02 - 03 - 2021
RADIO MARIJA LATVIJA

 Klausies radio datorā -
spied pogu zemāk redzamajā atskaņotājā!

Multimēdijas
Youtube

 

17. februāris - Pelnu Trešdiena: Lielā Gavēņa sākums

18:00 — sv. Mise Lielvārdē ar svētīto pelnu kaisīšanu uz galvas ticīgajiem.

       Šajā dienā jāievēro stingrais gavēnis, kad ēst līdz sātam ir atļauts tikai vienreiz dienā, izslēdzot no sava menu gaļas un piena produktus. Pārējām ēdienreizēm ir jābūt ļoti vieglām. Veciem, maziem un slimiem stingrā gavēņa regulas tiek mīkstinātas vai arī atceltas: piena produkti ir atļauti.
Dievkalpojumā tiek svētīti pelni - gandarīšanas redzamā zīme, kas tiek kaisīti ticīgiem uz galvas vai uz pieres, uzsākot 40 dienu gandarītāju askētisko gavēni, kas noslēgsies Lielajā Ceturtdienā. 
      Kristus nāves diena - Lielā Piektdiena - ir otra stingrā gavēņa diena, kad sākas 2 dienu pirmssvētku gavēnis, gatavojoties svinēt Kunga Pashu - Lieldienas.  
       Lielā Gavēņa laikā ticīgie atturas no gaļas ēdieniem visās piektdienās un, kuri vēlas, arī trešdienās. Taču tās nav stingrā gavēņa dienas, kad ir atļautas vairākas ēdienreizes dienā. Bet gavēņa būtība nav tikai gaļas vai saldumu neēšanā. Tā nav tikai iespēja novājēt miesā, bet gan papildināt dvēseles krājumus. Tas ir laiks, kurā ticīgie pievērš lielāku uzmanību savai dvēselei un cenšas to attīrīt, sakārtojot savas attiecības ar Dievu caur lūgšanām, upuriem un labiem darbiem. Gavēņa raksturs pieprasa un māca cilvēkiem atturību un norūda dvēseles spēkus cīņā pret sātana kārdinājumiem dot visus labumus un izpriecas tikai miesai. Būtībā tas ir intensīva kara laiks cilvēkam ar saviem netikumiem un grēkiem, lai tiktu no tiem vaļā. Protams, visa dzīve ir cīņa cilvēkā starp labo un ļauno, bet šajā specifiskajā laikā dvēsele tiek stiprināta ar Kristus ciešanu nopelniem, lai atjaunotu labo gribu turpināt savu dzīves "Krusta ceļu" kopā ar Jēzu. Ikviens kristietis Gavēņa laikā tiek aicināts uzstādīt konkrētu mērķi un to realizēt ikdienā, pārbaudot katru vakaru, cik lielā mērā viņš ir pavirzījies uz priekšu šī mērķa īstenošanā. Ikviens vislabāk zinās, no kāda netikuma vai grēka vispirms viņš gribētu sākt atbrīvoties, piemēram, no smeķēšanas, dzeršanas, narkotikām, azartspēlēm, dusmām, lamāšanās, naida, lāstiem, agresivitātes, pesimisma, krišanas bezcerībā, melošanas, krāpšanas, zagšanas, aprunāšanas, neķītrajām domām un darbiem, nešķīstības, neticības, bezdievības, slinkuma utt. Lielais Gavēnis ir svētīgs dvēseles attīrīšanas un svētdarīšanas laiks, kad ticīgie pavada vairāk laika lūgšanās, regularizējot savu piedalīšanos dievkalpojumos svētdienās un svētku dienās, mazgājot dvēseles apģērbu Gandarīšanas sakramentā jeb Greksūdzē. 
      Tāpēc aicinu visus uztvert Lielā Gavēņa laiku kā Dieva īpašu dāvanu mūsdienu materializētajā pasaulē un tās steigā, lai atrastu labu gribu šo dāvanu svētīgi izmantot un gūt labus pestīšanas augļus. Pildīsim katru dienu savu labo apņemšanos un pacietīgi nesīsim to kā mazo krustiņu 40 dienu garumā, lai Lielajā Piektdienā mēs to varētu nolikt blakus Jēzus lielajam Krustam kā mūsu upuri un līdzdalību Dieva Dēla atpestīšanas Upurī uz Golgātas.

       Aizgavēņa dienā ir iespējams rīkot tradicionālu  "Pankūku balli", kurā kristieši var labi papriecāties un panašķoties ar garšīgām pankūkām un citiem gardumiem, lai nākamajā dienā varētu labi ievērot stingro gavēni, kad daudzi kristieši uzturā lietos tikai maizi un ūdeni. "Pankūku ballē" iespējams sarīkot konkursu par labākām un interesantākām pankūkām, gan miltu, gan kartupeļu, gan biezpiena, ievārījuma pildījuma pankūkām un vairākiem citiem veidiem. Itālijā un citās valstīs otrdienu pirms Pelnu Trešdienas dēvē par Trekno otrdienu, ko ievada jau iepriekš vairākas svētdienas rīkotie karnevāli. Labi kristieši prot šādas balles rīkot bez alkohola, jo doma ir kristīgi papriecāties pirms Lielā Gavēņa laika sākuma. Diemžēl šogad Aizgavēņa dienas prieki nav iespējami Covid pandēmijas ierobežojumu dēļ.

2.02. – Kunga Prezentācijas templī svētki

(Sveču diena):

18:00 – Sv. Mise ar sveču svētīšanu un Gaismas procesiju.

3.02. — sv. Blazija diena:

svētība ar sv. Blazija svecēm kakla un elpošanas ceļu slimniekiem pl. 18:00.

04.02. — Mēneša pirmā ceturtdiena:

pl. 18:00 — Sv. Mise kopīgā nodomā par draudzes dzīvajiem locekļiem un Svētā Stunda.

5.02. — Sv. Agates diena:

tiks pasvētīta sv. Agates maize un ūdens pl. 18:00.

Pēc Sv. Mises - mēneša pirmās piektdienas Jēzus Sirds dievkalpojums.

11.02. — Dievmātes parādīšanās Lurdā piemiņas diena un 29. Vispasaules slimnieku diena:

Slimnieku sakramenta piešķiršana sv. Mises laikā pl. 18:00.

Pēc sv. Mises — Rožukronis par slimniekiem Vissvētākā Sakramenta priekšā.

14.02. — Eiropas aizbildņu sv. Cirila un Metodija svētki.

22.02. — Sv. Pētera katedras svētki.

2. februāris - Kunga Prezentācijas templī svētki
(Sveču diena)

2. februārī Baznīca svin Kunga Prezentācijas templī svētkus, kurus tautā vairāk pazīstam kā Sveču dienu, jo dievkalpojuma sākumā tiek svētītas sveces un ticīgie dodas Gaismas procesijā.

