|
RADIO MARIJA LATVIJA
|
|
Klausies radio datorā -
spied pogu zemāk redzamajā atskaņotājā!
|
|
 |
Kristus ir augšāmcēlies, Alleluja!
Vismīļie draugi, mani dārgie lielvārdieši!
Visus no sirds gribu sveikt šajos gaišajos un līksmajos Dieva Dēla Augšāmcelšanās svētkos un novēlēt mums visiem reāli augšāmcelties no visiem kritieniem – gan garīgiem, gan ekonomiskiem, lai mēs spētu ātrāk iziet no vispārējās grēka krīzes, kas ir pārņēmusi praktiski visu pasauli. Kristus atnāca pirms diviem gadu tūkstošiem uz šo grēka un nāves pārmainīto pasauli, lai to restaurētu un visai radībai atgrieztu tās sākotnējo veidolu. Viņš uzņēmās izlabot Ādama un Ievas pirmdzimtā grēka vainu, ko viņi atteicās pat atzīt Paradīzes dārzā, par ko arī saņēma Dieva sodu: zaudēja garīgo un materiālo labklājību un kļuva mirstīgi. Zemes paradīze jeb labklājības un pārpilnības stāvoklis izbeidzās priekš visiem cilvēkiem visās paaudzēs, taču mūsu Radītājs un Tēvs nevēlējās cilvēka nāvi un mūžīgās ciešanas ellē, ko bija jau radījis sātans. Tādēļ Dievs deva cilvēkam otru iespēju būt laimīgam debesu paradīzē, izlabodams viņa vietā pielaisto kļūdu un atjaunodams visai cilvēcei Dieva bērnu tiesības, kuras zaudējām caur pirmdzimto grēku. Neaizmirsīsim, ka šī grēka pamatā bija lepnība, kas ir visu grēku un netikumu māte un sakne.
Pirmā cilvēka vēlme būt Dieva vietā nav mazinājusies arī mūsu modernisma laikmetā, kad cilvēks labprāt grib saraut visas attiecības un saistības ar savu Radītāju un ieņemt vietu Dieva tronī. Mīlestības harmonija tika izjaukta caur mūsu pirmvecākiem, bet Jēzus Kristus to restaurēja caur savas bezgalīgās Mīlestības Upuri, ko Viņš salika uz krusta Lielajā Piektdienā par visiem grēciniekiem visās paaudzēs. Te parādās Debesu Tēva neizmērojamā Žēlsirdība pret cilvēkiem, kuru atpestīšanas labā Viņš nesaudzēja pat savu Viendzimušo Dēlu, kurš pieņēma cilvēcisko dabu un cieta mūsu vietā krusta nāvi, vissmagāko ciešanu sodu tā laika romiešu sodu sistēmā. Būdams nevainīgs, Kristus nomira vainīgās cilvēces vietā, izlīdzinādams Ādama grēku un atgriezdams mums visiem tiesības Dievu atkal saukt par Tēvu. Vēl vairāk – dievišķais Glābējs sagrāva mūžīgās Nāves un elles varu, kas turēja savos grēka valgos visu cilvēci. Caur savu augšāmcelšanos Kristus atgrieza mums mūžīgās dzīves dāvanu, ka bijām zaudējuši. Kaut arī laicīgais sods – cilvēka miesas nāve – palika, tomēr tika nocelts mūžīgais sods – mūžīgā nāve. Kristus mirusī Miesa tika pārveidota Viņa augšāmcelšanās brīdī. Arī mūsu nākamās augšāmcelšanās brīdī Dievs mums dāvās jaunu miesu, kas būs pēc Kristus Augšāmcelšanās godības apstarotās Miesas parauga. Šo lielo noslēpumu cilvēciskais prāts nav spējīgs aptvert, tāpēc tas vienmēr paliks mūsu ticības pamatnoslēpums, ko tikai ticībā spējam pieņemt. Jāpiebilst, ka nedrīkst šo augšāmcelšanās noslēpumu jaukt ar iedomāto reinkarnācijas ideju, jo Dievs mūs katru ir radījis individuāli kā oriģinālo būtni, nevis kserokopiju. Un Jēzus ir izlējis savas Visdārgās Asinis par katru no mums, dāvājot arī personīgo atpestīšanu katram indivīdam, kurš to ir pieņēmis. Ja mēs ticam, ka Dievs mūs ir radījis no nekā, tad ticībā arī pieņemam, ka Viņš spēs Augšāmcelšanās brīdī jeb Pastarā dienā dāvāt jaunu miesu cilvēka dvēselei, kas ir nemirstīga. Svinot Kristus Augšāmcelšanās svētkus, kristieši svin reizē arī savas nākamās augšāmcelšanās svētkus, kurus gaida atnākam laiku beigās. Tas ir viens no šo vislielāko kristiešu ticības svētku – Lieldienu svinību objektiem.
Bet ikgadēji Lieldienu svētkos ticīgie tiek aicināti ar prieku svinēt Kristus uzvaru pār nāvi un pāreju no Nāves un Dzīvību, kas notiek Pashas svētajā naktī. Baznīca, kas ir Kristus iemīļotā Līgava, Lieldienu naktī cieši vienojas un ir solidāra ar savu debesīgo Līgavaini – Kristu cīņā ar Sātanu un Nāvi un ļoti priecājas par Pestītāja lielo triumfu – Līgavaiņa spīdošo uzvaru pār mūžseno cilvēces un Dieva ienaidnieku – elli, grēku un nāvi. Visiem kristiešiem tie ir liela prieka un sirsnīgas pateicības Jēzum svētki, kuros viņi tiek aicināti neaizmirst Pestītāja milzīgo Mīlestības Upuri, ko Kristus veica cilvēces labā. Tādēļ būtu ļoti skumīgi, ja šie visnozīmīgākie ticības svētki ļoti daudziem kristiešiem aprobežotos tikai ar Lieldienu olu krāsošanu un „olu kaujām”, šūpolēm, ar laicīgām izpriecām pie dabas vai svētku galda, ieviešot pagāniskus un māņticības elementus tajos. Kristus Dzimšanas svētki un Adventa laiks ir jau pilnībā aprīti caur biznesu un peļņas darījumiem. Nedrīkstam upurēt šim dēmonam arī Dieva Dēla Augšāmcelšanās svētkus, tāpēc aicinu visus kristiešus un labas gribas cilvēkus tos svinēt kristīgā veidā kopā ar Baznīcu, piedaloties svinīgajos dievkalpojumos un pieņemot savās no grēkiem attīrītajās dvēselēs Pestītāju. Tad mūsu prieks būs līdzīgs Kristus mācekļu priekam. Tad varēsim arī cerēt saņemt Kunga svētību mūsu ģimenēm, darbiem, tautām, ja palīdzēsim uzturēt Kristus atjaunoto Mīlestības harmoniju pasaulē ar savu cēlo kristieša paraugu.
Lai Kristus Uzvaras spēks dāvā jo sevišķi stipru izturību un drosmi šajos smagajos vīrusa pandēmijas laikos visiem slimajiem, vecajiem, vientuļajiem un vājajiem tautiešiem nest savu ciešanu un slimību krustu dziļā ticībā, uzticībā un paļāvībā uz Kungu! Lai mīlestība izspiež naidu ievainotajās sirdīs un dod spēkus piedot visiem pāridarītājiem! Bet visiem materiālajās grūtībās nonākušajiem un darbu zaudējušajiem gribu novēlēt nekrist izmisumā un bezcerībā – atdosim Jēzum visas mūsu laicīgās dzīves problēmas un stipri paļausimies lūgšanās uz Viņa atbildi! Dievs Jūs visus mīl – priecāsimies par to kā Viņa patiesie bērni un būsim uzticīgi Debesu Tēva gribas pildītāji virs zemes, tad arī mūsu prieks debesīs būs mūžīgo Lieldienu prieks!!! Lai Augšāmcelšanās Gaisma apstaro visu drūmo siržu tumsības un ļauj dvēselei priecāties Kristus mācekļu priekā par Pestītāja dāvāto mūžīgās dzīves dāvanu! Izturību visos dzīves pārbaudījumos un paļāvību uz Kungu visās grūtībās, vairojot savu ticību Lieldienu brīnumam! Saglabāsim savu kristīgo un latvisko identitāti, nezaudējot ticību arī savas tautas gaišākai nākotnei, kaut arī tik daudz tumšu mākoņu ir pie mūsu mīļās Dzimtenes debesīm patreiz. Tomēr vienreiz arī tur atspīdēs tautas augšāmcelšanās gaismas stars.
