24 - 11 - 2020
RADIO MARIJA LATVIJA

 Klausies radio datorā -
spied pogu zemāk redzamajā atskaņotājā!

Multimēdijas
Youtube

Kristus Karaļa svētki

        22. novembrī Baznīca svin mūsu Pestītāja Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkus, ar ko noslēdzas Baznīcas liturģiskais gads, kas iesākas ar Adventa 1. svētdienu. Pateiksimies Dievam par žēlsirdības dāvanu daudzumu, ko esam saņēmuši šajā Dieva žēlastības gadā un mūsu Valsts pastāvēšanas laikā. Ja esam izdarījuši kaut vienu žēlsirdības darbu vairāk, tad mums ir iemesls par to pateikties Kungam Jēzum, mūsu vienīgajam Karalim, kura otrreizējo atnākšanu (parūziju) mēs gaidām laiku beigās. Viņam lai ir slava un gods mūžīgi! Lai dzīvo Kristus Karalis!!!

       Adventa 1. svētdienā, 29. novembrī, sākas jaunais Baznīcas gads, ar ko arī Jūs visus sirsnīgi sveicam.

prArturs Kristapovics 300

 

20. novembris - priestera Artūra Krištapoviča dzimšanas diena priekš debesīm (18.10.1971.-20.11.2008.)

