|
RADIO MARIJA LATVIJA
|
|
Klausies radio datorā -
spied pogu zemāk redzamajā atskaņotājā!
|
|
 |
Minskas "Caritas" dibinātājs pr. Mihals Sapeļs mūžībā!
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie draugi!
10.12.2021. no saviem Semināra ārzemēs strādājošajiem kursabiedriem saņēmu kārtējo sēru ziņu par vēl viena mūsu Rīgas Garīgā semināra absolventa – Baltkrievijas priestera Mihala Sapeļa pāragro nāvi tikai 54 gadu vecumā.
Viņš piedzima 17.11.1967. Braslavā, Baltkrievijā ticīgo vecāku ģimenē, kur kopā ar savu brāli Aleksandru saņēma labu katoļticīgās mātes garīgo audzināšanu, bet no pareizticīgā tēva darba tikuma mīlestību. Toreiz Braslavā kalpoja ļoti dedzīgs prāvests Česlavs Wieļčinskis, kurš ļāva zēnam Mišam piekalpot sv. Misē, kaut tas bija stingri aizliegts komunistiskajā Baltkrievijā. Manā bērnībā robežas ar Baltkrieviju bija vaļā bijušajā Padomju Savienībā, tāpēc varēju brīvi ceļot un apmeklēt kaimiņu zemju dievnamus un svētvietas, kādas tur vēl darbojās, tajā skaitā arī Braslavas baznīcu.
Atceros arī manu pirmo tikšanos ar jaunekli Mišu, kurš, 1984. gadā pabeidzis vidusskolu un sajutis aicinājumu uz Priesterību, veica gudru stratēģisku soli, kad iestājās Daugavpils Medicīnas skolā, lai iegūtu Latvijas pierakstu, kas būtu vajadzīga, lai iestātos Rīgas Garīgajā seminārā. Toreiz lielākajai daļai no citām PSRS republikām kandidātu uz mūsu garīgo kalvi vajadzēja vismaz vienu gadu kaut kur Latvijā nostrādāt vai studēt, lai dabūtu šeit pierakstu un drīkstētu stāties Rīgas Garīgajā seminārā. Mišam tas pēc gada arī izdevās, un 1985. gadā viņš tika uzņemts semināristu pulkā. Man tas bija liels prieks, kad uzzināju šo ziņu caur vienu mūsu kopīgo pazīstamo tanti no Verhņedvinskas, kura mūs bija sapazīstinājusi pirms tam. 1986. gada septembrī mēs jau satikāmies RGS, kur es arī tiku uzņemts. Kā bijušo Daugavpils Medskolas studentu semināristu Mišu nozīmēja par līdzatbildīgo par semināra infirmēriju, t.i., saslimušo semināristu ārstēšanās istabu, kuru viņš apkalpoja visus 5 studiju gadus kopā ar savu vistuvāko draugu – kursabiedru Juriju Ziminski, kurš šogad 18.08.2021. arī tika aizsaukts mūžībā 59 gadu vecumā Harkovā, Ukrainā, kur kalpoja kā mariāņu kongregācijas priesteris. Atmiņā tieši paliek šī lielā viņu draudzība un darbība studiju gados.
Es atceros semināristu Mišu kā ļoti sirsnīgu, mīļu un atsaucīgu vecāka kursa biedru ar klusu balss toni, kurš toreiz bija diezgan apaļīgs miesā, kādēļ daudzi no mums viņu mīļi sauca par “lācīti” Mišutku. Šo savu vienkāršību un atvērtību uz citiem viņš saglabāja arī visā savā priesteriskajā kalpošanā pēc Priesterības svētībām, kuras viņš un 11 kursabiedri saņēma no bīskapa Vilhelma Ņukšas rokām 27.05.1990. Rīgas sv. Alberta baznīcā, kur paralēli arī mani 15 kursabiedri tika iesvētīti par diakoniem. 24.05.1990. Kunga Debeskāpšanas dienā nomira Latvijas 1. kardināls Juliāns Vaivods, tāpēc jaunu priesteru un diakonu ordinācija notika lielākajā Rīgas katoļticīgo sv. Alberta dievnamā. Man un nelaiķim priesterim Mihalam bija līdzīgas problēmas ar Priesterības svētībām, jo mēs abi iestājāmies RGS 18 gadu vecumā un pēc 5 gadiem to pabeidzām tikai 22 gadu vecumā. Bet Baznīcas tiesību kanoni atļauj būt iesvētītam par diakonu tikai 23 gadu vecumā un par priesteri – 25 gados, tāpēc mums abiem bija vajadzīga Romas pāvesta speciāla atļauja tikt ordinētiem 22 gadu vecumā.
Pēc ordinācijas jaunais pr. Mihals tika nozīmēts par vikāru Minskā sv. Krusta Paaugstināšanas baznīcā Kalvārijas kapsētā. Gadu vēlāk arhibīskaps Kazimirs Svionteks nozīmēja viņu par prāvestu jaunatgūtajā Vissvētās Trīsvienības jeb tautā sauktās sv. Roha baznīcā Minskas Zalatajā Gorcā (Zelta Kalnā), kur viņš sāka aprūpēt Minskas katoļticīgos, kuri gribēja lūgties baltkrievu valodā, par cik tajos gados liturģija Baltkrievijā tika svinēta tikai poļu valodā. Dedzīgais pr. Mihals sāka strādāt pie liturģisko tekstu tulkojumiem kopā ar citiem Liturģiskās komisijas locekļiem, kuru darbs vainagojās ar “Romas Misāles priekš Baltkrievijas diecēzēm” izdošanu baltkrievu valodā 2004. gadā. Jau 1991. gadā jaunais priesteris nodibināja Minskā “Caritas” kustību ar Bērnu centra izbūvi Ļaskoucos. Drīz vien ap viņu sāka pulcēties jauniešu pulki. Pamazām visā Baltkrievijā sākās Baznīcas atmoda. Līdz 1996. gadam pr. Sapeļs paralēli strādāja par prāvestu arī Rakavas un Zaslavas draudzēs. Bet reāli viņš visu savu priesteriskās kalpošanas laiku pavadīja pie sv. Roha draudzes, kur pēdējos 10 gadus veselības un citu problēmu dēļ bija kā vikārs un rezidents. Tur arī noslēdzās viņa dzīves gaitas, un no šīs baznīcas 13.12. pēc atvadu sv. Mises viņa zārks tiks pārvests uz dzimtās Braslavas Dievmātes dzimšanas baznīcu, kur vakarā arī tiks svinēta atvadu sv. Mise. Bet 14.12. pēc bēru dievkalpojuma pr. Mihala Sapeļa mirstīgās atliekas tiks guldītas dievnama dārzā.
Lai Labais Pestītājs, kura druvā nelaiķis priesteris kalpoja 31 gadu, piedod sava kalpa cilvēciskās vājības un grēkus un atļauj kopā ar viņa četriem jau mūžībā aizsauktajiem kursabiedriem un visiem brāļiem priesteriem svinēt slavas un pateicības Euharistiju mūžīgajā mīlestības valstībā debesīs!
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Priestera Onufrija Pujata piemiņai!
Dārgie draugi!
19.10.2021. es dalījos ar Vatikāna Radio klausītājiem savās pārdomās par pēkšņā nāvē mirušo 42 gadus veco priesteri Mihailu Sivicki, kurš kļuva jau par otru Covid-19 upuri pēdējā pusgada laikā no Latvijas priesteru vidus. Tagad es atkal dalos ar sēru vēsti par 88 gadus veca ilggadējā Vārkavas un Jasmuižas draudžu prāvesta Onufrija Pujata aiziešanu mūžībā, kuru Kungs pēc smagas un ilgstošas asins vēža slimības paaicināja pievienoties Svēto sadraudzībai debesīs tieši 2. novembra naktī, kad mēs svinam Visu mirušo piemiņas svētkus. Šoreiz aizgājēja nāve nebija negaidīta, jo jau pāris nedēļas ļaunās slimības izmocītā miesa pamazām dzisa; ilgāku laiku zāļu iespaidā bieži vien pazuda atmiņa, kas vairs neļāva prāvestam pašam novadīt dievkalpojumus, ko pēdējā posmā viņam palīdzēja Preiļu dekāns Jānis Stepiņš. Tāpēc aizgājēja jaunākā māsa Vanda viņu kopa un aprūpēja šo pēdējo mēnesi.
Pr. Onufrijs ir piedzimis 28.04.1933. Nautrēnu pagastā Pujatu sādžā kā 4. bērns astoņu bērnu ģimenē, kurā bija 4 dēli un 4 meitas. Vecākā māsa Lūcija mira jau agrā bērnībā. Dievbijīgie vecāki izlūdza no Dieva Priesterības paaicinājumu visiem četriem dēliem, taču jaunākajam dēlam Dominikam padomju vara neatļāva kļūt par priesteri, jo ģimenē jau bija 3 brāļi priesteri: vecākais brālis Jāzeps, kurš Kristus Baznīcā nokalpoja 48 gadus un ir jau mūžībā, kardināls Jānis, kurš šogad 29.03. svinēja Priesterības 70 gadu jubileju, un brālis Onufrijs, kurš Kunga druvā nokalpoja 62 gadus. Pēc Nautrēnu vidusskolas pabeigšanas Onufrijs 1951. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, bet 1954. gadā viņš tika iesaukts uz diviem gadiem padomju armijas dienestā Severomorskā. Pēc atgriešanās mājās viņš turpināja studijas Rīgas Garīgajā seminārā 10.05.1959. Rīgas sv. Jēkaba katedrālē bīskaps Strods viņu ordinēja par priesteri. Savu Pirmo sv. Misi primiciants svinēja 24.05.1959. dzimtajā Nautrēnu jeb Rogovkas baznīcā. Sākotnēji jaunais priesteris strādāja par vikāru Varakļānu, Viļakas, Viļānu un Preiļu draudzēs, vēlāk bija prāvests Andrupenes un Pušas draudzēs, bet kopš 1975. gada jau 46 gadus viņš kalpoja Vārkavas un Jasmuižas draudzēs, apkalpojot līdz 2006. gadam arī Znotiņu draudzi, no kuras ministrantiem iedvesmoja uz Priesterību pr. Aināru Londi.