Lai Kristus Pasha ienes mūsu sirdīs arī lielu cerību, ka Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā atsūtīs mums godprātīgus un pareizus būvniekus un sponsorus, kuri spētu pabeigt mūsu daļēji atjaunotā dievnama jumta un sienu restaurācijas darbus, lai tie ātrāk tiktu pabeigti!!! Lūgsimies no sirds un atbalstīsim šo cēlo mērķi arī ar saviem ziedojumiem! Turaties un esiet uzticīgi Kristum, Viņa Baznīcai un savai draudzei! Esiet tās īstie patrioti! Neļaujiet sātanam sagraut mūsu draudzes garīgos pamatus, kurus vajag vispirms atjaunot un nostiprināt caur dedzīgu lūgšanu un upurgatavu darbu saliedētā garā un vienprātībā! Lai augšāmcēlies Kristus Jūs sargā un svētī! Vēlreiz visiem priecīgus un mierpilnus Kristus Augšāmcelšanās svētkus, ko lai pavada šis Lieldienu laika kristiešu sveiciens:
Kristus ir augšāmcēlies! – Patiesi ir augšāmcēlies!
Patiesā cieņā un lūgšanu piemiņā:
priesteris Andris Solims
Kunga ciešanu jeb Palmu/pūpolu svētdiena
Ar šo Lielā Gavēņa VI svētdienu sākas Lielā jeb Klusā nedēļa, kas ievada kristiešus visvarīgākajos mūsu pestīšanas notikumos, kuri kulminēs Kristus Pashā – viņa pārējā no nāves uz dzīvību Lieldienu naktī. Kungs Jēzus ieradās Jeruzalemē, kur apzinīgi gatavojās savam vislielākajam mīlestības Upurim – krusta nāvei visas grēcīgās cilvēces vietā, lai tai atgrieztu Dieva bērnu tiesības uz mūžīgo dzīvi debesīs. Dieva Dēls kļuva par izpirkuma maksu, ar kuru izpirka Ādama parādu, kas krājās no Paradīzes zaudēšanas brīža. Toreiz pats Radītājs uzņēmās izlīdzināt šo pirmdzimtā grēka vainu, ko pirmie cilvēki noliedza un atteicās labot. Dievs apsolīja, ka sūtīs savu Dēlu kā Glābēju pasaulē, ļaujot Viņam nomirt cilvēku vietā, lai izrautu tos no nāves varas. Karaļu karalis izvēlējās nomirt padoto kalpu vietā... Iejājot Jeruzalēmes pilsētā uz ēzelīša, Kristus tika uzņemts caur tautu kā karalis, kuram pūlis uzgavilēja ar skaļiem saucieniem „Hosanna Dāvida dēlam!”, tas nozīmē – atzīstot Jēzu par savu karali, kuram pienāktos šādi cildinājumi. Ļaudis izgāja Kristum pretī ar palmu zariem rokās, klāja savas drēbes uz ceļa, kur Mesijam vajadzēja braukt uz ēzeļa, tā izrādot vislielāko prieku un cieņu Kristum – Karalim. Šo notikumu ar 5. gadsimtu Baznīca sāka svinīgi atzīmēt Ciešanu nedēļas liturģijā, to ievadot ar Palmu procesiju, kura virzījās pa Jeruzalēmes ielām uz Sv. Kapa baziliku. Austrumu rita baznīcās šī procesija arī šodien ir ļoti dinamiska un iespaidīga, ko pavada zvanu skaņas un tautas gavilējošie kliedzieni „Hosanna!”, lēcot gaisā ar lieliem palmu zariem rokās. Latīņu ritā šie palmu un olīvkoku zari tiek svētīti procesijas sākumā un tiek lasīts attiecīgs evaņģēlija fragments par Kristus svinīgo iejāšanu Jeruzalemē. Tad ticīgie dodas procesijas gājienā, dziedot attiecīgus dziedājumus, kas ņemti no psalmiem vai slavas himnām, bet ne gavēņa dziesmām. Vadoties no vietējiem un laika apstākļiem, tāda procesija būtu vēlama ārpus dievnama, apejot tam apkārt, ja tas ir iespējams. Zemēs, kur nav viegli dabūt palmu vai olīvkoku zarus, tiek izmantoti pūpolzari, kas ir zināms pavasara redzamais simbols. To dažus izplaukušos pumpurus ticīgie tradicionāli noplēš un met priestera priekšā procesijas gājiena laikā, līdzīgi kā Jeruzalēmes iedzīvotāji meta palmu un olīvu zarus Jēzus priekšā, kuru reprezentē priesteris. Tāpēc mūsu novados šī svētdiena ieguva vietēju nosaukumu „Pūpolu svētdiena”, lai gan oficiālais tās nosaukums ir „Kunga ciešanu jeb Palmu svētdiena”. Pēc procesijas gājiena ienākšanas dievnamā tiek dziedāts attiecīgs responsorijs un īsā himna „Christus vincit” („Kristus uzvar”). Tad seko ievada lūgšana un ticīgie tiek aicināti uzmanīgi klausīties Dieva Vārda lasījumus, kuros evaņģēlijā dzirdam Kristus ciešanu aprakstu, kas var būt izpildīts pa lomām vai arī teatralizēti, vadoties no iespējām. Ar šo Kristus ciešanu aprakstu jeb Pasiju Baznīca ievada ticīgos Lielo dienu notikumos, sākot ar Pēdējām vakariņām Lielajā Ceturtdienā līdz Jēzus apbedīšanai. Daudzi slaveni komponisti ir sakomponējuši mūziku lieliem koriem ar solistiem, padarot šo Pasiju par ļoti iespaidīgu tās klausītājiem, piem., J. S. Bacha „Mateja Pasija”...
Kāpēc pēc tāda priecīga Palmu jeb pūpolu procesijas gājiena tik krasa pārmaiņa liturģijā? Jo tik pat ātri šī pati tauta Jeruzalemē kliedza pēc Kristus nāves Lielajā Piektdienā, kad Pilāts notiesāja Kungu Jēzu uz krusta nāvi Golgātas kalnā. Tas pats priecīgais un gavilējošais pūlis pēc pāris dienām brēca: „Sit Viņu krustā!.. Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!..” Cilvēka mainīgā daba, nāvīgi ievainota caur pirmdzimto grēku, ātri vien atgriezās pie grēka avota un novērsās no piedāvātās pestīšanas iespējas. Arī mūsdienu daudzi kristiešu miljoni ātri aizmirst savus kristības solījumus un sāk kalpot grēkam. Klusā nedēļa liek mums noklusināt dzīves skrējiena ritmus un ieklausīties savas sirdsapziņas balsī, kas sauc pēc palīdzības un attīrīšanās no grēkiem. Ticīgiem ir iespēja nomazgāt savu dvēseli Gandarīšanas sakramenta ūdenī, lai uz gaišajiem Lieldienu svētkiem būtu tīrs dvēseles apģērbs. Tāpēc šo pēdējo Lielā Gavēņa nedēļu – Lielo nedēļu ir jāizmanto svētīgi savas dvēseles attiecību sakārtošanai ar Dievu, jo šajā nedēļā norisināsies vissvarīgākie mūsu pestīšanas notikumi, kuros ticīgajiem ir jāņem aktīvā līdzdalība. Kopā ar Kristu un apustuļiem būsim Pēdējo vakariņu telpā, lai piedalītos Euharistijas un Priesterības iedibināšanas svētkos, savienojoties svētajā Komūnijā ar dzīvo Pestītāju, kas ir klātesošs zem Maizes un Vīna zīmēm. Ar Viņu nomirsim priekš grēka Lielajā Piektdienā, pārdzīvojot ar Mariju un Jāni Golgātas drāmu. Bet kopā ar Kristu arī augšāmcelsimies priekā Lieldienu svētdienas naktī, svinot Jēzus uzvaru pār nāvi un Sātanu, no kuriem esam atbrīvoti caur Dieva Dēla nāvi un augšāmcelšanos. Lai Klusajā nedēļā apklust skaļie mūzikas trokšņi un tusiņi, dodot vietu pārdomām par Kristus ciešanām un nāvi! Lai ticīgie, kuri nav tik ļoti praktizējošie, atcerētos par savas dvēseles vajadzībām un vismaz šo nedēļu gadā vairāk veltītu Dievam un savai mūžīgai laimei! Ieiesim Triju Lielo dienu notikumu svētīgajā atmosfērā, lai mūsu „Hosanna” Dieva Dēlam Palmu svētdienā pārvērstos par priecīgu un skanīgu „Alleluja” Augšāmcelšanās gaišajā rītā!