       Šie svētki balstās uz Lūkas evaņģēlija aprakstu 2, 22 -39, kas vēstī, ka 40. dienā pēc Jēzus dzimšanas Jaunava Marija un sv. Jāzeps devās uz Jeruzalēmes svētnīcu, kur saskaņā ar jūdu likumu un tradīciju vajadzēja izpirkt katru vīriešu kārtas pirmdzimto gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, saliekot Dievam attiecīgu izpirkuma upuri. Ar šo upuri tad izpirka Dievam paredzētos jaundzimušos zēnus un liellopus, saliekot viņu vietā "aizvietojuma" upuri no sīklopiem vai putniem. Nabadzīgākajiem civēkiem bija pietiekoši upurēt divus jaunus baložus, ko Marija un Jāzeps arī upurēja par jaundzimušo Jēzu, par cik bija nabadzīgi.

          Vecās Derības Izceļošanas grāmatā lasām par jūdu tautas verdzības smago jūgu Ēģiptē, no kura Dievs to atbrīvoja, sūtīdams Mozu izvest savu izredzēto tautu no verdzības zemes, kur tā Jāzepa laikos bija brīvprātīgi devusies, dzenoties pēc labākiem materiāliem apstākļiem. Faraons negribēja atlaist brīvībā jūdu tautu, tāpēc pār Ēģiptes zemi nāca veselas septiņas lielas nelaimes, starp kurām kā pēdējā bija visu ēģiptiešu pirmdzimto zēnu un vīriešu kārtas lopu nāve, ieskaitot paša faraona dēlu. Pirms tam bija izdota faraona pavēle nogalināt ebreju tautas jaundzimstošos zēnus visā Ēģiptē. Kā zināma kompensācija vēlāk bija Dieva pavēle Viņam upurēt jūdu tautas vīriešu kārtas pirmdzimtos zēnus un mājdzīvniekus, ļaujot tos izpirkt ar mazākiem kaujamiem upuriem.

         Marijai pirms šīs upurēšanas templī bija jāveic miesas šķīstīšana jeb mazgāšanās, jo bērna dzemdības Vecajā Derībā tika uzskatītas par nešķīstu, netīru darbu, par cik tika aptraipīta miesa (sk. Levītu (Trešā Mozus) grāmata 12, 2-4). Tādēļ šie svētki līdz Vatikāna II koncilam tika saukti "Jaunavas Marijas šķīstīšanās svētki" un svinēti Dievmātes godam. Bet 1960. gadā svētkiem tika atgriezts to oriģinālais nosaukums „Kunga prezentācija”, jo šo svētku objekts ir Jēzus, kura upurēšana templī ievada Viņa pashālo upuri uz krusta.

         Svētku izcelsme ir atrodama jau IV gadsimtā Jeruzalēmē, kas pie senajiem grieķiem saucās „Ipopante” – „Tikšanās”, kas caur svētīgā Simeona un Annas figūrām simbolizē Jēzus tikšanos ar uzticīgo Izraēļa tautas pārpalikumu, kas pacietīgi gaidīja un priecājās par Mesijas atnākšanu. Šie svētki ātri kļuva ļoti populāri, ka bizantiešu imperatoram Justiniānam (VI gs.) nācās tos ar dekrētu ieviest kā obligātos 2. februārī visā Austrumu impērijā, jo sākotnēji tos svinēja 14. februārī (40. dienā pēc Epifānijas svētkiem Austrumos, kas tika svinēti kā Kristus Dzimšanas svētki). Rietumos tie sāka izplatīties ar VI gadsimtu, bet Romā tie tika svinēti VII gadsimta vidū sākotnēji ar gandarīšanas raksturu. Pāvests Sergejs I (687-701) ieviesa tajos vienu no senākajām gandarīšanas procesijām no San Adriano al Foro baznīcas uz Dievmātes Lielāko baznīcu – Santa Maria Maggiore. Gallijā kopš X gadsimta ir atrodama liecība par sveču svinīgo svētīšanu un gaismas procesiju, kas kļuva ļoti populāra tautā, dodot svētkiem paralēlu nosaukumu: „candelora” (sveču diena). Kristus ir Gaisma, kas apspīdēja visas tautas, kas atradās grēka tumsībās. Šīs Gaismas simbols ir svece. Ticīgie ar aizdegtām svecēm rokās dodas gaismas procesijā uz tikšanos ar Pestītāju svētās Mises sākumā. Baznīcas svētītās sveces kristieši dedzina arī mājās lūgšanu brīžos kā ticības gaismas zīmi. Degoša svece tiek pasniegta Kristības sakramentā kā Kristus gaismas un ticības redzamā zīme. Līdz ar to 2. februāra svētki ir kļuvuši Baznīcā par Gaismas svētkiem, kuros ticīgie tiek aicināti ar prieku piedalīties, lai nestu šo ticības gaismu pagāniem mūsu ģimenēs, tautās un visā sabiedrībā.

3. februāris - Svētā Blazija diena

         Svētais Blazijs bija Sebastes bīskaps Armēnijā. Miris mocekļa nāvē ap 316. gadu Austrumu imperatora Licinija konflikta ar Rietumu imperatoru Konstantinu Lielo izraisīto vajāšanu laikā. Apglabats Sebastes katedrālē, no kurienes 732. gadā viņa relikviju daļa tika aizvesta uz Romu, bet ceļojuma laikā vētras apdraudētais kuģis bija spiests apstāties pie Maratea (mūsdienu Potenza) pilsētas jūras krastā. Tur tika uzcelta mocekļa godam baznīca, kas vēlāk kļuva par lielu baziliku un svētceļojumu vietu, dodot tā novada kalnam nosaukumu Monte San Biagio (Svētā Blazija kalns). Vairākas pilsētas Itālijā, Francijā, Spanijā un citur tika nosauktas svētā Blazija vārdā. Saskaņā ar seno tradīciju sv. Blazijs ir izvēlēts par kakla un elpošanas ceļu slimnieku aizbildni, jo ir brīnumainā veidā glābis no nosmakšanas vienu zēnu, kurš bija aizrijies ar lielu asaku. Šajā dienā kakla slimniekiem tiek dota svētība ar divām sakrustotām svecēm, kuras tiek pieliktas pie kakla ticīgajiem, ticībā piesaucot sv. Blazija palīdzību.

