Labā Gana svētdiena

       Ceturtajā Lieldienu laika svētdienā Baznīca svin Kristus - Labā Gana svētkus. Jēzus ir teicis par sevi: "Es esmu labais Gans, es pazīstu manas avis, un manējās man seko!" Kristus ir atdevis savu dzīvību par savām avīm, kuras ir atpircis ar savām dārgajām asinīm. Viņš vēlas, lai neviena Viņa ganāmpulka avs nepazustu, bet tiktu atpestīta un nonāktu laimīgajā debesu svētlaimē. Klausot Jēzus balsij, kas atbalsojas pilnā mērā caur Kristus dibināto "vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu", mēs droši sekojam savam Ganam pa pareizo pestīšanas ceļu uz mūžīgajām zālainām ganībām debesu paradīzē.

       Ko nozīmē klausīt Labā Gana balsij? - Tas nozīmē arī sekot Viņam droši un bez šaubām, jo Pestītājs labi zina pareizo un vienīgo ceļu, kas ved uz debess mājām. Visi citi ceļi, kas šķiet platāki un ērtāki, ved uz elli, uz mūžīgās pazušanas vietu, un cik ļoti daudz ir arī Sātana avju, kas labprāt klausa dēmona un melu tēva balsij, pildot Ļaunā gara gribu, kuras vienīgais nodoms ir pazudināt cilvēci, atraujot to no Dieva, visu Radītāja gribas pildīšanas. Dažreiz sātana mūzika izklausās vilinošāka, ritmiskāka, tāpēc tai ir viegli sekot. Tā nereti iekodē jaunu cilvēku caur smagās rock-pop-mūzikas dēmoniskajiem koncertiem, šoviem, ievilinot un pakļaujot jauniešu jau ievainotās dvēseles sātana uzdotajam ritmam, kas nohipnotizē arī savu klausītāju gribu, iedvesmojot cilvēka garu uz ļaunumu, lai ietu un demolētu visu, kas pagadās ceļā, pat ar iespēju nogalināt...

       Savukārt Labā Gana ērģeļu stabules mūzika ir liega, maiga, kas uzrunā dvēseli pazemīgi pieņemt savu likteni, uzticēt to Dievam un pilnīgi paļauties uz Svētā Gara vadību, vienmēr dodot Dievam alternatīvu un rīcības brīvību mūsu dzīvē. Tikai pazemīgas avis ir spējīgas sekot Kristum kā savam mīļajam un labajam Ganam, bez sirds pazemības tas nebūs reāli iespējams. Pats Jēzus ir skaidri teicis, ka tas, "kas izpilda Viņa gribu, ir Viņa brālis, māsa, māte" un vistuvākais. Piederēt pie Jēzus ganāmpulka avīm nozīmē uzticīgi pildīt Kristus pavēles un klausīt Viņa mācībai, ko sargā nemainīgu svētā Māte Baznīca. Klausīsim Labā Gana balsij, kas izskan arī Kristus Vikāra - pāvesta, viņa palīgu bīskapu un priesteru balsīs, kad tie Jēzus vārdā vada viņiem uzticētos ganāmpulciņus un tos apvieno vienā lielā Kristus ganāmpulkā, kas arī ir Jēzus gribētā un dibinātā pestīšanas institūcija - Baznīca. Piederēt pie šīs Baznīcas nozīmē piederēt pie Kristus avīm, kuras klausa viena Gana, nevis 49 000 dažādu pseudo-ganu balsīm, kas tikai sašķeļ un plosa Kristus mistisko Miesu.

       Nebaidīsimies piederēt un droši sekot savam Labajam Ganam, uzticoties arī Viņa vietnieku virs zemes balsīm, jo viņus arī vada Sv. Gars, ko tie ir saņēmuši caur Priesterības sakramenta svaidījumu. "Priecīgi iesim Kunga namā" un aktīvi darbosimies, lai stiprinātu un turpinātu Labā Gana iesākto pestīšanas darbu, ko tagad veic mūsu draudžu gani. Atbalstīsim viņus ar savām lūgšanām, mīlestību un praktiskajiem darbiem, jo, to darot, mēs atbalstām pašu Augsto Labo Ganu un Viņu klausām, jo Jēzus teica: "Kas jūs klausa, tas Mani klausa!"

pr. Andris Solims, Lielvārdes draudzes gans

Tukuma dekāns Alberts Buliņš mūžībā

Kristus ir augšāmcēlies!

Dārgie draugi!

