestas uz Aglonu un guldītas draudzes kapos blakus viņa māmiņai. Lai Aglonas Dievmāte aizbildina par viņa dvēseli pie sava dievišķā Dēla!
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Pavadot mūžībā Krāslavas dekānu pr. Eduardu Voroņecki
Kristus ir augšāmcēlies!
Dārgie draugi!
13.04.(2026.) vakars atnesa ļoti daudziem Latvijas katoļticīgiem skumīgu sēru vēsti par Krāslavas dekāna priestera Eduarda Voroņecka pāragro nāvi pl. 17:45, kas vairākiem bija negaidīts pārsteigums, jo kopš 20.03., kad pr. Eduards tika ievietots vispirms Krāslavas slimnīcā ar lielām muguras sāpēm, un nākamajā dienā tika pārvests uz Daugavpils slimnīcu, ļoti daudzi ticīgie un priesteri dedzīgi lūdzās par viņa atveseļošanos. Taču veselības stāvoklis kļuva arvien sliktāks, un pēc operācijas muguras muskulī 25.03. asins saindēšanās jeb sepse aizgāja līdz sirdij, sabojājot sirds vārstuli. Priesteris Eduards atradās Daugavpils slimnīcas reanimācijā, kur man bija iespēja viņu apmeklēt 30.03. un iedot Slimnieku sakramentu, kas viņam sagādāja lielu prieku. Kad es viņu ieraudzīju pieslēgtu pie aparātiem un ar elpošanas masku sejā, manu sirdi pārņēma slikta priekšnojauta, ka mēs tiekamies varbūt pēdējo reizi. Tāpēc centos savaldīties un uzmundrināt slimo brāli priesteri, ka viņam ir jācīnās un jāgrib dzīvot, lai vēl turpinātu kalpot Kristum. Man par izbrīnu, kad noņēma sejas masku, lai saņemtu Vissvētāko Sakramentu, pr. Eduards uzreiz lūdza, lai mēs palūgtos, “ka Dievs palīdzētu atvairīt ļaunā gara uzbrukumus”. Es teicu, ka ļoti daudzi par viņu lūdzas. Un tad es atcerējos sv. Avilas Terēzes vārdus, ko viņa teica pēc vienas vīzijas ar Kristu, ka sātans visbiežāk apmeklē tieši reanimācijas istabu, kur tas cenšas mirstošos atsist no ticības, iedvešot viņos pārliecību, ka Dievs nekad viņiem nepiedos visus cilvēka grēkus, ieskaitot arī izsūdzētos un piedotos grēksūdzē. Slimībai progresējot, bija vairāki mēģinājumi pārvest pr. Eduardu uz Rīgas Stradiņu slimnīcu, taču Daugavpils birokrātiskie ārsti tam visu laiku pretojās, ka viņi paši tikšot galā, lai tikai viņiem netraucējot strādāt. Kad pajautāju pašam pr. Eduardam, vai viņš gribētu tikt pārvests uz Rīgas slimnīcu, viņš divreiz izsaucās: “Ar lielāku prieku, ar lielāku prieku!” Tas izskanēja kā palīdzības sauciens manās ausīs.
Beidzot 1.04. slimnīcas vadība piekrita viņu pārvest uz Stradiņa slimnīcas kardioloģijas intensīvo nodaļu, kur Lielajā Ceturtdienā (2.04.) viņš tika ievadīts mākslīgajā komā un atradās tajā līdz pat nāves brīdim. Lielajā sestdienā (4.04.) viņam tika veikta sirds operācija, bet Augšāmcelšanās svētdienā vēl viena operācija mugurā, jau 4. pēc kārtas. Diemžēl šāda novilcināšanās tikt uz Rīgu deva iespēju slimībai arvien progresēt, skarot arī plaušas, kad vairs nebija iespējams no ārstu puses glābt slimnieku, kaut arī medicīnas cīņa ar šo sepsi bija ļoti sīva. Ticīgā tauta un garīdzniecība bija mobilizēta dedzīgās lūgšanās. Personīgi es kopā ar Lielvārdes draudzi katrā sv. Misē sirsnīgi lūdzāmies par manas dzimtās draudzes Krāslavas gana atveseļošanos. Bet Dieva griba ir neizdibināma, kurai nevar pretoties neviens, arī Kunga kalps. Viņš labi apzinājās savu tuvo iespējamo aiziešanu, tāpēc vairākkārt bija apgādāts ar Slimnieku sakramentu gan Daugavpilī, gan Rīgā. Kā Kristus uzticīgais karavīrs priesteris Eduards savas dzīves ciešanu krustaceļa 14. staciju noslēdza 13.04., saņemdams Dieva pavēsti ierasties pie sava Radītāja un Tēva, lai nodotu norēķinu par savu kalpošanu Jēzum Kristum un Viņa Baznīcai, ko pr. Eduards veica gandrīz 25 gadu garumā, kad 23. septembrī viņš gatavojās nosvinēt savu Priesterības sudraba jubileju. Nu viņš to jau svinēs debesīs kopā ar visiem citiem saviem brāļiem priesteriem mūžīgajā Lieldienu Euharistijā, kopā ar savu mīļoto māmiņu Mariju, mazajiem brālīšiem un visiem citiem viņa dzimtu locekļiem.
Priesteris Eduards Voroņeckis nāk no Daugavpils, bet ir piedzimis Krāslavā 15.07.1969. kā 4. bērns Marijas un Piotra ģimenē, kas bija ļoti ticīga un stipra katoliska poļu tautības ģimene. Arī pr. Eduards paturēja poļu tautību, saglabājot saites ar poļu kultūru, bet būdams arī īsts latviešu tautas patriots. Divi vecākie brālīši nomira ļoti agri, drīz pēc dzemdībām, tāpēc viņam bija ļoti draudzīgas attiecības ar vecāko māsu Irēnu, kurai nācās kopā ar savu brāli priesteri kā Sāpju Mātei Marijai iziet viņa ciešanu krustaceļu un būt par atbalstu arī visā viņa priesteriskajā kalpošanā. Viņai sevišķi centos būt tuvu ar garīgo atbalstu visā šajā pārbaudījumu pēdējā posmā, jo viņa bija arī mana Jūrmalas draudzes aktīva locekle, vadot procesiju Majoru baznīcā. Eduards tika nokristīts dzimtajā Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs baznīcā, kur viņš ar ģimeni regulāri piedalījās dievkalpojumos un piekalpoja kā ministrants kopš dekāna Aleksandra Madelāna (mūžīgo mieru) laikiem 1980. gadā, kurš kļuva viņam par pirmo garīgās dzīves un priesteriskā aicinājuma pamatlicēju. Starp citu, dekāns Madelāns bija arī mans pirmais prāvests, kurš oficiāli man atļāva piekalpot Krāslavas baznīcā, kad viņš tur bija 7 mēnešus par prāvestu. Varu teikt, ka mēs abi ar Eduardu tajā 1980. gadā kļuvām par oficiāliem ministrantiem, kaut vēl bija traki padomju vajāšanu laiki skolās. Bērnībā Eduards mācījās Daugavpils 4. vidusskolā, tad viņš iestājās Tehniskās universitātes Daugavpils filiālē, bet pēc 1. kursa 1988. gadā uz vienu gadu viņu iesauca dienēt padomju armijā Krievijā starp Habarovsku un Vladivostoku, tuvu Ķīnas robežai, sākumā artilērijas, tad raķešu daļā. Pēc dienesta viņš turpināja studijas minētajā universitātē jau Rīgā, kuru pabeidza 1992. gadā kā inženiersistēmu tehniķis. Pēc studiju beigšanas Eduards iestājās darbā Tūrisma aģentūrā Rīgā par vadītāju. Studiju un darba gados viņam bija zināma saskarsme ar Majoru draudzi Jūrmalā, kur dzīvo viņa māsa Irēna. Nereti tur viņš piekalpoja sv. Misēs kā ministrants, kad par prāvestiem Majoros bija pr. Oļģerts Daļeckis un Pēteris Mickēvičs. Šiem priesteriem bija liela loma priesteriskā aicinājuma veicināšanā jauneklī Eduardā, kurš 1995. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā.
Tajā pat gadā es atgriezos pēc studijām no Romas un sāku pasniegt semināristam Eduardam dziedāšanas un Liturģijas priekšmetus. Sešu gadu garumā vēroju topošā priestera garīgo formāciju, briedumu. Toreiz Garīgā semināra prefekts pr. Daļeckis bija uzticējis Eduardam elektriķa un mehāniķa darbiņus, kad bija tāda vajadzība. Par cik mēs bijām savā ziņā novadnieki, tad man jau toreiz izveidojās draudzīgas attiecības ar semināristu Eduardu. Seminārista studiju laikā 1998. gadā Dievs aizsauca Eduarda māmiņu Mariju mūžībā, kuras bērēs Daugavpilī es arī piedalījos. Toties nelaiķa priestera 95 gadus vecajam tētim tagad nākas pārdzīvot un apraudāt dēla nāvi. Vairākas vasaras seminārists Eduards tika sūtīts vasaras praksē uz Krāslavu pie manas jaunības dienu dekāna Jāzepa Lapkovska, kurš bija vēlējies nākamo priesteri Eduardu kādreiz redzēt kā viņa vietnieku. Un šī vēlme liktenīgi piepildījās, kad pēc dekāna Lapkovska nāves 2005. gadā pēc 5 mēnešiem pr. Eduards tika nozīmēts par Krāslavas draudzes ganu, kur viņš nokalpoja ar sirdi un dvēseli 20 gadus, t.i., par pieciem gadiem mazāk nekā viņa priekšgājējs.