         Tieši pirms divpadsmit gadiem šajā dienā Radītājs pārstādīja mūsu visu mīļotā priestera Artūra skaisto dvēseles stādiņu no šīs zemes dārza savā bezgalīgās mīlestības un mūžīgās laimes Paradīzes dārzā, lai tas tur varētu uz visiem laikiem priecāties Dievā kopā ar neskaitāmiem eņģeļu un svēto pulkiem.
Mūsu atmiņas par šo notikumu ir arvien ļoti dzīvas un emociju pilnas, jo cilvēciskā sirds ir diezgan jūtīga, kad nākas šķirties no mums tik mīļiem un svarīgiem cilvēkiem, kurus gribētu arvien redzēt un just savā tuvumā kā reālas personas ar miesu un dvēseli. Taču mēs visi esam Dieva dāvana viens otram un mūsu Radītāja īpašums, ar ko Viņš ir tiesīgs rīkoties pēc savas dievišķās gribas, kuru esam aicināti pieņemt mūsu dzīves pat vissmagākajos brīžos. Daudziem šķiet, ka Dievs rīkojas netaisnīgi, kad atņem pasaulei tik jaunus un labus cilvēkus, kāds bija priesteris Artūrs, kurš pavadīja tikai 37 gadus šīs dzīves ceļā, kuru uzsāka 18.10.1971. Jūrmālā, kur 1972. gada maijā saņēma kristības sakramentu Slokas baznīciņā. Bet Kungs atgriezīs mums atpakaļ mīļotos cilvēkus mūžīgajā dzīvē, tāpēc mūsu šķiršanās virs zemes ir tikai īslaicīga, par cik visi kādreiz dosimies debesu mājās, kur ir mūsu īstā Tēvija. Tas lai šodien kļūst par iedrošinājumu un stiprinājumu arī priestera Artūra ģimenei - tēvam Jānim, māmiņai Rasmai un mīļotajai māsiņai Janai ar trijiem bērniem.
         Kas tad paliek pāri no cilvēka, kas ir aizgājis mūžībā? Fiziski - nekas, jo mirusī miesa ir padota sabrukšanai un savienojas ar zemi, kurā tiek guldīta. Taču dvēseles mantojums var būt diezgan liels, kas atstāj arī redzamas liecības par cilvēka gara darbiem viņa zemes dzīvē arī zināmu laiku pēc viņa nāves. Priestera Artūra gara mantojums bija viņa dvēseles skaistais pazemības tikums un nesavtīgais kalpošanas gars tuvākajiem. Tik daudziem sirdīs ilgi paliks dzīvi viņa mierīgie uzmundrinājuma vārdi: "lūdzaties, gan jau Dievs jums palīdzēs", kurus raidīja bēdu sagrauztajiem cilvēkiem, kuri nāca pie viņa pēc garīgā padoma gan sarunās, gan grēksūdzēs. Viņa paša sirdsmiers iedvesa mieru arī apkārtējos cilvēkos. No kurienes viņš smēlās šo mieru, lai to dalītu arī citiem? - no dziļas ticības un paļāvības uz Dieva Apredzību.
        Atceros savu tikšanos un tuvāku iepazīšanos ar Artūru 1997. gadā, kad sāku kalpot Jūrmalā. Tā notika Stradiņa slimnīcā Rīgā, kur Artūrs atradās sakarā ar nieru transplantāciju. Devos viņu apmeklēt ar Slimnieku sakramentu kā Jūrmalas draudžu locekli. Tad redzēju šo miesās ļoti novājinātu jaunekli ar nedaudz trīcošām rokām, bet ar apbrīnojami stipru paļāvību un mieru, kurš jau toreiz man pateica, ka viņa dzīve var beigties līdz ar nieru darbību. Manī toreiz radīja izbrīnu ne jau viņa izteiktā varbūtība, bet gan veids, kādā tā tika pasniegta: bez bailēm, pilnīgā mierā un pat ar smaidu uz lūpām. Laikam daudziem pr. Artūra draugiem paliks arī atmiņā viņa mierīgais un nedaudz šķelmīgais smaids. Vēlāk jautāju Garīgā semināra prefektam priesterim Oļģertam Daļeckim ko vairāk par Artūra slimības smagumu un par spēju nākotnē strādāt kā priesterim, uz ko viņš atbildēja pozitīvi, ka "varēs gan, tikai saudzējošā režīmā"...
         Būdams labi izglītots Latvijas, Varšavas un Budapeštas universitātēs un 1994. gadā iegūdams vēstures maģistra grādu, jauneklis Artūrs ar toreizējā Jūrmalas prāvesta tēva Jāņa aglonieša palīdzību spēja atklāt sevī Jēzus kluso aicinājumu veltīt savu turpmāko dzīvi un kalpošanu Kristum. 1992. gadā Artūrs pieņēma Pirmo Svēto Komūniju un arvien vairāk iepazina Jēzu, kamēr nobrieda iestāties Rīgas Garīgajā seminārā 1995. gadā, līdz 2000. gada 21. maijā tika ordinēts par priesteri. Šī izvēle bija labi pārdomāta un nešaubīga, jo sava priesteriskā kalpojuma sintēzi pr. Artūrs ļoti precīzi izteica īsos vārdos, kurus lasām viņa Pirmās svētās mises, kas tika svinēta Ķemeros 28.05.2000., piemiņas bildītē: "Dievam - sevi, cilvēkiem - Dievu, sev - krustu." Viņš ļoti labi spēja novērtēt ciešanu noslēpumu savā dzīvē, nesdams apmēram 17 gadus savu slimību un ciešanu smago krustu.
          Jā, kaut Kristus savam izvēlētajam kalpam ļāva nokalpot Baznīcā tikai 8,5 gadus, pr. Artūrs paspēja kļūt arī par Rīgas Garīgā semināra inspektoru un garīgo tēvu, iemantodams semināristu cieņu un mīlestību. Uz viņa bērēm atbrauca vairāki desmiti priesteru, kas apliecināja viņu cieņu pret jauno priesteri. Un gribētos jautāt, kuram no mūžībā aizsauktajiem Latvijas priesteriem dažu mēnešu laikā tiktu veltīts viņu piemiņai un izdots kompaktdisks vai audiokasete? Pr. Artūra piemiņai (18.10.1971. - 20.11.2008.) ir veltīts skaists CD "Sirds pie sirds", kurā skaisti un izjusti dziedājumi mijas ar dažiem nelaiķa sprediķiem, ļaujot dzirdēt viņa mierīgo un nosvērto balsi. Viņa sprediķi - īsi un pamācoši - tik bieži atbalsojās Rīgas Sv. Franciska dievnamā, kur viņš nokalpoja visu savas priesterības laiku, ka, liekas, viņš turpina klusi uzrunāt arī tagad ticīgo sirdis, kuri atnāk palūgties pie viņa kapa blakus dievnamam esošajā semināra dārzā.
         Lūgšanas par mirušajiem mūs cieši vieno garā ar viņiem. Tāpēc sirsnīgi lūgsimies jeb sarunāsimies ar mūsu mīļotajiem aizgājējiem, sniedzot viņiem garīgo atbalstu mūžīgajā dzīvē, priekš kuras desmit gadus atpakaļ piedzima arī mūsu dārgais priesteris Artūrs. Gribu cerēt un ticēt, ka viņa dvēselīte jau skata Dieva vaigu debesu spožumā un Viņu slavē lielajā Kunga priesteru saimē līdz ar eņģeļiem un svētajiem. Lai šī doma nes mierinājumu un stiprinājumu pr. Artūra ģimenei, ka viņiem un mums visiem tagad debesīs būs viens aizbildnis vairāk, kurš palīdzēs arī mums turpināt mūsu dzīves pārbaudījumu un ciešanu ceļu, līdz kādreiz tiksimies ar viņu un citiem mūsu mīļotajiem aizgājējiem debesu mājokļos, lai pateiktos Kungam par viņiem un slavētu Dievu mūžīgi.

        Mīļais brāli Artūriņ, dusi saldi Kunga mierā un priecājies Viņa mūžīgajā gaismā!

Lielvārdes Romas katoļu draudzes prāvests Andris Solims

18. novembris - mūsu mīļotās Dzimtenes un Latvijas Valsts

neatkarības proklamēšanas 102. Dzimšanas diena!!!