17.04.(2026.) Krāslavas draudze pārpildītajā dievnamā ar svinīgo bēru sv. Misi pavadīja mūžībā savu ilggadējo ganu dekānu Eduardu Voroņecki, guldot pēc tam viņa mirstīgās atliekas Daugavpils katoļu kapos blakus citiem tur apglabātajiem brāļiem priesteriem. Un pēc pāris dienām 21.04. Latvijas Baznīca saņēma atkal jaunu sēru vēsti par emeritētā Tukuma draudzes dekāna priestera Alberta Buliņa aiziešanu mūžībā pl. 16:00 Dobeles slimnīcā, kurš viņš tika ievietots 21.04. rītā ar smagu elpošanas apgrūtinājumu. Pēdējo dzīves posma pusotru mēnesi pr. Alberts pavadīja Tērvetes pie Kroņauces sociālajā aprūpes centrā, jo strauji pasliktinājās viņa veselības stāvoklis, kas pieprasīja medpersonāla uzraudzību.

Priesteris Alberts Buliņš piedzima 22.07.1934. Kubuļu pagastā, Balvu novadā piecu bērnu ģimenē, kurā bija 4 dēli un 1 meita. Pirmos svētos sakramentus viņš saņēma dzimtajā Balvu draudzē, praktizējot savu ticību stingrā katoļticības garā. Mācījās vietējā Kubuļu pamatskolā. Dziļi ticīgo vecāku ģimenē un draudzē radās pirmie paaicinājuma uz Priesterību iedīgļi, kas nepazuda smagajos kara un Staļina režīma dramatiskajos pēckara gados. 11 gadus vecajam Albertam un viņa trijiem brāļiem nācās piedzīvot šausmīgu traģēdiju, kad 1944. gadā komunisti viņu acu priekšā dzimtās mājas pagalmā Kubuļos nošāva tēvu Jāzepu. Vēlāk māte Terēze ar bērniem pārcēlās projām no tās traģiskās vietas uz dzīvi Gaļānos jeb Vidsmuižā, kur daudzus gadus vēlāk Alberts bija kalpojis par prāvestu.

1954. gadā jauneklis Alberts iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, bet padomju vara viņu iesauca karadienestā, pēc kura viņš atgriezās atpakaļ un turpināja studijas minētajā RGS. 13.04.1961. diakonus Albertu Buliņu un Jāni Purvinski, nākamo Žitomiras-Kijivas diecēzes Ukrainā bīskapu, lietuviešu bīskaps Petras Maželis iesvētīja par priesteriem Rīgā, jo no 1960.-1964. gadam Latvijā nebija vairs savu bīskapu, kuri drīkstētu darboties kā bīskapi. Kā pirmā jauniesvētītā priestera Alberta darba vieta bija Aglonas draudzē, kur viņš kalpoja kā vikārs no 1961.–1965. gadam. Pēc vikāra kalpošanas gadiem Aglonā pr. Alberts Buliņš vienu gadu kalpoja kā prāvests Pildas un Istalsnas draudzēs līdz 1966. gadam. Pēc tam no 1966.–1970. gadam viņš bija Vidsmuižas draudzes prāvests. Jāpiezīmē, ka 1970. gadā nomira pr. Alberta māmiņa, kura tika apglabāta Aglonas draudzes kapos. Mīlestība uz savu māti un Aglonas Dievmāti dziļi iespiedās priestera sirdī, kurš arī vēlējās tikt apglabāts blakus savai māmiņai un jaunākajam brālim Antonam Aglonas kapos.

Viņa ražīgākais priesterības darba posms bija Jelgavas draudzē, kur pr. Alberts kalpoja kā prāvests un dekāns no 1970.–1991. gadam. Kad Rīgas Garīgajā seminārā atļāva uzņemt selekcionētā veidā studentus no citām bijušās PSRS republikām, vairāki Ukrainas jaunekļi atrada patvērumu Jelgavā pie dekāna Buliņa, kurš palīdzēja viņiem iestāties RGS, jo padomju vara pieprasīja Latvijas pierakstu un dažu darba gadu nostrādāšanu citu republiku puišiem, kuriem nācās meklēt darbu un mājokli vairākās Latvijas draudzēs. Un Jelgavas draudze, līdzīgi kā Rīgas sv. Antona draudze kļuva par patvērumu vairākiem šodien Ukrainā strādājošajiem priesteriem, kuri ir pateicīgi dekānam Albertam par sniegto atbalstu. Viņi saglabāja sirsnīgu draudzību ar dekānu Buliņu visos šajos gados. Bija aizkustinošs moments, kad daži no viņiem pirms diviem gadiem speciāli atbrauca no kara plosītās Ukrainas uz dekāna dzīves 90 gadu jubileju, kuru jau pensionētais un slimais priesteris nosvinēja Jelgavas katedrālē, kur bija kalpojis 21 gadu.

