Pelnu Trešdienā ir noslēdzies priestera Arnolda Olehno dzīves krustaceļš
5.03.2025., Pelnu Trešdienas rītā pl. 10:45 Radītājs noslēdza ilggadējā Grīvas dekāna priestera monsinjora Arnolda Olehno dzīves gaitas nepilnu 88 gadu vecumā, līdz kuram pietrūka triju mēnešu. Slimības krīze viņu piemeklēja svētdien, 2.03., kad priesteris Arnolds tika aizvests uz Daugavpils centrālo slimnīcu, kur bezsamaņas stāvoklī tika ievietots reanimācijas nodaļā, no kuras viņa skaistā dvēselīte atstāja izmocīto miesas mājokli un devās pie sava Kunga saņemt mūžīgās dzīves mājokli. Diemžēl vecuma nespēks, dažādu slimību nasta un pēdējo gadu strauji progresējošā demence pārvērta priestera dzīves norietu par īstu krustaceļu, ko viņam palīdzēja iet viņa uzticīgā māsa Vita, kuru Kungs gandrīz pirms gada jau ir aizsaucis mūžībā. Nu viņi abi jau ir satikušies kopā ar saviem mīļajiem vecākiem Helēnu un Ādamu, ar savu vecāko māsu Vandu un visiem radiem un draugiem, kuru priesterim Arnoldam nekad netrūka.
Mūžībā aizsauktais priesteris Arnolds ir dzimis 8. jūnijā 1937. gadā Indricas draudzē Latgalē, kas ir arī manas jau pirms četriem ar pus gadiem mūžībā aizsauktās māmiņas Annas dzimtā draudze. Mamma kādu laiku mācījās kopā ar Arnoldu Kalniešu pamatskolā, kaut arī dažādās klasēs. Vēlāk Arnolds mācījās Krāslavas vidusskolā, kad vecāki pārcēlās uz dzīvi Krāslavā, kur viņi bija mūsu blakus mājas kaimiņi. Tāpēc mūsu ģimenei ar priesteri Arnoldu un viņa vecākiem izveidojās ļoti draudzīgas attiecības, un mēs bijām tiešām labi kaimiņi. Es ļoti labi atceros priestera Arnolda māti Helēnu, pie kuras mīlēju bieži kā bērns ieskriet ciemos, ienest viņai avīzi no pastkastītes, padzert kopā tēju un papļāpāt. Ar sajūsmu es bieži lūrēju pa mūsu istabas logu, kad pie saviem vecākiem atbrauca priesteris Arnolds ar māsu Vitu un citiem viņu biežajiem draugiem vai semināristiem vasaras prakses laikā. Es vēroju, kā priesteris daudz strādāja dārzā, kur savām rokām uztaisīja lielu siltumnīcu, rūpējās par vecāku māju un saimniecību. Viņam bija prasmīgas rokas kā īstam namdarim; viņš bija arī labs darbu organizators un saimnieks. Kā jau laukos uzaugušam cilvēkam priesterim Arnoldam ļoti patika mājdzīvnieki. Viņš bija suņu mīlulis, kuram Piedrujas draudzes mājā bija veseli 3 suņi, bet vecāku mājā Krāslavā bija arī ļoti draudīgs suns, no kura man vienmēr bija bailes, kad gāju ciemos pie tantes Helēnas. Taču bez suņiem priesterim Piedrujā, kur viņš strādāja manas bērnības laikā, bija vesela saimniecība pie draudzes mājas, kuru priesteris Arnolds pats bija uzcēlis savām rokām, līdzīgi kā Varnaviču draudzē, kur viņš arī bija strādājis. Tautā priesteri Arnoldu dažreiz dēvēja par plebāniju, t.i., draudzes māju, būvētāju. Piedrujā viņš audzēja dažādus putnus, pundurvistiņas, arī nūtrijas. Atceros, ka manā bērnībā es ar brāli Oļģertu bieži braucu ciemos pie pr. Arnolda uz Piedruju, kas toreiz bija kļuvusi par vienu no dzīvākajām lauku novadu pierobežas draudzēm Latgalē, jo priesterim piemita ļoti laba humora izjuta un prasme pulcināt ap sevi bērnus un jauniešus, kuru nelielajā Piedrujas dievnamā bija 2/3 no visu dievlūdzēju skaita. Baznīca mudžēja no skraidošiem bērniem, kuri ar ģimenēm brauca