5. februāris - sv. Agates, jaunavas un mocekles diena

         Agata - no grieķu val. nozīmē "labā, tikumainā". Dzimusi ap 235. gadu Katānijas pilsētā Sicīlijā kristīgā ģimenē. Piecpadsmit gadu vecumā veltīja savu dzīvi kalpošanai Kristum un saņēma no Katānijas bīskapa sarkanu plīvuru, ko nēsāja konsekrētās jaunavas. Prokonsuls Kvincianijs, viņas skaistuma savaldzināts, iekāroja Agati un lika to atvest uz savu pili. Nepadevusies viņa uzmācībām un vēlāk kārdinājumiem publiskajā namā, kur tika ievietota, lai salauztu viņas tikumību, Agate tika apsūdzēta kristietībā un pakļauta nežēlīgām spīdzināšanām. Prokonsuls trakumā lika viņai nokniebt krūtis ar milzīgām knaiblēm, kas vēlāk kļuva attēloti kā Agates atpazīšanas elementi kristīgajā mākslā. Bet cietumā viņu apmeklēja sv. Pēteris un brīnumaini dziedināja viņas lielās brūces. To redzot, prokonsuls naidā lika viņu dedzināt uz kvēlojošām oglēm, bet izcēlās sitpra zemestrīce, un Katānijas pilsoņu saniknotais pūlis pieprasīja pārtraukt jaunavas spīdzināšanu. Agati pusdzīvu izvilka no krāsns un iemeta cietumā, kur pēc pāris stundām viņa nomira ap 251. gadu. Bet 252. gadā sākās Etnas vulkāna spēcīgs lavas izvirdums, kas draudēja izpostīt pilsētu. Tad kristieši un pagāni no Agates kapa izņēma viņas jaunavības brīnumaino plīvuru, kas nesadega viņas dedzināšanas laikā, un ar to gāja procesijā pret ugunīgo lavu, kas apstājās. No tā laika sv. Agati godina kā aizbildni pret vulkāna izvirdumiem un ugunsgrēkiem. 1886. gadā ar šo brīnumainā plīvura relikviju Katānijas arhibīskaps devās procesijā pret Etnas vulkāna lavas izvirdumu, kas draudēja iznīcināt vulkāna pakājē esošo pilsētu Noziano, un lava apstājās un sastinga izstieptā plīvura priekšā.          

         Katānijā un visā Sicīlijā 5. februāris ir liela svētku diena, sevišķi ar slaveno un krāšņo svētās Agates relikviju procesiju pa pilsētas ielām, kur relikvijas tiek nestas ievietotajā svētās sudraba statujā, kas atgadina karalieni ar kroni galvā. Ir ļoti daudz katāniešu, kuri ir speciāli veltīti svētajai un specifiskos apģērbos - baltos halātos ar jostu viduklī un arābu cepurīti galvā - dodas pretī procesijas gājienam ar milzīgām vaska svecēm rokās, skaļi kliegdami euforijā bravurīgus saucienus: "Lai dzīvo svētā Agata!".

           Baznīca Latvijā un citur šajā dienā svētī sv. Agates maizi un ūdeni kā līdzekli pret ugunsgrēkiem un ceļu satiksmes negadījumiem. Šo svetītās maizes gabaliņu ticīgie nesā līdzi savās ceļa somās vai apģērbā ceļojumos un braucienos.         

14. februāris - Eiropas aizbildņu svēto Cirila un Metodija svētki.

22. februāris - Sv. Pētera katedras jeb Pāvesta primāta svētki.

 

11. februāris - Lurdas Dievmātes un 29. Vispasaules Slimnieku diena

 Šajā dienā mēs intensīvi lūdzamies par mūsu un visas pasaules slimajiem.

1858. gadā Vissvētākā Jaunava Marija parādījās pie Lurdas grotas mazajai meitenei Bernadetei Soubiru un lika viņai ar rokām parakties zemē, no kuras sāka plūst strautiņš ar dziedinošu ūdeni. Dievmāte toreiz nosauca sevi kā Bezvainīgā Ieņemšana. Tas notika 4 gadus pēc tam, kad katoliskā Baznīca bija pasludinājusi dogmu par Dievmātes Bezvainīgo Ieņemšanu. Šodien tajā vietā pie Masabjēl klintīm ir uzcelta brīnišķīga svētnīca trijos stāvos, kas pulcina uz lūgšanām neskaitāmus tūkstošus svētceļnieku un slimo no visām pasaules malām. Zem milzīgā laukuma, kas ved līdz dievnamam un ir lielāks par mūsu Aglonas laukumu, atrodas Pazemes bazilika, kura spēj ietvert ap 30 000 ticīgo... Tādu milzīgu dievnamu zem zemes vēl nebiju redzējis nekur citur pasaulē. Uz sakrālā laukuma katru dienu notiek euharistiskā procesija un tiek dota svētība slimniekiem ar Vissvētāko Sakramentu. Bet vakarā tiek skaitīts Rožukronis daudzās valodās ar piedziedājumu "Ave, Maria!” pēc "Gods lai ir Tēvam”, kura laikā ticīgie paceļ rokās turētās svecītes, kuras nes procesijas gājienā pa laukumu. Skatoties uz šo brīnišķīgo gaismas gājienu no augšas, liekas, kad pa laukumu tek uguns upe, ko veido daudzi svētceļnieku pūļi, kuru vidū ir arī slimnieki uz ratiņiem vai nestuvēm. Tas ir ļoti aizkustinošs skats, kad arī šo slimnieku vājā roka, citreiz ar aprūpētāju palīdzību, paceļ augšā degošu svecīti kā ticības liecību Dieva Žēlsirdībai, lūdzot Kungam dziedināšanas žēlastību caur Jaunavas Marijas, Slimnieku veselības aizbildniecību. Lurda ir oficiāli atzīta par vispasaules dziedinātavu, apstiprinot vairākus dziedināšanas gadījumus kā brīnumus. Lai gan tādu gadījumu ir pāri diviem tūkstošiem, tomēr kā autentiskus brīnumainās izdziedināšanas gadījumus ārsti un Baznīca ir apstiprinājuši tikai kādu simtu, jo visi šie neparastie gadījumi tiek rūpīgi pētīti un studēti, kamēr ir droša pārliecība par Dieva brīnumaino iejaukšanos un pilnīgu izdziedināšanu, lai nebūtu vietas maldiem.

