18. novembris - mūsu mīļotās Dzimtenes un Latvijas Valsts

neatkarības proklamēšanas 106. Dzimšanas diena!!!

Ekumeniskais dievkalpojums luterāņu baznīcā pl. 15:00

Mūsu dievnamā sv. Mise tiks svinēta pl. 18:00 par Dzimteni un tās patriotiem.

Visi ir mīļi aicināti garīgi piedalīties!!!

Aicinām visus aizlūgt par savu Dzimteni, tās valdību, iedzīvotājiem – ikkatru, kurš dzīvo šajā zemē vai arī atrodas ārpus Latvijas, bet sirdī ir šeit!

Vienosimies kopīgā lūgšanā par Latviju!

        Katru rītu Latvijas TV un Radio modina savus pilsoņus ar Valsts himnas vārdiem: "Dievs, svētī Latviju!" Tā ir mūsu tautas lūgšana pēc Dieva svētības, kas tik ļoti ir nepieciešama ikvienam cilvēkam, jo bez Visaugstā palīdzības mēs neko daudz nespējam saviem spēkiem vien paveikt. Nevienai valstij nav tik izteikts lūgšanas motīvs tās himnā kā mums. Bet ar nožēlu ir jākonstatē, ka liela tautas daļa ir pārstājusi lūgt Kunga svētību savā dzīvē, bez ticības dziedot šo himnu kā parastu dzitesmu, līdz ar to profanējot tās sakrālo saturu. Nav brīnums, ka tik daudziem šī vajadzīgā Dieva svētība arī paiet garām, atstājot cilvēkus bez garīgās gaismas un veiksmes viņu laicīgajās vajadzībās. Darba elks pārvalda šodien Eiropu no savu pielūdzēju celtā lepnības troņa, liekot tiem smagi strādāt svētdienās un svētkos, vergot Naudas dieveklim. Šie divi elki regulē lielāku pasaules cilvēces daļu, kas ir sātana varā, jo pilda viņa "baušļus", atstājot novārtā un pārkāpjot īstā un vienīgā Dieva baušļus.

       Tauta, kas pārstāj lūgties un ticēt Dievam, pakāpeniski sevi iznīcina, jo tā ir neaizsargāta no Ļaunā gara uzbrukumiem, kas agrāk vai vēlāk novedīs pie morālā pagrimuma un cilvēku jebkādas labklājības sabrukuma, tāpēc ka sātana piedāvātajai stratēģijai nekad nav ilgtermiņa projektu, tikai īstermiņa varianti, kuru galarezultāts vienmēr ir zināms un nemainīgs - bojāeja. Acīmredzot mūsu tautas pirmie vadoņi atrada pareizu risinājumu, izvēloties seno Baznīcas tēvu principu "Ora et labora!" - "Lūdzies un strādā!". Viņi ieaudzināja mūsu tautiešu sirdīs patiesus darba un Dieva mīlestības principus, pēc kuriem tauta vadījās gadu desmitiem tās ilgajā pastāvēšanā, kamēr jaunie bezdievības laiki sagrāva tos, ieviešot ateisma un mūsdienu visautļautības un bezatbildības sistēmu. Reti kurš šodien aizdomājas par mūsu himnas vārda "svētī" dziļo teoloģisko nozīmi, jo šī vārda būtība izsaka vēlmi, lai Dievs darītu mūsu tautu par svētu, Viņam patīkamu un mīļu tautu, kuru Radītājs ir sev izvēlējies kā kādreiz izvēlēto ebreju tautu, no kuras nāca Pestītājs, kuru Viņa tauta nepieņēma un nogalināja. Arī mūsu tauta šodien masveidā nogalina Dievu caur daudzajiem abortiem, neticību, nešķīstību, laulības pārkāpšanu un modi dzīvot ārlaulības smagajā grēkā. Grēks atkal ir kļuvis par "normu" pat daudziem kristiešiem, kuri ir atkāpušies no Dieva likumiem un pakļaujas paterētāju sabiedrības likumiem, kas ir tendēti tikai uz peļņu un materiālo labumu ieguvi, izslēdzot garīgās un mūžīgās vērtības. Eiropas Savienības modernie līderi aiz demokrātijas maskas uzspiež antikristīgo diktatūru, kas pēc savas būtības ir ateisma režīma turpinājums jaunā redakcijā... Bet bez kristīgiem pamatiem sabruks arī valstu ekonomika, ja tā nebalstīsies uz taisnības un godīguma principiem. Aktuāli esošā ekonomiskā krīze tam ir labs pierādījums, taču vēl nav zināmas šīs krīzes jaunas fāzes un sekas, ko tā var nest, ja tautas neatgriezīsies no bezdievības, neticības un garīgās vienaldzības grēkiem.