12.05.2019. pr. Onufrijs svinēja savas Priesterības 60 gadu jubileju, saņemdams daudzus pateicības ziedu klēpjus no ticīgajiem un pašvaldībām, jo viņš bija vienkāršas dabas cilvēks, atšķirīgs no citiem brāļiem ar savu sirsnīgumu, smaidu un atvērtību uz cilvēku vajadzībām, par ko tauta viņu mīlēja. Prāvests bija arī labs saimnieks ne tikai draudžu dievnamu remontdarbos, bet arī savā nelielajā saimniecībā, kuru pats uzturēja, kamēr bija dzīva vecā saimniece. Viņš ļoti mīlēja mājdzīvniekus, sevišķi sunīšus, kuri nereti viņu pavadīja pat pāri dievnama slieksnim. Dievs viņu bija apveltījis ar muzikalitātes dāvanu, jo bija iemācījies spēlēt uz vijoles un fisharmonijas, kas agrāk bija visizplatītākais mūzikas instruments katrā baznīcā paralēli ērģelēm, kur tās bija iespējams uzstādīt.
Personīgi pazinu pr. Onufriju, satiekot viņu Aglonas svētkos, kur viņš pavadīja daudzas stundas biktskrēslā. Bija sirsnīgs, labsirdīgs garīdznieks, kaut arī kluss pēc dabas, bet ar skaistu smaidu sejā. Kad kalpoju Jūrmalas draudzēs, ērģelnieks Staņislavs Andžāns, kurš vairākus gadus bija braukājis uz Vārkavu pie prāvesta spēlēt ērģeles, ierosināja aizbraukt ar Majoru kori uz sv. Antona atlaidām nodziedāt Misi Vārkavas baznīcā. Tā mēs 2003. gada 14.06. devāmies ar tajā laikā lielo Majoru kori svētceļojumā uz Vārkavu, kur prāvesta celebrētajā dievkalpojumā izpildījām sarežģīto polifonisko Franciska Wita komponēto Misi sv. Franciska Xaveri godam un vareno “Te Deum laudamus”. Tad arī tuvāk iepazinu pr. Onufriju kā ļoti laipnu, viesmīlīgu garīdznieku, kurš bija ļoti priecīgs un aizkustināts par mūsu kora vareno skanējumu, teikdams, ka nebija šo Misi dzirdējis vairāk kā 25 gadus.
Noteikti par aizgājēja vairākām labajām cilvēciskajām īpašībām varētu vairāk pastāstīt viņa divi māsas Annas Petrovskas dēli - priesteri Imants un Viktors, kuri turpina Pujatu dzimtas priesterisko līniju, kā arī prāvesta garīgie audzēkņi – pr. Ainārs Londe un Guntars Skutels, kurus uz Priesterību iedvesmoja tieši priestera Onufrija dzīves un kalpošanas piemērs.
4.11. pl. 11:00 Vārkavas dievnamā notika bēru dievkalpojums, pēc kura prāvesta mirstīgās atliekas tika guldītas baznīcas dārzā. Diemžēl arī šīs bēres iekrita stingro ierobežojumu laikā pandēmijas apstākļos, kas atkal neļāva brāļiem priesteriem un ticīgai tautai klātienē kuplā skaitā pavadīt savu mīļoto prāvestu mūžībā. Un atkal man nācās vienam pašam savā Lielvārdes baznīcā nodziedāt bēru dienā 10:15 Eksekvijas, kuras pr. Onufrijs vienmēr mīlēja dziedāt priesteru bērēs.
Aizlūgsim no sirds par aizgājēju, lai Labais Pestītājs, kuram viņš bija uzticīgi kalpojis, pieņem pr. Onufrija vienkāršo un skaisto dvēselīti savos debesu plašumos, lai piedod visas cilvēciskās vainas un kalpošanas nepilnības un ļauj viņam ātrāk slavēt Kungu brīnišķīgajā mūžīgo Lieldienu Euharistijā debesu priesteru saimē.
pr. Andris Solims
Priestera Mihaila Sivicka dzīves ziediņš pārstādīts mūžības dārzā
.jpg)
18.10.2021. no rīta saņēmu no pr. Vjačeslava Bogdanova sirdi plosošu sēru vēsti par Daugavpils jaunā dekāna pr. Mihaila Sivicka pēkšņo nāvi. Kā nāves cēlonis oficiāli tika uzstādīta šajos laikos “vienīgā” dominējoša slimība – Covid-19... Diemžēl šis nāvējošais vīruss tik tiešām bija skāris arī pr. Mihailu, kurš cerēja, ka tomēr tiks ar to galā, jo ir vēl samērā jauns cilvēks: tikai 42 gadus vecs. Taču šobrīd tas vairs nav arguments nevienā vecumā, kas dotu garantijas izdzīvot jaunākajai paaudzei, kuru arvien biežāk ievaino šis cilvēku radītais bioloģiskais ierocis. Ziņa par pr. Sivicka nāvi šokēja ikvienu, tāpat kā tas bija 24.03.2021. pr. Mārtiņa Gata Bezdelīgas nāves gadījumā Jelgavas slimnīcā 53 gadu vecumā. Par lielu nožēlu pr. Mihails ir kļuvis par otru priesteri – upuri Latvijas katoļticīgo Baznīcā nāvējoša Covid vīrusa uzbrukumā pusgada laikā. Tas ir milzīgs zaudējums visai mūsu Māras zemes Baznīcai! Mirušā dekāna brālis Jānis, kurš saslimušo priesteri aprūpēja, vēl svētdien vakarā bija ar viņu telefoniski sazinājies, bet vēlāk nelaiķis vairs nebija atbildējis nedz uz brāļa, nedz vikāra pr. Valērija Oļševska zvaniem un nebija nokāpis no sava dzīvokļa 2. stāva paņemt atnesto sūtījumu, kas liek domāt, ka nāve viņu pārsteidza jau 17.10. vakarā viņa darbistabas krēslā, kur viņu 18.10. rītā atrada brālis, uzlaužot dzīvokļa durvis, kas bija no iekšpuses aizkrampētas. Uz priestera galda stāvēja biķeris ar salocītu nelielo stolu no priesterim piederošā ekipējuma, ko parasti izmanto slimnieku apmeklējumu gadījumos, piešķirot tiem Slimnieku sakramentu. Tas liecina par pr. Mihaila pēdējo nocelebrēto sv. Misi savā dzīvoklī 17.10. svētdienā, pēc kuras Kungs Jēzus paņēma sava uzticīgā kalpa skaisto dvēselīti kā skaistu ziediņu, lai to pārstādītu savos mūžības brīnišķīgajos dārzos...
Dīvaina sakritība, ka pr. Mihails ir jau 3. pēc kārtas pēkšņā nāvē mirušais priesteris Daugavpilī pēdējo divu gadu laikā pēc pr. Jura Mukāna un Jāzepa Sitnieka, kuriem bija jau pāri 80 gadiem. Bet nelaiķis pr. Sivickis tikai 15.09. nosvinēja savu 42. Dzimšanas dienu un 29.09. savu Vārda dienu, kurās viņu sirsnīgi apsveicu, kā to darīju vienmēr viņa dzīves svarīgajos datumos, jo mēs bijām draugi. Te piepildās evaņģēlijā Kristus teiktā brīdinājuma vārdi: “Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama Kungs nāks: vakarā vai nakts vidū, vai gaiļiem dziedot, vai agri no rīta.” (Mk 13,35) Noteikti šos vārdus pr. Mihails bija bieži sludinājis gan dievnamā, gan bērēs. Taču diez vai viņš varēja pat iedomāties, ka šī realitāte skars arī viņu pašu jau pēc trijiem gadiem, kad viņš tik dedzīgi teica atvadu runu sava priekšgājēja ilggadējā Daugavpils dekāna pr. Aleksandra Madelāna bērēs 13.03.2018. Daugavpils katoļu kapsētā, kur tagad arī viņa mirstīgās atliekas atrada atdusas vietu. Tāpat arī neviens nevarēja paredzēt, cik liela būs atšķirība pr. Mihaila Sivicka izvadīšanā bēru dienā 21.10.2021., kurā mūsu valdības neadekvātie Covid ārkārtas stāvokļa ierobežojumi neatļāva piedalīties priestera bērēs ne brāļiem priesteriem, ne draudzes locekļiem, ne arī plašākam radu lokam, atļaujot dievnamā būt bēru dievkalpojumā tikai 20 personām. Cik tas ir skumīgi un reizē necilvēcīgi, kad jauna priestera bērēs pēc 17 Kunga druvā nokalpotajiem gadiem gandrīz nevienam priesterim un tautai netika atļauts no viņa sirsnīgi atvadīties klātienē un kopīgi aizlūgt par viņa dvēseli, tikai privāti lūdzoties savās mājās vai draudzēs.
Personīgi es pazinu nelaiķi pr. Mišu, kā mēs visi viņu saucām, no jaunības dienām, jo viņš ir dzimis Krāslavas novada Indras jeb Baļbinovas draudzē (15.09.1979.) Antona un Zinaīdas ģimenē kā vecākais dēls. Dziļi ticīgā vecmāmiņa rūpējās, lai abi mazdēli būtu nokristīti un iesvētīti. Zēns Miša tika pielaists pie 1. Grēksūdzes un saņēma 1. Svēto Komūniju no toreizējā Indras prāvesta Pāvila Raciņa, kurš vēlāk ieinteresēja muzikālo jaunekli piedalīties svētdienu dievkalpojumos un tajos paspēlēt tauri, bet pēc kāda laika arī apgūt ēŗģeļu spēli un sākt spēlēt ērģeles, kuras prāvests pats bija uzstādījis. Kad pēc prāvesta Raciņa Indras draudzi sāka apkalpot pr. Marians Daļeckis (mūžīgo mieru!), tad jaunais Miša sāka spēlēt ērģeles dievkalpojumos arī Piedrujas baznīcā. Šī aktīva saikne ar Baznīcas dzīvi un prāvesta sirsnīgas kalpošanas piemērs iesēja jaunekļa sirdī vēlmi kalpot Kristum kā priesterim. Un 1998. gada augustā jaunais ērģelnieks iestājās Rīgas Garīgajā seminārā kopā ar vēl 11 kandidātiem, kopā sastādot 12 apustuļu skaitu 1. kursā, no kura Priesterību beigās sasniedza divi semināristi: pr. Mihails un pr. Andris Sprukts (pr. Modris Lācis tika pārcelts augstākajā kursā un tika iesvētīts 2 gadus agrāk). Arī Garīgajā seminārā Mišam tika uzticēts ērģelnieka pienākums, kuru viņš pildīja vairākus gadus, būdams iecelts attiecīgajā kursā arī par “vecāko” semināristu starpā jeb senjoru. Jau seminārista gados Miša izcēlās ar labām sekmēm un dotībām. Viņš bija arī viens no maniem labākajiem audzēkņiem Garīgajā seminārā, kuram pasniedzu Liturģijas priekšmetus un garīgo dziedāšanu. Varu pateikt, ka nešauboties varēju viņam ieskaitēs un eksāmenos ielikt augstāko atzīmi, jo viņš ļoti apzinīgi konspektēja pasniegto priekšmetu vielu un nopietni piegāja studijām ar visu apziņu un sirdi. Laikam man sanāca toreiz nopelnīt viņa acīs respektu, kuru pr. Mihails saglabāja arī savas Priesterības kalpošanas gados, pielietojot praksē apgūto studiju gados. Biju vienmēr pārsteigts, ka arī pēc 17 kalpošanas gadiem viņš mani vienmēr uzrunāja uz “jūs” un “priester Andri”. Šī takta izjūta un cieņa pret vecākiem priesteriem bija raksturīga pr. Mihaila īpašība, kas vairs nav novērojama jaunākajā paaudzē. Es atceros manu audzēkni kā nosvērtu, gudru, pieklājīgu, ieturētu, mazrunīgu, bet ļoti sirsnīgu un izpalīdzīgu brāli. Tādu viņu arī raksturo viņa kursa biedrs pr. Andris Sprukts – akurātu, solīdu, atsaucīgu, kaut arī diezgan prasīgu pret sevi un citiem.
