Pavadot mūžībā Krāslavas dekānu pr. Eduardu Voroņecki
Kristus ir augšāmcēlies!
Dārgie draugi!
13.04.(2026.) vakars atnesa ļoti daudziem Latvijas katoļticīgiem skumīgu sēru vēsti par Krāslavas dekāna priestera Eduarda Voroņecka pāragro nāvi pl. 17:45, kas vairākiem bija negaidīts pārsteigums, jo kopš 20.03., kad pr. Eduards tika ievietots vispirms Krāslavas slimnīcā ar lielām muguras sāpēm, un nākamajā dienā tika pārvests uz Daugavpils slimnīcu, ļoti daudzi ticīgie un priesteri dedzīgi lūdzās par viņa atveseļošanos. Taču veselības stāvoklis kļuva arvien sliktāks, un pēc operācijas muguras muskulī 25.03. asins saindēšanās jeb sepse aizgāja līdz sirdij, sabojājot sirds vārstuli. Priesteris Eduards atradās Daugavpils slimnīcas reanimācijā, kur man bija iespēja viņu apmeklēt 30.03. un iedot Slimnieku sakramentu, kas viņam sagādāja lielu prieku. Kad es viņu ieraudzīju pieslēgtu pie aparātiem un ar elpošanas masku sejā, manu sirdi pārņēma slikta priekšnojauta, ka mēs tiekamies varbūt pēdējo reizi. Tāpēc centos savaldīties un uzmundrināt slimo brāli priesteri, ka viņam ir jācīnās un jāgrib dzīvot, lai vēl turpinātu kalpot Kristum. Man par izbrīnu, kad noņēma sejas masku, lai saņemtu Vissvētāko Sakramentu, pr. Eduards uzreiz lūdza, lai mēs palūgtos, “ka Dievs palīdzētu atvairīt ļaunā gara uzbrukumus”. Es teicu, ka ļoti daudzi par viņu lūdzas. Un tad es atcerējos sv. Avilas Terēzes vārdus, ko viņa teica pēc vienas vīzijas ar Kristu, ka sātans visbiežāk apmeklē tieši reanimācijas istabu, kur tas cenšas mirstošos atsist no ticības, iedvešot viņos pārliecību, ka Dievs nekad viņiem nepiedos visus cilvēka grēkus, ieskaitot arī izsūdzētos un piedotos grēksūdzē. Slimībai progresējot, bija vairāki mēģinājumi pārvest pr. Eduardu uz Rīgas Stradiņu slimnīcu, taču Daugavpils birokrātiskie ārsti tam visu laiku pretojās, ka viņi paši tikšot galā, lai tikai viņiem netraucējot strādāt. Kad pajautāju pašam pr. Eduardam, vai viņš gribētu tikt pārvests uz Rīgas slimnīcu, viņš divreiz izsaucās: “Ar lielāku prieku, ar lielāku prieku!” Tas izskanēja kā palīdzības sauciens manās ausīs.
Beidzot 1.04. slimnīcas vadība piekrita viņu pārvest uz Stradiņa slimnīcas kardioloģijas intensīvo nodaļu, kur Lielajā Ceturtdienā (2.04.) viņš tika ievadīts mākslīgajā komā un atradās tajā līdz pat nāves brīdim. Lielajā sestdienā (4.04.) viņam tika veikta sirds operācija, bet Augšāmcelšanās svētdienā vēl viena operācija mugurā, jau 4. pēc kārtas. Diemžēl šāda novilcināšanās tikt uz Rīgu deva iespēju slimībai arvien progresēt, skarot arī plaušas, kad vairs nebija iespējams no ārstu puses glābt slimnieku, kaut arī medicīnas cīņa ar šo sepsi bija ļoti sīva. Ticīgā tauta un garīdzniecība bija mobilizēta dedzīgās lūgšanās. Personīgi es kopā ar Lielvārdes draudzi katrā sv. Misē sirsnīgi lūdzāmies par manas dzimtās draudzes Krāslavas gana atveseļošanos. Bet Dieva griba ir neizdibināma, kurai nevar pretoties neviens, arī Kunga kalps. Viņš labi apzinājās savu tuvo iespējamo aiziešanu, tāpēc vairākkārt bija apgādāts ar Slimnieku sakramentu gan Daugavpilī, gan Rīgā. Kā Kristus uzticīgais karavīrs priesteris Eduards savas dzīves ciešanu krustaceļa 14. staciju noslēdza 13.04., saņemdams Dieva pavēsti ierasties pie sava Radītāja un Tēva, lai nodotu norēķinu par savu kalpošanu Jēzum Kristum un Viņa Baznīcai, ko pr. Eduards veica gandrīz 25 gadu garumā, kad 23. septembrī viņš gatavojās nosvinēt savu Priesterības sudraba jubileju. Nu viņš to jau svinēs debesīs kopā ar visiem citiem saviem brāļiem priesteriem mūžīgajā Lieldienu Euharistijā, kopā ar savu mīļoto māmiņu Mariju, mazajiem brālīšiem un visiem citiem viņa dzimtu locekļiem.