Studējot Romā, man divreiz bija laime doties īpašā svētceļojumā uz Lurdu kopā ar Itālijas slimnieku aprūpes organizāciju UNITALSI, kas organizē slimo un mazkustīgo cilvēku svētceļojumus uz Lurdu un citām starptautiskām svētvietām. Tajā skaitā man sanāca vienreiz doties kopā šādā svētceļojumā uz Lurdu un Fatimu. Tās ir grūti aprakstāmas sajūtas, kādas toreiz pārņēma mani, redzot tik daudz itāļu jauniešu, kuri devās kā šo slimo cilvēku brīvprātīgie aprūpētāji smagajā svētceļojumā, cilājot un pārnēsājot paralizētos cilvēkus uz invalīdu ratiņiem un nestuvēm, aprūpējot viņus ar mīlestību un smaidu uz sejām, pie tam vēl maksājot pašiem par sevi ceļa biļeti „baltajā vilcienā” (kā to sauca), ar kuru devāmies svētceļojumā. Atrasties vien smaga slimnieka tuvumā daudzos mūsdienu cilvēkos izsauc nepatiku vai pat riebumu, kur nu vēl apmazgāt un pārģērbt slimo... Tāpēc vairākkārt sev uzdevu jautājumu: kas stimulēja šos jauniešus to darīt? Un atbilde no viņiem pašiem bija: MĪLESTĪBA! Jā, mīlestība pret Dievu un tuvāko deva iedvesmu šiem jaunajiem cilvēkiem pavadīt savu atvaļinājuma laiku kopā ar cietošajiem brāļiem un māsām, kuru ir tik daudz mums visapkārt, bet tie ir ietupināti slimnīcās vai pansionātos, kur ir piesieti ar vientulības un ciešanu saitēm pie savām slimības gultām kā Jēzus pie krusta Golgātā. Aizkustinoša ir arī šīs organizācijas idejiskā dibinātāja Giovanni Battista Tomassi atgriešanās vēsture. Šis divdesmit trīs gadus vecs itāļu aristokrāta dēls, kurš bija smagi slims ar ķermeni deformējošu smagās formas artrītu un jau 10 gadus pārvietojās tikai ar invalīda ratiņiem, bija kritis bezcerībā un smagā ticības krīzē. 1903. gada augustā viņš devās uz Lurdu svētceļojumā ar konkrētu mērķi: ja nesaņems brīnumaino izdziedināšanu, tad viņš veiks pie Dievmātes grotas Lurdā skandalozu pašnāvību. Šīs domas apsēsts, viņš devās ar svētceļnieku grupu uz Lurdu, turēdams kabatā rožukroņa vietā pistoli. Taču tur notika viņa atgriešanās ticībā brīnums. Redzēdams daudzo slimnieku brīvprātīgo aprūpētāju lielo mīlestību, kas deva slimajiem stiprinājumu un cerību izturēt viņu ciešanās, šis dvēselē un miesā slimais jauneklis tika dziļi aizkustināts un atteicās no pašnāvības plāna, jo atrada savas slimības krusta nešanas jēgu viņa bezcerīgajā dzīvē, kurai bija nolēmis pielikt punktu. Pēc smagām dvēseles cīņām, nesaņēmis izdziedināšanu, viņš Lurdas stacijā pirms došanās atpakaļ uz Romu pasauca svētceļojuma garīgo vadītāju bīskapu Radini Tedeschi un atdeva viņam pistoli, mierīgi pateikdams vārdus: „Uzvarēja Dievmāte! Paņemiet, tā man vairs nav vajadzīga. Jaunava izdziedināja manu garu.” Un piebilda: „Ja Lurda palīdzēja man, tad palīdzēs arī daudziem citiem slimajiem”. Tad viņš atklāja šim bīskapam un vēl vienam jaunam priesterim Angelo Roncalli, kurš vēlāk kļuva par pāvestu Jāni XXIII, savu nodomu dibināt tādu asociāciju, kura organizētu līdzīgus svētceļojumus uz Lurdu un citām svētvietām. Tā dzima šī praktiskās tuvākmīlestības apvienība, kas 1905. gadā veica jau savu pirmo svētceļojumu ar 9 slimajiem uz Lurdu, bet Dievmātes parādīšanās Lurdā piecdesmitajā gadadienā 1908. gadā to skaits bijau jau ap 60, un 1913. gadā veseli 3000 svēceļnieku un 112 slimnieki devās uz Lurdu Bolonjas arhibīskapa Giacomo Della Chiesa vadībā, kurš vēlāk kļuva par pāvestu Benediktu XV. Lielu iespaidu sabiedrībā atstāja 2003. gada organizētais UNITALSI svētceļojums ar 10 000 dalībnieku, kuru skaitā bija liels pārsvars slimo un nabadzīgo bērnu. Šodien šīs apvienības locekļu skaits pārsniedz 100 000. Tā ir vienreizēji jauka ticības un praktiskā evaņģēlija īstenošanas liecība pasaulei, kas kā Hitlers iznīcina vājos un slimos, ieviešot „saldo nāves sakramentu” – eutanāziju, tikai šodien tas notiek ar slimnieka vai viņa aizbildņu piekrišanu, lai gan rezultāts ir vienāds – dzīvības atņemšana cilvēkam, kas ir sava veida brīvprātīgs holokausts mūsdienās...

Mīļie draugi! Veselam un stipram cilvēkam ir ļoti grūti izprast slimo un nevarīgo, panest viņu ciešanu nastas, pakalpot tiem, izturēt slimnieku prasības un kaprīzes. Vēl grūtāk ir pašiem vakar vēl veselajiem cilvēkiem šodien ieņemt slimnieku vietu blakus citiem slimnīcās vai pansionātos, samierināties ar savu slimnieka likteni. Ticīgajam cilvēkam, kas izprot ciešanu un slimību nozīmi kristieša dzīvē, ir daudz vieglāk pieņemt šādu likteņa pagriezienu viņa dzīvē, jo viņš zin, ka nenes savu krustu viens pats, bet kopā ar Jēzu, kurš nes mūsu dzīves krusta divas trešdaļas, mums reāli atstājot tikai vienu trešdaļu, ko nest. Un tomēr arī šī viena trešdaļa daudziem bieži šķiet nepanesami smaga, tāpēc tik daudzi grib no savas dzīves nastas atbrīvoties. Gribas aicināt visus un ikvienu palīdzēt mūsu mīļotajiem cilvēkiem pacietīgi panest viņu smago jūgu, bet kā mēs varam to atvieglināt? Vispirms jau nepazemojot vecos un slimos cilvēkus kā nevajadzīgus vai nelietderīgus elementus, no kuriem bērni vai ģimenes locekļi cenšas bieži atbrīvoties. Cik tas ir skumīgi, kad māte vai tēvs, kuri ir atdevuši saviem bērniem visu savu mīlestību, dzīvi un veselību, grūti pelnot tiem iztiku un līdzekļus augstskolām, tiek pilnībā aizmirsti vecumdienās un atstāti likteņa varā vai iebāzti pansionātā... Cik tas ir necilvēciski no šādu bērnu puses, kad vientuļie vecīši mirst no vientulības un pārestības sajūtas sirdīs, ka viņu miesīgie bērni kaunās tos apciemot kaut reizi gadā, jo viens otrs no tiem ir deputāts, kuram mājās ir vieta un barība priekš septiņiem kaķiem, bet priekš vecākiem nav... Diemžēl 4. Dieva bauslis mūsdienās netiek savlaicīgi iemācīts jaunai paaudzei, kas neprot un negrib cienīt vecāko paaudzi ne savā ģimenē, ne sabiedrībā. Protams, izprast otra cilvēka ciešanas un sāpes ir ļoti grūti, dažreiz pilnībā tas pat nav iespējams pie vislabākās gribas. Un tomēr kristīgās mīlestības spēkā ir iespējams daudz darīt slimnieku un cietošo personu labā, kaut vai ar savu smaidu grūtsirdim, ar labu un sirsnīgu vārdu, dāvājot cerību bezcerībā iegrimušajiem, nesot mierinājumu caur lūgšanām jo daudzām satriektām sirdīm, kā arī citreiz praktiski palīdzot iegādāties nepieciešamās zāles nabadzīgajam slimniekam, mēs varam ļoti daudziem slimniekiem atvieglināt viņu dzīves krusta ceļu. Baznīca lūdzas svētajā Misē par visiem slimniekiem un piešķir Slimnieku sakramentus reizi gadā tiem, kuri ir slimnieka statusā. Tas būtu ļoti svarīgs un svētīgs palīdzības veids slimajiem, ja viņu ģimenes locekļi vai draugi paaicinātu priesteri sniegt savlaicīgi slimniekam Slimnieku sakramentus, kas nav domāti mirstošajiem, bet gan pie samaņas esošajiem slimajiem draugiem. Neaizmirsīsim, ka tas ir ģimenes locekļu svēts pienākums pret saviem slimajiem! Priesteris neatnesīs viņiem nāvi, bet tieši otrādi – stiprinājumu un dziedinājumu, ja tāds būs Dieva prāts. Nereti gadās, ka tieši Slimnieku sakraments atgriež slimajam dzīvības spēkus vēl uz kādu laiku, bet mirstošajiem dod mierinājumu un stiprinājumu ceļā uz mūžību. Tā ir ceļamaize dvēselei, kas šķiras no miesas nāves brīdī. Bet ir būtiski svarīgi, lai smagi slimais cilvēks varētu apzinīgi izsūdzēt un nožēlot savus grēkus, saņemdams to piedošanu. Varbūt no šīm piecām minūtēm būs arī atkarīga visa cilvēka mūžīgā dzīve debesīs. Ikviens labs darbs attiecībā uz slimajiem un veciem cilvēkiem tiks ieskaitīts kā pakalpojums pašam Jēzum, kurš teica: „Es biju slims, un jūs mani apraudzījāt,... pakalpojāt!” Slimais vienmēr ir priecīgs, ja kāds viņu apciemo, pavada kaut nedaudz laika kopā ar viņu, kad par viņu atceras, lūdzas. Tad arī viņa ciešanu jūgs nešķiet vairs tik smags, kaut vai tikai tos dažus mirkļus, bet tomēr tas bija kā atvieglinājums.