Pēc Ordinācijas sakramenta Rēzeknes katedrālē, ko 12.09.2004. piešķīra bīskaps Jānis Bulis, man bija gods piedalīties abu jauniesvētīto priesteru Primīcijās. Pr. Mihaila Pirmajā celebrētajā sv. Misē Indras baznīcā 18.09.2004. Rīgas sv. Franciska jauniešu koris sirsnīgi nodziedāja J. Zangla komponēto Messu sv. Ludviga godam (kas priestera bērnībā tika dziedāta arī viņa dzimtajā draudzē un daudzās citās Latvijas draudzēs) un J. Furmanika “Te Deum laudamus”. Primiciants pēc sv. Mises piešķīra visiem klātesošajiem savu svētību un piemiņas bildītes. Svinību mielastu prāvests Daļeckis sarīkoja Piedrujas pagastā. Tie bija skaisti jaunā priestera pirmie svētki, kam sekoja divi raženi un svētības pilni vikāra darba gadi Aglonas draudzē. 2006. gadā bīskaps nozīmēja pr. Mihailu par prāvestu Andrupenes un Pušas draudzēs un paralēli aizsūtīja viņu studēt Baznīcas kanoniskās tiesības uz Venēciju, kur viņš studēja Pija X Kanonisko tiesību fakultātē 2007.-2008. g., iegūdams Licenciāta grādu. Bet 2012. gadā jaunais students spīdoši aizstāvēja savu disertāciju Laterāna Pontifikālajā universitātē un ieguva Doktora grādu Baznīcas Kanoniskajās tiesībās. Pēc tam bīskaps Bulis viņam uzticēja vadīt Baznīcas Tiesu Rēzeknes-Aglonas diecēzē, nozīmējot viņu par Latvijas Starpdiecēžu tiesas vikāru laulību lietās. Pēc diviem gadiem jaunais doktors tika nozīmēts par prāvestu Daugavpils sv. Pētera ķēdēs draudzē un Daugavpils dekanāta jauno dekānu, nomainot pensionēto ilggadējo dekānu Aleksandru Madelānu. Apvienot šos daudzos pienākumus nebija viegli, tomēr dekāns Sivickis nekad nesūdzējās par grūtībām un centās klusībā nest šo smago slodzi, lūdzot svētību un palīdzību Aglonas Dievmātei, kuras lielais godinātājs viņš bija visā savā neilgajā, bet raženajā priesteriskajā mūžā. Vairākus gadus viņam bija uzticēts vadīt svinīgās Vesperes 14.08. Aglonas svētkos. Un es redzēju, ar kādu lielu prieku un godbijību viņš tās svinēja.
Es biju ļoti priecīgs, kad dekāns Miša pirms pieciem gadiem atbrauca uz Lielvārdes baznīcu, lai piedalītos manas Priesterības 25 gadu jubilejas svinībās 11.06.2016. Viņš sirsnīgi mani apsveica Daugavpils dekanāta un savā vārdā, uzdāvinādams trijžuburaino svečturi, ko bieži lietoju Vissvētākā Sakramenta adorācijas laikā. Tā paliks man kā mīļa piemiņa kopā ar mīļiem novēlējumiem no aizgājēja un mana drauga Mišas. Arī es viņu vienmēr cienīju un priecājos par mūsu draudzību kā brāļu, nevis konkurentu starpā. Savā ziņā biju arī lepojies, ka mans audzēknis (kā arī vairāki citi mani bijušie audzēkņi) aizgāja tālāk par savu skolotāju pa zinību kāpnēm.
Mūsu pēdējā tikšanās ar nelaiķi bija 2021. gada jūlijā priesteru rekolekcijās Rēzeknē. Nedaudz parunājāmies ar viņu par darba gaitām, kad viņš savā ierastajā ieturētībā nedaudz padalījās par vairākiem paredzētajiem draudzes projektiem, būdams apņēmības pilns tos realizēt ar Dieva Apredzības palīdzību. Toreiz jau biju pārslimojis Covida 2. viļņa uzbrukumu, bet nevarēju pat iedomāties, ka tā 3. vilnis aiznesīs šī brieduma spēku pilnā brāļa dzīvību.
Tagad mana sirds sēro un skumst par tik jauna Kunga kalpa pāragro nāvi, kas diemžēl nešķiro nevienu pēc mūsu tituliem un ieņemamajiem amatiem. Mēs visi esam padoti dzīvības un nāves likumiem, un katram vajadzēs saskarties ar šo skaudro realitāti, pārkāpjot mūžības slieksni. Visas cilvēces likteņi ir Radītāja varā, kurai mēs nevaram pretoties. Vienīgi Dievam pieder galavārds ikviena cilvēka dzīvē, kas ir Viņa brīnišķīga dāvana. Savā bezgalīgajā mīlestībā Kungs nevēlas grēcinieka nāvi, bet gan viņa atgriešanos un laimīgu mūžīgo dzīvi debesu valstībā, slavējot Trīsvienīgo Dievu eņģeļu un svēto sadraudzībā. Šo mūžīgās dzīves dāvanu bija saņēmis arī mūsu mīļotais brālis pr. Mihails kristības sakramentā, par šīs dāvanas svarīgumu viņš sludināja visā savā priesteriskajā kalpošanā saviem ticīgajiem. Tagad viņš pats jau ir iegājis šajā mūžīgajā dzīvē un reāli ir stājies Kristus troņa priekšā, lai nodotu atskaiti par savu kalpošanu Kunga druvā un saņemtu pelnīto atalgojumu. Lūgsim Vislabo Pestītāju, lai Viņš piedod savam kalpam visas cilvēciskās vainas, grēkus un kalpošanas nepilnības un ir viņam žēlsirdīgs Tiesnesis mūžīgajā debesu svētlaimē. Lai visu mūsu sirsnīgās lūgšanas kļūst par tiem daudzajiem dzīvajiem ziediem, kurus sūtīsim viņa dvēselītei kā skaistu bandroli uz debesu mājām! Lai tās palīdz ātrāk viņam izciest laicīgo sodu šķīstītavā un skatīt mūžīgi savu Glābēju, svētlaimīgi svinot mūžīgo Lieldienu Euharistiju debesu priesteru saimē!
Gribu izteikt manu vissirsnīgāko līdzjūtību un lūgšanu atbalstu pr. Mihaila Sivicka vecākiem, brālim Jānim ar ģimeni, Daugavpils dekanātam un visiem, kuriem aizgājējs bija tuvs un mīļš garīgais gans. Vēlos noslēgt manas atmiņu pārdomas par mīļoto brāli ar “Atvadu dziedājuma” vārdiem, kurus diemžēl nevarēju viņam pateikt pie aizvērtā zārka dievnamā atvadu brīdī. Tos veltu viņam kā sirsnīgu atvadu lūgšanu attālināti, paralēli lūdzoties par viņa dvēseli 30 dienu garumā ikdienas sv. Misē.
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, pieņem mūsu lūgšanu!
No viņa atvadoties lūdzam: “Dāvā tam grēku piedošanu!”
Pēc smagiem darbiem dodies saņemt mūžīgo algu debesīs.
Dievs tik daudz cieta, glābjot tevi, ar Tēvu mūžam dzīvosi tu.
Refrēns:
Varbūt jau drīz mēs tiksimies, jo arī mūs Dievs pasauks turp.
Uz īsu brīdi atvadāmies: “Ar Dievu! Tiksimies debesīs!”
Pie Dieva troņa mēs lūgšanas sūtam: “Dāvā mieru mūžīgo!”
Kaut mūsu sirdis ir sažņaugtas sāpēs, atmirdz as’rās cerības stars.
Refrēns:
Varbūt jau drīz mēs tiksimies, jo arī mūs Dievs pasauks turp.
Uz īsu brīdi atvadāmies: “Ar Dievu! Tiksimies debesīs!”
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Mūžībā devies priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga
Šodien, 24. martā (2021. gadā), ap pulksten 15 mūžībā devies Saldus, Brocēnu, Lutriņu, Silaiņu, Zirņu, Šķēdes, Ezeres un Kalnu draudzes prāvests.
Priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga dzimis 1967. gada 10. novembrī Aucē Hugo un Hellas ģimenē kā vienīgais dēls. Vecāki bija luterāņi. Padomju gados ne visiem izdevās nokristīt savus bērnus. Gatis ceļu uz Baznīcu atrada jaunekļa gados un 1985. gada tika kristīts Dobeles katoļu baznīcā, pēc dažiem gadiem Skaistkalne saņēma Iestiprināšanas sakramentu. Pēc pamatizglītības iegūšanas mācības turpināja Rīgas 34. profesionāli tehniskajā vidusskolā. Pēc tam strādāja Dobeles rajona Jauno naturālistu stacijā kā metodiķis. 1989. gada iestājās Rīgas Garīgajā seminārā un 1994. gadā Jelgavā bīskaps Jānis Bulis viņu ordinēja par priesteri. Pirmā jaunā priestera kalpošanas vieta bija Jēkabpilī, palīdzot dekānam Jānim Bratuškinam.