23. septembrī 2001. gadā Rēzeknes katedrālē diakonu Eduardu Voroņecki ar viņa kursabiedru Aigaru Bernānu bīskaps Jānis Bulis iesvētīja par priesteriem. Kā pirmā kalpošanas vieta pr. Eduardam bija Daugavpils Dievmātes draudze, kur viņš kā vikārs nokalpoja pie prāvesta Jura Mukāna (mūžīgo mieru) 4,3 gadus. Tā ir lielākā Latgales draudze, kur arī diviem priesteriem bija ļoti daudz darba. Un kopš 2006. gada janvāra jaunais priesteris kļuva par Krāslavas patriarhālās draudzes prāvestu un daudzus gadus vēlāk par dekanāta dekānu, apkalpojot arī Piedrujas 25 km attālo draudzi svētdienās pēc pr. Mariana Daļecka nāves 2007. gadā. Slodze bija liela, un nebija viegli apkalpot lielo draudzi, rūpējoties arī par vēsturiskā dievnama restaurāciju. Pierobežu draudzēs Piedrujā un Krāslavā liela daļa ticīgo runā un lūdzas poliski un krieviski, tāpēc dievkalpojumi Krāslavā notiek latviešu, poļu un krievu valodās attiecīgi trijās sv. Misēs, bet kopā ar Piedruju prāvestam sanāk katru svētdienu celebrēt 4 sv. Mises un dalīt citus sakramentus. Bez palīga tas nav viegli, kas arī atstāja zināmu iespaidu uz pr. Eduarda veselību, velkot šo jūgu 20 gadus. Taču viņš nekad nebija par to sūdzējies skaļi, varbūt klusām kādam arī izraudājis savas grūtības. Viņš bija īsts darba un lūgšanu priesteris, ziedodams sevi visu Kristus un ticīgo labā.
Lai Pestītājs atalgo visus viņa labos darbus un mīlestību uz cilvēkiem, kuriem vienmēr bija gatavs pakalpot kā īsts Kunga kalps! Dusi nu Kungā, mīļais brāli, pēc saviem darba gadiem, un lūdzies par jauniem aicinājumiem uz priesterību un garīgo kārtu no latviešu tautas vidus, lai mums neaptrūktos savējo dvēseļu ganu! Mēs arī pievienosimies sirsnīgajās lūgšanās par nelaiķa priestera Eduarda skaisto dvēselīti, atvēlot viņu Dieva Žēlsirdības rokās, lūgdami, lai Labais Jēzus ir savam kalpam žēlsirdīgs Tiesnesis un piedod visas viņa cilvēciskās vainas.
Priestera Eduarda Voroņecka bēru dievkalpojums notika piektdien, 17.04., Krāslavas dievnamā pl. 11:00 ar Eksekviju dziedājumu pirms sv. Mises pl. 10:30, piedaloties ap 50 priesteriem no Latvijas, kā arī dažiem ciemiņiem priesteriem no Polijas un Lietuvas, pareizticīgo un vecticībnieku garīdzniekiem, delegācijām no Polijas vēstniecības un Kultūras ministrijas. Bet viņa mirstīgās atliekas pēc tam tika guldītas viņa dzimtās Daugavpils katoļu kapos blakus citiem brāļiem priesteriem. Gan atvadu sv. Misē 16.04., gan bēru sv. Misē lielais Krāslavas dievnams bija pilns ar dievlūdzējiem. Bēru dievkalpojumā cilvēki stāvēja pat ārā aiz atvērtām durvīm. Bija ļoti daudz ziedu un vainagu, kas liecināja par cilvēku mīlestību uz savu draudzes ganu, draugu un garīgo tēvu.
Izsaku vissirsnīgāko līdzjūtību un lūgšanu atbalstu 30 sv. Misēs nelaiķa māsai Irēnai ar meitām Marinu un Olgu, tēvam Piotram un visiem radiniekiem, kā arī Krāslavas draudzei un visiem viņa draugiem un paziņām. Lai priestera Edurda dvēsele turpina ziedēt kā skaists ziediņš tagad jau paradīzes dārzā debesu mājokļos.
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Pelnu Trešdienā ir noslēdzies priestera Arnolda Olehno dzīves krustaceļš
5.03.2025., Pelnu Trešdienas rītā pl. 10:45 Radītājs noslēdza ilggadējā Grīvas dekāna priestera monsinjora Arnolda Olehno dzīves gaitas nepilnu 88 gadu vecumā, līdz kuram pietrūka triju mēnešu. Slimības krīze viņu piemeklēja svētdien, 2.03., kad priesteris Arnolds tika aizvests uz Daugavpils centrālo slimnīcu, kur bezsamaņas stāvoklī tika ievietots reanimācijas nodaļā, no kuras viņa skaistā dvēselīte atstāja izmocīto miesas mājokli un devās pie sava Kunga saņemt mūžīgās dzīves mājokli. Diemžēl vecuma nespēks, dažādu slimību nasta un pēdējo gadu strauji progresējošā demence pārvērta priestera dzīves norietu par īstu krustaceļu, ko viņam palīdzēja iet viņa uzticīgā māsa Vita, kuru Kungs gandrīz pirms gada jau ir aizsaucis mūžībā. Nu viņi abi jau ir satikušies kopā ar saviem mīļajiem vecākiem Helēnu un Ādamu, ar savu vecāko māsu Vandu un visiem radiem un draugiem, kuru priesterim Arnoldam nekad netrūka.
Mūžībā aizsauktais priesteris Arnolds ir dzimis 8. jūnijā 1937. gadā Indricas draudzē Latgalē, kas ir arī manas jau pirms četriem ar pus gadiem mūžībā aizsauktās māmiņas Annas dzimtā draudze. Mamma kādu laiku mācījās kopā ar Arnoldu Kalniešu pamatskolā, kaut arī dažādās klasēs. Vēlāk Arnolds mācījās Krāslavas vidusskolā, kad vecāki pārcēlās uz dzīvi Krāslavā, kur viņi bija mūsu blakus mājas kaimiņi. Tāpēc mūsu ģimenei ar priesteri Arnoldu un viņa vecākiem izveidojās ļoti draudzīgas attiecības, un mēs bijām tiešām labi kaimiņi. Es ļoti labi atceros priestera Arnolda māti Helēnu, pie kuras mīlēju bieži kā bērns ieskriet ciemos, ienest viņai avīzi no pastkastītes, padzert kopā tēju un papļāpāt. Ar sajūsmu es bieži lūrēju pa mūsu istabas logu, kad pie saviem vecākiem atbrauca priesteris Arnolds ar māsu Vitu un citiem viņu biežajiem draugiem vai semināristiem vasaras prakses laikā. Es vēroju, kā priesteris daudz strādāja dārzā, kur savām rokām uztaisīja lielu siltumnīcu, rūpējās par vecāku māju un saimniecību. Viņam bija prasmīgas rokas kā īstam namdarim; viņš bija arī labs darbu organizators un saimnieks. Kā jau laukos uzaugušam cilvēkam priesterim Arnoldam ļoti patika mājdzīvnieki. Viņš bija suņu mīlulis, kuram Piedrujas draudzes mājā bija veseli 3 suņi, bet vecāku mājā Krāslavā bija arī ļoti draudīgs suns, no kura man vienmēr bija bailes, kad gāju ciemos pie tantes Helēnas. Taču bez suņiem priesterim Piedrujā, kur viņš strādāja manas bērnības laikā, bija vesela saimniecība pie draudzes mājas, kuru priesteris Arnolds pats bija uzcēlis savām rokām, līdzīgi kā Varnaviču draudzē, kur viņš arī bija strādājis. Tautā priesteri Arnoldu dažreiz dēvēja par plebāniju, t.i., draudzes māju, būvētāju. Piedrujā viņš audzēja dažādus putnus, pundurvistiņas, arī nūtrijas. Atceros, ka manā bērnībā es ar brāli Oļģertu bieži braucu ciemos pie pr. Arnolda uz Piedruju, kas toreiz bija kļuvusi par vienu no dzīvākajām lauku novadu pierobežas draudzēm Latgalē, jo priesterim piemita ļoti laba humora izjuta un prasme pulcināt ap sevi bērnus un jauniešus, kuru nelielajā Piedrujas dievnamā bija 2/3 no visu dievlūdzēju skaita. Baznīca mudžēja no skraidošiem bērniem, kuri ar ģimenēm brauca uz Misēm ar lielu prieku pāri Daugavai no Baltkrievijas, sevišķi no pretī esošās Drujas, par cik tur dievnams bija komunistu atņemts un izdemolēts. Toreiz jau nebija nekādu robežu, tāpēc cilvēki ar prāmi viegli varēja tikt pāri upei. Es redzēju tās milzīgās rindas pēc dievkalpojumiem, kurās ticīgie pacietīgi gaidīja savu kārtu pārcelties pāri Daugavai uz mājām. Apbrīnojama bija pr. Arnolda drosme, ka viņš nebaidījās būt tik aktīvs bērnu un jauniešu garīgais līderis, kurš rīkoja ļoti krāšņas procesijas, iesaistot tajās bērnus, pusslepeni viņus katehizējot, gatavojot pirmajiem svētajiem sakramentiem. Gribu atzīmēt arī priesterim Arnoldam raksturīgo lielo viesmīlību, ar kādu viņš uzņēma daudzus ciemiņus, kuri, liekas, pie viņa regulāri brauca. Visus viņš pabaroja, ar visiem atrada laiku draudzīgi parunāties, uzsmaidīt ar savu šķelmīgo smaidu, pateikt kādu joku, anekdoti. Tādu es atceros pr. Arnoldu, kurš bija draudzīgs ar visiem. Un šo draudzību mēs saglabājām ar viņu arī jau manas priesterības laikā. Biju ļoti priecīgs par viņa līdzdalību manas Priesterības 25 gadu jubilejā Lielvārdē 2016. gadā, un esmu viņam pateicīgs arī par klātbūtni un lūgšanām manas māmiņas bērēs Krāslavā 2020. gadā, kad viņš vēl varēja atbraukt no Grīvas, kur bija kalpojis 31 gadu kā prāvests un dekāns, būdams pēdējos 6 gadus jau kā pensionētais priesteris kopš 2018. gada decembra, kad par jauno Grīvas prāvestu tika nozīmēts pr. Vjačeslavs Rosļaks. Bet emeritētajam prāvestam Olehno tika saglabāts dekāna tituls Grīvas dekanātā, kaut jau kopš 2021. gada viņš vairs nespēja piedalīties dievkalpojumos mīļotajā dievnamā. Jaunais prāvests katru dienu viņam atnesa Vissvētāko Sakramentu draudzes mājā, kur slimo priesteri aprūpēja viņa māsa Vita un centīgā kopēja Natālija. Viņām sevišķa pateicība par slimā un praktiski guļošā priestera kopšanu, kas nebija viegli, it sevišķi pēdējos viņa dzīves gados.