LVkontura

          Katru rītu Latvijas TV un Radio modina savus pilsoņus ar Valsts himnas vārdiem: "Dievs, svētī Latviju!" Tā ir mūsu tautas lūgšana pēc Dieva svētības, kas tik ļoti ir nepieciešama ikvienam cilvēkam, jo bez Visaugstā palīdzības mēs neko daudz nespējam saviem spēkiem vien paveikt. Nevienai valstij nav tik izteikts lūgšanas motīvs tās himnā kā mums. Bet ar nožēlu ir jākonstatē, ka liela tautas daļa ir pārstājusi lūgt Kunga svētību savā dzīvē, bez ticības dziedot šo himnu kā parastu dzitesmu, līdz ar to profanējot tās sakrālo saturu. Nav brīnums, ka tik daudziem šī vajadzīgā Dieva svētība arī paiet garām, atstājot cilvēkus bez garīgās gaismas un veiksmes viņu laicīgajās vajadzībās. Darba elks pārvalda šodien Eiropu no savu pielūdzēju celtā lepnības troņa, liekot tiem smagi strādāt svētdienās un svētkos, vergot Naudas dieveklim. Šie divi elki regulē lielāku pasaules cilvēces daļu, kas ir sātana varā, jo pilda viņa "baušļus", atstājot novārtā un pārkāpjot īstā un vienīgā Dieva baušļus.

       Tauta, kas pārstāj lūgties un ticēt Dievam, pakāpeniski sevi iznīcina, jo tā ir neaizsargāta no Ļaunā gara uzbrukumiem, kas agrāk vai vēlāk novedīs pie morālā pagrimuma un cilvēku jebkādas labklājības sabrukuma, tāpēc ka sātana piedāvātajai stratēģijai nekad nav ilgtermiņa projektu, tikai īstermiņa varianti, kuru galarezultāts vienmēr ir zināms un nemainīgs - bojāeja. Acīmredzot mūsu tautas pirmie vadoņi atrada pareizu risinājumu, izvēloties seno Baznīcas tēvu principu "Ora et labora!" - "Lūdzies un strādā!". Viņi ieaudzināja mūsu tautiešu sirdīs patiesus darba un Dieva mīlestības principus, pēc kuriem tauta vadījās gadu desmitiem tās ilgajā pastāvēšanā, kamēr jaunie bezdievības laiki sagrāva tos, ieviešot ateisma un mūsdienu visautļautības un bezatbildības sistēmu. Reti kurš šodien aizdomājas par mūsu himnas vārda "svētī" dziļo teoloģisko nozīmi, jo šī vārda būtība izsaka vēlmi, lai Dievs darītu mūsu tautu par svētu, Viņam patīkamu un mīļu tautu, kuru Radītājs ir sev izvēlējies kā kādreiz izvēlēto ebreju tautu, no kuras nāca Pestītājs, kuru Viņa tauta nepieņēma un nogalināja. Arī mūsu tauta šodien masveidā nogalina Dievu caur daudzajiem abortiem, neticību, nešķīstību, laulības pārkāpšanu un modi dzīvot ārlaulības smagajā grēkā. Grēks atkal ir kļuvis par "normu" pat daudziem kristiešiem, kuri ir atkāpušies no Dieva likumiem un pakļaujas paterētāju sabiedrības likumiem, kas ir tendēti tikai uz peļņu un materiālo labumu ieguvi, izslēdzot garīgās un mūžīgās vērtības. Eiropas Savienības modernie līderi aiz demokrātijas maskas uzspiež antikristīgo diktatūru, kas pēc savas būtības ir ateisma režīma turpinājums jaunā redakcijā... Bet bez kristīgiem pamatiem sabruks arī valstu ekonomika, ja tā nebalstīsies uz taisnības un godīguma principiem. Aktuāli esošā ekonomiskā krīze tam ir labs pierādījums, taču vēl nav zināmas šīs krīzes jaunas fāzes un sekas, ko tā var nest, ja tautas neatgriezīsies no bezdievības, neticības un garīgās vienaldzības grēkiem.