1996. gadā Gatis uzsāka kalpot Liepājas diecēzē un pirmo reizi tika nozīmēts uz Saldus draudzi, kur aktīvi veica arī žēlsirdības darbu, sadarbojoties ar Neatkarīgo Maltas Bruņinieku ordeni, un kļuva par šī ordeņa maģistrāta kapelānu (Maltas ordenī Gatis darbojās 20 gadus). Saldus apkārtnē tika dibinātas vairākas draudzes un organizēta jaunās Saldus baznīcas celtniecība.
Pēc Saldus pr. Gatis kalpoja Kuldīgā, Liepājā un Alsungā. Esot par Liepājas sv. Jāzepa katedrāles draudzes prāvestu, Gatis aktīvi kalpoja arī kā cietuma kapelāns, šajā laikā vairāki ieslodzītie tika kristīti. Noteiktu laiku viņš veltīja, lai popularizētu sakrālo mākslu. Viņš bija idejas tēvs plenēriem pie katedrāles, kura dalībnieki – Liepājas mākslinieki, savos darbos atspoguļoja sakrālo celtni.
No Alsungas priestera Gata ceļš atveda viņu atpakaļ uz Saldu. Kopš 2017. gada viņš ar bīskapa norīkojumu kalpoja arī kā eksorcists. Priestera Gata aizraušanās bija fotografēšana, glezniecība, dzeja. 2019. gadā Liepājas koncertzālē "Lielais Dzintars" notika latviešu orģināloperas "Suitu sāga", kuru komponējis Rihards Dubra, bet libreta autors ir priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga, pirmizrāde.
Pēdējās divas nedēļas priesteris G. M. Bezedelīga slimības dēļ nevarēja pildīt savus priestera pienākumus līdz beidzot 24. martā no COVID-19 izraisītajām komplikācijām nogurusī sirds pārstāja pukstēt un priesteris devās mūžībā. Par savas priesteriskās dzīves moto Gatis bija izvēlējies vārdus - Dievs ir mīlestība, kurus viņš bija ierakstījis savas primīcijas svētbildītē. Viņa sirds siltums, atsaucība, uzticība Baznīcas mācībai, sniedzot padomus tiem, kas meklē, paliks daudzu atmiņās.
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!
Pārpublicēts no katedrale.lv
Priesterim Antonam Mičulītim - 30 gadi debesīs!
17.03.1991. Radītājs aizsauca mūžībā ilggadējo katoļticīgo misionāru Ogres un Aizkraukles (Stučkas) rajonā - priesteri Antonu Mičulīti. Šogad paiet 30 gadi kopš viņa dvēselītes aizceļošanas debesu valstībā pēc ilgstošas slimības. Priesteris Antons Mičulītis ir dzimis 1927. gadā. Lielvārdes draudzē viņš sāka savu kalpošanu 1950. gadā, rūpēdamies par mazo baznīciņu, ko uz Āpšu kalniņa uzcēla pr. Juris Pudāns 1940. gadā. Draudze kļuva par pastāvīgu un pieauga skaitā, kas nepatika padomju varai. Tāpēc 1958. gadā dedzīgajam dvēseļu ganam, kurš apkalpoja arī Kokneses un Iršu draudzes, nācās no Lielvārdes aizbraukt projām. Taču Dieva Apredzība viņam ļāva 1970. gadā atkal atgriezties Lielvārdes draudzē, kur viņš nokalpoja līdz pat 1988. gadam. Pa to laiku viņš remontēja saplaisājušo dievnamu, izbūvēja draudzes mājā otru stāvu, garāžu.
Pr. Antons arī atjaunoja Ogres draudzi, svinēdams dievkalpojumus luterāņu baznīcā. Radās iespēja blakus luterāņu dievnamam uzcelt katoļticīgajiem savu draudzes māju, kur prāvests Mičulītis arī pārvācās no Lielvārdes dzīvot 1988. gadā, kad tika smagu slimību piemeklēts. Tad viņš vairs nespēja apkalpot Lielvārdes draudzi un 17.03.1991. aizmiga Kungā. Viņš ir apglabāts Ogres kapos netālu no kapličas kreisajā pusē pirms tās. Par nožēlu viņa kapavieta tagad izskatās diezgan nolaista un slikti sakopta. Priestera piemineklis ir ļoti vienkāršs un nabadzīgs, kas sasaucas ar viņa dzīves vienkāršo, kluso un pazemīgo stilu un cilvēcisko dabu.
Pr. Antons bija tiešām ļoti kluss, vienkāršs, pazemīgs, bet smaidīgs, labsirdīgs un cilvēkus mīlošs priesteris, kurš centās visiem palīdzēt sakārtot viņu garīgo dzīvi. Neskaitāmi bērni un pieaugušie pa klusām pie viņa ir nokristīti, salaulāti, iesvētīti bargajos čekistu laikos. Viņš bija īsts misionārs visā lielajā Ogres un Stučkas rajonā, kur kalpoja, jo katoļticīgo dievnami atradās tikai Lielvārdē un Koknesē šajos rajonos. Daudzi brauca pie viņa no Rīgas un citiem novadiem pa kluso saņemt garīgos pakalpojumus, kurus pr. Antons drosmīgi veica, riskēdams ar savu priesterības darbības atļauju. Neskatoties uz bailēm un risku, tomēr pr. Mičulītis centās aizpildīt kaut daļēji draudzes garīgo pakalpojumu reģistru grāmatas par kristībām, laulībām un bērēm. Pārsvarā viņš veica ierakstus uz atsevišķām lapiņām, bieži vien pēc vecāku lūguma neierakstot nokristītā bērna vārdu un uzvārdu. Tomēr kaut kāda informācija ir atrodama šādos ierakstos, prestatā dažiem citiem prāvestiem, kuri vispār nav veikuši nekādus ierakstus Lielvārdes draudzes reģistru grāmatās, kaut jau vairs nebija nekādu reālu aizliegumu no sistēmas puses.
Pr. Mičulītis bija iemīļots biktstēvs Rīgas Garīgajā seminārā, kur viņš brauca katru piektdienu pieņemt semināristu grēksūdzes Sv. Franciska baznīcā. Viņš nekad neko neprasīja kā papildus jautājumus un neuzdeva semināristiem lielas gandarīšanas lūgšanas par grēkiem, tāpēc pie viņa vienmēr bija garākas rindas nekā pie citiem biktstēviem. :)) Pēc dabas viņš bija bikls, kluss, mazrunīgs, prata uzmanīgi klausīties citus. Bet vienmēr laipni uzņēma ciemiņus un palīdzēja vairākiem semināristiem iestāties Rīgas Garīgajā seminārā.
Viņa laikā Lielvārdē bija nodibināts labs korītis, kurā es dažas reizes pats dziedāju, kad piedalījos vēl vecajā baznīcā svētdienas sv. Misēs 1985. gadā manas uzturēšanās laikā Jaunogres sanatorijskolā, kur biju izsūtīts uz vienu ceturksni represiju laikā. Tad arī pirmo reizi satiku pr. Mičulīti kā mīlīgu un laipnu garīgo tēvu, pie kura varēju pieiet pie grēksūdzes un saņemt sv. Komūniju, bez kā es nespēju normāli dzīvot, ja kādu svētdienu nevarēju tikt no sanatorijskolas uz baznīcu. Šīs sanatorijskolas veļas pārzine Silva Pilāne, kura vēlāk man kļuva par ļoti sirsnīgu un mīļu cilvēku kā vecmāmiņa, man bieži stāstīja, cik labs un mīlīgs priesteris Mičulītis apkalpo Lielvārdi un Ogri, un viņa tad mani arī aizveda slepeni uz svētajām Misēm svētdienās vai nu uz Lielvārdi, ja paspēju tikt uz vilcienu pēc rīta ārsta apgaitas, vai nu vakarā uz Ogres luterāņu baznīcu, kur sānu navā bija ierīkots katoļticīgo altāris ar Aglonas Dievmātes bildi, ko pēc dievkalpojuma aizsedza ar aizkaru, lai nekaitinātu luterāņus. Šie dievkalpojumi bija priekš manis ļoti gaidīti visu nedēļu drūmajā sanatorijskolas ikdienā, kur bija tik smagi veselam jaunietim atrasties starp tuberkulozes slimajiem bērniem un skolniekiem, starp kuriem nebija neviena ticīga, ar kuru varētu parunāt vai kopā palūgties. Varēju slepeni ielavīties Silvas tantes, kā viņu visi sauca Jaunogres sanatorijskolā, veļas istabā, lai paslēpies starp ārstu baltajiem halātiem klusi palūgtos vienatnē rožukroni un noskaitītu no kabatā vienmēr nēsātas mazas lūgšanu grāmatiņas kādu lūgšanu vai litāniju. Tik ļoti pietrūka ikdienas sv. Mises, tāpēc svētdienās, kad netiku dažreiz uz dievkalpojumu, tās bija priekš manis īstas mokas pavadīt Kunga dienu bez baznīcas un dievkalpojuma. Tad šāda mana slepenā lūgšanu vieta veļas istabā kļuva par manu mazo "kapelu", kur pavadīju vairākas stundas lūgšanā vienatnē, cik nu tas bija iespējams saskaņā ar dienas kārtību tajā skolā, kur biju spiests pavadīt par laimi tikai vienu ceturksni - trešo, bet visgarāko mācību gadā, kas man toreiz likās kā pats garākais manā mūžā, gaidot iespēju atkal atgriezties dzimtajā Krāslavā un mīļajā baznīcā.
Lūk, tādos apstākļos es iepazinu nedaudz priesteri Antonu un dažus Lielvārdes tā laika draudzes locekļus, nemaz pat nenojausdams, ka man pašam kādreiz nāksies kalpot kā priesterim Lielvārdes draudzē un dzīvot draudzes mājā, kuras otrajā stāvā, ko izbūvēja pr. Mičulītis, mums būs veselus divus gadus jālūdzas pagaidu ierīkotajā sv. Krusta kapelā, kamēr tika atjaunots sagrautais draudzes jaunais dievnams. Es un draudze bijām ļoti pateicīgi priesterim Mičulītim par viņa tālredzīgo soli, ka viņš savā laikā izbūvēja šo otro stāvu plebānijā, kaut arī nepabeidza līdz galam iekšējo apdari, citādāk mums nebūtu vietas, kur lūgties un rīkot arī draudzes saietus un pasākumus.