Priesteris Eduards Voroņeckis nāk no Daugavpils, bet ir piedzimis Krāslavā 15.07.1969. kā 4. bērns Marijas un Piotra ģimenē, kas bija ļoti ticīga un stipra katoliska poļu tautības ģimene. Arī pr. Eduards paturēja poļu tautību, saglabājot saites ar poļu kultūru, bet būdams arī īsts latviešu tautas patriots. Divi vecākie brālīši nomira ļoti agri, drīz pēc dzemdībām, tāpēc viņam bija ļoti draudzīgas attiecības ar vecāko māsu Irēnu, kurai nācās kopā ar savu brāli priesteri kā Sāpju Mātei Marijai iziet viņa ciešanu krustaceļu un būt par atbalstu arī visā viņa priesteriskajā kalpošanā. Viņai sevišķi centos būt tuvu ar garīgo atbalstu visā šajā pārbaudījumu pēdējā posmā, jo viņa bija arī mana Jūrmalas draudzes aktīva locekle, vadot procesiju Majoru baznīcā. Eduards tika nokristīts dzimtajā Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs baznīcā, kur viņš ar ģimeni regulāri piedalījās dievkalpojumos un piekalpoja kā ministrants kopš dekāna Aleksandra Madelāna (mūžīgo mieru) laikiem 1980. gadā, kurš kļuva viņam par pirmo garīgās dzīves un priesteriskā aicinājuma pamatlicēju. Starp citu, dekāns Madelāns bija arī mans pirmais prāvests, kurš oficiāli man atļāva piekalpot Krāslavas baznīcā, kad viņš tur bija 7 mēnešus par prāvestu. Varu teikt, ka mēs abi ar Eduardu tajā 1980. gadā kļuvām par oficiāliem ministrantiem, kaut vēl bija traki padomju vajāšanu laiki skolās. Bērnībā Eduards mācījās Daugavpils 4. vidusskolā, tad viņš iestājās Tehniskās universitātes Daugavpils filiālē, bet pēc 1. kursa 1988. gadā uz vienu gadu viņu iesauca dienēt padomju armijā Krievijā starp Habarovsku un Vladivostoku, tuvu Ķīnas robežai, sākumā artilērijas, tad raķešu daļā. Pēc dienesta viņš turpināja studijas minētajā universitātē jau Rīgā, kuru pabeidza 1992. gadā kā inženiersistēmu tehniķis. Pēc studiju beigšanas Eduards iestājās darbā Tūrisma aģentūrā Rīgā par vadītāju. Studiju un darba gados viņam bija zināma saskarsme ar Majoru draudzi Jūrmalā, kur dzīvo viņa māsa Irēna. Nereti tur viņš piekalpoja sv. Misēs kā ministrants, kad par prāvestiem Majoros bija pr. Oļģerts Daļeckis un Pēteris Mickēvičs. Šiem priesteriem bija liela loma priesteriskā aicinājuma veicināšanā jauneklī Eduardā, kurš 1995. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā.
Tajā pat gadā es atgriezos pēc studijām no Romas un sāku pasniegt semināristam Eduardam dziedāšanas un Liturģijas priekšmetus. Sešu gadu garumā vēroju topošā priestera garīgo formāciju, briedumu. Toreiz Garīgā semināra prefekts pr. Daļeckis bija uzticējis Eduardam elektriķa un mehāniķa darbiņus, kad bija tāda vajadzība. Par cik mēs bijām savā ziņā novadnieki, tad man jau toreiz izveidojās draudzīgas attiecības ar semināristu Eduardu. Seminārista studiju laikā 1998. gadā Dievs aizsauca Eduarda māmiņu Mariju mūžībā, kuras bērēs Daugavpilī es arī piedalījos. Toties nelaiķa priestera 95 gadus vecajam tētim tagad nākas pārdzīvot un apraudāt dēla nāvi. Vairākas vasaras seminārists Eduards tika sūtīts vasaras praksē uz Krāslavu pie manas jaunības dienu dekāna Jāzepa Lapkovska, kurš bija vēlējies nākamo priesteri Eduardu kādreiz redzēt kā viņa vietnieku. Un šī vēlme liktenīgi piepildījās, kad pēc dekāna Lapkovska nāves 2005. gadā pēc 5 mēnešiem pr. Eduards tika nozīmēts par Krāslavas draudzes ganu, kur viņš nokalpoja ar sirdi un dvēseli 20 gadus, t.i., par pieciem gadiem mazāk nekā viņa priekšgājējs.