          Mūsdienu jaunai paaudzei ir raksturīga arī vienaldzība par savas tautas nākotni. Ir zudis patriotisma gars ļoti daudzu tautieši sirdīs, kuri pat zaimo savu dzimteni, spļauj tai virsū, apvaino par materiālo postu, bet paši nemaz nevēlas neko darīt, lai reāli kaut ko labotu šajā tiešām drūmajā situācijā. Bēgšana uz ārzemēm lielām tautas masām šķiet vienīgais atrisinājums, lai spētu eksistēt, vergojot ārzemju fermās un mazgājot svešiem kungiem grīdas kā kādreiz mūsu senči vācu kungiem. Tas nav normāli, kad nav iespējams atrast darbu savā zemē, kur ir tik daudz darāmā, bet neviens par to negrib godīgi maksāt to, kas pienāktos par padarīto darbu. Tas ir drausmīgi, kad ir jāatstāj tēva mājas, kuras ar lielu mīlestību kādreiz tika celtas nākamajām paaudzēm, un jādodas mitināties karavanās, vagoniņos vai mazajā īrētajā istabiņā Anglijā, Īrijā un citur, lai varētu kaut ko nopelnīt parādu apmaksai par Latvijā apmaksāt nespējamo dzīvokli un komunāliem maksājumiem, kas sasniedz fantastiskus cīparus. Jā, visi saprotam, ka tas nav normāli un liecina tikai par to, ka valstī tiek pārkāptas cilvēku tiesības uz normālu un laimīgu dzīvi. Valdības vaina? - tas jau būtu kā parasti pirmais arguments, bet ne vienīgais daudzu tādu objektīvu iemeslu jūrā. Šķiet, ka tik liela nestabilitāte kā Latvijas valdībā reti kur novērojama pasaulē, kad gandrīz pēc katriem 2 gadiem jau atkal nonākam līdz neuzticības izteikšanai valdošajam valsts aparātam un tā nomaiņai... Bet pozitīvu pārmaiņu nav, un jājautā - kāpēc? Ja nevar atrast risinājumu laicīgajos jautājumos, tad rodas nopietns jautājums par garīgo bāzi, kas ir ikvienas materiālās labklājības pamats. Ja šis pamats ir vājš vai tā vispār nav, tad arī nav jābrīnās, ka visu, ko cels uz šāda pamata, viegli varēs sagraut sociālās grēka struktūras. Ir jāatgriežas pie Latvijas Valsts pirmatnējiem principiem izveidot harmoniju starp garīgo un materiālo pusi. Kārlis Ulmanis, starp citu, būdams pārliecināts luterānis, ļoti rūpējās toreiz par jaunu dievnamu celšanu daudzos Latvijas apgabalos, lai veicinātu garīguma uzplaukumu valstī, lai nostiprinātu garīgo bāzi. Bet paralēli viņš arī pacēla augstā līmenī Latvijas lauksaimniecību, uz kuras augļu sakrātā zelta mēs vēl šodien turamies agonijā ievestajā ekonomikā. Diemžēl daudzas valstis patreiz tik pat skaudri pārdzīvo šo ekonomisko krīzi, ko palielina imigrantu milzīgais pieplūdums, tāpēc emigrācija nedos pozitīvu atrisinājumu, jo vienreiz arī tajās valstīs, kur ekonomika pagaidām vēl ir kaut cik ciešamā stāvoklī, būs jūtama darba krīze. Vienreiz tas krējuma pods būs izlaizīts, kā Īrijā, un tad arī tajās valstīs sāksies grūtie laiki, kā reiz ebreju tautai Ēģiptē, uz kurieni tauta izceļoja brīvprātīgi, dzenoties pēc maizes un bagātībām. Vecās Derības tauta toreiz aizmirsa par savu Apsolīto zemi, no kuras izceļoja, bet beigās tomēr tai nācās lūgt Dievu izvest to no verdzības gūsta ēģiptē un atvest to atpakaļ uz vēsturisko dzimteni. Vēsture bieži atkārtojas, taču cilvēce maz no tās mācās un labprātīgi atkārto vecos grēkus. Vai pienāks tādi laiki, kad arī visā pasaulē izkaisītie latvieši sāks atgriezties savā Dzimtenē, lai restaurētu savu zemi, sabiedrību, savus mājokļus, lai kļūtu atkal par savu tautu savās mājās? Iespējams, ka pienāks, bet noteikti liela daļa tā arī nekad vairs neredzēs skaistās Latvijas pļavas ar zilām rudzupuķēm, nepeldēsies Latgales zilajos ezeros, nedzirdēs cīruļa saules dziesmas un dzeguzes kūkošanu, nevarēs ieelpot svaigi nopļautā siena smaržu. To visu aizvietos smaigais darbs svešatnē.

           Dievs mums ir devis šo brīnišķīgi skaisto zemīti Baltijas jūras krastā, līdzīgi kā Abrahamam deva Kanaānas zemi Vidusjūras baseinā. Mums ir jāsargā un jāmīl sava zeme, par kuru tik daudzi ir atdevuši savas dzīvības, lai to darītu brīvu no svešām varām un varētu laimīgi dzīvot mierā un pārticībā. Esam atguvuši ilgi gaidīto brīvību, taču tagad to atkal zaudējam, jo neesam pareizi to novērtējuši un pateikušies Radītājam par to, kas mums tika dots. Gribas aicināt būt vairāk pozitīviem un optimistiski noskaņotiem par savas tautas nākotni, kas pagaidām ir mūsu pašu rokās. Nav jāgaida, kad atnāks svešinieki un ievedīs kārtību mūsu zemē, tā ir jāsakārto mums pašiem. Bija daudz grūtāki laiki, pēckara gadi, lielu pārbaudījumu un nabadzības visās jomās laiki. Tomēr ar cerību un ticību sirdīs tauta pārvarēja visas grūtības un atdzima. Vai tad tiešām šoreiz neizturēs??? Gribās ļoti ticēt un vēlēt, lai tauta izturētu un atdzimtu. Bet ar vienu gribēšanu un vēlējumiem ir par maz. Vajadzīga konstruktīva darbība un neatlaidīga rīcība, nevis tukšu solījumu kulšana. Baznīca lūdzas par mūsu tautu, zemi, Valsti, pilsoņiem, valdību, lai Svētais Gars apskaidrotu Valsts vadītāju prātus un sirdis, ka tie spētu atrast pareizus risinājumus un nebaidītos īstenot tos praksē. Arī 18. novembrī kristīgo kofesiju vadītāji vienosies ekumeniskajā lūgšanā par mūsu tautu, parādot, ka tikai vienotībā ir mūsu spēks un paļāvībā uz Dievu ir mūsu izeja no strupceļa. Lai visas amatpersonas un visi labas gribas cilvēki, kuri apdzīvo Latviju, atver savas sirdis Valsts himnas dziedāšanas laikā un ielaiž tajās ticību Tam, kuru piesauc, lūdzot patiesi Dieva svētību sev, ikvienam Latvijas iedzīvotājam un visai tautai. Tad notiks pirmais brīnums, ja ticības sēkliņa uzdīgs korumpētajās sirdīs, attīrot tās no daudziem grēkiem, kas neļauj cilvēkam būt godīgam, patiesam, brīvam un laimīgam. Kalposim Patiesībai, un Patiesība darīs mūs brīvus!