Priestera Arnolda Priesterības stāžs 22.05. būtu sasniedzis 59 gadus kopš viņa ordinācijas dienas 1966. gadā Rīgas sv. Jēkaba katedrālē caur bīskapu Julijanu Vaivodu. Seminārista gaitas viņš uzsāka Rīgas Garīgajā seminārā 1958. gadā. Tika iesaukts dienēt padomju armijā aiz Baikāla ezera. Viņam jaunībā bija zināmas problēmas ar plaušām, un čekisti viņu apzināti aizsūtīja dienēt tik tālu, domādami, ka tā vide slikti ietekmēs viņa veselību. Bet notika otrādi, kad tieši Baikāla vides klimats veicināja viņa plaušu izdziedināšanu. Dievs vienmēr var pavērst ļaunumu par labumu, ja tikai cilvēks uzticas Viņam. Bet ticības un paļāvības uz Kunga palīdzību topošajam priesterim nekad netrūka. Kungs ļāva savam izvēlētajam kalpam sasniegt Priesterības mērķi pēc atgriešanās no padomju armijas un ar lielu prieku nosvinēt savu Pirmo sv. Misi – Primīciju 26.06.1966. dzimtajā Indricas nelielajā baznīciņā Daugavas gleznainajā krastā, kas ir viena no senākajām jezuītu celtajām koka baznīcām Latgalē. Šajā Primīcijā piedalījās veseli 17 priesteri un ļoti liels ticīgo skaits, kuri stāvēja arī ārā aiz mazā dievnama. Es nevaru būt drošs, bet man nav zināmi citi priesteri, kuri būtu nākuši no Indricas draudzes. Tāpēc pr. Olehno varētu būt arī vienīgais man zināmais šīs draudzes primiciants.
Pirmais kalpošanas gads vikāra amatā viņam bija Krāslavas draudzē. Tad nepilnus divus gadus viņš bija vikārs Rēzeknes Jēzus Sirds draudzē, apkalpojot paralēli arī Dukstigalu. No 1969. gada līdz 1973. gadam viņš bija iecelts par Riebiņu draudzes prāvestu, paralēli palīdzot Preiļu draudzē kā vikārs. Bet no 1973.-1984. gadam pr. Arnolds kalpoja jau minētajā Piedrujas draudzē, būdams paralēli arī Indras jeb Baļbinovas draudzes gans kopš 1980. gada. Domāju, ka tieši Piedrujas draudze priesterim Arnoldam palika vismīļākā piemiņā viņa priesteriskajā kalpošanā, kur viņš jutās ļoti laimīgs. Līdz pat šim viņa kalpošanas laiku kā visražīgāko piemin arī paši Piedrujas draudzes locekļi. Un arī es gribu piebilst, ka pr. Olehno ir manas bērnības priesteris un labā gana piemērs, kas noteikti zināmā mērā iespaidoja manu vēlmi kļūt par dedzīgu priesteri toreiz. Pēc Piedrujas zelta laikiem viņu nozīmēja par Latgales lielākās draudzes, proti, Daugavpils Jaunavas Marijas draudzes, prāvestu, kur viņš nokalpoja tikai nepilnu pusotru gadu no 1984.-1985. Tomēr viņa “laucinieka” gars ilgojās pēc mierīgākas lauku vides, un pr. Arnoldu aizsūtīja kalpot kā prāvestu Elernas, Jaunbornes un Varnaviču draudzēs. Pēc Grīvas dekāna Staņislava Zdanovska nāves 1993. gadā priesteris Olehno sāka apkalpot arī Grīvas draudzi, bet 1994. gadā kļuva par tās oficiālo prāvestu līdz 2018. gada decembrim.
Vēl gribētu atzīmēt aizgājēja pr. Arnolda garīgo mantojumu. Kā jau minēju, viņam piemita spēja ar savu personību pievilkt tuvāk Kristum un Baznīcai draudzēs bērnus un jauniešus. Un arī viņa īsajā kalpošanas laikā Daugavpilī viņš iekvēlināja priesteriskā aicinājuma kvēli sešu ministrantu sirdīs, kuri vēlāk kļuva par priesteriem, iedvesmoti caur sava prāvesta personīgo dzīves un kalpošanas piemēru. Kopā ar apmēram 50 priesteriem un Jelgavas diecēzes bīskapiem Eduardu Pavlovski un emeritēto bīskapu Antonu Justu, kurš godalgoja pr. Olehno ar Romas piešķirto monsinjora titulu, šie prāvesta garīgie audzēkņi – priesteri piedalījās viņa Priesterības zelta jubilejā 23.05.2016., teikdami siltus pateicības vārdus par aicinājuma iedīgli, ko bija no viņa saņēmuši bērnībā un jaunekļu gados. Arī es piedalījos tajās svinībās, kas bija ļoti skaistas Grīvas draudzē.
Šodien šī draudze sēro par savu ilggadējo labo ganu un lūdzas par viņa dvēseli. Aicinu arī jūs, dārgie Vatikāna Radio klausītāji, sirsnīgi aizlūgt par Dieva mierā aizgājušo Kunga uzticīgo kalpu.
Viņa mirstīgās atliekas tiks atvestas uz Grīvas dievnamu jau svētdien, 9.03., kur no pl. 13:00 ticīgie varēs no viņa atvadīties, vienojoties arī sv. Misē pl. 18:00. Bet pirmdien, 10.03., monsinjors Olehno tiks apglabāts Grīvas baznīcas dārzā pēc svinīgās bēru sv. Mises pl. 12:00, ko ievadīs psalmu dziedājumi “Eksekvijas” pl. 11:15.
Lai žēlsirdīgais Pestītājs, kuram pr. Arnolds kalpoja ar visu sirdi un dvēseli, piedod savam kalpam visas laicīgās nepilnības un grēkus, dāvādams viņam iepriecinājumu ņemt dalību mūžīgajā Lieldienu prieka Euharistijā debesu priesteru saimē!
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Foto no pr. Arnolda Olehno Priesterības 50 gadu jubilejas 23.05.2016. Grīvas dievnamā
 
 
   
Mūžībā ir aizsaukti divi Ukrainas garīdznieki - bijušie Rīgas Garīgā semināra audzēkņi
Laikam tā jau sanāk, ka man visbiežāk ir jāpadalās ar jums par kādām sēru vēstīm attiecībā uz to garīdznieku nāvi, kuri mācījās Rīgas Garīgajā seminārā. Tad arī šoreiz saņēmu divas sēru ziņas, ka 12.11.2024. pēc smagas slimības Ukrainā Vinņicas slimnīcā mūžībā ir devies emeritētais Odesas-Simferopoles bīskaps Broņislavs Bernackis, kurš 30.09.2024. nosvinēja savu 80 gadu jubileju.