23. septembrī 2001. gadā Rēzeknes katedrālē diakonu Eduardu Voroņecki ar viņa kursabiedru Aigaru Bernānu bīskaps Jānis Bulis iesvētīja par priesteriem. Kā pirmā kalpošanas vieta pr. Eduardam bija Daugavpils Dievmātes draudze, kur viņš kā vikārs nokalpoja pie prāvesta Jura Mukāna (mūžīgo mieru) 4,3 gadus. Tā ir lielākā Latgales draudze, kur arī diviem priesteriem bija ļoti daudz darba. Un kopš 2006. gada janvāra jaunais priesteris kļuva par Krāslavas patriarhālās draudzes prāvestu un daudzus gadus vēlāk par dekanāta dekānu, apkalpojot arī Piedrujas 25 km attālo draudzi svētdienās pēc pr. Mariana Daļecka nāves 2007. gadā. Slodze bija liela, un nebija viegli apkalpot lielo draudzi, rūpējoties arī par vēsturiskā dievnama restaurāciju. Pierobežu draudzēs Piedrujā un Krāslavā liela daļa ticīgo runā un lūdzas poliski un krieviski, tāpēc dievkalpojumi Krāslavā notiek latviešu, poļu un krievu valodās attiecīgi trijās sv. Misēs, bet kopā ar Piedruju prāvestam sanāk katru svētdienu celebrēt 4 sv. Mises un dalīt citus sakramentus. Bez palīga tas nav viegli, kas arī atstāja zināmu iespaidu uz pr. Eduarda veselību, velkot šo jūgu 20 gadus. Taču viņš nekad nebija par to sūdzējies skaļi, varbūt klusām kādam arī izraudājis savas grūtības. Viņš bija īsts darba un lūgšanu priesteris, ziedodams sevi visu Kristus un ticīgo labā.
Lai Pestītājs atalgo visus viņa labos darbus un mīlestību uz cilvēkiem, kuriem vienmēr bija gatavs pakalpot kā īsts Kunga kalps! Dusi nu Kungā, mīļais brāli, pēc saviem darba gadiem, un lūdzies par jauniem aicinājumiem uz priesterību un garīgo kārtu no latviešu tautas vidus, lai mums neaptrūktos savējo dvēseļu ganu! Mēs arī pievienosimies sirsnīgajās lūgšanās par nelaiķa priestera Eduarda skaisto dvēselīti, atvēlot viņu Dieva Žēlsirdības rokās, lūgdami, lai Labais Jēzus ir savam kalpam žēlsirdīgs Tiesnesis un piedod visas viņa cilvēciskās vainas.
Priestera Eduarda Voroņecka bēru dievkalpojums notika piektdien, 17.04., Krāslavas dievnamā pl. 11:00 ar Eksekviju dziedājumu pirms sv. Mises pl. 10:30, piedaloties ap 50 priesteriem no Latvijas, kā arī dažiem ciemiņiem priesteriem no Polijas un Lietuvas, pareizticīgo un vecticībnieku garīdzniekiem, delegācijām no Polijas vēstniecības un Kultūras ministrijas. Bet viņa mirstīgās atliekas pēc tam tika guldītas viņa dzimtās Daugavpils katoļu kapos blakus citiem brāļiem priesteriem. Gan atvadu sv. Misē 16.04., gan bēru sv. Misē lielais Krāslavas dievnams bija pilns ar dievlūdzējiem. Bēru dievkalpojumā cilvēki stāvēja pat ārā aiz atvērtām durvīm. Bija ļoti daudz ziedu un vainagu, kas liecināja par cilvēku mīlestību uz savu draudzes ganu, draugu un garīgo tēvu.
Izsaku vissirsnīgāko līdzjūtību un lūgšanu atbalstu 30 sv. Misēs nelaiķa māsai Irēnai ar meitām Marinu un Olgu, tēvam Piotram un visiem radiniekiem, kā arī Krāslavas draudzei un visiem viņa draugiem un paziņām. Lai priestera Edurda dvēsele turpina ziedēt kā skaists ziediņš tagad jau paradīzes dārzā debesu mājokļos.
Lielvārdes prāvests Andris Solims