Lielā Ceturtdiena
Iepriekšējā vakarā pirms savām ciešanām un krusta nāves Jēzus sarīkoja kopā ar saviem mācekļiem Pashas maltīti, kuru ebreji tradicionāli ieturēja piektdienas vakarā, kad sākās Sabats. Šīs bija Kunga Pēdējās vakariņas, kuru laikā Kristus iedibināja nākamās dienas (Lielās Piektdienas) sava upura piemiņu, ko mēs saucam par Euharistiju jeb Vissvētāko altāra sakramentu. Svinot šo Pestītāja upura piemiņu, mēs reāli to atjaunojam un tādā veidā turpinām atpestīšanas darbu, ko Dieva Dēls oriģinālā veidā paveica uz Krusta Golgātas kalnā, bet mums deva pavēli to turpināt: „Dariet to manai piemiņai!” Būdams Visaugstais Priesteris, Kristus pārvērta maizi un vīnu par savu Miesu un Asinīm Pēdējo vakariņu laikā. Dodams saviem mācekļiem šo pavēli svinēt Viņa upura piemiņu, Jēzus iedibināja arī Priesterības sakramentu, kuru arī svinam Lielajā Ceturtdienā. Tātad – šajā dienā tiek svinēti veseli divi svētie sakramenti: Euharistijas un Priesterības sakramenti.
Lielās Ceturdienas rītā diecēžu priesteri vienojas ar savu bīskapu katedrālē, lai svinētu Hrizmas misi, kuras laikā bīskaps konsekrē trīs elļas: hrizmas, katehumēnu un slimnieku eļļas, kuras izmanto kristību, ordināciju, konsekrāciju gadījumos un administrējot Slimnieku sakramentu. Šī ir Priesterības diena, kurā katram priesterim ir obligāti jānocelebrē sv. Mise.
Ticīgie piedalās vakara Euharistijas svinībās, kurās notiek kāju mazgāšanas rits pēc Kunga rādītā pazemības un kalpošanas piemēra. Pēc Euharistijas notiek Vissvētākā Sakramenta pārnešana procesijā uz Pārnešanas altāri un adorācija (vismaz līdz pusnaktij), paliekot nomodā ar Pestītāju, kuru tajā vakarā nodeva Jūdass un arestēja karavīri. Pēteris trīsreiz aizliedzās Jēzu tajā naktī, ko arī rūgti nožēloja, tāpēc saņēma Kristus piedošanu, vēlāk trīsreiz apliecinot savu ticību un mīlestību uz augšāmcēlušos Pestītāju.
Katrā Euharistijā ticīgie pulcējas klausīties Dieva Vārdu un dalīties vienā maizē – Kristus Miesā, dzerot no viena biķera Viņa Asinis. To viņi dara kā pateicības upuri Dievam saskaņā ar Pestītāja gribu, jo grieķiskais vārds – euharistein – arī nozīmē: pateikties, veikt pateicības darbības.
LIELĀ PIEKTDIENA
Kristus - dievišķais Līgavainis - nomira par savu Līgavu - Baznīcu, kuru ieņēma uz Krusta troņa, atdodams savu dzīvību kā pārlūguma un izlīguma Upuri Debesu Tēvam par visu cilvēci. Tādēļ Baznīca sēro un apraud šajā dienā sava Līgavaiņa nāvi, ieturot stingru gavēni un atsakoties no visāda veida izpriecām, mūzikas un deju trokšņiem, diskotēkām, ballītēm. Netiek rīkotas nekādas viesības, nedz svinētas dzimšanas dienas, jubilejas. Baznīca Lielajā Piektdienā un Lielajā Sestdienā necelebrē nekādus svētos sakramentus, bet svin Pestītāja nāves noslēpumu, ar kuru ir cieši vienota "Krusta ceļa" apcerēs, ejot kopā ar Jēzu viņa ciešanu un moku pilno Krusta ceļu. Ticīgie pulcējas draudžu dievnamos vai arī pilsētu ielās, lai solidāri ar savu Glābēju nestu šajā svinīgajā Krusta ceļā arī savas dzīves ciešanu un sāpju nastu, ko simbolizē priekšgalā nestais krusts - mūsu pestīšanas ierocis un redzamā zīme.
Lielajā Piektdienā Kristus Krusts tiek sevišķā veidā pagodināts Ciešanu Liturģijā, kas tradicionāli notiek pulksten trijos pēcpusdienā - Jēzus nāves stundā, kas notika ap devīto stundu pēc ebreju laika sistēmas. Krusta koks sasaucas ar Betlēmes koka silīti, kurā tika guldīts Bērns Jēzus, kad piedzima virs zemes, un uz koka krusta tika pacelts virs zemes tās Radītājs un Glābējs, kuru nepateicīgā cilvēce pienagloja ar asajām grēka naglām un caurdūra ar lepnības un nešķīstības šķēpu. Baznīca svinīgā veidā pagodina dārgo atpestīšanas ieroci - Pestītāja Krustu, kas autentiskā veidā ir saglabājies kā visdārgākā relikvija no Jēzus, jo tas tika slacināts ar Kristus dārgajām Asinīm, kas izplūda no pletņu sacirstās Svētās Miesas un caurdurtām rokām un kājām. Ticīgie pietuvojas altārim un skūpsta Svēto Krustu pateicībā par Glābēja Kristus bezgalīgās mīlestības un piedošanas Upuri, kurš tika nogalināts kā Upurjērs par visu mūsu grēkiem visās paaudzēs. Šis Krusts reprezentē pašu Krustā Sisto, kuram tiek atdots vislielākais gods.
LIELAJĀ PIEKTDIENĀ jāievēro stingrais gavēnis!
Atļauta tikai viena ēdienreize līdz sātam, izslēdzot gaļas un piena produktus. Veciem, maziem un slimiem piena produkti atļauti. Nedrīkst piedalīties skaļos pasākumos, tusiņos, ballītēs, klausīties skaļu mūziku, skatīties filmas, izklaides programmas un izklaidēties.
LIELĀ SESTDIENA
Šajā dienā Baznīca pulcējas pie Kristus kapa, lai kopā ar Sāpju Māti Mariju apraudātu Jēzus nāvi. Tā ir Sāpju Mātes stunda, kurā Marija ir palikusi kā sava Dēla pestīšanas darba turpinātāja, kamēr Pestītāja mirusī Miesa atdusas kapā, bet Dieva Dēla Gars cīnās ar cilvēces mūžseno ienaidnieku Nāvi, lai to uzvarētu Pashas naktī. Mūsu vienotība lūgšanās ar Mariju neļaus Jēzum sajusties vientuļam un neatbalstītam šajā noteicošajā cīņā, kuras dēļ Kristus nāca šajā pasaulē, lai to atpestītu. Arī šajā dienā kristieši ievēro atturību no gaļas ēdieniem un izpriecām līdz Lieldienu Viģīlijas Misei vakarā vai pusnaktī. Tā ir liela klusuma diena, kurā ticīgie lūgšanās pie Kristus kapa stiprina savu ticību Augšāmcelšanās brīnišķīgajam noslēpumam, kurā mēs ņemam dalību, nomirdami līdz ar Jēzu grēkam, lai kopā ar Viņu augšāmceltos jaunajai mūžīgajai dzīvei.