Otrs lielākais priestera Alberta kalpošanas posms bija no 1991.-2014. gadam Tukuma un Lamiņu draudzēs, kur viņš nokalpoja kā prāvests un dekanāta dekāns 23 gadus, saglabājot dekāna goda titulu arī pensijas gados, kas nebija viņam viegli. Pēc pārciestā insulta nācās zināmu laiku pavadīt arī “Raudas” pansionātā, kamēr dekāna Buliņa mirušā krustdēla Raimonda sieva Lidija paņēma viņu savā dzīvoklī Jelgavā, kur viņu aprūpēja līdz pat šī gada pavasarim. Vecuma nespēks un slimību progresējošie uzbrukumi ļoti novārdzināja pensionēto dekānu Albertu. Tomēr 14.04. viņš uz slimnieka ratiņiem “Tērvetes” pansionātā kopā ar savu lielo draugu paulīniešu tēvu Juri Krisūnu un Dobeles prāvestu Uldi Cēsinieku vēl nosvinēja savas Priesterības 65 gadu jubileju. Tā bija pēdējā sv. Mise, kurā viņš koncelebrēja kā Kristus karavīrs, kurš, pirms sv. Mises saņemdams grēku piedošanu Grēksūdzē, bija gatavs saņemt Kunga pavēsti ierasties Viņa troņa priekšā, lai nodotu norēķinu par šiem 65 kalpošanas gadiem Pestītājam un ticīgajiem.

Es personīgi pazinu dekānu Albertu kopš maniem seminārista gadiem un atceros viņu kā ļoti sabiedrisku, jautru un dziedošu priesteri ar skanīgu tenora balsi. Viņš bija muzikāls cilvēks, prata arī spēlēt ērģeles un cienīja kora mūziku. Katru gadu 15. novembrī es apsveicu telefoniski viņu Vārda dienā, kad mēs nedaudz aprunājāmies kā labi draugi. Kad zvanīju viņam pēdējā Vārda dienā pagājušajā gadā, es centos viņu garīgi uzmundrināt slimības un vecuma nespēkā, aicinot nest savu ciešanu krustu līdz galam. Tad nebiju iedomājies, ka tā būs mūsu pēdējā saruna ar viņu. Tagad es turpinu atbalstīt viņa dvēseli ar manām lūgšanām, lai labais Jēzus piedod savam kalpam visas cilvēciskās vainas un grēkus, kādu mums nevienam netrūkst, un iepriecina viņu savu priesteru saimē mūžīgajā debesu Euharistijā.

Atvadu sv. Mise tiks svinēta Jelgavas katedrālē 27.04. pl. 10:00 ar Ekseviju dziedājumu ievadā pl. 9:30. Pēc tam priestera Alberta Buliņa mirstīgās atliekas tiks pārvestas uz Aglonu un guldītas draudzes kapos blakus viņa māmiņai. Lai Aglonas Dievmāte aizbildina par viņa dvēseli pie sava dievišķā Dēla!

Lielvārdes prāvests Andris Solims

Pavadot mūžībā Krāslavas dekānu pr. Eduardu Voroņecki

Kristus ir augšāmcēlies!

Dārgie draugi!

13.04.(2026.) vakars atnesa ļoti daudziem Latvijas katoļticīgiem skumīgu sēru vēsti par Krāslavas dekāna priestera Eduarda Voroņecka pāragro nāvi pl. 17:45, kas vairākiem bija negaidīts pārsteigums, jo kopš 20.03., kad pr. Eduards tika ievietots vispirms Krāslavas slimnīcā ar lielām muguras sāpēm, un nākamajā dienā tika pārvests uz Daugavpils slimnīcu, ļoti daudzi ticīgie un priesteri dedzīgi lūdzās par viņa atveseļošanos. Taču veselības stāvoklis kļuva arvien sliktāks, un pēc operācijas muguras muskulī 25.03. asins saindēšanās jeb sepse aizgāja līdz sirdij, sabojājot sirds vārstuli. Priesteris Eduards atradās Daugavpils slimnīcas reanimācijā, kur man bija iespēja viņu apmeklēt 30.03. un iedot Slimnieku sakramentu, kas viņam sagādāja lielu prieku. Kad es viņu ieraudzīju pieslēgtu pie aparātiem un ar elpošanas masku sejā, manu sirdi pārņēma slikta priekšnojauta, ka mēs tiekamies varbūt pēdējo reizi. Tāpēc centos savaldīties un uzmundrināt slimo brāli priesteri, ka viņam ir jācīnās un jāgrib dzīvot, lai vēl turpinātu kalpot Kristum. Man par izbrīnu, kad noņēma sejas masku, lai saņemtu Vissvētāko Sakramentu, pr. Eduards uzreiz lūdza, lai mēs palūgtos, “ka Dievs palīdzētu atvairīt ļaunā gara uzbrukumus”. Es teicu, ka ļoti daudzi par viņu lūdzas. Un tad es atcerējos sv. Avilas Terēzes vārdus, ko viņa teica pēc vienas vīzijas ar Kristu, ka sātans visbiežāk apmeklē tieši reanimācijas istabu, kur tas cenšas mirstošos atsist no ticības, iedvešot viņos pārliecību, ka Dievs nekad viņiem nepiedos visus cilvēka grēkus, ieskaitot arī izsūdzētos un piedotos grēksūdzē. Slimībai progresējot, bija vairāki mēģinājumi pārvest pr. Eduardu uz Rīgas Stradiņu slimnīcu, taču Daugavpils birokrātiskie ārsti tam visu laiku pretojās, ka viņi paši tikšot galā, lai tikai viņiem netraucējot strādāt. Kad pajautāju pašam pr. Eduardam, vai viņš gribētu tikt pārvests uz Rīgas slimnīcu, viņš divreiz izsaucās: “Ar lielāku prieku, ar lielāku prieku!” Tas izskanēja kā palīdzības sauciens manās ausīs.