Viņš bija dzimis Murafas ciemā, Vinņicas apgabalā, Ukrainā 30.09.1944. Ar lielām grūtībām komunisma režīma dēļ iestājās Rīgas Garīgajā seminārā un 28.05.1972. caur bīskapu Juliānu Vaivodu tika iesvētīts par priesteri Rīgas sv. Jēkaba katedrālē. Strādāja vairākās draudzēs Ukrainā. Kad 2002. gadā tika nodibināta jaunā Odesas-Simferopoles diecēze, pr. Broņislavu Bernacki 04.07.2002. Kameņec-Podoļskas katedrālē konsekrēja par jaundibinātās diecēzes pirmo ordināriju jeb valdošo bīskapu, kuru šajā amatā 18.02.2020. nomainīja bīskaps Staņislavs Širokoradzjuks, kurš arī ir Rīgas Garīgā semināra audzēknis. Divus gadus bīskaps Bernackis bija arī Ukrainas Romas katoļu bīskapu konferences priekšsēdētājs no 2018. līdz 2020. gadam. Kā priesteris viņš nokalpoja Ukrainas baznīcā 52 gadus un kā bīskaps – 22 gadus, pavadot pēdējos pensijas gadus savā dzimtajā Murafas draudzē, kur arī tiks apglabāts ciema kapos 19.11.2024. Pirms tam no mirušā bīskapa Bernacka 16.11.2024. atvadīsies Odesas-Simferopoles katedrālē, kur viņa mirstīgās atliekas tiks atvestas, un tad tās tiks pārvestas uz Bar pilsētu Viņņicas apgabalā, kur kā priesteris viņš bija nokalpojis 20 gadus, lai ticīgie 17.11. varētu atvadīties no sava mīļotā gana. Līdz beidzot 19.11. būs svinīgā bēru sv. Mise Murafas Dievmātes Bezvainīgās ieņemšanas baznīcā un apglabāšana pēc nelaiķa vēlmes dzimtajos ciema kapos.
Tāds garš pirmsbēru ceļojums paredzēts mirušajam bīskapam Broņislavam Bernackim, kuru pieminēsim arī mūsu lūgšanās kā mūsu Rīgas Garīgā semināra audzēkni. Lai Kungs iepriecina viņa dvēseli svētīgo bīskapu saimē debesīs!
Otru sēru vēsti saņēmu no Ukrainas priesteriem 14.11.2024., ka Radītājs pl. 1:18 Ļubļinas (Polijā) slimnīcā pēc pusotra gada smagās plaušu vēža slimības ir aizsaucis pie sevis mūžībā mūsu laiku Rīgas Garīgā semināra audzēkni mariāņu tēvu Antoniju Rudij, kuram tieši pēc 2 nedēļām būtu apritējuši tikai 57 gadi. Ar viņu es mācījos kopā RGS, bet viņš bija divus kursus jaunāks par mani.
Pr. Antonijs ir dzimis 28.11.1967. Hmeļņickas pilsētā Ukrainā. Pēc dienesta padomju armijā sajuta aicinājumu uz Priesterību un 1988. gadā iestājās RGS, kad jau vairs nebija aizliegumu no komunistu režīma. Tajā gadā mūsu RGS tika uzņemti veseli 37 audzēkņi, kas bija pirmā brīvā uzņemšana bez čeķistu līdz tam stingrajiem ierobežojumiem studentiem no citām PSRS republikām. Tajā gadā mēs sākām būvēt semināra jauno korpusu, jo lielais semināristu skaits, kas 1989. gadā sasniedza 109 studentus, nevarēja vairs ietilpt vecajā nelielajā semināra korpusā ar nedaudzām istabām, kur lielākajā 12. dormitorijā mēs dzīvojām 21 audzēknis. Es biju vienu gadu, kad iestājās studēt nelaiķis Antonijs, tajā istabā par vecāko. Atceros, kā man vajadzēja bieži cīnīties, lai piespiestu 1. kursa audzēkņus, tajā skaitā arī Antoniju, kārtīgi izmazgāt istabas grīdu arī zem gultām, kuras bija bieži blīvi saliktas, tādēļ tās vajadzēja cilāt un pārlikt mazgāšanas laikā. Tad neiztrūka bez neapmierinātībām no audzēkņu puses pret mani kā istabas vecāko. Tādi bija laiki toreiz seminārā, kur lielāko laiku mēs bijām spiesti pavadīt kā bezalgas darbaspēks, būvējot jauno semināra korpusu, kas tagad praktiski ir tukšs. Bet visi mēs bijām ļoti draudzīgi, kaut arī pārstāvējām 9 bijušās PSRS republikas ar dažādām kultūru un valodu atšķirībām. Tāpēc sarunu un lekciju valoda toreiz bija krievu valoda. Taču tas nebija šķērslis mūsu draudzībai, jo visiem bija tikai viens mērķis – kļūt par Kristus kalpiem.
Kad mainījās RGS vadība no atbraukušajiem latviešu ārzemniekiem, tad šim vislielākajam kursam, kurš visvairāk tika nodarbināts pie semināra jaunbūves, bija jāatstāj viņu mīļo Alma Mater RGS un jādodas pabeigt studijas Polijā vai citos garīgajos semināros. Tas skāra arī audzēkni Antoniju, kurš vēl RGS studiju gados iestājās tēvu mariāņu kongregācijā, salikdams mūža solījumus 27.08.1993. Divus gadus viņš varēja studēt Ļubļinas Katoļu Universitātē, ko vada tēvi mariāņi, un saņēma Teoloģijas maģistra diplomu. Par priesteri Antonijs Rudij tika iesvētīts 11.06.1994. Kameņec-Podoļskas katedrālē caur bīskapu Janu Oļšaņski. Pēc tam jaunais priesteris strādāja Ukrainas draudzēs Gorodok, Poltāvā, Berdičevā, Harkovā, Moģiļevā-Podoļskā un dzimtajā Hmeļņickā. Studēja arī psiholoģijas fakultātē, kad strādāja Harkovā. Pēc savas dabas viņš bija mierīgs un lādzīgs cilvēks. Ticīgie viņu pieminēs kā labu, dievbijīgu un principiālu garīdznieku. Viņa bēru datums būs 20.11.2024., kad viņa mirstīgās atliekas tiks pārvestas no Polijas uz dzimto Hmeļņicku, kur tās arī tiks apglabātas netālajos Grečanos blakus dievnamam, jo nelaiķa priestera Antonija bērnībā tur bija vienīgā tajā apgabalā darbojošās katoļu baznīca, uz kuru viņš ar ģimeni regulāri brauca lūgties.
Aizlūgsim, draugi, arī par šo jauno priesteri, kurš nokalpoja Kunga druvā 30 gadus, lai Labais Pestītājs ļauj viņam priecāties mūžīgajā Euharistijā debesu priesteru plašajā saimē!
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Aprīļa mēneša dievkalpojumu kārtība 2026. g.
Svētdienās:
10:00 – Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana un adorācija;
10:10 – Rožukroņa lūgšanas; 11:00 – Sv. Mise.
Darbdienās:
Otrdienās, trešdienās, ceturtdienās, piektdienās un sestdienās:
sv. Mise pl. 18:00.
Lielās nedēļas dievkalpojumu kārtība
2.04. – Lielajā Ceturtdienā:
pl. 18:00 - Kunga Pēdējo vakariņu sv. Mise ar kāju mazgāšanas ritu un Vissv. Sakramenta pārnešanu.
3.04. – Lielajā Piektdienā (jāievēro STINGRAIS gavēnis!):
pl. 13:15 - Krustaceļš.
pl. 15:00 - Kunga ciešanu dievkalpojums.
4.04. – Lielajā Sestdienā:
pl. 11:00 - Sāpju Mātes stunda.
Kunga Augšāmcelšanās Lieldienu svētdienā:
5.04. – pl. 0:00 - Lieldienu Vigīlija svētajā naktī (galvenais Lieldienu dievkalpojums!):
uguns, ūdens un Lieldienu maltītes pasvētīšana; adorācijas nakts līdz rītam.
pl. 7:30 – Lieldienu Rīta slavas dziesmas (Laudes);
pl. 8:00 – Kristus Augšāmcelšanās svētku procesija;
Kunga Augšāmcelšanās svētdienas Dienas Mise ar Lieldienu maltītes pasvētīšanu.
6.04. – Otrajās Lieldienās:
pl. 14:00 – sv. Mise Jumpravā.
12.04. – Dieva Žēlsirdības jeb Baltā svētdiena:
pl. 11:00 – sv. Mise.
26.04. – Labā Gana svētdiena:
pl. 11:00 – Sv. Mise. Lūgsimies par saviem draudžu ganiem un par jauniem aicinājumiem uz Priesterību.
Visiem novēlu gaišus, priecīgus un mierpilnus Kristus Uzvaras pār Nāvi svētkus! Lai Gaismas Ķēniņš uzvar visus elles tumsību spēkus arī Ukrainā, Krievijā, Svētajā Zemē, Sīrijā, Gruzijā, Turcijā, Irānā un visur, kur notiek asiņainie kari! Slava Kristum!!!
Mūsu lielais labdaris Alberts Zīlītis sasniedza savu Golgātu
Dārgie draugi!
Ir pagājusi jau viena nedēļa, kad 15.01.2024. mēs pavadījām mūžībā manu visdārgāko draugu un brāli Kristū Albertu Zīlīti, kura bēru dievkalpojums notika mazajā Slokas draudzes baznīciņā, pie kuras ierīkotajos kapos tika guldītas Albertiņa mirstīgās atliekas. Atvadīties no nelaiķa bija ieradušies veseli 6 priesteri: no Jūrmalas, Lielvārdes, Rīgas sv. Alberta un Olaines draudzēm, jo Alberts palīdzēja vairākām draudzēm ar ugunsdrošības dokumentāciju un ugunsdzēšamo aparātu nodrošinājumu. Pirms bēru sv. Mises tika nodziedātas Eksekvijas - Lasījumu stunda par mirušajiem. Jūrmalas un Lielvārdes koristi izpildīja Josefa Grubera 2. Requiemu un citus skaistus dziedājumus. Svētajā Misē koncelebrēja 3 priesteri. Man bija gods pateikt sprediķi. Pēc dievkalpojuma no aizgājēja atvadījās liels bērinieku pulks, viņa ģimenes locekļi, radinieki, bijušie darba biedri, draugi un draudžu locekļi. Tās bija ļoti skaistas un kristīgas bēres, kurās mēs centāmies sirsnīgi aizlūgt Labo Dievu par Albertiņa dvēselīti, atdodot to Viņa žēlsirdībai.