Kad radās iespēja pabūt savā dzimtajā pilsētā Krāslavā, centos vienmēr apciemot pansionātā vienu man mīļu draudzes locekli, kura jau vairāk kā 30 gadus pacietīgi nesa savu smago ciešanu un slimīgu krustu. Gangrēnas dēļ viņa zaudēja abas kājas, viena puse bija paralizēta – varētu teikt: īsta mocekle, piesaistīta savam ciešanu krustam-gultai, kur gaidīja savas dzīves Lielo Piektdienu. Taču vienmēr, kad viņu apciemoju, tas padarīja viņu ļoti priecīgu un atjaunoja spēkus tālākam krusta ceļam, pacietīgi un ar dziļu ticību nesot savu krustu uz Golgātu. Tajos brīžos man likās, ka redzu šajos slimniekos pašu Jēzu... Radītājs 1.12.2010.  aizsauca šo moceklīti mūžībā, un 6.12. es lidoju uz Latviju viņu guldīt zemes klēpī, kur viņas izmocītā miesa nu atrada atdusu, bet dvēselīte aizceļoja saņemt iepriecinājumu debesu mājokļos. Nevarēju neizpildīt šīs man mīļās personas gribu – apglabāt viņu. Jā, cilvēciski dažreiz ir ļoti grūti saprast, kāpēc tieši tādiem labiem cilvēciņiem, kuri tik cītīgi pildīja Dieva un Baznīcas likumus, kalpoja no sirds Dievam un tuvākajiem, ir tik smagi jācieš no slimībām un dzīves netaisnībām. Kāpēc tieši labos piemeklē tādas ciešanas, nevis ļaunos? Atbilde intuitīvi rodas sapratnē, ka tieši labie cilvēki ir spējīgi uzupurēties un kopā ar Jēzu turpināt atpestīt pasauli caur krustu un ciešanām, kuras spēj upurēt par grēcinieku atgriešanos. Savukārt ļaunais cilvēks nekad nespēs uzņemties ciest par otru cilvēku. Kristus tieši tādā veidā atpestīja cilvēci un turpina šodien to darīt caur saviem līdzstrādniekiem Viņa atpestīšanas darbā.

Strādājot Jūrmalas draudzēs, bieži braucu uz Jaundubultu pansionātu apmeklēt slimniekus, celebrēt „izkarotajā” no vadības kapelā sv. Misi un piešķirt istabiņās smagi slimajiem svētos sakramentus. Redzot tos smagos antisanitāros apstākļus un elpojot ar grūtībām elpojamo sasmakušo gaisu istabiņās, nereti nācās nodomāt, ka šie nabaga slimnieki izcieš jau šeit virs zemes savu šķīstītavu. Bet, redzot prieka asaras slimnieku acīs un jūtot sirsnīgu pateicību caur viņu pieķērušos roku, liekas, ka viņu šķīstītavā ir ienācis eņģelis, kas ienes kaut cik miera un stiprinājuma garu slimo satriektajās sirsniņās, kas mirst no vientulības sāpēm... Tad aizmirstās visas neērtības, prusaki un peļķes... Bieži aicināju savus ticīgos Jūrmalā apciemot slimos, vientuļos slimnīcās, pansionātos un mājās. Jaunieši bija organizējuši draudzēs akciju „Nes Gaismu”, kuras ietvaros Adventā tika vākti ziedojumi, par kuriem tika nopirktas dāvaniņas vecajiem, slimajiem un vientuļajiem draudžu locekļiem, kuras jaunieši Ziemassvētku laikā tiem iznēsāja pa mājām un pansionātiem. Atceros vienmēr ar saviļņojumu to prieka sajūsmu, ko redzēju slimnieku sejās, kad Kristus dzimšanas svētkos un Lieldienās pēc dievkalpojuma Slokā braucām ar jauniešiem uz Slokas abiem pansionātiem, lai apsveiktu to iemītniekus ar svētkiem un pacienātu ar svētku galda gardumiem. Sevišķi liela sajūsma bija psihoneiroloģiskā pansionāta iemītniekiem, jo viņiem, saprotams, nav tik viegli uzņemt ciemiņus aiz aizslēgtām durvīm. Taču viņu prieks bija arī mūsu prieks, un tas bija Kristus mācekļu prieks, par ko apustulis Jānis runā evaņģēlijā. Ir vērts to izbaudīt ikvienam, jo tas ir pilnīgs! Šajā priekā varēja sajust paša Kristus liego smaidu, kaut arī ciešanu izmocītajās slimnieku lūpās, bet atvērtajās sirdīs. Laikam šī pieredze man neļauj aizmirst pieminēt katrā svētajā Misē lūgšanās visus slimniekus, vecos, vientuļos, pamestos bērnus, bāreņus. Lūdzos kā priesteris un kā cilvēks, kurš pats ir pazinis slimnieka statusu savā laikā. Un domāju, ka mēs katrs varam atvieglināt daudzu slimnieku un cietēju dzīvi, ja mēs bieži lūgsimies par viņiem uz Dieva Žēlsirdību un arī praktiski palīdzēsim viņiem nest smago krustu kā Kirēnes Sīmaņi un Veronikas.