Beidzot 1.04. slimnīcas vadība piekrita viņu pārvest uz Stradiņa slimnīcas kardioloģijas intensīvo nodaļu, kur Lielajā Ceturtdienā (2.04.) viņš tika ievadīts mākslīgajā komā un atradās tajā līdz pat nāves brīdim. Lielajā sestdienā (4.04.) viņam tika veikta sirds operācija, bet Augšāmcelšanās svētdienā vēl viena operācija mugurā, jau 4. pēc kārtas. Diemžēl šāda novilcināšanās tikt uz Rīgu deva iespēju slimībai arvien progresēt, skarot arī plaušas, kad vairs nebija iespējams no ārstu puses glābt slimnieku, kaut arī medicīnas cīņa ar šo sepsi bija ļoti sīva. Ticīgā tauta un garīdzniecība bija mobilizēta dedzīgās lūgšanās. Personīgi es kopā ar Lielvārdes draudzi katrā sv. Misē sirsnīgi lūdzāmies par manas dzimtās draudzes Krāslavas gana atveseļošanos. Bet Dieva griba ir neizdibināma, kurai nevar pretoties neviens, arī Kunga kalps. Viņš labi apzinājās savu tuvo iespējamo aiziešanu, tāpēc vairākkārt bija apgādāts ar Slimnieku sakramentu gan Daugavpilī, gan Rīgā. Kā Kristus uzticīgais karavīrs priesteris Eduards savas dzīves ciešanu krustaceļa 14. staciju noslēdza 13.04., saņemdams Dieva pavēsti ierasties pie sava Radītāja un Tēva, lai nodotu norēķinu par savu kalpošanu Jēzum Kristum un Viņa Baznīcai, ko pr. Eduards veica gandrīz 25 gadu garumā, kad 23. septembrī viņš gatavojās nosvinēt savu Priesterības sudraba jubileju. Nu viņš to jau svinēs debesīs kopā ar visiem citiem saviem brāļiem priesteriem mūžīgajā Lieldienu Euharistijā, kopā ar savu mīļoto māmiņu Mariju, mazajiem brālīšiem un visiem citiem viņa dzimtu locekļiem.