Lielās nedēļas dievkalpojumu kārtība Lielvārdes Romas katoļu draudzē 2021. gadā
28.03.– Kunga ciešanu jeb Palmu/pūpolu svētdienā:
pl. 11:00 — sv. Mise ar palmu/pūpolu svētīšanu un procesiju.
1.04. – Lielajā Ceturtdienā:
pl. 18:00 - Kunga Pēdējo vakariņu sv. Mise.
2.04. – Lielajā Piektdienā
(jāievēro STINGRAIS gavēnis!):
pl. 13:30 — Krustaceļš;
pl. 15:00 — Kunga ciešanu dievkalpojums.
3.04. – Lielajā Sestdienā:
pl. 11:00 - Sāpju Mātes stunda.
Kunga Augšāmcelšanās Lieldienu svētdienā:
3.04. – pl. 20:00 – Lieldienu Vigīlija svētajā naktī (galvenais Lieldienu dievkalpojums!)
Uguns, ūdens un Lieldienu maltītes pasvētīšana.
4.04. – pl. 7:30 – Lieldienu Rīta slavas dziesmas - Laudes:
pl. 8:00 – Kristus Augšāmcelšanās svētku procesija;
Kunga Augšāmcelšanās svētdienas Dienas mise ar Lieldienu maltītes pasvētīšanu.
5.04. – Otrajās Lieldienās:
sv. Mise Lielvārdē: pl. 14:00
Jumpravā dievkalpojums nenotiks!
11.04. - Dieva Žēlsirdības svētki (Baltā svētdiena)
sv. Mise Lielvārdē: pl. 11:00
Visiem novēlu gaišus un priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus!!! Aicinām tajos piedalīties arī virtuāli jeb attālināti caur dievkalpojumu tiešraidēm Facebookā @lielvardesbaznica
Mūžībā devies priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga
Šodien, 24. martā, ap pulksten 15 mūžībā devies Saldus, Brocēnu, Lutriņu, Silaiņu, Zirņu, Šķēdes, Ezeres un Kalnu draudzes prāvests.
Priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga dzimis 1967. gada 10. novembrī Aucē Hugo un Hellas ģimenē kā vienīgais dēls. Vecāki bija luterāņi. Padomju gados ne visiem izdevās nokristīt savus bērnus. Gatis ceļu uz Baznīcu atrada jaunekļa gados un 1985. gada tika kristīts Dobeles katoļu baznīcā, pēc dažiem gadiem Skaistkalne saņēma Iestiprināšanas sakramentu. Pēc pamatizglītības iegūšanas mācības turpināja Rīgas 34. profesionāli tehniskajā vidusskolā. Pēc tam strādāja Dobeles rajona Jauno naturālistu stacijā kā metodiķis. 1989. gada iestājās Rīgas Garīgajā seminārā un 1994. gadā Jelgavā bīskaps Jānis Bulis viņu ordinēja par priesteri. Pirmā jaunā priestera kalpošanas vieta bija Jēkabpilī, palīdzot dekānam Jānim Bratuškinam.
1996. gadā Gatis uzsāka kalpot Liepājas diecēzē un pirmo reizi tika nozīmēts uz Saldus draudzi, kur aktīvi veica arī žēlsirdības darbu, sadarbojoties ar Neatkarīgo Maltas Bruņinieku ordeni, un kļuva par šī ordeņa maģistrāta kapelānu (Maltas ordenī Gatis darbojās 20 gadus). Saldus apkārtnē tika dibinātas vairākas draudzes un organizēta jaunās Saldus baznīcas celtniecība.
Pēc Saldus pr. Gatis kalpoja Kuldīgā, Liepājā un Alsungā. Esot par Liepājas sv. Jāzepa katedrāles draudzes prāvestu, Gatis aktīvi kalpoja arī kā cietuma kapelāns, šajā laikā vairāki ieslodzītie tika kristīti. Noteiktu laiku viņš veltīja, lai popularizētu sakrālo mākslu. Viņš bija idejas tēvs plenēriem pie katedrāles, kura dalībnieki – Liepājas mākslinieki, savos darbos atspoguļoja sakrālo celtni.
No Alsungas priestera Gata ceļš atveda viņu atpakaļ uz Saldu. Kopš 2017. gada viņš ar bīskapa norīkojumu kalpoja arī kā eksorcists. Priestera Gata aizraušanās bija fotografēšana, glezniecība, dzeja. 2019. gadā Liepājas koncertzālē "Lielais Dzintars" notika latviešu orģināloperas "Suitu sāga", kuru komponējis Rihards Dubra, bet libreta autors ir priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga, pirmizrāde.
Pēdējās divas nedēļas priesteris G. M. Bezedelīga slimības dēļ nevarēja pildīt savus priestera pienākumus līdz beidzot 24. martā no COVID-19 izraisītajām komplikācijām nogurusī sirds pārstāja pukstēt un priesteris devās mūžībā. Par savas priesteriskās dzīves moto Gatis bija izvēlējies vārdus - Dievs ir mīlestība, kurus viņš bija ierakstījis savas primīcijas svētbildītē. Viņa sirds siltums, atsaucība, uzticība Baznīcas mācībai, sniedzot padomus tiem, kas meklē, paliks daudzu atmiņās.
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!
Pārpublicēts no katedrale.lv
Šajā svētajam Jāzepam veltītajā gadā piedāvājam trešdienās un Novennas sv. Jāzepa godam laikā lūgties Rožukroni sv. Jāzepa godam, pievienojot beigās arī Litāniju sv. Jāzepam.
Rožukronis sv. Jāzepa godam
Es ticu...; 1 reizi: Tēvs mūsu...
10 reizes: Esi sveicināts, Jāzep, Dāvida dēls, taisnīgais un jaunavīgais vīrs, gudrība ir ar tevi! Tu esi svētīts starp visiem cilvēkiem un svētīts ir Jēzus, tavas uzticīgās līgavas Marijas auglis.
Svētais Jāzep, cienīgais Jēzus Kristus un Svētās Baznīcas tēvs un aizsargs, lūdz par mums, grēciniekiem, un iegūsti mums no Dieva dievišķo gudrību tagad un mūsu nāves stundā! Amen.
1 reizi: Gods lai ir Tēvam...
Pirmais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, Jaunavai Marijai esot mātes cerībās,
(visi:) palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No pāvesta Franciska apustuliskās vēstules “Patris corde” (“Ar tēvišķu sirdi”): “Līdzīgi kā Marijai Dievs atklāja savu pestīšanas plānu, tāpat Viņš sapņos atklāja Jāzepam savus plānus, kas Bībelē, tāpat kā visās senajās tautās, tika uzskatīti par vienu no veidiem, kā Dievs atklāj savu gribu.
Jāzeps ir dziļi satraukts, ņemot vērā Marijas neizskaidrojamo grūtniecību: viņš nevēlas “viņu publiski apsūdzēt”, bet nolemj “slepeni atstāt” (Mt 1, 19). Pirmajā sapnī eņģelis palīdz viņam atrisināt viņa nopietno dilemmu: “Nebīsties pieņemt savu sievu, Mariju, jo, kas viņā ir iemiesojies, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1, 20-21). Viņa reakcija bija tūlītēja: “Uzmodies no miega, Jāzeps darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis” (sal. Mt 1, 24). Pateicoties paklausībai, viņš pārvarēja savu drāmu un izglāba Mariju. Visos dzīves apstākļos Jāzeps spēja izteikt savu “fiat”, tāpat kā Marija pasludināšanas brīdī un Jēzus Ģetzemanē.”
Otrais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, Jēzum piedzimstot,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris Corde”: “Tieši tāpat kā Dievs teica mūsu svētajam: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties” (Mt 1, 20), šķiet, Viņš arī mums atkārto: “Nebīstieties!”. Mums ir jānoliek malā dusmas un vilšanās un bez jebkādas pasaulīgas atkāpšanās, bet ar drosmi, kas pilna cerības, jāsagatavo vieta [savā dzīvē] tam, ko mēs vēl neesam izvēlējušies, bet kas jau pastāv. Šādi pieņemot dzīvi, mēs tiekam ievadīti tās apslēptajā jēgā. Ikviena no mums dzīve var atsākties brīnumainā veidā, ja būsim drosmīgi, lai dzīvotu to atbilstoši tam, ko mums saka Evaņģēlijs. Un nav svarīgi, vai šobrīd šķiet, ka viss notiek nepareizi, vai arī dažas lietas tagad ir neatgriezeniskas. Dievs var likt puķēm dīgt starp klintīm. Pat ja mūsu sirds kaut ko mums pārmet, viņš “ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visu” (1. Jņ 3, 20).