Laikam būtu pat grūti uzskaitīt visus Alberta veiktos labos darbus gan ģimenei, darba biedriem un Baznīcai, jo visiem viņš vienmēr steidzās palīgā un nevienam neatteica savu palīdzību. Ja gribētu viņu raksturot, tad to varētu izteikt ar grūti apzīmējamo vārdu - "bezatteikuma cilvēks". Dievs bija apveltījis Albertu ar lielu dzīves gudrību, lādzīgu dabu, labu humora izjūtu, lielu sirsnīgumu, piemītošu kurzemniekiem. Esmu no sirds pateicīgs Kungam, ka Viņš bija sūtījis manā dzīves ceļā tik labu un uzticīgu draugu, kuru iemīlēju kā savu vecāko brāli, kaut mums bija 12 gadu starpība. Viņš ļoti daudz man personīgi palīdzēja gan fiziski, gan garīgi. Manās atmiņās paliek Alberta neviltotā draudzība, telefona zvani, mūsu sarunas, daudzi kopīgi darītie fiziskie darbi Jūrmalas triju dievnamu atjaunošanā, mūsu kopīgi svinētie svētki gan toreiz Jūrmalā, kad tur strādāju kā draudžu gans, gan šajos pēdējos 10 gados Lielvārdes draudzē, kur Alberts bija biežs viesis kopā ar otru mūsu kopīgo labo draugu Andreju Griķi. Vairākus gadus Alberts bija piekalpojis dievkalpojumos kā ministrants Ķemeru baznīcā, kuru viņš kā 1. Jūrmalas dievnamu toreiz palīdzēja restaurēt un pārbūvēt. Uz viņu es vienmēr varēju paļauties, uzticot kādu smagāku uzdevumu, ka viņš to vislabāk atrisinās.
Kad 2017. gadā 9. novembrī SIA "KMT Projekts" izprovocēja avāriju Lielvārdes dievnamā, kā rezultātā iebruka baznīcas pamati un saplaisāja 2 sienas, Albertiņš bija atskrējis no Rīgas tajā vakarā palīgā un demontēja pie avarējošām sienām radiatorus. Tas bija liels risks, ko mēs neatļāvāmies darīt, bet Alberts to paveica, jo bija pieradis dzīvē bieži riskēt, glābjot cilvēku dzīvības kā ugunsdzēsējs, saņemdams majora pakāpi tajā dienestā. Lūk, tik pašaizliedzīgs un upurgatavs bija šis cilvēks! Būdams jau dienesta pensijā, viņš tomēr turpināja strādāt, jo, laikam, nespēja sēdēt mājās bez darba. Es bieži viņam mēdzu pajautāt: "Albertiņ, kad tu beidzot sāksi dzīvot un atpūsties pēc šī darbu maratona?" Viņš vienmēr tikai pasmaidīja...
Esmu pārliecināts, ka ļoti daudziem Alberts vēl ilgi paliks sirdīs kā mīļš, draudzīgs, izpalīdzīgs un sirsnīgs cilvēks. Noteikti viņš ļoti pietrūks ne tikai ģimenei, bet arī viņa draugiem, draudzēm un visiem, kuri viņu pazina. Domāju, ka viņa 67 dzīves gadi nav velti nodzīvoti, un Kungs uzlūkos viņa ticību un tuvākmīlestības darbus, kā arī viņa smagās slimības ciešanas, kuras viņš varonīgi panesa bez kurnēšanas, skaļām vaimanām, jo negribēja apgrūtināt savai sieviņai Toņai viņas smago slimnieka kopšanas kalpojumu. Paldies viņai par šo lielo pacietību un rūpēm par savu smagi slimo vīriņu visu 15 mēnešu garumā!
Mīļie, mums katram ir Dieva nozīmēts dzīves ceļš un laiks. Diemžēl mēs nespējam pagarināt mums atvēlēto zemes dzīves laiku, bet tomēr varam paši veidot dzīves ceļa gājumu, ejot to ar vai bez Kristus. Zinu vienu, ka iet savu krusta ceļu kopā ar Jēzu ir daudz vieglāk, pat ja ciešanu krusts šķiet brīžiem nepanesami smags. Es lūdzu Albertu, kad viņu apmeklēju ar Slimnieku sakramentiem, lai viņš upurētu savas ciešanas Kristum par grēcinieku atgriešanos, ko viņš arī centās darīt, jo tam būs lieli nopelni Dieva priekšā. Un ticība deva spēku Albertiņam izturēt šajā krusta ceļā līdz viņa dzīves Golgātai.
Es gribu no sirds pateikties visiem, kuri atbalstīja Albertu viņa slimības laikā ar savām lūgšanām, labajām domām, telefona zvaniem, apciemojumiem (kaut tie bija diezgan limitēti). Lielvārdes draudze turpina lūgties par mūsu Albertiņa skaisto dvēselīti 30 dienas svētajās Misēs kopš viņa nāves, lai izlūgtos viņam atvieglinājumu un iepriecinājumu mūžīgajā dzīvē, kurā viņš ir pārgājis no šīs raudu un ciešanu ielejas. Sirsnīga pateicība visiem, kuri piedalījās Alberta bērēs. Paturēsim viņu mīļā piemiņā un lūgšanās, kas ir mīlestības saitiņa, kurā esam vienoti ar mūsu aizgājējiem cauri mūžības vārtiem.
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! Lai viņš dus mierā! Amen!
Lielvārdes katoļticīgo draudzes prāvests Andris Solims
Bīskaps Jānis Cakuls debesu Tēva mājās
26.02.2022. aprit 5 gadi, kopš Radītājs noslēdza mana onkuļa priestera Mariana Daļecka dzīves krustaceļu. Un šajā dienā pl. 15:18 saņēmu bīskapa Andra Kravaļa sēru vēsti, ka Pestītājs ir nocēlis smago ciešanu un sāpju krustu no Rīgas arhidiecēzes emeritētā bīskapa Jāņa Cakula pleciem, aicinādams viņu pārkāpt mūžības slieksni un nodot norēķiņu par 95,7 dzīves gadiem un 72,5 priesterības gadiem, no kuriem 39,2 gadus bija saglabājis bīskapa kārtu. Kopš 1991. gada viņš kļuva par Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapu un vēlāk devās pelnītā pensijā, tomēr palikdams kalpošanā pie Rīgas sv. Marijas Magdalēnas baznīcas, kur viņš bija ilgus gadus par prāvestu. Es biju viņa pēdējais iesvētītais garīdznieks, kuru 31.05.1991. bīskaps Cakuls iesvētīja par diakonu viņa pēdējā bīskapa varas dienā.
Palūgsimies par viņa dvēseli, kura bija ļoti atvērta uz katru grēcinieku, kuru tūkstoši ir saņēmuši bīskapa doto grēku piedošanu Grēksūdzes sakramentā, pavadot biktskrēslā vairākas stundas ikdienā.
Lai Labais Pestītājs pieņem sava uzticīgā un dievbijīgā kalpa dvēseli mierā un iepriecina viņu debesu bīskapu saimē mūžīgajā Euharistijā debesu svētlaimē! Bēru sv. Mise notiks 1.03. pl. 11:00 Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā Rīgā.
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!
Pr. A. Solims
Minskas "Caritas" dibinātājs pr. Mihals Sapeļs mūžībā!
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie draugi!
10.12.2021. no saviem Semināra ārzemēs strādājošajiem kursabiedriem saņēmu kārtējo sēru ziņu par vēl viena mūsu Rīgas Garīgā semināra absolventa – Baltkrievijas priestera Mihala Sapeļa pāragro nāvi tikai 54 gadu vecumā.
Viņš piedzima 17.11.1967. Braslavā, Baltkrievijā ticīgo vecāku ģimenē, kur kopā ar savu brāli Aleksandru saņēma labu katoļticīgās mātes garīgo audzināšanu, bet no pareizticīgā tēva darba tikuma mīlestību. Toreiz Braslavā kalpoja ļoti dedzīgs prāvests Česlavs Wieļčinskis, kurš ļāva zēnam Mišam piekalpot sv. Misē, kaut tas bija stingri aizliegts komunistiskajā Baltkrievijā. Manā bērnībā robežas ar Baltkrieviju bija vaļā bijušajā Padomju Savienībā, tāpēc varēju brīvi ceļot un apmeklēt kaimiņu zemju dievnamus un svētvietas, kādas tur vēl darbojās, tajā skaitā arī Braslavas baznīcu.