Sirsnīgi apsveicu visus tautiešus gan mīļajā Tēvzemē, gan Īrijā, Anglijā,  Vācijā, Itālijā, Francijā, Kanādā, Amerikā, Austrālijā un visās pasaules malās, kur vēl brīžiem ieskanas latvju valoda un dziesmas, mūsu Valsts proklamēšanas 102. gadadienā! Lai Dievs patiešām svētī Latviju un visus mūs!!!

priesteris Andris Solims,

Lielvārde, Latvija

Novembra mēneša dievkalpojumu kārtība 2020. g.

Svētdienās:

10:00 – Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana un adorācija;

10:20 – Rožukroņa lūgšanas; 11:00 – Sv.Mise.

Umanību!!! Ar 1.10. pārgājām uz ziemas laiku!

Darbdienās:

Otrdienās, trešdienās, ceturtdienās, piektdienās un sestdienās:

sv. Mise pl.18:00.

Dievkalpojumu kārtība 1.-2. novembrī 2020. gadā

Sakarā ar Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem Dvēseļu dienas vigīlija šogad, diemžēl, nenotiks.

1. novembrī – VISU SVĒTO DIENĀ

10:00 – Vissv. Sakramenta uzstādīšana, Visu Svēto litānija;

11:00 svētku Mise ar II Vesperēm un Jēzus Sirds dievkalpojums.

2. novembrī — Visu Mirušo piemiņas dienā:

18:00 — svinīgā sv. Mise par draudzes un visiem mirušajiem;

pēc Mises — Vesperes par mirušajiem, Procesija par mirušajiem ar piecām apstāšanās vietām, Libera me, Domine (Pasargā mūs, Kungs), Esi sveicināta, Karaliene; Kunga eņģelis.

Nodoms: lūgties par dvēselēm šķīstītavā.

Īpašs nodoms: Par visiem Korona vīrusa Covid-19 upuriem pasaulē, izlūdzoties viņiem grēku piedošanu un mūžīgo svētlaimi debesīs. 

05.11. — Mēneša pirmā ceturtdiena.

Pēc sv. Mises pl. 18:00 — Svētā Stunda.

 06.11. — Mēneša pirmā piektdiena.

Pēc sv. Mises — Jēzus Sirds dievkalpojums.

22.11. — Kristus Karaļa svētki: noslēdzas Baznīcas liturģiskais gads.

Tiks vākti ziedojumi Rīgas Garīgajam semināram.

Sirsnīgs paldies par visiem Jūsu ziedojumiem gada laikā!

29.11. — Adventa I svētdiena. Adventa vainagu un sveču svētīšana.

Sākas jaunais Baznīcas liturģiskais gads.

Atnesiet, lūdzu, pasvētīt savus Adventa vainadziņus un sveces!

30.11. — Sv. apustuļa Andreja svētkos:

18:00 — sv. Mise.

Mans mīļais lūgšanu sargeņģelis ir atgriezies Tēva mājās!

MaminaAnnaRozite

22.05.1930. - 31.08.2020.

Katram cilvēkam kopš ieņemšanas brīža ir Dieva dotais sargeņģelis virs zemes, kurš kļūst par Radītāja kontaktpersonu starp Dievu un cilvēku. Viņš mūs sargā, rūpējas, uzrunā caur sirdsapziņas balsi, pamāca, bet galvenais – intensīvi lūdzas par mums un aizstāv Kunga priekšā. Mēs tikai mūžībā uzzināsim, cik daudz mūsu pestīšanas labā bija darījis mūsu mīļotais sargeņģelītis, kura piemiņu Baznīca svin 2.10.