Uzticot Jaunavai Marijai, Slimnieku veselībai, visus mūsu slimniekus un cietošos brāļus un māsas, sirsnīgi vienosimies svētīgajās Rožukroņa lūgšanās, upurējot Dieva Dēla Iemiesošanās noslēpumu, kas ir visa lielā Pestīšanas noslēpuma sākums. Ar to mēs atjaunojam šo Pestīšanas darbu, kuru Kristus veica uz Krusta Golgātā Lielajā Piektdienā, bet kas turpinās arī mūsdienās caur mums un mūsu cietošajiem draugiem – Jēzus vistuvākiem līdzstrādniekiem. Marija, ciešanu un sāpju Māte, spēs atvieglināt daudziem saviem bērniem dzīves grūtības, jo viņai rūp katrs šīs pasaules pabērns, katrs novārtā atstātais un pazemotais, vājš un vientuļš, nespēcīgs un slims. Aicinu arī visus slimos draugus pievienoties sirsnīgā lūgšanā, atjaunojot ik dienas savu ticību un paļāvību uz Kungu Jēzu, ar kuru kopā jūs panesīsiet pat vissmagākos dzīves krustiņus, jo Ciešanu Karalis ir ar jums un tajās reizēs, kad vairs nespējat iet savu krusta ceļu un nest savu nastu, Viņš maigi jūs paņems savās rokās un nesīs pie sava Tēva. Upurējiet katru dienu visas savas sāpes un ciešanas Jēzum par grēcinieku atgriešanos, par jūsu no ticības un Baznīcas atkritušajiem bērniem, mazbērniem, radiniekiem un draugiem! Nepadodaties sātana kārdinājumiem krist izmisumā un bezcerībā! Baznīca intensīvi lūdzas par jums un ir cieši ar jums vienota. Turaties stipri pie Kristus Krusta, bez kura nav pestīšanas. Kā kristieši mēs kristībā esam saņēmuši uz pieres pirmo zīmi: krusta zīmi, un to mēs arī saņemsim kā pēdējo mūsu apbedīšanas dienā uz kapa kopiņas kā ticības uz miesas augšāmcelšanos redzamo zīmi, ticības nemirstībai zīmi, mūžīgās dzīves zīmi. Tāpēc daudziem slimība kļūst par žēlastības laiku, kurā cilvēks var paspēt daudz ko mainīt savā dzīvē un labi sagatavoties mūžībai, par kuru nebija laika aizdomāties veselībā un labklājībā.

Un liela nozīme slimnieku dzīvē ir arī masmēdijiem un saziņas līdzekļiem, sevišķi radio un televīzijā translētajiem dievkalpojumiem un kristīgai presei. Ļoti žēl, ka mūsu Latvijā arvien vēl nav neviens pastāvīgs katolisks radio, kas varētu visu diennakti palīdzēt pavadīt daudziem tūkstošiem slimnieku viņu grūtos ciešanu brīžus un bezmiega naktis ar lūgšanām, dievkalpojumiem, meditācijām, svētīgiem raidījumiem ēterā. Pateicība Dievam par Latvijas Kristīgo radio, kas daudziem sniedz šo palīdzību, bet tieši mūsu katoļticīgajiem ir stipri jūtams trūkums pēc savas konfesijas ierastajiem dievkalpojumiem un lūgšanām, kas turpinātu caur radioviļņiem barot viņu dvēseles ar šo garīgo barību, kā to dara vairākās valstīs Radio Maria un vairākas citas katoliskās radio stacijas. Lai Kungs palīdz atrisināt arī šīs problēmas un atrast vajadzīgos līdzekļus tik svarīgiem mērķiem!

Sveicu visus slimos un ciešanu piemeklētos draugus Vispasaules Slimnieku dienā un vēlu ikvienam izturību grūtībās un mīlestības pieaugumu sirdī – Jēzus Jūs mīl. Būsim vienoti savstarpējās lūgšanās! Lai Dievs Jūs jo bagātīgi atalgo ar debesu valstības labumiem un ļauj kādreiz priecāties Viņa Svēto pulkā mūžīgi!

Mīlestībā un lūgšanās vienots:

priesteris Andris Solims

Mans mīļais lūgšanu sargeņģelis ir atgriezies Tēva mājās!

MaminaAnnaRozite

22.05.1930. - 31.08.2020.

Katram cilvēkam kopš ieņemšanas brīža ir Dieva dotais sargeņģelis virs zemes, kurš kļūst par Radītāja kontaktpersonu starp Dievu un cilvēku. Viņš mūs sargā, rūpējas, uzrunā caur sirdsapziņas balsi, pamāca, bet galvenais – intensīvi lūdzas par mums un aizstāv Kunga priekšā. Mēs tikai mūžībā uzzināsim, cik daudz mūsu pestīšanas labā bija darījis mūsu mīļotais sargeņģelītis, kura piemiņu Baznīca svin 2.10.

Bet Radītājs mums katram ir devis arī mūsu vecākus, kuri tāpat mūs mīl, rūpējas un lūdzas par mums. Esmu bezgalīgi pateicīgs Kungam, kurš man bija devis tik mīļu un uzmanīgu māmiņu Annu, kura rūpējās par mani un visu dzīvi intensīvi lūdzās dienu un nakti, atbalstot mani visus 29 Priesterības gadus gan priekos, gan vissmagākajos pārbaudījumos, kādu ir bijis ļoti daudz. Viņa bija mans lūgšanu sargeņģelis, kurš, kā Jēzus Māte Marija, pavadīja mani visā līdzšinējās dzīves krustaceļā. Un es ļoti izjutu viņas lūgšanu atbalstu, jo zinu, cik stipras ir mātes lūgšanas par saviem bērniem, par cik tās caurstrāvo arī mātes mīlestība. Ir daudz skaistu salīdzinājumu un dziesmu par mātes mīlestību. Manā bērnībā un jaunībā bijušais Krāslavas draudzes koris jauniesvētīto priesteru Primīcijas mielastā pie galda vienmēr dziedāja aizkustinošu poļu dziesmu “Na drogę życia wzięłem trzy kwiatki” (“Trīs ziedus ņēmu līdzi dzīves ceļā”), kas bija kora veltījums priestera mātei. Ar asarām acīs atceros šo saviļņojošo dziesmu arī manai māmuliņai manas Primīcijas mielastā 15.06.1991. mūsu mājas pagalmā Krāslavā. Šīs dziesmas teksts vēstī par jaunekli, kurš savā dzīves ceļā līdzi paņēma trīs svaigus ziedus: vienu no drauga, otru no mīļotās meitenes un trešo no savas mātes. Viņš nodomāja, ka tagad uzzinās caur šiem svaigajiem ziediem, kurš no šiem trijiem cilvēkiem viņu patiesi mīl no sirds. Vispirms novīta drauga zieds, tad nokalta arī mīļotās ziediņš, bet mātes zieds palika arvien svaigs, jo tikai māte viņu mīlēja vispatiesāk un no visas sirds... Šo mātes mīlestību dēls salīdzināja ar jūras dziļumu, ar kristāla skaidrumu, bet beigās viņš to salīdzināja ar Dieva mīlestību, jautādams, cik daudz pārāka tomēr tā ir arī par māmiņas mīlestību.