Atceros arī manu pirmo tikšanos ar jaunekli Mišu, kurš, 1984. gadā pabeidzis vidusskolu un sajutis aicinājumu uz Priesterību, veica gudru stratēģisku soli, kad iestājās Daugavpils Medicīnas skolā, lai iegūtu Latvijas pierakstu, kas būtu vajadzīga, lai iestātos Rīgas Garīgajā seminārā. Toreiz lielākajai daļai no citām PSRS republikām kandidātu uz mūsu garīgo kalvi vajadzēja vismaz vienu gadu kaut kur Latvijā nostrādāt vai studēt, lai dabūtu šeit pierakstu un drīkstētu stāties Rīgas Garīgajā seminārā. Mišam tas pēc gada arī izdevās, un 1985. gadā viņš tika uzņemts semināristu pulkā. Man tas bija liels prieks, kad uzzināju šo ziņu caur vienu mūsu kopīgo pazīstamo tanti no Verhņedvinskas, kura mūs bija sapazīstinājusi pirms tam. 1986. gada septembrī mēs jau satikāmies RGS, kur es arī tiku uzņemts. Kā bijušo Daugavpils Medskolas studentu semināristu Mišu nozīmēja par līdzatbildīgo par semināra infirmēriju, t.i., saslimušo semināristu ārstēšanās istabu, kuru viņš apkalpoja visus 5 studiju gadus kopā ar savu vistuvāko draugu – kursabiedru Juriju Ziminski, kurš šogad 18.08.2021. arī tika aizsaukts mūžībā 59 gadu vecumā Harkovā, Ukrainā, kur kalpoja kā mariāņu kongregācijas priesteris. Atmiņā tieši paliek šī lielā viņu draudzība un darbība studiju gados.
Es atceros semināristu Mišu kā ļoti sirsnīgu, mīļu un atsaucīgu vecāka kursa biedru ar klusu balss toni, kurš toreiz bija diezgan apaļīgs miesā, kādēļ daudzi no mums viņu mīļi sauca par “lācīti” Mišutku. Šo savu vienkāršību un atvērtību uz citiem viņš saglabāja arī visā savā priesteriskajā kalpošanā pēc Priesterības svētībām, kuras viņš un 11 kursabiedri saņēma no bīskapa Vilhelma Ņukšas rokām 27.05.1990. Rīgas sv. Alberta baznīcā, kur paralēli arī mani 15 kursabiedri tika iesvētīti par diakoniem. 24.05.1990. Kunga Debeskāpšanas dienā nomira Latvijas 1. kardināls Juliāns Vaivods, tāpēc jaunu priesteru un diakonu ordinācija notika lielākajā Rīgas katoļticīgo sv. Alberta dievnamā. Man un nelaiķim priesterim Mihalam bija līdzīgas problēmas ar Priesterības svētībām, jo mēs abi iestājāmies RGS 18 gadu vecumā un pēc 5 gadiem to pabeidzām tikai 22 gadu vecumā. Bet Baznīcas tiesību kanoni atļauj būt iesvētītam par diakonu tikai 23 gadu vecumā un par priesteri – 25 gados, tāpēc mums abiem bija vajadzīga Romas pāvesta speciāla atļauja tikt ordinētiem 22 gadu vecumā.
Pēc ordinācijas jaunais pr. Mihals tika nozīmēts par vikāru Minskā sv. Krusta Paaugstināšanas baznīcā Kalvārijas kapsētā. Gadu vēlāk arhibīskaps Kazimirs Svionteks nozīmēja viņu par prāvestu jaunatgūtajā Vissvētās Trīsvienības jeb tautā sauktās sv. Roha baznīcā Minskas Zalatajā Gorcā (Zelta Kalnā), kur viņš sāka aprūpēt Minskas katoļticīgos, kuri gribēja lūgties baltkrievu valodā, par cik tajos gados liturģija Baltkrievijā tika svinēta tikai poļu valodā. Dedzīgais pr. Mihals sāka strādāt pie liturģisko tekstu tulkojumiem kopā ar citiem Liturģiskās komisijas locekļiem, kuru darbs vainagojās ar “Romas Misāles priekš Baltkrievijas diecēzēm” izdošanu baltkrievu valodā 2004. gadā. Jau 1991. gadā jaunais priesteris nodibināja Minskā “Caritas” kustību ar Bērnu centra izbūvi Ļaskoucos. Drīz vien ap viņu sāka pulcēties jauniešu pulki. Pamazām visā Baltkrievijā sākās Baznīcas atmoda. Līdz 1996. gadam pr. Sapeļs paralēli strādāja par prāvestu arī Rakavas un Zaslavas draudzēs. Bet reāli viņš visu savu priesteriskās kalpošanas laiku pavadīja pie sv. Roha draudzes, kur pēdējos 10 gadus veselības un citu problēmu dēļ bija kā vikārs un rezidents. Tur arī noslēdzās viņa dzīves gaitas, un no šīs baznīcas 13.12. pēc atvadu sv. Mises viņa zārks tiks pārvests uz dzimtās Braslavas Dievmātes dzimšanas baznīcu, kur vakarā arī tiks svinēta atvadu sv. Mise. Bet 14.12. pēc bēru dievkalpojuma pr. Mihala Sapeļa mirstīgās atliekas tiks guldītas dievnama dārzā.
Lai Labais Pestītājs, kura druvā nelaiķis priesteris kalpoja 31 gadu, piedod sava kalpa cilvēciskās vājības un grēkus un atļauj kopā ar viņa četriem jau mūžībā aizsauktajiem kursabiedriem un visiem brāļiem priesteriem svinēt slavas un pateicības Euharistiju mūžīgajā mīlestības valstībā debesīs!
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Priestera Onufrija Pujata piemiņai!
Dārgie draugi!
19.10.2021. es dalījos ar Vatikāna Radio klausītājiem savās pārdomās par pēkšņā nāvē mirušo 42 gadus veco priesteri Mihailu Sivicki, kurš kļuva jau par otru Covid-19 upuri pēdējā pusgada laikā no Latvijas priesteru vidus. Tagad es atkal dalos ar sēru vēsti par 88 gadus veca ilggadējā Vārkavas un Jasmuižas draudžu prāvesta Onufrija Pujata aiziešanu mūžībā, kuru Kungs pēc smagas un ilgstošas asins vēža slimības paaicināja pievienoties Svēto sadraudzībai debesīs tieši 2. novembra naktī, kad mēs svinam Visu mirušo piemiņas svētkus. Šoreiz aizgājēja nāve nebija negaidīta, jo jau pāris nedēļas ļaunās slimības izmocītā miesa pamazām dzisa; ilgāku laiku zāļu iespaidā bieži vien pazuda atmiņa, kas vairs neļāva prāvestam pašam novadīt dievkalpojumus, ko pēdējā posmā viņam palīdzēja Preiļu dekāns Jānis Stepiņš. Tāpēc aizgājēja jaunākā māsa Vanda viņu kopa un aprūpēja šo pēdējo mēnesi.
Pr. Onufrijs ir piedzimis 28.04.1933. Nautrēnu pagastā Pujatu sādžā kā 4. bērns astoņu bērnu ģimenē, kurā bija 4 dēli un 4 meitas. Vecākā māsa Lūcija mira jau agrā bērnībā. Dievbijīgie vecāki izlūdza no Dieva Priesterības paaicinājumu visiem četriem dēliem, taču jaunākajam dēlam Dominikam padomju vara neatļāva kļūt par priesteri, jo ģimenē jau bija 3 brāļi priesteri: vecākais brālis Jāzeps, kurš Kristus Baznīcā nokalpoja 48 gadus un ir jau mūžībā, kardināls Jānis, kurš šogad 29.03. svinēja Priesterības 70 gadu jubileju, un brālis Onufrijs, kurš Kunga druvā nokalpoja 62 gadus. Pēc Nautrēnu vidusskolas pabeigšanas Onufrijs 1951. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, bet 1954. gadā viņš tika iesaukts uz diviem gadiem padomju armijas dienestā Severomorskā. Pēc atgriešanās mājās viņš turpināja studijas Rīgas Garīgajā seminārā 10.05.1959. Rīgas sv. Jēkaba katedrālē bīskaps Strods viņu ordinēja par priesteri. Savu Pirmo sv. Misi primiciants svinēja 24.05.1959. dzimtajā Nautrēnu jeb Rogovkas baznīcā. Sākotnēji jaunais priesteris strādāja par vikāru Varakļānu, Viļakas, Viļānu un Preiļu draudzēs, vēlāk bija prāvests Andrupenes un Pušas draudzēs, bet kopš 1975. gada jau 46 gadus viņš kalpoja Vārkavas un Jasmuižas draudzēs, apkalpojot līdz 2006. gadam arī Znotiņu draudzi, no kuras ministrantiem iedvesmoja uz Priesterību pr. Aināru Londi.
12.05.2019. pr. Onufrijs svinēja savas Priesterības 60 gadu jubileju, saņemdams daudzus pateicības ziedu klēpjus no ticīgajiem un pašvaldībām, jo viņš bija vienkāršas dabas cilvēks, atšķirīgs no citiem brāļiem ar savu sirsnīgumu, smaidu un atvērtību uz cilvēku vajadzībām, par ko tauta viņu mīlēja. Prāvests bija arī labs saimnieks ne tikai draudžu dievnamu remontdarbos, bet arī savā nelielajā saimniecībā, kuru pats uzturēja, kamēr bija dzīva vecā saimniece. Viņš ļoti mīlēja mājdzīvniekus, sevišķi sunīšus, kuri nereti viņu pavadīja pat pāri dievnama slieksnim. Dievs viņu bija apveltījis ar muzikalitātes dāvanu, jo bija iemācījies spēlēt uz vijoles un fisharmonijas, kas agrāk bija visizplatītākais mūzikas instruments katrā baznīcā paralēli ērģelēm, kur tās bija iespējams uzstādīt.