Diemžēl pr. Antons nepiedzīvoja jaunās baznīcas Lielvārdē iesvētīšanu 20.10.1992., jo Kungs pasauca viņu savās debesu mājās pirms 30 gadiem. Mēs ar draudzi aizlūdzām par viņu sv. Misē un lūgsimies par viņa skaisto dvēselīti 21.03. pl. 11:00 Lielvārdes baznīcā, pateikdamies par viņa misionāro darbu, ko viņš veica 26 gadu garumā Lielvārdes draudzē, nokristīdams vairākus tūkstošus mazo un lielo, salaulādams slepeni vairākus simtus pāru, izvadīdams mūžībā nesaskaitāmus mirušos. Lai labais Pestītājs atalgo savu uzticīgo un pieticīgo kalpu ar mūžīgas Euharistijas priekiem debesu priesteru saimē, dāvādams viņam skaistāko mājokli Svēto sadraudzībā!
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! Lai viņš dus mierā! Amen!
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Šajā svētajam Jāzepam veltītajā gadā piedāvājam trešdienās un Novennas sv. Jāzepa godam laikā lūgties Rožukroni sv. Jāzepa godam, pievienojot beigās arī Litāniju sv. Jāzepam.
Rožukronis sv. Jāzepa godam
Es ticu...; 1 reizi: Tēvs mūsu...
10 reizes: Esi sveicināts, Jāzep, Dāvida dēls, taisnīgais un jaunavīgais vīrs, gudrība ir ar tevi! Tu esi svētīts starp visiem cilvēkiem un svētīts ir Jēzus, tavas uzticīgās līgavas Marijas auglis.
Svētais Jāzep, cienīgais Jēzus Kristus un Svētās Baznīcas tēvs un aizsargs, lūdz par mums, grēciniekiem, un iegūsti mums no Dieva dievišķo gudrību tagad un mūsu nāves stundā! Amen.
1 reizi: Gods lai ir Tēvam...
Pirmais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, Jaunavai Marijai esot mātes cerībās,
(visi:) palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No pāvesta Franciska apustuliskās vēstules “Patris corde” (“Ar tēvišķu sirdi”): “Līdzīgi kā Marijai Dievs atklāja savu pestīšanas plānu, tāpat Viņš sapņos atklāja Jāzepam savus plānus, kas Bībelē, tāpat kā visās senajās tautās, tika uzskatīti par vienu no veidiem, kā Dievs atklāj savu gribu.
Jāzeps ir dziļi satraukts, ņemot vērā Marijas neizskaidrojamo grūtniecību: viņš nevēlas “viņu publiski apsūdzēt”, bet nolemj “slepeni atstāt” (Mt 1, 19). Pirmajā sapnī eņģelis palīdz viņam atrisināt viņa nopietno dilemmu: “Nebīsties pieņemt savu sievu, Mariju, jo, kas viņā ir iemiesojies, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1, 20-21). Viņa reakcija bija tūlītēja: “Uzmodies no miega, Jāzeps darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis” (sal. Mt 1, 24). Pateicoties paklausībai, viņš pārvarēja savu drāmu un izglāba Mariju. Visos dzīves apstākļos Jāzeps spēja izteikt savu “fiat”, tāpat kā Marija pasludināšanas brīdī un Jēzus Ģetzemanē.”
Otrais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, Jēzum piedzimstot,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris Corde”: “Tieši tāpat kā Dievs teica mūsu svētajam: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties” (Mt 1, 20), šķiet, Viņš arī mums atkārto: “Nebīstieties!”. Mums ir jānoliek malā dusmas un vilšanās un bez jebkādas pasaulīgas atkāpšanās, bet ar drosmi, kas pilna cerības, jāsagatavo vieta [savā dzīvē] tam, ko mēs vēl neesam izvēlējušies, bet kas jau pastāv. Šādi pieņemot dzīvi, mēs tiekam ievadīti tās apslēptajā jēgā. Ikviena no mums dzīve var atsākties brīnumainā veidā, ja būsim drosmīgi, lai dzīvotu to atbilstoši tam, ko mums saka Evaņģēlijs. Un nav svarīgi, vai šobrīd šķiet, ka viss notiek nepareizi, vai arī dažas lietas tagad ir neatgriezeniskas. Dievs var likt puķēm dīgt starp klintīm. Pat ja mūsu sirds kaut ko mums pārmet, viņš “ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visu” (1. Jņ 3, 20).
Evaņģēlists Lūkass stāsta, ka Jāzeps ir veicis garo un neērto ceļu no Nācaretes uz Betlēmi saskaņā ar imperatora Cēzara Augusta rīkojumu, kas saistīts ar tautas skaitīšanu, lai pierakstītos savā pilsētā. Šādos apstākļos Jēzus piedzima (sal. 2, 1-7) un, tāpat kā visi citi bērni, tika ierakstīts impērijas reģistrā. Jāzeps redzēja Mesiju dzimušu stallī, jo citur “viņiem nebija vietas” (Lk 2, 7). Viņš bija liecinieks tam, kā Viņu pielūdza gani (sal. Lk 2, 8-20) un Gudrie (sal. Mt 2, 1-12), kuri attiecīgi pārstāvēja Izraēļa tautu un pagānu tautas.”
Trešais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, kad Bērns Jēzus tika apgraizīts,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Jāzeps bija drosmīgs, uzņemoties likumīgu tēvišķību pār Jēzu, kuram viņš deva eņģeļa atklāto vārdu: “Tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1, 21). Kā zināms, seno tautu vidū personas vai lietas nosaukšana vārdā nozīmēja tās iegūšanu īpašumā, kā to darīja Ādams Radīšanas grāmatā (sal. 2, 19-20).
Īpaši sv. Lūkass centās parādīt, ka Jēzus vecāki ievēroja visus Likuma priekšrakstus: Jēzus apgraizīšanas, Marijas šķīstīšanās pēc dzemdībām un pirmdzimtā upurēšanas Dievam rituālus (sal. 2, 21-23).”
Ceturtais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, Simeonam pravietojot,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Templī četrdesmit dienas pēc Viņa dzimšanas Jāzeps un Viņa Māte upurēja Bērnu Kungam, un, izbrīnīts, ieklausījās pravietojumos, ko Simeons pasludināja attiecībā uz Jēzu un Mariju (sal. Lk 2, 22-35). Kā Dāvida pēcnācējs (sal. Mt 1, 16-20), no kura saknes bija jāpiedzimst Jēzum, saskaņā ar pravieša Nātana solījumu Dāvidam (sal. 2. Sam 7), kā arī Marijas no Nācaretes līgavainis svētais Jāzeps ir saikne starp Veco un Jauno Derību. Pestīšanas vēsture piepildās “cerībā pretēji cerībai” (sal. Rom 4, 18) caur mūsu vājībām. Pārāk bieži mēs domājam, ka Dievs paļaujas tikai uz to, kas mūsos ir labs un uzvarošs, lai gan patiesībā lielākā daļa Viņa plānu tiek realizēti caur mūsu vājībām un neskatoties uz tām.”
Piektais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, bēgot uz Ēģipti,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Otrajā sapnī eņģelis pavēl Jāzepam: “Celies un ņem Bērnu un Viņa Māti, un bēdz uz Ēģipti; paliec tur, kamēr es tev sacīšu; jo notiks, ka Herods meklēs Bērnu, lai Viņu nonāvētu” (Mt 2, 13). Lai pasargātu Jēzu no Heroda, viņš kā svešinieks devās dzīvot uz Ēģipti (sal. Mt 2, 13-18). Jāzeps nevilcinājās, viņš paklausīja, nedomājot par grūtībām, ar kurām viņam nāksies sastapties: “Viņš, uzcēlies naktī, paņēma Bērnu un Viņa Māti un aizgāja uz Ēģipti; un viņš bija tur līdz Heroda nāvei” (Mt 2, 14-15). Ēģiptē Jāzeps pārliecinoši un pacietīgi gaidīja apsolīto eņģeļa ziņu, lai atgrieztos savā zemē.”
Sestais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, atgriežoties no Ēģiptes,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Tiklīdz Dieva vēstnesis trešajā sapnī, informējot viņu, ka tie, kas mēģināja nonāvēt Bērnu, ir miruši, pavēlēja viņam piecelties, paņemt Bērnu un Māti sev līdzi un atgriezties Izraēļa zemē (sal. Mt 2, 19-20), viņš atkal bez vilcināšanās paklausīja: “Viņš piecēlās, ņēma Bērnu un Viņa Māti un iegāja Izraēļa zemē” (Mt 2, 21). Atpakaļceļā, kad viņš “izdzirdēja, ka Arhelaus valda Jūdejā, sava tēva Heroda vietā, viņš baidījās tur iet, un, sapnī pamācīts – kas notiek jau ceturto reizi – aizgāja uz Galileju. Un, tur nonācis, viņš dzīvoja pilsētā, kura saucās Nācarete” (Mt 2, 22-23).
Pēc atgriešanās dzimtenē viņš dzīvoja apslēptībā mazajā, nezināmajā Nācaretes ciematā Galilejā, no kurienes, kā tika runāts, “nenāk pravietis” un “nekas labs nevar būt” (sal. Jņ 7, 52; 1, 46); tālu prom no Betlēmes - dzimtās pilsētiņas - un no Jeruzalemes, kur pacēlās templis. Jāzeps kā ģimenes galva mācīja Jēzu pakļauties vecākiem (sal. Lk 2, 51) saskaņā ar Dieva bausli (sal. Izc 20, 12).”
Septītais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, pazaudējot un atrodot Jēzu templī,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Kad svētceļojuma laikā uz Jeruzalemi viņi pazaudēja divpadsmit gadus veco Jēzu, viņš un Marija ar sāpēm meklēja Viņu un atrada templī, kad Viņš sarunājās ar Likuma zinātājiem (sal. Lk 2, 41-50). Jāzeps redzēja, kā Jēzus katru dienu auga “gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lk 2, 52). Gluži tāpat kā Kungs rīkojās ar Izraēlu, tā viņš “mācīja staigāt, ņēma pie rokas: bija Viņam kā tēvs, kurš ceļ bērnu pie vaiga un noliecas pār viņu, lai viņu pabarotu” (sal. Os 11, 3-4). Jēzus redzēja Dieva maigumu Jāzepā: “Kā tēvs žēlo savus bērnus, tā Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņa bīstas” (Ps 103, 13). Jāzeps, iespējams, sinagogā bija dzirdējis, kad viņš lūdzās ar psalmiem, ka Izraēļa Dievs ir maiguma Dievs, ka viņš ir labs pret visiem un ka “viņa žēlsirdība ir pret visiem viņa darbiem” (Ps 145, 9).