uz Misēm ar lielu prieku pāri Daugavai no Baltkrievijas, sevišķi no pretī esošās Drujas, par cik tur dievnams bija komunistu atņemts un izdemolēts. Toreiz jau nebija nekādu robežu, tāpēc cilvēki ar prāmi viegli varēja tikt pāri upei. Es redzēju tās milzīgās rindas pēc dievkalpojumiem, kurās ticīgie pacietīgi gaidīja savu kārtu pārcelties pāri Daugavai uz mājām. Apbrīnojama bija pr. Arnolda drosme, ka viņš nebaidījās būt tik aktīvs bērnu un jauniešu garīgais līderis, kurš rīkoja ļoti krāšņas procesijas, iesaistot tajās bērnus, pusslepeni viņus katehizējot, gatavojot pirmajiem svētajiem sakramentiem. Gribu atzīmēt arī priesterim Arnoldam raksturīgo lielo viesmīlību, ar kādu viņš uzņēma daudzus ciemiņus, kuri, liekas, pie viņa regulāri brauca. Visus viņš pabaroja, ar visiem atrada laiku draudzīgi parunāties, uzsmaidīt ar savu šķelmīgo smaidu, pateikt kādu joku, anekdoti. Tādu es atceros pr. Arnoldu, kurš bija draudzīgs ar visiem. Un šo draudzību mēs saglabājām ar viņu arī jau manas priesterības laikā. Biju ļoti priecīgs par viņa līdzdalību manas Priesterības 25 gadu jubilejā Lielvārdē 2016. gadā, un esmu viņam pateicīgs arī par klātbūtni un lūgšanām manas māmiņas bērēs Krāslavā 2020. gadā, kad viņš vēl varēja atbraukt no Grīvas, kur bija kalpojis 31 gadu kā prāvests un dekāns, būdams pēdējos 6 gadus jau kā pensionētais priesteris kopš 2018. gada decembra, kad par jauno Grīvas prāvestu tika nozīmēts pr. Vjačeslavs Rosļaks. Bet emeritētajam prāvestam Olehno tika saglabāts dekāna tituls Grīvas dekanātā, kaut jau kopš 2021. gada viņš vairs nespēja piedalīties dievkalpojumos mīļotajā dievnamā. Jaunais prāvests katru dienu viņam atnesa Vissvētāko Sakramentu draudzes mājā, kur slimo priesteri aprūpēja viņa māsa Vita un centīgā kopēja Natālija. Viņām sevišķa pateicība par slimā un praktiski guļošā priestera kopšanu, kas nebija viegli, it sevišķi pēdējos viņa dzīves gados.
Priestera Arnolda Priesterības stāžs 22.05. būtu sasniedzis 59 gadus kopš viņa ordinācijas dienas 1966. gadā Rīgas sv. Jēkaba katedrālē caur bīskapu Julijanu Vaivodu. Seminārista gaitas viņš uzsāka Rīgas Garīgajā seminārā 1958. gadā. Tika iesaukts dienēt padomju armijā aiz Baikāla ezera. Viņam jaunībā bija zināmas problēmas ar plaušām, un čekisti viņu apzināti aizsūtīja dienēt tik tālu, domādami, ka tā vide slikti ietekmēs viņa veselību. Bet notika otrādi, kad tieši Baikāla vides klimats veicināja viņa plaušu izdziedināšanu. Dievs vienmēr var pavērst ļaunumu par labumu, ja tikai cilvēks uzticas Viņam. Bet ticības un paļāvības uz Kunga palīdzību topošajam priesterim nekad netrūka. Kungs ļāva savam izvēlētajam kalpam sasniegt Priesterības mērķi pēc atgriešanās no padomju armijas un ar lielu prieku nosvinēt savu Pirmo sv. Misi – Primīciju 26.06.1966. dzimtajā Indricas nelielajā baznīciņā Daugavas gleznainajā krastā, kas ir viena no senākajām jezuītu celtajām koka baznīcām Latgalē. Šajā Primīcijā piedalījās veseli 17 priesteri un ļoti liels ticīgo skaits, kuri stāvēja arī ārā aiz mazā dievnama. Es nevaru būt drošs, bet man nav zināmi citi priesteri, kuri būtu nākuši no Indricas draudzes. Tāpēc pr. Olehno varētu būt arī vienīgais man zināmais šīs draudzes primiciants.