Personīgi pazinu pr. Onufriju, satiekot viņu Aglonas svētkos, kur viņš pavadīja daudzas stundas biktskrēslā. Bija sirsnīgs, labsirdīgs garīdznieks, kaut arī kluss pēc dabas, bet ar skaistu smaidu sejā. Kad kalpoju Jūrmalas draudzēs, ērģelnieks Staņislavs Andžāns, kurš vairākus gadus bija braukājis uz Vārkavu pie prāvesta spēlēt ērģeles, ierosināja aizbraukt ar Majoru kori uz sv. Antona atlaidām nodziedāt Misi Vārkavas baznīcā. Tā mēs 2003. gada 14.06. devāmies ar tajā laikā lielo Majoru kori svētceļojumā uz Vārkavu, kur prāvesta celebrētajā dievkalpojumā izpildījām sarežģīto polifonisko Franciska Wita komponēto Misi sv. Franciska Xaveri godam un vareno “Te Deum laudamus”. Tad arī tuvāk iepazinu pr. Onufriju kā ļoti laipnu, viesmīlīgu garīdznieku, kurš bija ļoti priecīgs un aizkustināts par mūsu kora vareno skanējumu, teikdams, ka nebija šo Misi dzirdējis vairāk kā 25 gadus.
Noteikti par aizgājēja vairākām labajām cilvēciskajām īpašībām varētu vairāk pastāstīt viņa divi māsas Annas Petrovskas dēli - priesteri Imants un Viktors, kuri turpina Pujatu dzimtas priesterisko līniju, kā arī prāvesta garīgie audzēkņi – pr. Ainārs Londe un Guntars Skutels, kurus uz Priesterību iedvesmoja tieši priestera Onufrija dzīves un kalpošanas piemērs.
4.11. pl. 11:00 Vārkavas dievnamā notika bēru dievkalpojums, pēc kura prāvesta mirstīgās atliekas tika guldītas baznīcas dārzā. Diemžēl arī šīs bēres iekrita stingro ierobežojumu laikā pandēmijas apstākļos, kas atkal neļāva brāļiem priesteriem un ticīgai tautai klātienē kuplā skaitā pavadīt savu mīļoto prāvestu mūžībā. Un atkal man nācās vienam pašam savā Lielvārdes baznīcā nodziedāt bēru dienā 10:15 Eksekvijas, kuras pr. Onufrijs vienmēr mīlēja dziedāt priesteru bērēs.
Aizlūgsim no sirds par aizgājēju, lai Labais Pestītājs, kuram viņš bija uzticīgi kalpojis, pieņem pr. Onufrija vienkāršo un skaisto dvēselīti savos debesu plašumos, lai piedod visas cilvēciskās vainas un kalpošanas nepilnības un ļauj viņam ātrāk slavēt Kungu brīnišķīgajā mūžīgo Lieldienu Euharistijā debesu priesteru saimē.
pr. Andris Solims
Priestera Mihaila Sivicka dzīves ziediņš pārstādīts mūžības dārzā
.jpg)
18.10.2021. no rīta saņēmu no pr. Vjačeslava Bogdanova sirdi plosošu sēru vēsti par Daugavpils jaunā dekāna pr. Mihaila Sivicka pēkšņo nāvi. Kā nāves cēlonis oficiāli tika uzstādīta šajos laikos “vienīgā” dominējoša slimība – Covid-19... Diemžēl šis nāvējošais vīruss tik tiešām bija skāris arī pr. Mihailu, kurš cerēja, ka tomēr tiks ar to galā, jo ir vēl samērā jauns cilvēks: tikai 42 gadus vecs. Taču šobrīd tas vairs nav arguments nevienā vecumā, kas dotu garantijas izdzīvot jaunākajai paaudzei, kuru arvien biežāk ievaino šis cilvēku radītais bioloģiskais ierocis. Ziņa par pr. Sivicka nāvi šokēja ikvienu, tāpat kā tas bija 24.03.2021. pr. Mārtiņa Gata Bezdelīgas nāves gadījumā Jelgavas slimnīcā 53 gadu vecumā. Par lielu nožēlu pr. Mihails ir kļuvis par otru priesteri – upuri Latvijas katoļticīgo Baznīcā nāvējoša Covid vīrusa uzbrukumā pusgada laikā. Tas ir milzīgs zaudējums visai mūsu Māras zemes Baznīcai! Mirušā dekāna brālis Jānis, kurš saslimušo priesteri aprūpēja, vēl svētdien vakarā bija ar viņu telefoniski sazinājies, bet vēlāk nelaiķis vairs nebija atbildējis nedz uz brāļa, nedz vikāra pr. Valērija Oļševska zvaniem un nebija nokāpis no sava dzīvokļa 2. stāva paņemt atnesto sūtījumu, kas liek domāt, ka nāve viņu pārsteidza jau 17.10. vakarā viņa darbistabas krēslā, kur viņu 18.10. rītā atrada brālis, uzlaužot dzīvokļa durvis, kas bija no iekšpuses aizkrampētas. Uz priestera galda stāvēja biķeris ar salocītu nelielo stolu no priesterim piederošā ekipējuma, ko parasti izmanto slimnieku apmeklējumu gadījumos, piešķirot tiem Slimnieku sakramentu. Tas liecina par pr. Mihaila pēdējo nocelebrēto sv. Misi savā dzīvoklī 17.10. svētdienā, pēc kuras Kungs Jēzus paņēma sava uzticīgā kalpa skaisto dvēselīti kā skaistu ziediņu, lai to pārstādītu savos mūžības brīnišķīgajos dārzos...
Dīvaina sakritība, ka pr. Mihails ir jau 3. pēc kārtas pēkšņā nāvē mirušais priesteris Daugavpilī pēdējo divu gadu laikā pēc pr. Jura Mukāna un Jāzepa Sitnieka, kuriem bija jau pāri 80 gadiem. Bet nelaiķis pr. Sivickis tikai 15.09. nosvinēja savu 42. Dzimšanas dienu un 29.09. savu Vārda dienu, kurās viņu sirsnīgi apsveicu, kā to darīju vienmēr viņa dzīves svarīgajos datumos, jo mēs bijām draugi. Te piepildās evaņģēlijā Kristus teiktā brīdinājuma vārdi: “Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama Kungs nāks: vakarā vai nakts vidū, vai gaiļiem dziedot, vai agri no rīta.” (Mk 13,35) Noteikti šos vārdus pr. Mihails bija bieži sludinājis gan dievnamā, gan bērēs. Taču diez vai viņš varēja pat iedomāties, ka šī realitāte skars arī viņu pašu jau pēc trijiem gadiem, kad viņš tik dedzīgi teica atvadu runu sava priekšgājēja ilggadējā Daugavpils dekāna pr. Aleksandra Madelāna bērēs 13.03.2018. Daugavpils katoļu kapsētā, kur tagad arī viņa mirstīgās atliekas atrada atdusas vietu. Tāpat arī neviens nevarēja paredzēt, cik liela būs atšķirība pr. Mihaila Sivicka izvadīšanā bēru dienā 21.10.2021., kurā mūsu valdības neadekvātie Covid ārkārtas stāvokļa ierobežojumi neatļāva piedalīties priestera bērēs ne brāļiem priesteriem, ne draudzes locekļiem, ne arī plašākam radu lokam, atļaujot dievnamā būt bēru dievkalpojumā tikai 20 personām. Cik tas ir skumīgi un reizē necilvēcīgi, kad jauna priestera bērēs pēc 17 Kunga druvā nokalpotajiem gadiem gandrīz nevienam priesterim un tautai netika atļauts no viņa sirsnīgi atvadīties klātienē un kopīgi aizlūgt par viņa dvēseli, tikai privāti lūdzoties savās mājās vai draudzēs.
Personīgi es pazinu nelaiķi pr. Mišu, kā mēs visi viņu saucām, no jaunības dienām, jo viņš ir dzimis Krāslavas novada Indras jeb Baļbinovas draudzē (15.09.1979.) Antona un Zinaīdas ģimenē kā vecākais dēls. Dziļi ticīgā vecmāmiņa rūpējās, lai abi mazdēli būtu nokristīti un iesvētīti. Zēns Miša tika pielaists pie 1. Grēksūdzes un saņēma 1. Svēto Komūniju no toreizējā Indras prāvesta Pāvila Raciņa, kurš vēlāk ieinteresēja muzikālo jaunekli piedalīties svētdienu dievkalpojumos un tajos paspēlēt tauri, bet pēc kāda laika arī apgūt ēŗģeļu spēli un sākt spēlēt ērģeles, kuras prāvests pats bija uzstādījis. Kad pēc prāvesta Raciņa Indras draudzi sāka apkalpot pr. Marians Daļeckis (mūžīgo mieru!), tad jaunais Miša sāka spēlēt ērģeles dievkalpojumos arī Piedrujas baznīcā. Šī aktīva saikne ar Baznīcas dzīvi un prāvesta sirsnīgas kalpošanas piemērs iesēja jaunekļa sirdī vēlmi kalpot Kristum kā priesterim. Un 1998. gada augustā jaunais ērģelnieks iestājās Rīgas Garīgajā seminārā kopā ar vēl 11 kandidātiem, kopā sastādot 12 apustuļu skaitu 1. kursā, no kura Priesterību beigās sasniedza divi semināristi: pr. Mihails un pr. Andris Sprukts (pr. Modris Lācis tika pārcelts augstākajā kursā un tika iesvētīts 2 gadus agrāk). Arī Garīgajā seminārā Mišam tika uzticēts ērģelnieka pienākums, kuru viņš pildīja vairākus gadus, būdams iecelts attiecīgajā kursā arī par “vecāko” semināristu starpā jeb senjoru. Jau seminārista gados Miša izcēlās ar labām sekmēm un dotībām. Viņš bija arī viens no maniem labākajiem audzēkņiem Garīgajā seminārā, kuram pasniedzu Liturģijas priekšmetus un garīgo dziedāšanu. Varu pateikt, ka nešauboties varēju viņam ieskaitēs un eksāmenos ielikt augstāko atzīmi, jo viņš ļoti apzinīgi konspektēja pasniegto priekšmetu vielu un nopietni piegāja studijām ar visu apziņu un sirdi. Laikam man sanāca toreiz nopelnīt viņa acīs respektu, kuru pr. Mihails saglabāja arī savas Priesterības kalpošanas gados, pielietojot praksē apgūto studiju gados. Biju vienmēr pārsteigts, ka arī pēc 17 kalpošanas gadiem viņš mani vienmēr uzrunāja uz “jūs” un “priester Andri”. Šī takta izjūta un cieņa pret vecākiem priesteriem bija raksturīga pr. Mihaila īpašība, kas vairs nav novērojama jaunākajā paaudzē. Es atceros manu audzēkni kā nosvērtu, gudru, pieklājīgu, ieturētu, mazrunīgu, bet ļoti sirsnīgu un izpalīdzīgu brāli. Tādu viņu arī raksturo viņa kursa biedrs pr. Andris Sprukts – akurātu, solīdu, atsaucīgu, kaut arī diezgan prasīgu pret sevi un citiem.