Priesteris Eduards Voroņeckis nāk no Daugavpils, bet ir piedzimis Krāslavā 15.07.1969. kā 4. bērns Marijas un Piotra ģimenē, kas bija ļoti ticīga un stipra katoliska poļu tautības ģimene. Arī pr. Eduards paturēja poļu tautību, saglabājot saites ar poļu kultūru, bet būdams arī īsts latviešu tautas patriots. Divi vecākie brālīši nomira ļoti agri, drīz pēc dzemdībām, tāpēc viņam bija ļoti draudzīgas attiecības ar vecāko māsu Irēnu, kurai nācās kopā ar savu brāli priesteri kā Sāpju Mātei Marijai iziet viņa ciešanu krustaceļu un būt par atbalstu arī visā viņa priesteriskajā kalpošanā. Viņai sevišķi centos būt tuvu ar garīgo atbalstu visā šajā pārbaudījumu pēdējā posmā, jo viņa bija arī mana Jūrmalas draudzes aktīva locekle, vadot procesiju Majoru baznīcā. Eduards tika nokristīts dzimtajā Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs baznīcā, kur viņš ar ģimeni regulāri piedalījās dievkalpojumos un piekalpoja kā ministrants kopš dekāna Aleksandra Madelāna (mūžīgo mieru) laikiem 1980. gadā, kurš kļuva viņam par pirmo garīgās dzīves un priesteriskā aicinājuma pamatlicēju. Starp citu, dekāns Madelāns bija arī mans pirmais prāvests, kurš oficiāli man atļāva piekalpot Krāslavas baznīcā, kad viņš tur bija 7 mēnešus par prāvestu. Varu teikt, ka mēs abi ar Eduardu tajā 1980. gadā kļuvām par oficiāliem ministrantiem, kaut vēl bija traki padomju vajāšanu laiki skolās. Bērnībā Eduards mācījās Daugavpils 4. vidusskolā, tad viņš iestājās Tehniskās universitātes Daugavpils filiālē, bet pēc 1. kursa 1988. gadā uz vienu gadu viņu iesauca dienēt padomju armijā Krievijā starp Habarovsku un Vladivostoku, tuvu Ķīnas robežai, sākumā artilērijas, tad raķešu daļā. Pēc dienesta viņš turpināja studijas minētajā universitātē jau Rīgā, kuru pabeidza 1992. gadā kā inženiersistēmu tehniķis. Pēc studiju beigšanas Eduards iestājās darbā Tūrisma aģentūrā Rīgā par vadītāju. Studiju un darba gados viņam bija zināma saskarsme ar Majoru draudzi Jūrmalā, kur dzīvo viņa māsa Irēna. Nereti tur viņš piekalpoja sv. Misēs kā ministrants, kad par prāvestiem Majoros bija pr. Oļģerts Daļeckis un Pēteris Mickēvičs. Šiem priesteriem bija liela loma priesteriskā aicinājuma veicināšanā jauneklī Eduardā, kurš 1995. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā.

Tajā pat gadā es atgriezos pēc studijām no Romas un sāku pasniegt semināristam Eduardam dziedāšanas un Liturģijas priekšmetus. Sešu gadu garumā vēroju topošā priestera garīgo formāciju, briedumu. Toreiz Garīgā semināra prefekts pr. Daļeckis bija uzticējis Eduardam elektriķa un mehāniķa darbiņus, kad bija tāda vajadzība. Par cik mēs bijām savā ziņā novadnieki, tad man jau toreiz izveidojās draudzīgas attiecības ar semināristu Eduardu. Seminārista studiju laikā 1998. gadā Dievs aizsauca Eduarda māmiņu Mariju mūžībā, kuras bērēs Daugavpilī es arī piedalījos. Toties nelaiķa priestera 95 gadus vecajam tētim tagad nākas pārdzīvot un apraudāt dēla nāvi. Vairākas vasaras seminārists Eduards tika sūtīts vasaras praksē uz Krāslavu pie manas jaunības dienu dekāna Jāzepa Lapkovska, kurš bija vēlējies nākamo priesteri Eduardu kādreiz redzēt kā viņa vietnieku. Un šī vēlme liktenīgi piepildījās, kad pēc dekāna Lapkovska nāves 2005. gadā pēc 5 mēnešiem pr. Eduards tika nozīmēts par Krāslavas draudzes ganu, kur viņš nokalpoja ar sirdi un dvēseli 20 gadus, t.i., par pieciem gadiem mazāk nekā viņa priekšgājējs.

23. septembrī 2001. gadā Rēzeknes katedrālē diakonu Eduardu Voroņecki ar viņa kursabiedru Aigaru Bernānu bīskaps Jānis Bulis iesvētīja par priesteriem. Kā pirmā kalpošanas vieta pr. Eduardam bija Daugavpils Dievmātes draudze, kur viņš kā vikārs nokalpoja pie prāvesta Jura Mukāna (mūžīgo mieru) 4,3 gadus. Tā ir lielākā Latgales draudze, kur arī diviem priesteriem bija ļoti daudz darba. Un kopš 2006. gada janvāra jaunais priesteris kļuva par Krāslavas patriarhālās draudzes prāvestu un daudzus gadus vēlāk par dekanāta dekānu, apkalpojot arī Piedrujas 25 km attālo draudzi svētdienās pēc pr. Mariana Daļecka nāves 2007. gadā. Slodze bija liela, un nebija viegli apkalpot lielo draudzi, rūpējoties arī par vēsturiskā dievnama restaurāciju. Pierobežu draudzēs Piedrujā un Krāslavā liela daļa ticīgo runā un lūdzas poliski un krieviski, tāpēc dievkalpojumi Krāslavā notiek latviešu, poļu un krievu valodās attiecīgi trijās sv. Misēs, bet kopā ar Piedruju prāvestam sanāk katru svētdienu celebrēt 4 sv. Mises un dalīt citus sakramentus. Bez palīga tas nav viegli, kas arī atstāja zināmu iespaidu uz pr. Eduarda veselību, velkot šo jūgu 20 gadus. Taču viņš nekad nebija par to sūdzējies skaļi, varbūt klusām kādam arī izraudājis savas grūtības. Viņš bija īsts darba un lūgšanu priesteris, ziedodams sevi visu Kristus un ticīgo labā.