Bet Radītājs mums katram ir devis arī mūsu vecākus, kuri tāpat mūs mīl, rūpējas un lūdzas par mums. Esmu bezgalīgi pateicīgs Kungam, kurš man bija devis tik mīļu un uzmanīgu māmiņu Annu, kura rūpējās par mani un visu dzīvi intensīvi lūdzās dienu un nakti, atbalstot mani visus 29 Priesterības gadus gan priekos, gan vissmagākajos pārbaudījumos, kādu ir bijis ļoti daudz. Viņa bija mans lūgšanu sargeņģelis, kurš, kā Jēzus Māte Marija, pavadīja mani visā līdzšinējās dzīves krustaceļā. Un es ļoti izjutu viņas lūgšanu atbalstu, jo zinu, cik stipras ir mātes lūgšanas par saviem bērniem, par cik tās caurstrāvo arī mātes mīlestība. Ir daudz skaistu salīdzinājumu un dziesmu par mātes mīlestību. Manā bērnībā un jaunībā bijušais Krāslavas draudzes koris jauniesvētīto priesteru Primīcijas mielastā pie galda vienmēr dziedāja aizkustinošu poļu dziesmu “Na drogę życia wzięłem trzy kwiatki” (“Trīs ziedus ņēmu līdzi dzīves ceļā”), kas bija kora veltījums priestera mātei. Ar asarām acīs atceros šo saviļņojošo dziesmu arī manai māmuliņai manas Primīcijas mielastā 15.06.1991. mūsu mājas pagalmā Krāslavā. Šīs dziesmas teksts vēstī par jaunekli, kurš savā dzīves ceļā līdzi paņēma trīs svaigus ziedus: vienu no drauga, otru no mīļotās meitenes un trešo no savas mātes. Viņš nodomāja, ka tagad uzzinās caur šiem svaigajiem ziediem, kurš no šiem trijiem cilvēkiem viņu patiesi mīl no sirds. Vispirms novīta drauga zieds, tad nokalta arī mīļotās ziediņš, bet mātes zieds palika arvien svaigs, jo tikai māte viņu mīlēja vispatiesāk un no visas sirds... Šo mātes mīlestību dēls salīdzināja ar jūras dziļumu, ar kristāla skaidrumu, bet beigās viņš to salīdzināja ar Dieva mīlestību, jautādams, cik daudz pārāka tomēr tā ir arī par māmiņas mīlestību.

Jā, mani mīļie draugi, man dzīvē bija ļoti paveicies, ka debesu Tēvs man dāvāja tik ļoti mīlošu māmiņu, par kuras rūpēm un mīlestību es nekad viņai nespēšu atmaksāt. Un man tagad ir ļoti jānožēlo par visām tām reizēm, kad biju sāpinājis viņas sirdi ar savu neuzmanību vai kādu asāku vārdu vai rīcību. Diemžēl sadzīvē ikdienā laikam nav iespējams iztikt bez kādiem nepareizajiem soļiem mūsu attiecībās ar vistuvākajiem cilvēkiem, kurus, citreiz viņiem vēlot pat tikai labu, mums sanāk viņus apbižot un sāpināt. Gribētos tagad, kad māmiņas vairs nav ar mani kopā, aicināt visus dēlus un meitas ar viņu bērniem mīlēt un cienīt savus vecākus, kamēr viņi ir ar mums kopā šajā zemes dzīvē. Pienāks brīdis, kad mums būs no viņiem jāšķiras, un tad sirdsapziņa pārmetīs, ka varbūt tik maz vai pat nemaz viens otrs bērns nebūs veltījis uzmanības un dāvājis mīlestību saviem dzemdinātājiem.

Ļoti bieži gadās, ka veci un slimi vecāki kļūst par apgrūtinājumu modernajiem un aizņemtajiem bērniem, ka viņi nespēj vai negrib uzņemties nekādas saistības un rūpes par viņiem. Tad bieži šie “traucējošie” vecāki tiek iespundēti pansionātos, kur ļoti daudzi mirst no vientulības un nevajadzīguma sajūtas. Par laimi - manai māmiņai nenācās piedzīvot šādu dzīves norieta posmu, jo Dieva Apredzība ļāva viņai nodzīvot līdz 90 gadu vecumam, ko nosvinēja 22.05.2020., pie pilna saprāta, redzes, dzirdes un uz savām kājām, apzinīgi pārkāpjot mūžības slieksni savā istabiņā Lielvārdes draudzes mājā, kuru šo septiņu gadu laikā bija praktiski pārvērtusi par lūgšanu kapelu ar daudzām svētbildēm. Un šajā kapelā, līdzīgi kā arī viņas iepriekšējās dzīves majokļa kapelā Krāslavā, viņa lūdzās daudzas stundas dienu un nakti. Bieži man nācās viņu piespiest iet gulēt jau rīta stundās, kad atradu viņu iesnaudušos ar rožukroni rokās un uz grīdas nokritušo lūgšanu grāmatiņu vai brošūru, kādu viņai bija daudz. Uz manu jautājumu, ko viņai reiz uzdevu, kāpēc viņa tik daudz lūdzas, viņa atbildēja, ka viņa tādā veidā grib nest Dievam kaut kādu upuri savā dzīvē — un tas bija viņas lūgšanu upuris Kungam par savu ģimeni, draudzi un visu Baznīcu. Jau no bērnības viņa mūs radināja lūgšanām katru vakaru mūs vedot līdzi uz sv. Misi Krāslavas baznīcā un skaitot kopīgās ģimenes lūgšanas vakarā pirms gulētiešanas. Tās bija apmēram 20 minūtes garas, bet oktobrī vēl pievienojās kopīgais ģimenes rožukroni kopā ar tēti. Tie priekš manis tagad paliek sirdī kā skaistākie mūsu ģimenes brīži, kad mēs bijām vienoti lūgšanā, kaut toreiz tas mums bieži likās par apgrūtinājumu, kā jau visiem bērniem. Dzīvojot ar mani šos 7 gadus Lielvārdē, mēs arī katru vakaru 21:40 kopā ar mammu lūdzāmies rožukroni viņas istabiņā — “kapelā”, vienojoties ar visu Romas Baznīcu, kas tajā laikā translē rožukroņa lūgšanas latīniski pa Vatikāna Radio. Šo tradīciju mēs piekopām visu mūsu dzīvi, un es to turpināšu arī līdz savas dzīves beigām, jo zinu, ka māmiņa arī būs vienota ar mani lūgšanā debesīs. Viņa, tāpat kā mana vecmāmiņa Jūlija, visu mūžu lūdza no Kunga laimīgu un vieglu nāves stundu, un to viņa arī patiesi izlūdza. Vēl svētdien, 30.08., kaut ar tableti zem mēles, māmiņa piedalījās draudzes Misē baznīcā, jo svētā Mise priekš viņas bija galvenais dzīves motīvs un jēga. Tikai galīgās nespējas dēļ smagajos slimību brīžos, kad bija slimnīcā vai slimības gultā, viņa nespēja piedalīties sv. Misē dievnamā, bet lūdzās tajā laikā gultā, kad bija pie samaņas. Kaut mums, priesteriem un bīskapiem, sv. Mise būtu par vissvarīgāko notikumu ikdienas dzīvē un kalpošanā, kā tas bija manai māmuliņai!!! Šajā ziņā es viņu varētu salīdzināt ar “priesterieni”, kura pa savam kalpoja Kristum dvēseļu pestīšanas darbā.