Jā, mani mīļie draugi, man dzīvē bija ļoti paveicies, ka debesu Tēvs man dāvāja tik ļoti mīlošu māmiņu, par kuras rūpēm un mīlestību es nekad viņai nespēšu atmaksāt. Un man tagad ir ļoti jānožēlo par visām tām reizēm, kad biju sāpinājis viņas sirdi ar savu neuzmanību vai kādu asāku vārdu vai rīcību. Diemžēl sadzīvē ikdienā laikam nav iespējams iztikt bez kādiem nepareizajiem soļiem mūsu attiecībās ar vistuvākajiem cilvēkiem, kurus, citreiz viņiem vēlot pat tikai labu, mums sanāk viņus apbižot un sāpināt. Gribētos tagad, kad māmiņas vairs nav ar mani kopā, aicināt visus dēlus un meitas ar viņu bērniem mīlēt un cienīt savus vecākus, kamēr viņi ir ar mums kopā šajā zemes dzīvē. Pienāks brīdis, kad mums būs no viņiem jāšķiras, un tad sirdsapziņa pārmetīs, ka varbūt tik maz vai pat nemaz viens otrs bērns nebūs veltījis uzmanības un dāvājis mīlestību saviem dzemdinātājiem.

Ļoti bieži gadās, ka veci un slimi vecāki kļūst par apgrūtinājumu modernajiem un aizņemtajiem bērniem, ka viņi nespēj vai negrib uzņemties nekādas saistības un rūpes par viņiem. Tad bieži šie “traucējošie” vecāki tiek iespundēti pansionātos, kur ļoti daudzi mirst no vientulības un nevajadzīguma sajūtas. Par laimi - manai māmiņai nenācās piedzīvot šādu dzīves norieta posmu, jo Dieva Apredzība ļāva viņai nodzīvot līdz 90 gadu vecumam, ko nosvinēja 22.05.2020., pie pilna saprāta, redzes, dzirdes un uz savām kājām, apzinīgi pārkāpjot mūžības slieksni savā istabiņā Lielvārdes draudzes mājā, kuru šo septiņu gadu laikā bija praktiski pārvērtusi par lūgšanu kapelu ar daudzām svētbildēm. Un šajā kapelā, līdzīgi kā arī viņas iepriekšējās dzīves majokļa kapelā Krāslavā, viņa lūdzās daudzas stundas dienu un nakti. Bieži man nācās viņu piespiest iet gulēt jau rīta stundās, kad atradu viņu iesnaudušos ar rožukroni rokās un uz grīdas nokritušo lūgšanu grāmatiņu vai brošūru, kādu viņai bija daudz. Uz manu jautājumu, ko viņai reiz uzdevu, kāpēc viņa tik daudz lūdzas, viņa atbildēja, ka viņa tādā veidā grib nest Dievam kaut kādu upuri savā dzīvē — un tas bija viņas lūgšanu upuris Kungam par savu ģimeni, draudzi un visu Baznīcu. Jau no bērnības viņa mūs radināja lūgšanām katru vakaru mūs vedot līdzi uz sv. Misi Krāslavas baznīcā un skaitot kopīgās ģimenes lūgšanas vakarā pirms gulētiešanas. Tās bija apmēram 20 minūtes garas, bet oktobrī vēl pievienojās kopīgais ģimenes rožukroni kopā ar tēti. Tie priekš manis tagad paliek sirdī kā skaistākie mūsu ģimenes brīži, kad mēs bijām vienoti lūgšanā, kaut toreiz tas mums bieži likās par apgrūtinājumu, kā jau visiem bērniem. Dzīvojot ar mani šos 7 gadus Lielvārdē, mēs arī katru vakaru 21:40 kopā ar mammu lūdzāmies rožukroni viņas istabiņā — “kapelā”, vienojoties ar visu Romas Baznīcu, kas tajā laikā translē rožukroņa lūgšanas latīniski pa Vatikāna Radio. Šo tradīciju mēs piekopām visu mūsu dzīvi, un es to turpināšu arī līdz savas dzīves beigām, jo zinu, ka māmiņa arī būs vienota ar mani lūgšanā debesīs. Viņa, tāpat kā mana vecmāmiņa Jūlija, visu mūžu lūdza no Kunga laimīgu un vieglu nāves stundu, un to viņa arī patiesi izlūdza. Vēl svētdien, 30.08., kaut ar tableti zem mēles, māmiņa piedalījās draudzes Misē baznīcā, jo svētā Mise priekš viņas bija galvenais dzīves motīvs un jēga. Tikai galīgās nespējas dēļ smagajos slimību brīžos, kad bija slimnīcā vai slimības gultā, viņa nespēja piedalīties sv. Misē dievnamā, bet lūdzās tajā laikā gultā, kad bija pie samaņas. Kaut mums, priesteriem un bīskapiem, sv. Mise būtu par vissvarīgāko notikumu ikdienas dzīvē un kalpošanā, kā tas bija manai māmuliņai!!! Šajā ziņā es viņu varētu salīdzināt ar “priesterieni”, kura pa savam kalpoja Kristum dvēseļu pestīšanas darbā.