Lai Pestītājs atalgo visus viņa labos darbus un mīlestību uz cilvēkiem, kuriem vienmēr bija gatavs pakalpot kā īsts Kunga kalps! Dusi nu Kungā, mīļais brāli, pēc saviem darba gadiem, un lūdzies par jauniem aicinājumiem uz priesterību un garīgo kārtu no latviešu tautas vidus, lai mums neaptrūktos savējo dvēseļu ganu! Mēs arī pievienosimies sirsnīgajās lūgšanās par nelaiķa priestera Eduarda skaisto dvēselīti, atvēlot viņu Dieva Žēlsirdības rokās, lūgdami, lai Labais Jēzus ir savam kalpam žēlsirdīgs Tiesnesis un piedod visas viņa cilvēciskās vainas.

Priestera Eduarda Voroņecka bēru dievkalpojums notika piektdien, 17.04., Krāslavas dievnamā pl. 11:00 ar Eksekviju dziedājumu pirms sv. Mises pl. 10:30, piedaloties ap 50 priesteriem no Latvijas, kā arī dažiem ciemiņiem priesteriem no Polijas un Lietuvas, pareizticīgo un vecticībnieku garīdzniekiem, delegācijām no Polijas vēstniecības un Kultūras ministrijas. Bet viņa mirstīgās atliekas pēc tam tika guldītas viņa dzimtās Daugavpils katoļu kapos blakus citiem brāļiem priesteriem. Gan atvadu sv. Misē 16.04., gan bēru sv. Misē lielais Krāslavas dievnams bija pilns ar dievlūdzējiem. Bēru dievkalpojumā cilvēki stāvēja pat ārā aiz atvērtām durvīm. Bija ļoti daudz ziedu un vainagu, kas liecināja par cilvēku mīlestību uz savu draudzes ganu, draugu un garīgo tēvu.

Izsaku vissirsnīgāko līdzjūtību un lūgšanu atbalstu 30 sv. Misēs nelaiķa māsai Irēnai ar meitām Marinu un Olgu, tēvam Piotram un visiem radiniekiem, kā arī Krāslavas draudzei un visiem viņa draugiem un paziņām. Lai priestera Edurda dvēsele turpina ziedēt kā skaists ziediņš tagad jau paradīzes dārzā debesu mājokļos.

Lielvārdes prāvests Andris Solims

Dieva Žēlsirdības svētki

2. Lieldienu svētdienā - Baltajā svētdienā - Baznīca svin Dieva Žēlsirdības svētkus, kurus ieviesa pāvests sv. Jānis Pāvils II 30.04.2000.

      Šos svētkus liturģiskajā kalendārā kā pirmais ierakstīja kard. Francišeks Maharskis (Franciszek Macharski) Krakovas arhidiecēzei (1985. gadā), vēlāk daži Polijas bīskapi tos ieviesa savās diecēzēs. Pēc Polijas Episkopāta lūguma Svētais Tēvs Jānis Pāvils II 1995. gadā šos svētkus ieviesa visās Polijas diecēzēs. Māsas Faustīnes kanonizācijas dienā, 2000. gada 30. aprīlī, pāvests šos svētkus pasludināja visai Baznīcai. Svētku dibināšanas ierosme nāca no Jēzus vēlmes, kuru atklāja Māsa Faustīne. Kungs Jēzus viņai teica: "Es vēlos, lai pirmā svētdiena pēc Lieldienām būtu Žēlsirdības svētki (D.{= m. Faustīnes Dienasgrāmata} 299). Es vēlos, lai Žēlsirdības svētki būtu [...] patvērums visām dvēselēm, bet sevišķi nabaga grēciniekiem. Šajā dienā ir atvērtas Manas žēlsirdības dzīles, Es izleju veselu žēlastību jūru uz dvēselēm, kuras tuvosies Manas žēlsirdības avotam. Dvēsele, kas ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu. Šajā dienā ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības" (D. 699). Daudzās atklāsmēs Kungs Jēzus noteica ne tikai svētku vietu Baznīcas liturģiskajā kalendārā, bet arī to dibināšanas cēloni un mērķi, sagatavošanās un svinēšanas veidu, kā arī lielus apsolījumus. Vislielākais no tiem ir 'vainu un sodu pilnīgas atlaišanas' žēlastība, kas saistās ar sv. Komūnijas pieņemšanu šajā dienā pēc labas grēksūdzes (bez piesaistīšanās pie vismazākā grēka), Dieva žēlsirdības godināšanas garā, jeb paļāvības uz Dievu un aktīvas tuvākmīlestības nostājā. Tā ir - kā skaidro pr. prof. Ignācijs Ružickis (Ignacy Różycki) - lielāka žēlastība nekā pilnas atlaidas. [Pilnās atlaidas] ir tikai laicīgā soda par izdarītiem grēkiem atlaišana, bet nekad nav pašu vainu atlaišana. Šī īpašā žēlastība būtībā ir lielāka par sešu sakramentu žēlastībām, izņemot kristības sakramentu: jo visu vainu un sodu atlaišana ir vienīgi svētās kristības sakramentāla žēlastība. Augšminētajos apsolījumos Kristus vainu un sodu atlaišanu saistīja ar svēto Komūniju, kas ir pieņemta Žēlsirdības svētkos, tātad, šajā nozīmē Kristus pacēla [šo sv. Komūniju] līdz „otrās kristības” līmenim. Sagatavošanās šiem svētkiem ir novenna: 9 dienas, sākot no Lielās Piektdienas, ir jālūdzas Dieva žēlsirdības kronītis. "Manas Žēlsirdības svētki izgāja no Manas dziļākās būtības, lai iepriecinātu visu pasauli" (D. 1517) - Kungs Jēzus teica Māsai Faustīnei.