Un Dievs dāvāja viņai šo lielo žēlastību arī aizmigt Kungā viņas pēdējās sv. Mises laikā, ko mēs ar Ņinu nocelebrējām viņas istabiņā jau par mirstošo māmiņu tajā liktenīgajā 31.08. pirmdienā, kad naktī, viņu apmeklējot, lai nomērītu asinsspiedienu un iedotu zāles, konstatēju, ka ir sākusies kārtēja pirmsinfarkta lēkme, kas bieži sāka atkārtoties pēc 13.07. pārdzīvotā infarkta Ogres slimnīcā. Šoreiz nitroglicerīns vairs nepalīdzēja, un pēc trešā mana apmeklējuma viņa sāka intensīvi prasīt, lai es ātrāk atnestu viņai Komūniju, ka tikai nenomirtu bez tās. Ar sāpošu sirdi steidzos uz baznīcu pēc Vissvētākā Sakramenta, nojauzdams, ka šoreiz vairs nespēšu kaulēties ar Jēzu par māmiņas dzīvības kārtējo pagarināšanu... Apzinīgi pieņēmusi Slimnieku sakramentus un izbiktējusies, māmiņa sāka gatavoties savam lielākajam notikumam dzīvē — doties pie sava debesīgā Līgavaiņa mūžīgajā dzīvē. Mēs tomēr nolēmām izsaukt ātro palīdzību, lai kaut kā varbūt pastiprinātu māmiņas sirds darbību, bet Dievs šoreiz atsūtīja man jau pazīstamu brigādi, un es sapratu, ka jēgas būs maz... Neredzot iespēju mammu hospitalizēt, es viņai tomēr jautāju, vai varbūt viņa vēlas braukt uz slimnīcu, uz ko viņa kategoriski atbildēja, ka gribot nomirt mājās. Es pateicos Kungam par šo iespēju, ka mana mīļotā māmiņa nomira uz manām rokām lūgšanu pavadībā ar degošu svecīti rokās, ko Ņina viņai turēja nāves brīdī. Vēl pāris stundas pirms tam mēs skaitījām kopā rožukroni pie mammas gultiņas, un viņa brīžiem arī lūdzās ar mums, kustinot lūpas. Tad 13:05 sākām svinēt sv. Misi, un māmuliņa vēl apzinīgi pārkrustījās Mises sākumā. Šī Mise kļuva viņai par šūpļa dziesmu, kurā viņa aizmiga Kungā, jau kontemplējot Misē klātesošo Kristu. Tā bija viņas pēdējā apzinīga krusta zīme, ar kuru viņa arī noslēdza savas kristīgās dzīves gaitas, līdzīgi kā tās iesāka ar pirmo krusta zīmi, ko uz pieres saņēma caur priesteri Kristības brīdī. Cik skaista simbolika un tās reāla pielietošana kristieša dzīvē! Kā viņa dzīvoja, tā arī nomira — lūgšanu atmosfērā, apgādāta ar Slimnieku sakramentiem kā ceļa maizi (viatiku) mūžības gaitās. Kā pats svarīgākais māmiņas devums manā dzīvē paliks viņas patiesais piemērs vienmēr pieņemt Dieva gribu visos dzīves visgrūtākajos brīžos: “Dēliņ, Dieva griba!” Mācos to pieņemt arī šajā smagākajā pārbaudījumā, atdodot Radītājam Viņa doto man uz laiku visskaistāko dāvanu — sirsnīgu, gudru, mīļu, ticīgu māmiņu.