Pēc Ordinācijas sakramenta Rēzeknes katedrālē, ko 12.09.2004. piešķīra bīskaps Jānis Bulis, man bija gods piedalīties abu jauniesvētīto priesteru Primīcijās. Pr. Mihaila Pirmajā celebrētajā sv. Misē Indras baznīcā 18.09.2004. Rīgas sv. Franciska jauniešu koris sirsnīgi nodziedāja J. Zangla komponēto Messu sv. Ludviga godam (kas priestera bērnībā tika dziedāta arī viņa dzimtajā draudzē un daudzās citās Latvijas draudzēs) un J. Furmanika “Te Deum laudamus”. Primiciants pēc sv. Mises piešķīra visiem klātesošajiem savu svētību un piemiņas bildītes. Svinību mielastu prāvests Daļeckis sarīkoja Piedrujas pagastā. Tie bija skaisti jaunā priestera pirmie svētki, kam sekoja divi raženi un svētības pilni vikāra darba gadi Aglonas draudzē. 2006. gadā bīskaps nozīmēja pr. Mihailu par prāvestu Andrupenes un Pušas draudzēs un paralēli aizsūtīja viņu studēt Baznīcas kanoniskās tiesības uz Venēciju, kur viņš studēja Pija X Kanonisko tiesību fakultātē 2007.-2008. g., iegūdams Licenciāta grādu. Bet 2012. gadā jaunais students spīdoši aizstāvēja savu disertāciju Laterāna Pontifikālajā universitātē un ieguva Doktora grādu Baznīcas Kanoniskajās tiesībās. Pēc tam bīskaps Bulis viņam uzticēja vadīt Baznīcas Tiesu Rēzeknes-Aglonas diecēzē, nozīmējot viņu par Latvijas Starpdiecēžu tiesas vikāru laulību lietās. Pēc diviem gadiem jaunais doktors tika nozīmēts par prāvestu Daugavpils sv. Pētera ķēdēs draudzē un Daugavpils dekanāta jauno dekānu, nomainot pensionēto ilggadējo dekānu Aleksandru Madelānu. Apvienot šos daudzos pienākumus nebija viegli, tomēr dekāns Sivickis nekad nesūdzējās par grūtībām un centās klusībā nest šo smago slodzi, lūdzot svētību un palīdzību Aglonas Dievmātei, kuras lielais godinātājs viņš bija visā savā neilgajā, bet raženajā priesteriskajā mūžā. Vairākus gadus viņam bija uzticēts vadīt svinīgās Vesperes 14.08. Aglonas svētkos. Un es redzēju, ar kādu lielu prieku un godbijību viņš tās svinēja.
Es biju ļoti priecīgs, kad dekāns Miša pirms pieciem gadiem atbrauca uz Lielvārdes baznīcu, lai piedalītos manas Priesterības 25 gadu jubilejas svinībās 11.06.2016. Viņš sirsnīgi mani apsveica Daugavpils dekanāta un savā vārdā, uzdāvinādams trijžuburaino svečturi, ko bieži lietoju Vissvētākā Sakramenta adorācijas laikā. Tā paliks man kā mīļa piemiņa kopā ar mīļiem novēlējumiem no aizgājēja un mana drauga Mišas. Arī es viņu vienmēr cienīju un priecājos par mūsu draudzību kā brāļu, nevis konkurentu starpā. Savā ziņā biju arī lepojies, ka mans audzēknis (kā arī vairāki citi mani bijušie audzēkņi) aizgāja tālāk par savu skolotāju pa zinību kāpnēm.
Mūsu pēdējā tikšanās ar nelaiķi bija 2021. gada jūlijā priesteru rekolekcijās Rēzeknē. Nedaudz parunājāmies ar viņu par darba gaitām, kad viņš savā ierastajā ieturētībā nedaudz padalījās par vairākiem paredzētajiem draudzes projektiem, būdams apņēmības pilns tos realizēt ar Dieva Apredzības palīdzību. Toreiz jau biju pārslimojis Covida 2. viļņa uzbrukumu, bet nevarēju pat iedomāties, ka tā 3. vilnis aiznesīs šī brieduma spēku pilnā brāļa dzīvību.
Tagad mana sirds sēro un skumst par tik jauna Kunga kalpa pāragro nāvi, kas diemžēl nešķiro nevienu pēc mūsu tituliem un ieņemamajiem amatiem. Mēs visi esam padoti dzīvības un nāves likumiem, un katram vajadzēs saskarties ar šo skaudro realitāti, pārkāpjot mūžības slieksni. Visas cilvēces likteņi ir Radītāja varā, kurai mēs nevaram pretoties. Vienīgi Dievam pieder galavārds ikviena cilvēka dzīvē, kas ir Viņa brīnišķīga dāvana. Savā bezgalīgajā mīlestībā Kungs nevēlas grēcinieka nāvi, bet gan viņa atgriešanos un laimīgu mūžīgo dzīvi debesu valstībā, slavējot Trīsvienīgo Dievu eņģeļu un svēto sadraudzībā. Šo mūžīgās dzīves dāvanu bija saņēmis arī mūsu mīļotais brālis pr. Mihails kristības sakramentā, par šīs dāvanas svarīgumu viņš sludināja visā savā priesteriskajā kalpošanā saviem ticīgajiem. Tagad viņš pats jau ir iegājis šajā mūžīgajā dzīvē un reāli ir stājies Kristus troņa priekšā, lai nodotu atskaiti par savu kalpošanu Kunga druvā un saņemtu pelnīto atalgojumu. Lūgsim Vislabo Pestītāju, lai Viņš piedod savam kalpam visas cilvēciskās vainas, grēkus un kalpošanas nepilnības un ir viņam žēlsirdīgs Tiesnesis mūžīgajā debesu svētlaimē. Lai visu mūsu sirsnīgās lūgšanas kļūst par tiem daudzajiem dzīvajiem ziediem, kurus sūtīsim viņa dvēselītei kā skaistu bandroli uz debesu mājām! Lai tās palīdz ātrāk viņam izciest laicīgo sodu šķīstītavā un skatīt mūžīgi savu Glābēju, svētlaimīgi svinot mūžīgo Lieldienu Euharistiju debesu priesteru saimē!
Gribu izteikt manu vissirsnīgāko līdzjūtību un lūgšanu atbalstu pr. Mihaila Sivicka vecākiem, brālim Jānim ar ģimeni, Daugavpils dekanātam un visiem, kuriem aizgājējs bija tuvs un mīļš garīgais gans. Vēlos noslēgt manas atmiņu pārdomas par mīļoto brāli ar “Atvadu dziedājuma” vārdiem, kurus diemžēl nevarēju viņam pateikt pie aizvērtā zārka dievnamā atvadu brīdī. Tos veltu viņam kā sirsnīgu atvadu lūgšanu attālināti, paralēli lūdzoties par viņa dvēseli 30 dienu garumā ikdienas sv. Misē.
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, pieņem mūsu lūgšanu!
No viņa atvadoties lūdzam: “Dāvā tam grēku piedošanu!”
Pēc smagiem darbiem dodies saņemt mūžīgo algu debesīs.
Dievs tik daudz cieta, glābjot tevi, ar Tēvu mūžam dzīvosi tu.
Refrēns:
Varbūt jau drīz mēs tiksimies, jo arī mūs Dievs pasauks turp.
Uz īsu brīdi atvadāmies: “Ar Dievu! Tiksimies debesīs!”
Pie Dieva troņa mēs lūgšanas sūtam: “Dāvā mieru mūžīgo!”
Kaut mūsu sirdis ir sažņaugtas sāpēs, atmirdz as’rās cerības stars.
Refrēns:
Varbūt jau drīz mēs tiksimies, jo arī mūs Dievs pasauks turp.
Uz īsu brīdi atvadāmies: “Ar Dievu! Tiksimies debesīs!”
Lielvārdes prāvests Andris Solims
|
|
|