          Mūsdienu jaunai paaudzei ir raksturīga arī vienaldzība par savas tautas nākotni. Ir zudis patriotisma gars ļoti daudzu tautieši sirdīs, kuri pat zaimo savu dzimteni, spļauj tai virsū, apvaino par materiālo postu, bet paši nemaz nevēlas neko darīt, lai reāli kaut ko labotu šajā tiešām drūmajā situācijā. Bēgšana uz ārzemēm lielām tautas masām šķiet vienīgais atrisinājums, lai spētu eksistēt, vergojot ārzemju fermās un mazgājot svešiem kungiem grīdas kā kādreiz mūsu senči vācu kungiem. Tas nav normāli, kad nav iespējams atrast darbu savā zemē, kur ir tik daudz darāmā, bet neviens par to negrib godīgi maksāt to, kas pienāktos par padarīto darbu. Tas ir drausmīgi, kad ir jāatstāj tēva mājas, kuras ar lielu mīlestību kādreiz tika celtas nākamajām paaudzēm, un jādodas mitināties karavanās, vagoniņos vai mazajā īrētajā istabiņā Anglijā, Īrijā un citur, lai varētu kaut ko nopelnīt parādu apmaksai par Latvijā apmaksāt nespējamo dzīvokli un komunāliem maksājumiem, kas sasniedz fantastiskus cīparus. Jā, visi saprotam, ka tas nav normāli un liecina tikai par to, ka valstī tiek pārkāptas cilvēku tiesības uz normālu un laimīgu dzīvi. Valdības vaina? - tas jau būtu kā parasti pirmais arguments, bet ne vienīgais daudzu tādu objektīvu iemeslu jūrā. Šķiet, ka tik liela nestabilitāte kā Latvijas valdībā reti kur novērojama pasaulē, kad gandrīz pēc katriem 2 gadiem jau atkal nonākam līdz neuzticības izteikšanai valdošajam valsts aparātam un tā nomaiņai... Bet pozitīvu pārmaiņu nav, un jājautā - kāpēc? Ja nevar atrast risinājumu laicīgajos jautājumos, tad rodas nopietns jautājums par garīgo bāzi, kas ir ikvienas materiālās labklājības pamats. Ja šis pamats ir vājš vai tā vispār nav, tad arī nav jābrīnās, ka visu, ko cels uz šāda pamata, viegli varēs sagraut sociālās grēka struktūras. Ir jāatgriežas pie Latvijas Valsts pirmatnējiem principiem izveidot harmoniju starp garīgo un materiālo pusi. Kārlis Ulmanis, starp citu, būdams pārliecināts luterānis, ļoti rūpējās toreiz par jaunu dievnamu celšanu daudzos Latvijas apgabalos, lai veicinātu garīguma uzplaukumu valstī, lai nostiprinātu garīgo bāzi. Bet paralēli viņš arī pacēla augstā līmenī Latvijas lauksaimniecību, uz kuras augļu sakrātā zelta mēs vēl šodien turamies agonijā ievestajā ekonomikā. Diemžēl daudzas valstis patreiz tik pat skaudri pārdzīvo šo ekonomisko krīzi, ko palielina imigrantu milzīgais pieplūdums, tāpēc emigrācija nedos pozitīvu atrisinājumu, jo vienreiz arī tajās valstīs, kur ekonomika pagaidām vēl ir kaut cik ciešamā stāvoklī, būs jūtama darba krīze. Vienreiz tas krējuma pods būs izlaizīts, kā Īrijā, un tad arī tajās valstīs sāksies grūtie laiki, kā reiz ebreju tautai Ēģiptē, uz kurieni tauta izceļoja brīvprātīgi, dzenoties pēc maizes un bagātībām. Vecās Derības tauta toreiz aizmirsa par savu Apsolīto zemi, no kuras izceļoja, bet beigās tomēr tai nācās lūgt Dievu izvest to no verdzības gūsta ēģiptē un atvest to atpakaļ uz vēsturisko dzimteni. Vēsture bieži atkārtojas, taču cilvēce maz no tās mācās un labprātīgi atkārto vecos grēkus. Vai pienāks tādi laiki, kad arī visā pasaulē izkaisītie latvieši sāks atgriezties savā Dzimtenē, lai restaurētu savu zemi, sabiedrību, savus mājokļus, lai kļūtu atkal par savu tautu savās mājās? Iespējams, ka pienāks, bet noteikti liela daļa tā arī nekad vairs neredzēs skaistās Latvijas pļavas ar zilām rudzupuķēm, nepeldēsies Latgales zilajos ezeros, nedzirdēs cīruļa saules dziesmas un dzeguzes kūkošanu, nevarēs ieelpot svaigi nopļautā siena smaržu. To visu aizvietos smaigais darbs svešatnē.