        Žēlsirdības svētki ir visnozīmīgākie no visām Dieva žēlsirdības kulta formām apsolījumu lieluma un to vietas Baznīcas liturģijā dēļ. Pirmo reizi par vēlmi dibināt šos svētkus Kungs Jēzus runāja Plockā (Płock), kad atklāja savu gribu, lai tiktu uzgleznota svētbilde: "Es vēlos" - [Jēzus] teica Māsai Faustīnei 1931.gada februārī -, "lai būtu Žēlsirdības svētki. Es gribu, lai šī svētbilde, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi pasvētīta pirmajā svētdienā pēc Lieldienām; šai svētdienai ir jākļūst par Žēlsirdības svētkiem" (D. 49). Nākamajos gados Kungs Jēzus atgādināja par šo lietu vairākās atklāsmēs, kurās ne tikai noteica šo svētku vietu liturģiskajā kalendārā, bet arī sniedza to dibināšanas iemeslu, sagatavošanās un svinēšanas veidu, kā arī ar tiem saistītās žēlastības.

       Pirmās svētdienas pēc Lieldienām izvēle nav nejauša - šajā dienā noslēdzas Kunga Augšāmcelšanās oktāva, vainagojot Kristus Lieldienu noslēpuma svinības. Šis laiks Baznīcas liturģijā, skaidrāk nekā citi laiki, atklāj Dieva žēlsirdības noslēpumu, kura vispilnīgāk tika atklāta Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās. Dieva žēlsirdības svētku iedibināšana līdzās Kristus ciešanu un augšāmcelšanās liturģijai pasvītro izdzīvotā ticības noslēpuma avotu un pamatojumu. Protams, tā ir Dieva žēlsirdība. Citiem vārdiem sakot, nebūtu atpirkšanas darba, ja nebūtu Dieva žēlsirdības. Šo saistību pamanīja māsa Faustīne, savā Dienasgrāmatā ierakstot: "Es redzu, ka atpirkšanas darbs ir saistīts ar žēlsirdības darbu, ko Kungs pieprasa" (D. 89).

       Kā tiek pamatota jaunu svētku ieviešana Baznīcas liturģiskajā kalendārā? Lūk, ko saka Jēzus: "Dvēseles iet bojā, neskatoties uz Manām rūgtajām ciešanām. Dodu viņām pēdējo glābšanas iespēju, Manas Žēlsirdības Svētkus. Ja tās nepielūgs manu Žēlsirdību, pazudīs uz mūžiem" (D. 965). Pēdējā glābšanas iespēja ir patveršanās Dieva žēlsirdībā. Taču, lai to izmantotu, ir jāzina, ka tā ir, ir jāiepazīst Dievs Viņa žēlsirdības noslēpumā un ar paļāvību jāvēršas pie Viņa. Šo iepazīšanu sekmē atsevišķu svētku iedibināšana, kuri vērš īpašu uzmanību uz šo Dieva īpašību.