Pirmais kalpošanas gads vikāra amatā viņam bija Krāslavas draudzē. Tad nepilnus divus gadus viņš bija vikārs Rēzeknes Jēzus Sirds draudzē, apkalpojot paralēli arī Dukstigalu. No 1969. gada līdz 1973. gadam viņš bija iecelts par Riebiņu draudzes prāvestu, paralēli palīdzot Preiļu draudzē kā vikārs. Bet no 1973.-1984. gadam pr. Arnolds kalpoja jau minētajā Piedrujas draudzē, būdams paralēli arī Indras jeb Baļbinovas draudzes gans kopš 1980. gada. Domāju, ka tieši Piedrujas draudze priesterim Arnoldam palika vismīļākā piemiņā viņa priesteriskajā kalpošanā, kur viņš jutās ļoti laimīgs. Līdz pat šim viņa kalpošanas laiku kā visražīgāko piemin arī paši Piedrujas draudzes locekļi. Un arī es gribu piebilst, ka pr. Olehno ir manas bērnības priesteris un labā gana piemērs, kas noteikti zināmā mērā iespaidoja manu vēlmi kļūt par dedzīgu priesteri toreiz. Pēc Piedrujas zelta laikiem viņu nozīmēja par Latgales lielākās draudzes, proti, Daugavpils Jaunavas Marijas draudzes, prāvestu, kur viņš nokalpoja tikai nepilnu pusotru gadu no 1984.-1985. Tomēr viņa “laucinieka” gars ilgojās pēc mierīgākas lauku vides, un pr. Arnoldu aizsūtīja kalpot kā prāvestu Elernas, Jaunbornes un Varnaviču draudzēs. Pēc Grīvas dekāna Staņislava Zdanovska nāves 1993. gadā priesteris Olehno sāka apkalpot arī Grīvas draudzi, bet 1994. gadā kļuva par tās oficiālo prāvestu līdz 2018. gada decembrim.
Vēl gribētu atzīmēt aizgājēja pr. Arnolda garīgo mantojumu. Kā jau minēju, viņam piemita spēja ar savu personību pievilkt tuvāk Kristum un Baznīcai draudzēs bērnus un jauniešus. Un arī viņa īsajā kalpošanas laikā Daugavpilī viņš iekvēlināja priesteriskā aicinājuma kvēli sešu ministrantu sirdīs, kuri vēlāk kļuva par priesteriem, iedvesmoti caur sava prāvesta personīgo dzīves un kalpošanas piemēru. Kopā ar apmēram 50 priesteriem un Jelgavas diecēzes bīskapiem Eduardu Pavlovski un emeritēto bīskapu Antonu Justu, kurš godalgoja pr. Olehno ar Romas piešķirto monsinjora titulu, šie prāvesta garīgie audzēkņi – priesteri piedalījās viņa Priesterības zelta jubilejā 23.05.2016., teikdami siltus pateicības vārdus par aicinājuma iedīgli, ko bija no viņa saņēmuši bērnībā un jaunekļu gados. Arī es piedalījos tajās svinībās, kas bija ļoti skaistas Grīvas draudzē.
Šodien šī draudze sēro par savu ilggadējo labo ganu un lūdzas par viņa dvēseli. Aicinu arī jūs, dārgie Vatikāna Radio klausītāji, sirsnīgi aizlūgt par Dieva mierā aizgājušo Kunga uzticīgo kalpu.
Viņa mirstīgās atliekas tiks atvestas uz Grīvas dievnamu jau svētdien, 9.03., kur no pl. 13:00 ticīgie varēs no viņa atvadīties, vienojoties arī sv. Misē pl. 18:00. Bet pirmdien, 10.03., monsinjors Olehno tiks apglabāts Grīvas baznīcas dārzā pēc svinīgās bēru sv. Mises pl. 12:00, ko ievadīs psalmu dziedājumi “Eksekvijas” pl. 11:15.
Lai žēlsirdīgais Pestītājs, kuram pr. Arnolds kalpoja ar visu sirdi un dvēseli, piedod savam kalpam visas laicīgās nepilnības un grēkus, dāvādams viņam iepriecinājumu ņemt dalību mūžīgajā Lieldienu prieka Euharistijā debesu priesteru saimē!
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Foto no pr. Arnolda Olehno Priesterības 50 gadu jubilejas 23.05.2016. Grīvas dievnamā