Evaņģēlists Lūkass stāsta, ka Jāzeps ir veicis garo un neērto ceļu no Nācaretes uz Betlēmi saskaņā ar imperatora Cēzara Augusta rīkojumu, kas saistīts ar tautas skaitīšanu, lai pierakstītos savā pilsētā. Šādos apstākļos Jēzus piedzima (sal. 2, 1-7) un, tāpat kā visi citi bērni, tika ierakstīts impērijas reģistrā. Jāzeps redzēja Mesiju dzimušu stallī, jo citur “viņiem nebija vietas” (Lk 2, 7). Viņš bija liecinieks tam, kā Viņu pielūdza gani (sal. Lk 2, 8-20) un Gudrie (sal. Mt 2, 1-12), kuri attiecīgi pārstāvēja Izraēļa tautu un pagānu tautas.”
Trešais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, kad Bērns Jēzus tika apgraizīts,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Jāzeps bija drosmīgs, uzņemoties likumīgu tēvišķību pār Jēzu, kuram viņš deva eņģeļa atklāto vārdu: “Tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1, 21). Kā zināms, seno tautu vidū personas vai lietas nosaukšana vārdā nozīmēja tās iegūšanu īpašumā, kā to darīja Ādams Radīšanas grāmatā (sal. 2, 19-20).
Īpaši sv. Lūkass centās parādīt, ka Jēzus vecāki ievēroja visus Likuma priekšrakstus: Jēzus apgraizīšanas, Marijas šķīstīšanās pēc dzemdībām un pirmdzimtā upurēšanas Dievam rituālus (sal. 2, 21-23).”
Ceturtais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, Simeonam pravietojot,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Templī četrdesmit dienas pēc Viņa dzimšanas Jāzeps un Viņa Māte upurēja Bērnu Kungam, un, izbrīnīts, ieklausījās pravietojumos, ko Simeons pasludināja attiecībā uz Jēzu un Mariju (sal. Lk 2, 22-35). Kā Dāvida pēcnācējs (sal. Mt 1, 16-20), no kura saknes bija jāpiedzimst Jēzum, saskaņā ar pravieša Nātana solījumu Dāvidam (sal. 2. Sam 7), kā arī Marijas no Nācaretes līgavainis svētais Jāzeps ir saikne starp Veco un Jauno Derību. Pestīšanas vēsture piepildās “cerībā pretēji cerībai” (sal. Rom 4, 18) caur mūsu vājībām. Pārāk bieži mēs domājam, ka Dievs paļaujas tikai uz to, kas mūsos ir labs un uzvarošs, lai gan patiesībā lielākā daļa Viņa plānu tiek realizēti caur mūsu vājībām un neskatoties uz tām.”
Piektais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, bēgot uz Ēģipti,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Otrajā sapnī eņģelis pavēl Jāzepam: “Celies un ņem Bērnu un Viņa Māti, un bēdz uz Ēģipti; paliec tur, kamēr es tev sacīšu; jo notiks, ka Herods meklēs Bērnu, lai Viņu nonāvētu” (Mt 2, 13). Lai pasargātu Jēzu no Heroda, viņš kā svešinieks devās dzīvot uz Ēģipti (sal. Mt 2, 13-18). Jāzeps nevilcinājās, viņš paklausīja, nedomājot par grūtībām, ar kurām viņam nāksies sastapties: “Viņš, uzcēlies naktī, paņēma Bērnu un Viņa Māti un aizgāja uz Ēģipti; un viņš bija tur līdz Heroda nāvei” (Mt 2, 14-15). Ēģiptē Jāzeps pārliecinoši un pacietīgi gaidīja apsolīto eņģeļa ziņu, lai atgrieztos savā zemē.”
Sestais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, atgriežoties no Ēģiptes,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Tiklīdz Dieva vēstnesis trešajā sapnī, informējot viņu, ka tie, kas mēģināja nonāvēt Bērnu, ir miruši, pavēlēja viņam piecelties, paņemt Bērnu un Māti sev līdzi un atgriezties Izraēļa zemē (sal. Mt 2, 19-20), viņš atkal bez vilcināšanās paklausīja: “Viņš piecēlās, ņēma Bērnu un Viņa Māti un iegāja Izraēļa zemē” (Mt 2, 21). Atpakaļceļā, kad viņš “izdzirdēja, ka Arhelaus valda Jūdejā, sava tēva Heroda vietā, viņš baidījās tur iet, un, sapnī pamācīts – kas notiek jau ceturto reizi – aizgāja uz Galileju. Un, tur nonācis, viņš dzīvoja pilsētā, kura saucās Nācarete” (Mt 2, 22-23).
Pēc atgriešanās dzimtenē viņš dzīvoja apslēptībā mazajā, nezināmajā Nācaretes ciematā Galilejā, no kurienes, kā tika runāts, “nenāk pravietis” un “nekas labs nevar būt” (sal. Jņ 7, 52; 1, 46); tālu prom no Betlēmes - dzimtās pilsētiņas - un no Jeruzalemes, kur pacēlās templis. Jāzeps kā ģimenes galva mācīja Jēzu pakļauties vecākiem (sal. Lk 2, 51) saskaņā ar Dieva bausli (sal. Izc 20, 12).”
Septītais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, pazaudējot un atrodot Jēzu templī,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Kad svētceļojuma laikā uz Jeruzalemi viņi pazaudēja divpadsmit gadus veco Jēzu, viņš un Marija ar sāpēm meklēja Viņu un atrada templī, kad Viņš sarunājās ar Likuma zinātājiem (sal. Lk 2, 41-50). Jāzeps redzēja, kā Jēzus katru dienu auga “gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lk 2, 52). Gluži tāpat kā Kungs rīkojās ar Izraēlu, tā viņš “mācīja staigāt, ņēma pie rokas: bija Viņam kā tēvs, kurš ceļ bērnu pie vaiga un noliecas pār viņu, lai viņu pabarotu” (sal. Os 11, 3-4). Jēzus redzēja Dieva maigumu Jāzepā: “Kā tēvs žēlo savus bērnus, tā Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņa bīstas” (Ps 103, 13). Jāzeps, iespējams, sinagogā bija dzirdējis, kad viņš lūdzās ar psalmiem, ka Izraēļa Dievs ir maiguma Dievs, ka viņš ir labs pret visiem un ka “viņa žēlsirdība ir pret visiem viņa darbiem” (Ps 145, 9).
Klusībā Nācaretē, Jāzepa skolā, Jēzus iemācījās pildīt Tēva gribu. Šī griba kļuva par Viņa ikdienišķo barību (sal. Jņ 4, 34). Pat dzīves visgrūtākajā brīdī, kādu Viņš piedzīvoja Ģetzemanē, Viņš vēlējās izpildīt Tēva, nevis savu gribu un kļuva “paklausīgs līdz nāvei … pie krusta” (Fil 2, 8). Šī iemesla dēļ Vēstules ebrejiem autors rezumē: Jēzus “mācījās paklausību caur to, ko izcieta” (5, 8). No visiem šiem notikumiem izriet, ka “Dievs aicināja Sv. Jāzepu, lai viņš varētu tieši kalpot Jēzus personai un misijai, ar savu tēvišķību: “tieši tā, laika pilnībā, Jāzeps piedalās lielajā pestīšanas noslēpumā un patiesi ir pestīšanas kalps.” (Sv. Jānis Pāvils II, Redemptoris custos)”
Priesterim Antonam Mičulītim - 30 gadi debesīs!