        Šiem svētkiem gatavojamies ar novennu - sākot ar Lielo Piektdienu deviņas dienas lūdzamies Dieva žēlsirdības kronīti. Šajā novennā Kungs Jēzus apsolīja: "Es došu dvēselēm visādas žēlastības" (D. 796). Izplatīta ir arī sv. māsas Faustīnes Dienasgrāmatā ierakstītā novenna uz Dieva žēlsirdību, kuru lūdzoties, katru dienu mēs atvedam pie Dieva citu dvēseļu grupu. Šo novennu var skaitīt aiz dievbijības, bet ar to nevar aprobežoties, jo Kungs Jēzus vēlas, lai pirms svētkiem būtu Dieva žēlsirdības kronīša novenna.

          Svētku dienā (pirmajā svētdienā pēc Lieldienām) svinīgi jāpasvētī un publiski jāgodina Žēlsirdības svētbilde, bet priesteriem sprediķos jāstāsta par Dieva žēlsirdību un jāmodina dvēselēs paļāvība. Ticīgajiem šī diena ir jāizdzīvo ar tīru sirdi, šīs godināšanas garā, [...] paļāvībā uz Kungu Dievu un esot žēlsirdīgiem pret tuvākajiem. Pirmā svētdiena pēc Lieldienām ir Žēlsirdības svētki, bet jābūt arī darbībai. "Es pieprasu, lai caur šo svētku svinēšanu un šīs svētbildes godināšanu tiktu atdots gods Manai žēlsirdībai" (D. 742).

         Žēlsirdības svētki ir ne tikai Dieva žēlsirdības noslēpuma liela godināšanas diena, bet arī milzīgas žēlastības diena, jo Kungs Jēzus ar to saistīja lielus apsolījumus. Vislielākais attiecas uz vainu un sodu pilnīgu atlaišanu: "Dvēsele, kas ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu" (D. 699). Šī žēlastība - skaidro pr. prof. I. Ružickis - ir lielāka nekā pilnas atlaidas. '[Pilnās atlaidas] ir tikai laicīgā soda par izdarītiem grēkiem atlaišana, bet nekad nav pašu vainu atlaišana. Arī īpašā žēlastība būtībā ir lielāka par sešu sakramentu žēlastībām, izņemot kristības sakramentu: jo visu vainu un sodu atlaišana ir vienīgi svētās kristības sakramentālā žēlastība. Augšminētajos apsolījumos Kristus vainu un sodu atlaišanu saistīja ar svēto Komūniju, kas ir pieņemta Žēlsirdības svētkos. Tātad šajā nozīmē Kristus pacēla [šo sv. Komūniju] līdz „otrās kristības” līmenim. Ir skaidrs, ka Žēlsirdības svētkos pieņemtai sv. Komūnijai ir jābūt ne tikai cienīgai, bet arī jāizpilda Žēlsirdības godināšanas pamatnosacījumi, lai tiktu dota pilnīga vainu un sodu atlaišana. Šeit jāpaskaidro, ka grēksūdzei nav jābūt tikai pašos Žēlsirdības svētkos, to var to izdarīt arī iepriekš; ir svarīgi, lai dvēsele būtu tīra, bez piesaistīšanās pie jebkāda grēka. Nedrīkst arī aizmirst, ka šajos svētkos ir jācenšas dzīvot Dieva žēlsirdības godināšanas garā, tas ir, paļāvības uz Dievu un žēlsirdības pret tuvākajiem garā. Tikai tāda nostāja ļauj sagaidīt ar šo Dieva žēlsirdības kulta formu saistīto Kristus apsolījumu izpildīšanos.

          Kungs Jēzus teica, ka "šajā dienā ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības; lai neviena dvēsele nebaidās tuvoties Man, kaut tās grēki būtu kā purpurs" (D. 699). Šajā dienā visi cilvēki, pat tie, kuri iepriekš negodināja Dieva žēlsirdību un tikai tagad atgriežas, var piedalīties visās žēlastībās, kādas Kungs Jēzus šiem svētkiem ir sagatavojis. Viņa apsolījumi attiecas ne tikai uz pārdabiskām žēlastībām, bet arī uz laicīgiem labumiem, kuru apjoms nav ierobežots. Cilvēki, kuri paļaujas, var lūgt sev un citiem visu, ja tikai lūgšanas objekts ir saskaņā ar Dieva gribu, tas ir, labs priekš cilvēka viņa mūžības perspektīvā. Pestīšanai vajadzīgās žēlastības vienmēr saskan ar Dieva gribu, jo Dievs neko tā nevēlas, kā dvēseļu pestīšanu, par kurām Jēzus atdeva savu dzīvību. Tātad Žēlsirdības svētkos visas žēlastības un labumi ir pieejami visiem cilvēkiem un kopienām, ja tikai tos lūdz ar paļāvību.

         s. M. Elżbieta Siepak ZMBM

tulkoja t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap. un m. Biruta Krivteža

no: www.faustyna.pl