Un Dievs dāvāja viņai šo lielo žēlastību arī aizmigt Kungā viņas pēdējās sv. Mises laikā, ko mēs ar Ņinu nocelebrējām viņas istabiņā jau par mirstošo māmiņu tajā liktenīgajā 31.08. pirmdienā, kad naktī, viņu apmeklējot, lai nomērītu asinsspiedienu un iedotu zāles, konstatēju, ka ir sākusies kārtēja pirmsinfarkta lēkme, kas bieži sāka atkārtoties pēc 13.07. pārdzīvotā infarkta Ogres slimnīcā. Šoreiz nitroglicerīns vairs nepalīdzēja, un pēc trešā mana apmeklējuma viņa sāka intensīvi prasīt, lai es ātrāk atnestu viņai Komūniju, ka tikai nenomirtu bez tās. Ar sāpošu sirdi steidzos uz baznīcu pēc Vissvētākā Sakramenta, nojauzdams, ka šoreiz vairs nespēšu kaulēties ar Jēzu par māmiņas dzīvības kārtējo pagarināšanu... Apzinīgi pieņēmusi Slimnieku sakramentus un izbiktējusies, māmiņa sāka gatavoties savam lielākajam notikumam dzīvē — doties pie sava debesīgā Līgavaiņa mūžīgajā dzīvē. Mēs tomēr nolēmām izsaukt ātro palīdzību, lai kaut kā varbūt pastiprinātu māmiņas sirds darbību, bet Dievs šoreiz atsūtīja man jau pazīstamu brigādi, un es sapratu, ka jēgas būs maz... Neredzot iespēju mammu hospitalizēt, es viņai tomēr jautāju, vai varbūt viņa vēlas braukt uz slimnīcu, uz ko viņa kategoriski atbildēja, ka gribot nomirt mājās. Es pateicos Kungam par šo iespēju, ka mana mīļotā māmiņa nomira uz manām rokām lūgšanu pavadībā ar degošu svecīti rokās, ko Ņina viņai turēja nāves brīdī. Vēl pāris stundas pirms tam mēs skaitījām kopā rožukroni pie mammas gultiņas, un viņa brīžiem arī lūdzās ar mums, kustinot lūpas. Tad 13:05 sākām svinēt sv. Misi, un māmuliņa vēl apzinīgi pārkrustījās Mises sākumā. Šī Mise kļuva viņai par šūpļa dziesmu, kurā viņa aizmiga Kungā, jau kontemplējot Misē klātesošo Kristu. Tā bija viņas pēdējā apzinīga krusta zīme, ar kuru viņa arī noslēdza savas kristīgās dzīves gaitas, līdzīgi kā tās iesāka ar pirmo krusta zīmi, ko uz pieres saņēma caur priesteri Kristības brīdī. Cik skaista simbolika un tās reāla pielietošana kristieša dzīvē! Kā viņa dzīvoja, tā arī nomira — lūgšanu atmosfērā, apgādāta ar Slimnieku sakramentiem kā ceļa maizi (viatiku) mūžības gaitās. Kā pats svarīgākais māmiņas devums manā dzīvē paliks viņas patiesais piemērs vienmēr pieņemt Dieva gribu visos dzīves visgrūtākajos brīžos: “Dēliņ, Dieva griba!” Mācos to pieņemt arī šajā smagākajā pārbaudījumā, atdodot Radītājam Viņa doto man uz laiku visskaistāko dāvanu — sirsnīgu, gudru, mīļu, ticīgu māmiņu.

4.09. mēs, maza saujiņa Lielvārdes draudzes locekļu un daudz lielāks manu draugu skaits, atvadījāmies no māmiņas Lielvārdes baznīcā, kur sv. Misi vadīja bīskaps Andris Kravalis, koncelebrējot 9 priesteriem. Bet 5.09. mūsu ģimene, radi, draugi un Krāslavas draudze atvadījās Krāslavas dievnamā no māmiņas pēc sv. Mises, ko celebrēju kopā ar 13 brāļiem priesteriem. Tad guldījām māmuļas mirstīgās miesas Krāslavas kapos mūsu ģimenes sektorā, kur arī man ir rezervēta atdusas vieta.

No visas sirds pateicos visiem, kuri bijāt un esat ar mani šajā smagākajā dzīves posmā, pavadot mammucīti mūžībā. Lai Dievs jums visiem aizmaksā par lūgšanām par māmiņas dvēseli un manā nodomā!

Pr. Andris Solims

P.S. 30.09. paiet 1 mēnesis, kopš Radītājs ir pārstādījis manu 90-gadīgo rozīti mūžības dārzos. Veltu viņai šīs rindiņas ar kvēlām lūgšanām sirdī, lai mani un jūsu lūgšanu ziedi šodien sasniegtu viņas plaukstošo dvēselīti paradīzē un iepriecinātu manu vismīļāko māmuliņu... Mūžīgo mieru un prieku dāvā viņai, Kungs, par visu to lielo mīlestības daudzumu, ko viņa izstaroja no sevis dzīves laikā mūsu vidū!!!

Uzmanību!!!

 

          Tagad ir iespēja sekot mūsu draudzes dievkalpojumu tiešraidēm Facebook vietnē. Sekojiet ierakstiem tur izvietotajā mūsu draudzes mājaslapā "Lielvārdes sv. Krusta Paaugstināšanas Romas katoļu baznīca". Ir izveidota arī mūsu draudzes lūgšanu atbalsta grupa "Lielvārdes draugi", kurā var pierakstīties tie, kuriem interesē saņemt kādus paziņojumus par mūsu draudzes dievkalpojumu tiešraižu laikiem un datumiem.

          Aicinu visus izmantot šo vienreizējo iespēju turpināt lūgties ar mums attālināti un paziņot par to arī citiem draudzes locekļiem vai draugiem. Jūsu mīļotais dievnams ļoti skumst pēc saviem dievlūdzējiem un gaida jūs visus ātrāk atpakaļ, tiklīdz pāries šis lielais pārbaudījumu un ciešanu laiks. Lūgsimies vienoti kopā ar Radio Maria vai Latgales radio un Facebook starpniecību! Izmantosim šo tehnikas sasniegumu dāvanu kristiešiem, lai Lielās Nedēļas dievkalpojumi ienāktu jūsu mājokļos, kuri tādā veidā atkal kļūtu par "mājas baznīcu", kā tas bija pirmajos kristietības gadsimtos.

           Novēlu jums visiem, mani mīļie, šoreiz pieticīgus, pazemīgus, bet tomēr priekpilnus Lieldienu svētkus. Lai Lielajā Ceturtdienā kopā ar Kristu Ģētsemanē mēs pārvarētu visas bailes no vīrusa briesmām un Lielajā Piektdienā izietu ar Viņu mūsu dzīves ciešanu krustaceļu, nomirdami priekš saviem grēkiem, lai kopā ar Uzvaras Ķēniņu arī mēs Lieldienu naktī augšāmceltos jaunai, uzlabotai un no visiem iepriekšējiem "nevarēšanas un aizņemtības" aizbildinājumiem attīrītai kristieša dzīvei kā priecīgi Dieva bērni. Dievs jūs mīl!!! Turaties un sirsnīgi lūdzaties - lūgšana ir stiprs antivīruss pret ikvienu grēka vīrusu, arī pret šo koronavīrusu!

Jūsu draudzes gans pr. Andris Solims

 

 

Aicinām jaunus, muzikālus dziedātājus, sevišķi puišus, vīrus, nākt dziedāt draudzes korī!!!

Zēni un jaunekļi tiek mīļi aicināti kalpot pie altāra kā ministranti mūsu baznīcā!!!

 08.12.2015. Latvijā tika palaista ēterā jauna katoļu radiostacija Radio Maria Latvija, kas translē dažādus raidījumus (lūgšanas, dziesmas, Sv. Misi, specifiskus raidījumus utt.) 24 stundas diennaktī:

FM frekvencēs: Rīgas rajonā - 97,3

Liepājas rajonā - 97,1

Krāslavas rajonā - 97

internetā:
 www.rml.lv

Nospied: Listen

Ienāc paklausīties!!!