17.03.1991. Radītājs aizsauca mūžībā ilggadējo katoļticīgo misionāru Ogres un Aizkraukles (Stučkas) rajonā - priesteri Antonu Mičulīti. Šogad paiet 30 gadi kopš viņa dvēselītes aizceļošanas debesu valstībā pēc ilgstošas slimības. Priesteris Antons Mičulītis ir dzimis 1927. gadā. Lielvārdes draudzē viņš sāka savu kalpošanu 1950. gadā, rūpēdamies par mazo baznīciņu, ko uz Āpšu kalniņa uzcēla pr. Juris Pudāns 1940. gadā. Draudze kļuva par pastāvīgu un pieauga skaitā, kas nepatika padomju varai. Tāpēc 1958. gadā dedzīgajam dvēseļu ganam, kurš apkalpoja arī Kokneses un Iršu draudzes, nācās no Lielvārdes aizbraukt projām. Taču Dieva Apredzība viņam ļāva 1970. gadā atkal atgriezties Lielvārdes draudzē, kur viņš nokalpoja līdz pat 1988. gadam. Pa to laiku viņš remontēja saplaisājušo dievnamu, izbūvēja draudzes mājā otru stāvu, garāžu.
Pr. Antons arī atjaunoja Ogres draudzi, svinēdams dievkalpojumus luterāņu baznīcā. Radās iespēja blakus luterāņu dievnamam uzcelt katoļticīgajiem savu draudzes māju, kur prāvests Mičulītis arī pārvācās no Lielvārdes dzīvot 1988. gadā, kad tika smagu slimību piemeklēts. Tad viņš vairs nespēja apkalpot Lielvārdes draudzi un 17.03.1991. aizmiga Kungā. Viņš ir apglabāts Ogres kapos netālu no kapličas kreisajā pusē pirms tās. Par nožēlu viņa kapavieta tagad izskatās diezgan nolaista un slikti sakopta. Priestera piemineklis ir ļoti vienkāršs un nabadzīgs, kas sasaucas ar viņa dzīves vienkāršo, kluso un pazemīgo stilu un cilvēcisko dabu.
Pr. Antons bija tiešām ļoti kluss, vienkāršs, pazemīgs, bet smaidīgs, labsirdīgs un cilvēkus mīlošs priesteris, kurš centās visiem palīdzēt sakārtot viņu garīgo dzīvi. Neskaitāmi bērni un pieaugušie pa klusām pie viņa ir nokristīti, salaulāti, iesvētīti bargajos čekistu laikos. Viņš bija īsts misionārs visā lielajā Ogres un Stučkas rajonā, kur kalpoja, jo katoļticīgo dievnami atradās tikai Lielvārdē un Koknesē šajos rajonos. Daudzi brauca pie viņa no Rīgas un citiem novadiem pa kluso saņemt garīgos pakalpojumus, kurus pr. Antons drosmīgi veica, riskēdams ar savu priesterības darbības atļauju. Neskatoties uz bailēm un risku, tomēr pr. Mičulītis centās aizpildīt kaut daļēji draudzes garīgo pakalpojumu reģistru grāmatas par kristībām, laulībām un bērēm. Pārsvarā viņš veica ierakstus uz atsevišķām lapiņām, bieži vien pēc vecāku lūguma neierakstot nokristītā bērna vārdu un uzvārdu. Tomēr kaut kāda informācija ir atrodama šādos ierakstos, prestatā dažiem citiem prāvestiem, kuri vispār nav veikuši nekādus ierakstus Lielvārdes draudzes reģistru grāmatās, kaut jau vairs nebija nekādu reālu aizliegumu no sistēmas puses.
Pr. Mičulītis bija iemīļots biktstēvs Rīgas Garīgajā seminārā, kur viņš brauca katru piektdienu pieņemt semināristu grēksūdzes Sv. Franciska baznīcā. Viņš nekad neko neprasīja kā papildus jautājumus un neuzdeva semināristiem lielas gandarīšanas lūgšanas par grēkiem, tāpēc pie viņa vienmēr bija garākas rindas nekā pie citiem biktstēviem. :)) Pēc dabas viņš bija bikls, kluss, mazrunīgs, prata uzmanīgi klausīties citus. Bet vienmēr laipni uzņēma ciemiņus un palīdzēja vairākiem semināristiem iestāties Rīgas Garīgajā seminārā.
Viņa laikā Lielvārdē bija nodibināts labs korītis, kurā es dažas reizes pats dziedāju, kad piedalījos vēl vecajā baznīcā svētdienas sv. Misēs 1985. gadā manas uzturēšanās laikā Jaunogres sanatorijskolā, kur biju izsūtīts uz vienu ceturksni represiju laikā. Tad arī pirmo reizi satiku pr. Mičulīti kā mīlīgu un laipnu garīgo tēvu, pie kura varēju pieiet pie grēksūdzes un saņemt sv. Komūniju, bez kā es nespēju normāli dzīvot, ja kādu svētdienu nevarēju tikt no sanatorijskolas uz baznīcu. Šīs sanatorijskolas veļas pārzine Silva Pilāne, kura vēlāk man kļuva par ļoti sirsnīgu un mīļu cilvēku kā vecmāmiņa, man bieži stāstīja, cik labs un mīlīgs priesteris Mičulītis apkalpo Lielvārdi un Ogri, un viņa tad mani arī aizveda slepeni uz svētajām Misēm svētdienās vai nu uz Lielvārdi, ja paspēju tikt uz vilcienu pēc rīta ārsta apgaitas, vai nu vakarā uz Ogres luterāņu baznīcu, kur sānu navā bija ierīkots katoļticīgo altāris ar Aglonas Dievmātes bildi, ko pēc dievkalpojuma aizsedza ar aizkaru, lai nekaitinātu luterāņus. Šie dievkalpojumi bija priekš manis ļoti gaidīti visu nedēļu drūmajā sanatorijskolas ikdienā, kur bija tik smagi veselam jaunietim atrasties starp tuberkulozes slimajiem bērniem un skolniekiem, starp kuriem nebija neviena ticīga, ar kuru varētu parunāt vai kopā palūgties. Varēju slepeni ielavīties Silvas tantes, kā viņu visi sauca Jaunogres sanatorijskolā, veļas istabā, lai paslēpies starp ārstu baltajiem halātiem klusi palūgtos vienatnē rožukroni un noskaitītu no kabatā vienmēr nēsātas mazas lūgšanu grāmatiņas kādu lūgšanu vai litāniju. Tik ļoti pietrūka ikdienas sv. Mises, tāpēc svētdienās, kad netiku dažreiz uz dievkalpojumu, tās bija priekš manis īstas mokas pavadīt Kunga dienu bez baznīcas un dievkalpojuma. Tad šāda mana slepenā lūgšanu vieta veļas istabā kļuva par manu mazo "kapelu", kur pavadīju vairākas stundas lūgšanā vienatnē, cik nu tas bija iespējams saskaņā ar dienas kārtību tajā skolā, kur biju spiests pavadīt par laimi tikai vienu ceturksni - trešo, bet visgarāko mācību gadā, kas man toreiz likās kā pats garākais manā mūžā, gaidot iespēju atkal atgriezties dzimtajā Krāslavā un mīļajā baznīcā.
Lūk, tādos apstākļos es iepazinu nedaudz priesteri Antonu un dažus Lielvārdes tā laika draudzes locekļus, nemaz pat nenojausdams, ka man pašam kādreiz nāksies kalpot kā priesterim Lielvārdes draudzē un dzīvot draudzes mājā, kuras otrajā stāvā, ko izbūvēja pr. Mičulītis, mums būs veselus divus gadus jālūdzas pagaidu ierīkotajā sv. Krusta kapelā, kamēr tika atjaunots sagrautais draudzes jaunais dievnams. Es un draudze bijām ļoti pateicīgi priesterim Mičulītim par viņa tālredzīgo soli, ka viņš savā laikā izbūvēja šo otro stāvu plebānijā, kaut arī nepabeidza līdz galam iekšējo apdari, citādāk mums nebūtu vietas, kur lūgties un rīkot arī draudzes saietus un pasākumus.