Klusībā Nācaretē, Jāzepa skolā, Jēzus iemācījās pildīt Tēva gribu. Šī griba kļuva par Viņa ikdienišķo barību (sal. Jņ 4, 34). Pat dzīves visgrūtākajā brīdī, kādu Viņš piedzīvoja Ģetzemanē, Viņš vēlējās izpildīt Tēva, nevis savu gribu un kļuva “paklausīgs līdz nāvei … pie krusta” (Fil 2, 8). Šī iemesla dēļ Vēstules ebrejiem autors rezumē: Jēzus “mācījās paklausību caur to, ko izcieta” (5, 8). No visiem šiem notikumiem izriet, ka “Dievs aicināja Sv. Jāzepu, lai viņš varētu tieši kalpot Jēzus personai un misijai, ar savu tēvišķību: “tieši tā, laika pilnībā, Jāzeps piedalās lielajā pestīšanas noslēpumā un patiesi ir pestīšanas kalps.” (Sv. Jānis Pāvils II, Redemptoris custos)”
Miris Covid-19 upuris – Rīgas Garīgā semināra absolvents priesteris Piotrs Piatraga
20.10.2020. Kungs aizsauca mūžībā kārtējo Covid - 19 upuri: priesteri Piotru Piatraga no Baltkrievijas 66. dzīves gadā. Viņš ir dzimis 1954. gadā Baltkrievijā. Sajutis priesterisko aicinājumu 33 gadu vecumā, Piotrs 1987. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, kuru pabeidza 1992. gadā, un tika iesvētīts par priesteri Minskas – Mogiļevas arhidiecēzē Baltkrievijā. Mēs mācījāmies ar viņu kopā Seminārā, tikai dažādos kursos. Viņš ļoti mīlēja dziedāt savā tembrāli ļoti delikātajā un augstajā balstiņā. Bija ļoti vienkāršs un sirsnīgs, izpalīdzīgs un dievbijīgs cilvēks ar brīnišķīgu smaidu, kādu mēs gribētu paturēt savās atmiņās. Būvēdami Semināra jauno korpusu, mēs bieži dzirdējām darbu laikā mazā auguma vīriņu Piotru dungojam poļuA garīgās dziesmas. Bija kluss un kautrīgs pēc dabas, bet tomēr sabiedrisks un ar plašu dvēseli cilvēks. Tādu viņu pazina un atceras bijušo draudžu locekļi un priesteri Baltkrievijā, kur Pestītājs ļāva savam uzticīgam kalpam nokalpot Kunga vīna dārzā 28 gadus. Priesterim Piotram pēdējos gados bija nopietnas problēmas ar sirdi. Diemžēl tā neizturēja Covid-19 vīrusa uzbrukumu. Pavadot 2 nedēļas komā Maladečnas slimnīcā pieslēgtam pie elpošanas aparātiem, viņš aizmiga Kungā. Par mirušo priesteri sēro un lūdzas Kascianeviču Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas un Scešicu Kunga Pārveidošanās draudžu locekļi Viļeikas dekanātā, kur pr. Piotrs strādāja kopš 2006. gada. Viņa atvadu sv. Mise bija 23.10. Kascianeviču baznīcā, bet bēru dievkalpojums notika ciemā Krasnoje Maladečnas rajonā Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcā, kur nelaiķis strādāja no 1994.-2006. gadam. Diemžēl sakarā ar Korona vīrusu un politiskajiem apstākļiem Baltkrievijā uz bērēm tagad neviens no Latvijas nespēja aizbraukt. Šis ir jau otrais katoļu priesteris Baltkrievijā, kurš krita par upuri Covid-19 vienas nedēļas laikā, jo 13.10. no šī vīrusa sekām nomira Ļidas pilsētas prāvests Juzefs Gaņčic. Palūgsimies par uzticīgā Kunga kalpa Piotra dvēseli, kurā mājoja liela mīlestība uz Dievu un cilvēkiem! Lai Pestītājs bagātīgi atalgo viņa kalpošanu un ļauj priecīgi dziedāt ar eņģeļiem debesu priesteru saimē mūžīgajā Euharistijā!
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Mans mīļais lūgšanu sargeņģelis ir atgriezies Tēva mājās!
22.05.1930. - 31.08.2020.
31.08.2021. paiet 1 gads, kopš Radītājs ir pārstādījis manu 90-gadīgo rozīti - māmiņu Annu Solimu mūžības dārzos. Krāslavas baznīcā pl. 18:00 tiks celebrēta sv. Mise, kuras tiešraide, ceru, būs iespējama Facebook lapā. Atkārtoti veltu viņai šīs rindiņas ar kvēlām lūgšanām sirdī, lai mani un jūsu lūgšanu ziedi šodien sasniegtu viņas plaukstošo dvēselīti paradīzē un iepriecinātu manu vismīļāko māmuliņu... Cik man ļoti tevis pietrūkst!!! Mūžīgo mieru un prieku dāvā viņai, Kungs, par visu to lielo mīlestības daudzumu, ko viņa izstaroja no sevis dzīves laikā mūsu vidū!!!
Katram cilvēkam kopš ieņemšanas brīža ir Dieva dotais sargeņģelis virs zemes, kurš kļūst par Radītāja kontaktpersonu starp Dievu un cilvēku. Viņš mūs sargā, rūpējas, uzrunā caur sirdsapziņas balsi, pamāca, bet galvenais – intensīvi lūdzas par mums un aizstāv Kunga priekšā. Mēs tikai mūžībā uzzināsim, cik daudz mūsu pestīšanas labā bija darījis mūsu mīļotais sargeņģelītis, kura piemiņu Baznīca svin 2.10.
Bet Radītājs mums katram ir devis arī mūsu vecākus, kuri tāpat mūs mīl, rūpējas un lūdzas par mums. Esmu bezgalīgi pateicīgs Kungam, kurš man bija devis tik mīļu un uzmanīgu māmiņu Annu, kura rūpējās par mani un visu dzīvi intensīvi lūdzās dienu un nakti, atbalstot mani visus 30 Priesterības gadus gan priekos, gan vissmagākajos pārbaudījumos, kādu ir bijis ļoti daudz. Viņa bija mans lūgšanu sargeņģelis, kurš, kā Jēzus Māte Marija, pavadīja mani visā līdzšinējās dzīves krustaceļā. Un es ļoti izjutu viņas lūgšanu atbalstu, jo zinu, cik stipras ir mātes lūgšanas par saviem bērniem, par cik tās caurstrāvo arī mātes mīlestība. Ir daudz skaistu salīdzinājumu un dziesmu par mātes mīlestību. Manā bērnībā un jaunībā bijušais Krāslavas draudzes koris jauniesvētīto priesteru Primīcijas mielastā pie galda vienmēr dziedāja aizkustinošu poļu dziesmu “Na drogę życia wzięłem trzy kwiatki” (“Trīs ziedus ņēmu līdzi dzīves ceļā”), kas bija kora veltījums priestera mātei. Ar asarām acīs atceros šo saviļņojošo dziesmu arī manai māmuliņai manas Primīcijas mielastā 15.06.1991. mūsu mājas pagalmā Krāslavā. Šīs dziesmas teksts vēstī par jaunekli, kurš savā dzīves ceļā līdzi paņēma trīs svaigus ziedus: vienu no drauga, otru no mīļotās meitenes un trešo no savas mātes. Viņš nodomāja, ka tagad uzzinās caur šiem svaigajiem ziediem, kurš no šiem trijiem cilvēkiem viņu patiesi mīl no sirds. Vispirms novīta drauga zieds, tad nokalta arī mīļotās ziediņš, bet mātes zieds palika arvien svaigs, jo tikai māte viņu mīlēja vispatiesāk un no visas sirds... Šo mātes mīlestību dēls salīdzināja ar jūras dziļumu, ar kristāla skaidrumu, bet beigās viņš to salīdzināja ar Dieva mīlestību, jautādams, cik daudz pārāka tomēr tā ir arī par māmiņas mīlestību.
Jā, mani mīļie draugi, man dzīvē bija ļoti paveicies, ka debesu Tēvs man dāvāja tik ļoti mīlošu māmiņu, par kuras rūpēm un mīlestību es nekad viņai nespēšu atmaksāt. Un man tagad ir ļoti jānožēlo par visām tām reizēm, kad biju sāpinājis viņas sirdi ar savu neuzmanību vai kādu asāku vārdu vai rīcību. Diemžēl sadzīvē ikdienā laikam nav iespējams iztikt bez kādiem nepareizajiem soļiem mūsu attiecībās ar vistuvākajiem cilvēkiem, kurus, citreiz viņiem vēlot pat tikai labu, mums sanāk viņus apbižot un sāpināt. Gribētos tagad, kad māmiņas vairs nav ar mani kopā, aicināt visus dēlus un meitas ar viņu bērniem mīlēt un cienīt savus vecākus, kamēr viņi ir ar mums kopā šajā zemes dzīvē. Pienāks brīdis, kad mums būs no viņiem jāšķiras, un tad sirdsapziņa pārmetīs, ka varbūt tik maz vai pat nemaz viens otrs bērns nebūs veltījis uzmanības un dāvājis mīlestību saviem dzemdinātājiem.