4.09. mēs, maza saujiņa Lielvārdes draudzes locekļu un daudz lielāks manu draugu skaits, atvadījāmies no māmiņas Lielvārdes baznīcā, kur sv. Misi vadīja bīskaps Andris Kravalis, koncelebrējot 9 priesteriem. Bet 5.09. mūsu ģimene, radi, draugi un Krāslavas draudze atvadījās Krāslavas dievnamā no māmiņas pēc sv. Mises, ko celebrēju kopā ar 13 brāļiem priesteriem. Tad guldījām māmuļas mirstīgās miesas Krāslavas kapos mūsu ģimenes sektorā, kur arī man ir rezervēta atdusas vieta.

No visas sirds pateicos visiem, kuri bijāt un esat ar mani šajā smagākajā dzīves posmā, pavadot mammucīti mūžībā. Lai Dievs jums visiem aizmaksā par lūgšanām par māmiņas dvēseli un manā nodomā!

Pr. Andris Solims

P.S. 30.09. paiet 1 mēnesis, kopš Radītājs ir pārstādījis manu 90-gadīgo rozīti mūžības dārzos. Veltu viņai šīs rindiņas ar kvēlām lūgšanām sirdī, lai mani un jūsu lūgšanu ziedi šodien sasniegtu viņas plaukstošo dvēselīti paradīzē un iepriecinātu manu vismīļāko māmuliņu... Mūžīgo mieru un prieku dāvā viņai, Kungs, par visu to lielo mīlestības daudzumu, ko viņa izstaroja no sevis dzīves laikā mūsu vidū!!!

Uzmanību!!!

 

          Tagad ir iespēja sekot mūsu draudzes dievkalpojumu tiešraidēm Facebook vietnē. Sekojiet ierakstiem tur izvietotajā mūsu draudzes mājaslapā "Lielvārdes sv. Krusta Paaugstināšanas Romas katoļu baznīca". Ir izveidota arī mūsu draudzes lūgšanu atbalsta grupa "Lielvārdes draugi", kurā var pierakstīties tie, kuriem interesē saņemt kādus paziņojumus par mūsu draudzes dievkalpojumu tiešraižu laikiem un datumiem.

          Aicinu visus izmantot šo vienreizējo iespēju turpināt lūgties ar mums attālināti un paziņot par to arī citiem draudzes locekļiem vai draugiem. Jūsu mīļotais dievnams ļoti skumst pēc saviem dievlūdzējiem un gaida jūs visus ātrāk atpakaļ, tiklīdz pāries šis lielais pārbaudījumu un ciešanu laiks. Lūgsimies vienoti kopā ar Radio Maria vai Latgales radio un Facebook starpniecību! Izmantosim šo tehnikas sasniegumu dāvanu kristiešiem, lai Lielās Nedēļas dievkalpojumi ienāktu jūsu mājokļos, kuri tādā veidā atkal kļūtu par "mājas baznīcu", kā tas bija pirmajos kristietības gadsimtos.

           Novēlu jums visiem, mani mīļie, šoreiz pieticīgus, pazemīgus, bet tomēr priekpilnus Lieldienu svētkus. Lai Lielajā Ceturtdienā kopā ar Kristu Ģētsemanē mēs pārvarētu visas bailes no vīrusa briesmām un Lielajā Piektdienā izietu ar Viņu mūsu dzīves ciešanu krustaceļu, nomirdami priekš saviem grēkiem, lai kopā ar Uzvaras Ķēniņu arī mēs Lieldienu naktī augšāmceltos jaunai, uzlabotai un no visiem iepriekšējiem "nevarēšanas un aizņemtības" aizbildinājumiem attīrītai kristieša dzīvei kā priecīgi Dieva bērni. Dievs jūs mīl!!! Turaties un sirsnīgi lūdzaties - lūgšana ir stiprs antivīruss pret ikvienu grēka vīrusu, arī pret šo koronavīrusu!

Jūsu draudzes gans pr. Andris Solims

 

 

Aicinām jaunus, muzikālus dziedātājus, sevišķi puišus, vīrus, nākt dziedāt draudzes korī!!!

Zēni un jaunekļi tiek mīļi aicināti kalpot pie altāra kā ministranti mūsu baznīcā!!!

 08.12.2015. Latvijā tika palaista ēterā jauna katoļu radiostacija Radio Maria Latvija, kas translē dažādus raidījumus (lūgšanas, dziesmas, Sv. Misi, specifiskus raidījumus utt.) 24 stundas diennaktī:

FM frekvencēs: Rīgas rajonā - 97,3

Liepājas rajonā - 97,1

Krāslavas rajonā - 97

internetā:
 www.rml.lv

Nospied: Listen

Ienāc paklausīties!!!