Diemžēl pr. Antons nepiedzīvoja jaunās baznīcas Lielvārdē iesvētīšanu 20.10.1992., jo Kungs pasauca viņu savās debesu mājās pirms 30 gadiem. Mēs ar draudzi aizlūdzām par viņu sv. Misē un lūgsimies par viņa skaisto dvēselīti 21.03. pl. 11:00 Lielvārdes baznīcā, pateikdamies par viņa misionāro darbu, ko viņš veica 26 gadu garumā Lielvārdes draudzē, nokristīdams vairākus tūkstošus mazo un lielo, salaulādams slepeni vairākus simtus pāru, izvadīdams mūžībā nesaskaitāmus mirušos. Lai labais Pestītājs atalgo savu uzticīgo un pieticīgo kalpu ar mūžīgas Euharistijas priekiem debesu priesteru saimē, dāvādams viņam skaistāko mājokli Svēto sadraudzībā!
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! Lai viņš dus mierā! Amen!
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Mans mīļais lūgšanu sargeņģelis ir atgriezies Tēva mājās!
22.05.1930. - 31.08.2020.
Katram cilvēkam kopš ieņemšanas brīža ir Dieva dotais sargeņģelis virs zemes, kurš kļūst par Radītāja kontaktpersonu starp Dievu un cilvēku. Viņš mūs sargā, rūpējas, uzrunā caur sirdsapziņas balsi, pamāca, bet galvenais – intensīvi lūdzas par mums un aizstāv Kunga priekšā. Mēs tikai mūžībā uzzināsim, cik daudz mūsu pestīšanas labā bija darījis mūsu mīļotais sargeņģelītis, kura piemiņu Baznīca svin 2.10.
Bet Radītājs mums katram ir devis arī mūsu vecākus, kuri tāpat mūs mīl, rūpējas un lūdzas par mums. Esmu bezgalīgi pateicīgs Kungam, kurš man bija devis tik mīļu un uzmanīgu māmiņu Annu, kura rūpējās par mani un visu dzīvi intensīvi lūdzās dienu un nakti, atbalstot mani visus 29 Priesterības gadus gan priekos, gan vissmagākajos pārbaudījumos, kādu ir bijis ļoti daudz. Viņa bija mans lūgšanu sargeņģelis, kurš, kā Jēzus Māte Marija, pavadīja mani visā līdzšinējās dzīves krustaceļā. Un es ļoti izjutu viņas lūgšanu atbalstu, jo zinu, cik stipras ir mātes lūgšanas par saviem bērniem, par cik tās caurstrāvo arī mātes mīlestība. Ir daudz skaistu salīdzinājumu un dziesmu par mātes mīlestību. Manā bērnībā un jaunībā bijušais Krāslavas draudzes koris jauniesvētīto priesteru Primīcijas mielastā pie galda vienmēr dziedāja aizkustinošu poļu dziesmu “Na drogę życia wzięłem trzy kwiatki” (“Trīs ziedus ņēmu līdzi dzīves ceļā”), kas bija kora veltījums priestera mātei. Ar asarām acīs atceros šo saviļņojošo dziesmu arī manai māmuliņai manas Primīcijas mielastā 15.06.1991. mūsu mājas pagalmā Krāslavā. Šīs dziesmas teksts vēstī par jaunekli, kurš savā dzīves ceļā līdzi paņēma trīs svaigus ziedus: vienu no drauga, otru no mīļotās meitenes un trešo no savas mātes. Viņš nodomāja, ka tagad uzzinās caur šiem svaigajiem ziediem, kurš no šiem trijiem cilvēkiem viņu patiesi mīl no sirds. Vispirms novīta drauga zieds, tad nokalta arī mīļotās ziediņš, bet mātes zieds palika arvien svaigs, jo tikai māte viņu mīlēja vispatiesāk un no visas sirds... Šo mātes mīlestību dēls salīdzināja ar jūras dziļumu, ar kristāla skaidrumu, bet beigās viņš to salīdzināja ar Dieva mīlestību, jautādams, cik daudz pārāka tomēr tā ir arī par māmiņas mīlestību.
Jā, mani mīļie draugi, man dzīvē bija ļoti paveicies, ka debesu Tēvs man dāvāja tik ļoti mīlošu māmiņu, par kuras rūpēm un mīlestību es nekad viņai nespēšu atmaksāt. Un man tagad ir ļoti jānožēlo par visām tām reizēm, kad biju sāpinājis viņas sirdi ar savu neuzmanību vai kādu asāku vārdu vai rīcību. Diemžēl sadzīvē ikdienā laikam nav iespējams iztikt bez kādiem nepareizajiem soļiem mūsu attiecībās ar vistuvākajiem cilvēkiem, kurus, citreiz viņiem vēlot pat tikai labu, mums sanāk viņus apbižot un sāpināt. Gribētos tagad, kad māmiņas vairs nav ar mani kopā, aicināt visus dēlus un meitas ar viņu bērniem mīlēt un cienīt savus vecākus, kamēr viņi ir ar mums kopā šajā zemes dzīvē. Pienāks brīdis, kad mums būs no viņiem jāšķiras, un tad sirdsapziņa pārmetīs, ka varbūt tik maz vai pat nemaz viens otrs bērns nebūs veltījis uzmanības un dāvājis mīlestību saviem dzemdinātājiem.
Ļoti bieži gadās, ka veci un slimi vecāki kļūst par apgrūtinājumu modernajiem un aizņemtajiem bērniem, ka viņi nespēj vai negrib uzņemties nekādas saistības un rūpes par viņiem. Tad bieži šie “traucējošie” vecāki tiek iespundēti pansionātos, kur ļoti daudzi mirst no vientulības un nevajadzīguma sajūtas. Par laimi - manai māmiņai nenācās piedzīvot šādu dzīves norieta posmu, jo Dieva Apredzība ļāva viņai nodzīvot līdz 90 gadu vecumam, ko nosvinēja 22.05.2020., pie pilna saprāta, redzes, dzirdes un uz savām kājām, apzinīgi pārkāpjot mūžības slieksni savā istabiņā Lielvārdes draudzes mājā, kuru šo septiņu gadu laikā bija praktiski pārvērtusi par lūgšanu kapelu ar daudzām svētbildēm. Un šajā kapelā, līdzīgi kā arī viņas iepriekšējās dzīves majokļa kapelā Krāslavā, viņa lūdzās daudzas stundas dienu un nakti. Bieži man nācās viņu piespiest iet gulēt jau rīta stundās, kad atradu viņu iesnaudušos ar rožukroni rokās un uz grīdas nokritušo lūgšanu grāmatiņu vai brošūru, kādu viņai bija daudz. Uz manu jautājumu, ko viņai reiz uzdevu, kāpēc viņa tik daudz lūdzas, viņa atbildēja, ka viņa tādā veidā grib nest Dievam kaut kādu upuri savā dzīvē — un tas bija viņas lūgšanu upuris Kungam par savu ģimeni, draudzi un visu Baznīcu. Jau no bērnības viņa mūs radināja lūgšanām katru vakaru mūs vedot līdzi uz sv. Misi Krāslavas baznīcā un skaitot kopīgās ģimenes lūgšanas vakarā pirms gulētiešanas. Tās bija apmēram 20 minūtes garas, bet oktobrī vēl pievienojās kopīgais ģimenes rožukroni kopā ar tēti. Tie priekš manis tagad paliek sirdī kā skaistākie mūsu ģimenes brīži, kad mēs bijām vienoti lūgšanā, kaut toreiz tas mums bieži likās par apgrūtinājumu, kā jau visiem bērniem. Dzīvojot ar mani šos 7 gadus Lielvārdē, mēs arī katru vakaru 21:40 kopā ar mammu lūdzāmies rožukroni viņas istabiņā — “kapelā”, vienojoties ar visu Romas Baznīcu, kas tajā laikā translē rožukroņa lūgšanas latīniski pa Vatikāna Radio. Šo tradīciju mēs piekopām visu mūsu dzīvi, un es to turpināšu arī līdz savas dzīves beigām, jo zinu, ka māmiņa arī būs vienota ar mani lūgšanā debesīs. Viņa, tāpat kā mana vecmāmiņa Jūlija, visu mūžu lūdza no Kunga laimīgu un vieglu nāves stundu, un to viņa arī patiesi izlūdza. Vēl svētdien, 30.08., kaut ar tableti zem mēles, māmiņa piedalījās draudzes Misē baznīcā, jo svētā Mise priekš viņas bija galvenais dzīves motīvs un jēga. Tikai galīgās nespējas dēļ smagajos slimību brīžos, kad bija slimnīcā vai slimības gultā, viņa nespēja piedalīties sv. Misē dievnamā, bet lūdzās tajā laikā gultā, kad bija pie samaņas. Kaut mums, priesteriem un bīskapiem, sv. Mise būtu par vissvarīgāko notikumu ikdienas dzīvē un kalpošanā, kā tas bija manai māmuliņai!!! Šajā ziņā es viņu varētu salīdzināt ar “priesterieni”, kura pa savam kalpoja Kristum dvēseļu pestīšanas darbā.