Ļoti bieži gadās, ka veci un slimi vecāki kļūst par apgrūtinājumu modernajiem un aizņemtajiem bērniem, ka viņi nespēj vai negrib uzņemties nekādas saistības un rūpes par viņiem. Tad bieži šie “traucējošie” vecāki tiek iespundēti pansionātos, kur ļoti daudzi mirst no vientulības un nevajadzīguma sajūtas. Par laimi - manai māmiņai nenācās piedzīvot šādu dzīves norieta posmu, jo Dieva Apredzība ļāva viņai nodzīvot līdz 90 gadu vecumam, ko nosvinēja 22.05.2020., pie pilna saprāta, redzes, dzirdes un uz savām kājām, apzinīgi pārkāpjot mūžības slieksni savā istabiņā Lielvārdes draudzes mājā, kuru šo septiņu gadu laikā bija praktiski pārvērtusi par lūgšanu kapelu ar daudzām svētbildēm. Un šajā kapelā, līdzīgi kā arī viņas iepriekšējās dzīves mājokļa kapelā Krāslavā, viņa lūdzās daudzas stundas dienu un nakti. Bieži man nācās viņu piespiest iet gulēt jau rīta stundās, kad atradu viņu iesnaudušos ar rožukroni rokās un uz grīdas nokritušo lūgšanu grāmatiņu vai brošūru, kādu viņai bija daudz. Uz manu jautājumu, ko viņai reiz uzdevu, kāpēc viņa tik daudz lūdzas, viņa atbildēja, ka viņa tādā veidā grib nest Dievam kaut kādu upuri savā dzīvē — un tas bija viņas lūgšanu upuris Kungam par savu ģimeni, draudzi un visu Baznīcu. Jau no bērnības viņa mūs radināja lūgšanām, katru vakaru mūs vedot līdzi uz sv. Misi Krāslavas baznīcā un skaitot kopīgās ģimenes lūgšanas vakarā pirms gulētiešanas. Tās bija apmēram 20 minūtes garas, bet oktobrī vēl pievienojās kopīgais ģimenes rožukronis kopā ar tēti. Tie priekš manis tagad paliek sirdī kā skaistākie mūsu ģimenes brīži, kad mēs bijām vienoti lūgšanā, kaut toreiz tas mums bieži likās par apgrūtinājumu, kā jau visiem bērniem. Dzīvojot ar mani šos 7 gadus Lielvārdē, mēs arī katru vakaru 21:40 kopā ar mammu lūdzāmies rožukroni viņas istabiņā — “kapelā”, vienojoties ar visu Romas Baznīcu, kas tajā laikā translē rožukroņa lūgšanas latīniski pa Vatikāna Radio. Šo tradīciju mēs piekopām visu mūsu dzīvi, un es to turpināšu arī līdz savas dzīves beigām, jo zinu, ka māmiņa arī būs vienota ar mani lūgšanā debesīs. Viņa, tāpat kā mana vecmāmiņa Jūlija, visu mūžu lūdza no Kunga laimīgu un vieglu nāves stundu, un to viņa arī patiesi izlūdza. Vēl svētdien, 30.08., kaut ar tableti zem mēles, māmiņa piedalījās draudzes Misē baznīcā, jo svētā Mise priekš viņas bija galvenais dzīves motīvs un jēga. Tikai galīgās nespējas dēļ smagajos slimību brīžos, kad bija slimnīcā vai slimības gultā, viņa nespēja piedalīties sv. Misē dievnamā, bet lūdzās tajā laikā gultā, kad bija pie samaņas. Kaut mums, priesteriem un bīskapiem, sv. Mise būtu par vissvarīgāko notikumu ikdienas dzīvē un kalpošanā, kā tas bija manai māmuliņai!!! Šajā ziņā es viņu varētu salīdzināt ar “priesterieni”, kura pa savam kalpoja Kristum dvēseļu pestīšanas darbā.
Un Dievs dāvāja viņai šo lielo žēlastību arī aizmigt Kungā viņas pēdējās sv. Mises laikā, ko mēs ar Ņinu nocelebrējām viņas istabiņā jau par mirstošo māmiņu tajā liktenīgajā 31.08. pirmdienā, kad naktī, viņu apmeklējot, lai nomērītu asinsspiedienu un iedotu zāles, konstatēju, ka ir sākusies kārtēja pirmsinfarkta lēkme, kas bieži sāka atkārtoties pēc 13.07. pārdzīvotā infarkta Ogres slimnīcā. Šoreiz nitroglicerīns vairs nepalīdzēja, un pēc trešā mana apmeklējuma viņa sāka intensīvi prasīt, lai es ātrāk atnestu viņai Komūniju, ka tikai nenomirtu bez tās. Ar sāpošu sirdi steidzos uz baznīcu pēc Vissvētākā Sakramenta, nojauzdams, ka šoreiz vairs nespēšu kaulēties ar Jēzu par māmiņas dzīvības kārtējo pagarināšanu... Apzinīgi pieņēmusi Slimnieku sakramentus un izbiktējusies, māmiņa sāka gatavoties savam lielākajam notikumam dzīvē — doties pie sava debesīgā Līgavaiņa mūžīgajā dzīvē. Mēs tomēr nolēmām izsaukt ātro palīdzību, lai kaut kā varbūt pastiprinātu māmiņas sirds darbību, bet Dievs šoreiz atsūtīja man jau pazīstamu brigādi, un es sapratu, ka jēgas būs maz... Neredzot iespēju mammu hospitalizēt, es viņai tomēr jautāju, vai varbūt viņa vēlas braukt uz slimnīcu, uz ko viņa kategoriski atbildēja, ka gribot nomirt mājās. Es pateicos Kungam par šo iespēju, ka mana mīļotā māmiņa nomira uz manām rokām lūgšanu pavadībā ar degošu svecīti rokās, ko Ņina viņai turēja nāves brīdī. Vēl pāris stundas pirms tam mēs skaitījām kopā rožukroni pie mammas gultiņas, un viņa brīžiem arī lūdzās ar mums, kustinot lūpas. Tad 13:05 sākām svinēt sv. Misi, un māmuliņa vēl apzinīgi pārkrustījās Mises sākumā. Šī Mise kļuva viņai par šūpļa dziesmu, kurā viņa aizmiga Kungā, jau kontemplējot Misē klātesošo Kristu. Tā bija viņas pēdējā apzinīga krusta zīme, ar kuru viņa arī noslēdza savas kristīgās dzīves gaitas, līdzīgi kā tās iesāka ar pirmo krusta zīmi, ko uz pieres saņēma caur priesteri Kristības brīdī. Cik skaista simbolika un tās reāla pielietošana kristieša dzīvē! Kā viņa dzīvoja, tā arī nomira — lūgšanu atmosfērā, apgādāta ar Slimnieku sakramentiem kā ceļa maizi (viatiku) mūžības gaitās. Kā pats svarīgākais māmiņas devums manā dzīvē paliks viņas patiesais piemērs vienmēr pieņemt Dieva gribu visos dzīves visgrūtākajos brīžos: “Dēliņ, Dieva griba!” Mācos to pieņemt arī šajā smagākajā pārbaudījumā, atdodot Radītājam Viņa doto man uz laiku visskaistāko dāvanu — sirsnīgu, gudru, mīļu, ticīgu māmiņu.
4.09. mēs, maza saujiņa Lielvārdes draudzes locekļu un daudz lielāks manu draugu skaits, atvadījāmies no māmiņas Lielvārdes baznīcā, kur sv. Misi vadīja bīskaps Andris Kravalis, koncelebrējot 9 priesteriem. Bet 5.09. mūsu ģimene, radi, draugi un Krāslavas draudze atvadījās Krāslavas dievnamā no māmiņas pēc sv. Mises, ko celebrēju kopā ar 13 brāļiem priesteriem. Tad guldījām māmuļas mirstīgās miesas Krāslavas kapos mūsu ģimenes sektorā, kur arī man ir rezervēta atdusas vieta.
No visas sirds pateicos visiem, kuri bijāt un esat ar mani šajā smagākajā dzīves posmā, pavadot mammucīti mūžībā. Lai Dievs jums visiem aizmaksā par lūgšanām par māmiņas dvēseli un manā nodomā!
Pr. Andris Solims
Mūžībā aizsaukts pr. Gregors Kibulis
(1933-1960- 2020)
Priesteru rekolekciju pēdējā dienā 23. jūlijā 2020. gadā pēc pl. 18:00 Radītājs pēkšņi pasauca pie sevis Kristus kalpu priesteri Gregoru Kibuli pēc īslaicīgas slimības ar asinsvada plīsumu nierē. Iepriekšējā dienā viņš vēl bija piedalījies šajās rekolekcijās, bet pēcpusdienā tika aizvests uz Stradiņa slimnīcu, pirms kuras paspēja pieiet pie grēksūdzes Garīgajā seminārā. Diemžēl viņš kļuva par kārtējo upuri Stradiņa slimnīcas ārstu lielajai bezatbildībai pret veciem slimniekiem, jo pēc vairākiem izmeklējumiem pacients tika palaists mājās ar asiņojošo vēderu, izstumts uz ratiņiem ārā gaidīt piederīgos, kas viņu aizveda projām... Nāves dienā es sazvanījos ar pr. Gregoru, jautādams, kur viņš atrodas. Viņš atbildēja, ka esot bijis slimnīcā, bet neesot atstāts uz novērošanu un ir palaists uz mājām. Es aicināju priesterus palūgties par slimā brāļa nopietno veselības stāvokļa uzlabošanos rekolekciju noslēguma Misē 23.07. Garīgajā seminārā. Bet atceļā uz Lielvārdi atkal sazvanījos ar slimnieku un uzmundrināju, ka visi lūdzāmies par viņu, lai viņš turās. Vājā balsī priesteris pateica, ka viņam viss ļoti sāp un viņš nevarot ilgi parunāt... Tā bija mūsu pēdējā saruna ar mirstošo brāli priesterībā, jo pēc tās tika izsaukta Ātrā palīdzība, kura vairs nespēja glābt mirstošo cilvēku, jo bija jau par vēlu... Diennakts laikā izdzisa šī smaidīgā, dzīvespriecīgā priestera dzīvība, kas mums liek vēlreiz aizdomāties par tās trauslumu.
Priesteris Gregors dzimis 1933. gada 5. janvārī Ludzas rajona Zvirgzdenes pagastā piecu bērnu nabadzīgā, bet ticīgā ģimenē. Mācījies Runtortas pamatskolā, tad Alsungas vidusskolā. Bērnībā spēlējis ģitāru, dziedājiskopā ar ģimeni svinībās un skolas korī, un vēlāk iemācījies spēlēt klavieres un ērģeles. Pabeidzis vidusskolu, devies uz Garīgo semināru Rīgā, kur arī iestājās 1952. gadā. Tur arī dziedājis semināra korī, jo viņam bija laba balss. Viņam īpaši palika atmiņā skaistie Kunga ciešanu apraksta jeb Pasiju dziedājumi, kurus viņš ar semināristiem bija dziedājis Lielās Piektdienas dievkalpojumos.
Savulaik apguva vācu, latīņu, poļu un lietuviešu valodas. Padomju laikos studijas uz laiku tika pārtrauktas, jo 1954. gadā bija jādodas uz trim gadiem dienēt armijā Arhangeļskā pie Ziemeļu Dvinas.