Un Dievs dāvāja viņai šo lielo žēlastību arī aizmigt Kungā viņas pēdējās sv. Mises laikā, ko mēs ar Ņinu nocelebrējām viņas istabiņā jau par mirstošo māmiņu tajā liktenīgajā 31.08. pirmdienā, kad naktī, viņu apmeklējot, lai nomērītu asinsspiedienu un iedotu zāles, konstatēju, ka ir sākusies kārtēja pirmsinfarkta lēkme, kas bieži sāka atkārtoties pēc 13.07. pārdzīvotā infarkta Ogres slimnīcā. Šoreiz nitroglicerīns vairs nepalīdzēja, un pēc trešā mana apmeklējuma viņa sāka intensīvi prasīt, lai es ātrāk atnestu viņai Komūniju, ka tikai nenomirtu bez tās. Ar sāpošu sirdi steidzos uz baznīcu pēc Vissvētākā Sakramenta, nojauzdams, ka šoreiz vairs nespēšu kaulēties ar Jēzu par māmiņas dzīvības kārtējo pagarināšanu... Apzinīgi pieņēmusi Slimnieku sakramentus un izbiktējusies, māmiņa sāka gatavoties savam lielākajam notikumam dzīvē — doties pie sava debesīgā Līgavaiņa mūžīgajā dzīvē. Mēs tomēr nolēmām izsaukt ātro palīdzību, lai kaut kā varbūt pastiprinātu māmiņas sirds darbību, bet Dievs šoreiz atsūtīja man jau pazīstamu brigādi, un es sapratu, ka jēgas būs maz... Neredzot iespēju mammu hospitalizēt, es viņai tomēr jautāju, vai varbūt viņa vēlas braukt uz slimnīcu, uz ko viņa kategoriski atbildēja, ka gribot nomirt mājās. Es pateicos Kungam par šo iespēju, ka mana mīļotā māmiņa nomira uz manām rokām lūgšanu pavadībā ar degošu svecīti rokās, ko Ņina viņai turēja nāves brīdī. Vēl pāris stundas pirms tam mēs skaitījām kopā rožukroni pie mammas gultiņas, un viņa brīžiem arī lūdzās ar mums, kustinot lūpas. Tad 13:05 sākām svinēt sv. Misi, un māmuliņa vēl apzinīgi pārkrustījās Mises sākumā. Šī Mise kļuva viņai par šūpļa dziesmu, kurā viņa aizmiga Kungā, jau kontemplējot Misē klātesošo Kristu. Tā bija viņas pēdējā apzinīga krusta zīme, ar kuru viņa arī noslēdza savas kristīgās dzīves gaitas, līdzīgi kā tās iesāka ar pirmo krusta zīmi, ko uz pieres saņēma caur priesteri Kristības brīdī. Cik skaista simbolika un tās reāla pielietošana kristieša dzīvē! Kā viņa dzīvoja, tā arī nomira — lūgšanu atmosfērā, apgādāta ar Slimnieku sakramentiem kā ceļa maizi (viatiku) mūžības gaitās. Kā pats svarīgākais māmiņas devums manā dzīvē paliks viņas patiesais piemērs vienmēr pieņemt Dieva gribu visos dzīves visgrūtākajos brīžos: “Dēliņ, Dieva griba!” Mācos to pieņemt arī šajā smagākajā pārbaudījumā, atdodot Radītājam Viņa doto man uz laiku visskaistāko dāvanu — sirsnīgu, gudru, mīļu, ticīgu māmiņu.
4.09. mēs, maza saujiņa Lielvārdes draudzes locekļu un daudz lielāks manu draugu skaits, atvadījāmies no māmiņas Lielvārdes baznīcā, kur sv. Misi vadīja bīskaps Andris Kravalis, koncelebrējot 9 priesteriem. Bet 5.09. mūsu ģimene, radi, draugi un Krāslavas draudze atvadījās Krāslavas dievnamā no māmiņas pēc sv. Mises, ko celebrēju kopā ar 13 brāļiem priesteriem. Tad guldījām māmuļas mirstīgās miesas Krāslavas kapos mūsu ģimenes sektorā, kur arī man ir rezervēta atdusas vieta.
No visas sirds pateicos visiem, kuri bijāt un esat ar mani šajā smagākajā dzīves posmā, pavadot mammucīti mūžībā. Lai Dievs jums visiem aizmaksā par lūgšanām par māmiņas dvēseli un manā nodomā!
Pr. Andris Solims
P.S. 31.03. paiet 7 mēneši, kopš Radītājs ir pārstādījis manu 90-gadīgo rozīti mūžības dārzos. Veltu viņai šīs rindiņas ar kvēlām lūgšanām sirdī, lai mani un jūsu lūgšanu ziedi šodien sasniegtu viņas plaukstošo dvēselīti paradīzē un iepriecinātu manu vismīļāko māmuliņu... Cik man ļoti tevis pietrūkst!!! Mūžīgo mieru un prieku dāvā viņai, Kungs, par visu to lielo mīlestības daudzumu, ko viņa izstaroja no sevis dzīves laikā mūsu vidū!!!
Uzmanību!!!
Tagad ir iespēja sekot mūsu draudzes dievkalpojumu tiešraidēm Facebook vietnē. Sekojiet ierakstiem tur izvietotajā mūsu draudzes mājaslapā "Lielvārdes sv. Krusta Paaugstināšanas Romas katoļu baznīca". Ir izveidota arī mūsu draudzes lūgšanu atbalsta grupa "Lielvārdes draugi", kurā var pierakstīties tie, kuriem interesē saņemt kādus paziņojumus par mūsu draudzes dievkalpojumu tiešraižu laikiem un datumiem.
Aicinu visus izmantot šo vienreizējo iespēju turpināt lūgties ar mums attālināti un paziņot par to arī citiem draudzes locekļiem vai draugiem. Jūsu mīļotais dievnams ļoti skumst pēc saviem dievlūdzējiem un gaida jūs visus ātrāk atpakaļ, tiklīdz pāries šis lielais pārbaudījumu un ciešanu laiks. Lūgsimies vienoti kopā ar Radio Maria vai Latgales radio un Facebook starpniecību! Izmantosim šo tehnikas sasniegumu dāvanu kristiešiem, lai Lielās Nedēļas dievkalpojumi ienāktu jūsu mājokļos, kuri tādā veidā atkal kļūtu par "mājas baznīcu", kā tas bija pirmajos kristietības gadsimtos.
Novēlu jums visiem, mani mīļie, šoreiz pieticīgus, pazemīgus, bet tomēr priekpilnus Lieldienu svētkus. Lai Lielajā Ceturtdienā kopā ar Kristu Ģētsemanē mēs pārvarētu visas bailes no vīrusa briesmām un Lielajā Piektdienā izietu ar Viņu mūsu dzīves ciešanu krustaceļu, nomirdami priekš saviem grēkiem, lai kopā ar Uzvaras Ķēniņu arī mēs Lieldienu naktī augšāmceltos jaunai, uzlabotai un no visiem iepriekšējiem "nevarēšanas un aizņemtības" aizbildinājumiem attīrītai kristieša dzīvei kā priecīgi Dieva bērni. Dievs jūs mīl!!! Turaties un sirsnīgi lūdzaties - lūgšana ir stiprs antivīruss pret ikvienu grēka vīrusu, arī pret šo koronavīrusu!
Jūsu draudzes gans pr. Andris Solims
Aicinām jaunus, muzikālus dziedātājus, sevišķi puišus, vīrus, nākt dziedāt draudzes korī!!!
Zēni un jaunekļi tiek mīļi aicināti kalpot pie altāra kā ministranti mūsu baznīcā!!!
|
|
|