1960. gada 8. maijā Gregors Kibulis tika ordinēts par priesteri. Sākumā kalpoja Jelgavā par vikāru, vēlāk bija arī prāvests Rundānu un Brodaižu (1965–1967), Asūnes (1967–1974), Landskoronas un Beresnes (1974–1976) draudzēs.
Toreiz to, ko nepiedeva vienkāršiem cilvēkiem, baznīcai nepiedeva divtik. Priesterim nācās iegūt sirmus matus. Bija laiks, kad prieterim atņēma tiesības uz sprediķiem. Par aktīvu darbošanos draudzēs, iesaistot bērnus un jauniešus kalpošanā pie sv. Mises, procesijā, korī, un atteikšanos sadarboties ar čeku 1977. gadā tika atņemtas tiesības kalpot par priesteri. Nācās bērnu dārzā strādāt par sētnieku līdz atmodas laikiem. Bija jāiziet līkločains dzīves ceļš ar daudzām krustcelēm, kamēr Dievs viņu atkal atveda atpakaļ uz priesterības ceļa.
2011. gadā uzsāka priestera pienākumu pildīšanu, kalpojot vispirms kā vikārs Ogres draudzē. Vēlāk viņa aprūpei tika uzticētas Suntažu, Lēdmanes, Lauberes un Meņģeles mazās draudzes. Savos 87 gados viņš joprojām bija dedzīgs un enerģijas pilns, arvien gatavs sēsties pie auto stūres, lai dotos pie savas draudzes ļaudīm un būtu klāt viņiem svarīgos dzīves brīžos. Priesteris Gregors bieži mīlēja dalīties savās atmiņās par viņa kalpošanu vajāšanu gados. Savā dzīves ceļā nācies piedzīvot gan prieku, gan cieņu, gan arī daudz ciešanu. Bija ļoti pieticīgs savā dzīves veidā, iztikdams pārsvarā no savas pensijas. Toties bija vienmēr dzīvespriecīgs, smaidīgs un izpalīdzīgs, labprāt aizvietojot kādu priesteri vajadzības gadījumā citā draudzē.
Lūgsimies par priestera Gregora dvēseli, lai labais Dievs piedod savam kalpam visas cilvēciskās vājības un grēkus, lai ir viņam žēlsirdīgs Tiesnesis mūžībā, ļaujot viņam tagad svinēt mūžīgo Euharistiju priesteru saimē debesīs!
Mirušā priestera Gregora ievadīšana notiks trešdien, 29.07., pl. 18:30 Suntažu baznīcā, kur pl. 19:00 par viņu tiks upurēta sv. Mise un dziedātas Vesperes par mirušajiem. Bet 30.07. pl. 11:30 pirms bēru Mises, ko vadīs Rīgas palīgbīskaps Andris Kravalis, tiks dziedātas Eksekvijas (Lasījumu stunda par mirušajiem). Pēc bēru Mises viņš tiks guldīts Suntažu baznīcas dārzā.
“Lūgsimies par priesteriem! … Katra diena parāda, kāds retums ir Jēzus draugi. Man liekas, ka tas, ko Viņš izjūt visvairāk .., ir nepateicība. Sevišķi, redzot, ka dvēseles, kas svēti veltītas Viņam, atdod savas sirdis citiem, savas sirdis, kas tik neaprobežotā veidā pieder Viņam.” (citējums no svētās Terēzes no Bērna Jēzus)
Priesteris Alberts Cimanovskis aizsaukts mūžības ceļos
9. jūlijā 2020. gadā saņēmu vienu sēru ziņu, ka mūžībā ir aizsaukts emeritētais priesteris Alberts Cimanovskis. Tā ziņa bija liels pārsteigums ne tikai man, bet arī daudziem citiem cilvēkiem, kuri viņu pazina un bija vēl sastapuši 5.07. Krāslavā sv. Donāta svētkos. Par iemeslu šai pēkšņai nāvei kļuva kājā izveidojies trombs, kas atrāvās un nonāca plaušās, un sirds diemžēl neizturēja. Ārsti cīnījās labu pusstundu, viņu reanimējot Daugavpils slimnīcā, uz kurieni no rīta viņu aizveda, un jau pēc pulksten vienpadsmitiem Debesu Tēvs aizsauca savu kalpu uz savām mājām. Viņš ir dzimis 04.09.1957. Varakļānos dievbijīgu vecāku ģimenē kā vienīgais bērns. Agrā bērnībā ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur viņš dzīvoja, gāja skolā un piederēja pie Sv. Marijas Magdalēnas draudzes. Līdz ar to varēja labi saglabāt savu latgaļu valodu un mīlestību uz dzimto Latgali. Daudzi noteikti atceras priesteri Albertu Cimanovski pēc viņa ļoti dūšīga ārējā izskata, citi viņu pat dēvēja par it kā visresnāko Latvijas priesteri, bet es viņu atceros kā diakonu no 1981. gada, kad viņš bija viens no tievākajiem semināristiem, topošajiem garīdzniekiem, kurš toreiz kalpoja vasaras praksē Piedrujas draudzē. Un tur jau viņu iepazinu kā smaidīgu, dzīvespriecīgu un optimistisku jaunekli. Viņš bija arī vienīgais students savā kursā, kad mācījās Rīgas Garīgajā seminārā.
Priesteri Albertu ordinēja 23.05.1982. Rīgas sv. Jēkaba katedrālē, šķiet, kardināls Juliāns Vaivods. Un tajā pašā gadā pēc ordinācijas viņš iestājās Mariāņu kongregācijā Latvijā; ļoti mīlēja Dievmāti, vienmēr ar entuziasmu skaitīja rožukroni. Man bija laime manā agrā jaunībā iepazīt šo jauno un patriotiski noskaņoto priesteri Albertu Krāslavas draudzē, kur es toreiz jau spēlēju ērģeles un viņš kalpoja kā vikārs, palīdzēdams dekānam Lapkovskim arī vēlāk, kad bija Aulejas un Skaistas draudžu prāvests, katru vakaru un svētdienās braukdams uz Krāslavu celebrēt sv. Misi. Bieži braucu pie viņa uz Auleju dievkalpojumos paspēlēt ērģeles, kuras remontēju un atjaunoju. Tāpēc viņu labi pazinu, mēs kļuvām labi draugi, un viņš bija manas agrās jaunības priesteris un ģimenes draugs. Viņš mīlēja palīdzēt cilvēkiem, bija ļoti cilvēcīgs, sirsnīgs, iejūtīgs, un viņam ļoti patika jokot, stāstīt anekdotes. Nekad viņš nevienam neatteica savu garīgo palīdzību un lūgšanas. Daudzi brauca pie viņa uz lauku draudzēm Auleju, Izvaltu laulāties, kristīt bērnus. Viņš kādu laiku apkalpoja arī Skaistas draudzi un vēlāk bija kalpojis kā Bārkavas, Madonas, Lubānas, Ļaudonas, Ērgļu, Cēsvaines un Jaunkalsnavas draudžu prāvests. Un pēdējās draudzēs viņš kā prāvests kalpoja atkal Krāslavas novadā Izvaltas un Borovkas draudzēs. Uz Izvaltu atbrauca kalpot pēc iepriekšējā mariāņu tēva Pētera Švirksta nāves. Tur viņš veica lielus dievnama atjaunošanas un krāsošanas remontdarbus. Pēc vairākiem darba gadiem kongregācijas vadība viņu pārcēla uz Viļānu klosteri, kur kā vikārs kalpoja līdz 2016. gadam.
Dzīves ceļi ne vienmēr mums ir labi saprotami, un viņam nācās dzīves pēdējos 5 gadus būt priekšlaicīgi pensionētam priesterim. Šo dzīves smagāko posmu viņš pavadīja Daugavpilī, praktizējot svēto sakramentu dzīvi, regulāri piedalīdamies sv. Misē, ejot pie Grēksūdzes un pieņemdams Vissvētāko Sakramentu. Viņš bija Dieva žēlastības stāvoklī, sagatavots uz tikšanos ar Pestītāju, kaut arī šī tikšanās viņam pašam un mums visiem bija liels pārsteigums, kad viņa dzīves posms noslēdzās tikai 62 gadu vecumā. Priesteris Alberts bija draudzīgs un centās saglabāt savu priestera identitāti, bieži ceļoja ar savu veco mašīnu un piedalījās dažādos dievkalpojumos, gribēdams tādā veidā sajusties kā aktīvs garīdznieks savā pensionētajā dzīves stāvoklī.
Viņa bēru atvadu sv. Mise būs 14.07. pl. 11:00 Viļānu baznīcā, bet viņa miesa vēlāk tiks guldīta Viļānu pilsētas kapos. Lūgsimies par mirušo priesteri Albertu un atcerēsimies visu to labo, ko viņš daudziem bija devis savā priesteriskajā kalpojumā. Lai nu kādi būtu mūsu priesteru dzīves ceļi, es domāju, ka mums vienmēr būtu jāatceras tas labais, tas gaišais, tas pozitīvais, ko katrs priesteris mācās un cenšas izstarot no sevis un dot ticīgajiem. Pats svarīgākais ir piedot kādus gūtos pāridarījumus vai aizvainojumus un novērtēt to labo un pozitīvo devumu, ko mēs, kā priesteri, varam pasniegt saviem ticīgajiem. Un tas ir iesmels lūgties par katru mirušo priesteri. Es gribētu arī aicināt, lai mēs saglabātu priestera Alberta gaišo, smaidīgo un dzīvespriecīgo priestera tēlu savās sirdīs, lai tur atrastos vieta arī mīlestībai uz mūsu mirušajiem draudžu ganiem, lai pateicībā par viņu garīgiem padomiem, pakalpojumiem, viņu lūgšanām mēs atmaksātu viņiem šeit virs zemes ar mūsu lūgšanu atbalstu, kas mirušajiem garīdzniekiem arī ir ļoti vajadzīga. Lai Kungs pieņem sava kalpa dvēseli mierā, lai piedod visas cilvēciskās un garīdznieka vainas, no kurām mēs neviens no garīdzniekiem, diemžēl, arī nespējam būt brīvi un tik gaiši savā priesteriskajā kalpojumā! Lai Dievs ir viņam žēlsirdīgs mūžīgajā dzīvē! Lai Pestītājs viņam rāda gaišu savu skaisto vaigu un ļauj to ātrāk skatīt savās mūžīgajās mājās!
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!
pr. Andris Solims
|
|
|