           Dievs mums ir devis šo brīnišķīgi skaisto zemīti Baltijas jūras krastā, līdzīgi kā Abrahamam deva Kanaānas zemi Vidusjūras baseinā. Mums ir jāsargā un jāmīl sava zeme, par kuru tik daudzi ir atdevuši savas dzīvības, lai to darītu brīvu no svešām varām un varētu laimīgi dzīvot mierā un pārticībā. Esam atguvuši ilgi gaidīto brīvību, taču tagad to atkal zaudējam, jo neesam pareizi to novērtējuši un pateikušies Radītājam par to, kas mums tika dots. Gribas aicināt būt vairāk pozitīviem un optimistiski noskaņotiem par savas tautas nākotni, kas pagaidām ir mūsu pašu rokās. Nav jāgaida, kad atnāks svešinieki un ievedīs kārtību mūsu zemē, tā ir jāsakārto mums pašiem. Bija daudz grūtāki laiki, pēckara gadi, lielu pārbaudījumu un nabadzības visās jomās laiki. Tomēr ar cerību un ticību sirdīs tauta pārvarēja visas grūtības un atdzima. Vai tad tiešām šoreiz neizturēs??? Gribās ļoti ticēt un vēlēt, lai tauta izturētu un atdzimtu. Bet ar vienu gribēšanu un vēlējumiem ir par maz. Vajadzīga konstruktīva darbība un neatlaidīga rīcība, nevis tukšu solījumu kulšana. Baznīca lūdzas par mūsu tautu, zemi, Valsti, pilsoņiem, valdību, lai Svētais Gars apskaidrotu Valsts vadītāju prātus un sirdis, ka tie spētu atrast pareizus risinājumus un nebaidītos īstenot tos praksē. Arī 18. novembrī kristīgo kofesiju vadītāji vienosies ekumeniskajā lūgšanā par mūsu tautu, parādot, ka tikai vienotībā ir mūsu spēks un paļāvībā uz Dievu ir mūsu izeja no strupceļa. Lai visas amatpersonas un visi labas gribas cilvēki, kuri apdzīvo Latviju, atver savas sirdis Valsts himnas dziedāšanas laikā un ielaiž tajās ticību Tam, kuru piesauc, lūdzot patiesi Dieva svētību sev, ikvienam Latvijas iedzīvotājam un visai tautai. Tad notiks pirmais brīnums, ja ticības sēkliņa uzdīgs korumpētajās sirdīs, attīrot tās no daudziem grēkiem, kas neļauj cilvēkam būt godīgam, patiesam, brīvam un laimīgam. Kalposim Patiesībai, un Patiesība darīs mūs brīvus!

Sirsnīgi apsveicu visus tautiešus gan mīļajā Tēvzemē, gan Īrijā, Anglijā, Vācijā, Itālijā, Francijā, Kanādā, Amerikā, Austrālijā un visās pasaules malās, kur vēl brīžiem ieskanas latvju valoda un dziesmas, mūsu Valsts proklamēšanas 106. gadadienā! Lai Dievs patiešām svētī Latviju un visus mūs!!!

priesteris Andris Solims,

Lielvārde, Latvija

Mūžībā ir aizsaukti divi Ukrainas garīdznieki - bijušie Rīgas Garīgā semināra audzēkņi

     Laikam tā jau sanāk, ka man visbiežāk ir jāpadalās ar jums par kādām sēru vēstīm attiecībā uz to garīdznieku nāvi, kuri mācījās Rīgas Garīgajā seminārā. Tad arī šoreiz saņēmu divas sēru ziņas, ka 12.11.2024. pēc smagas slimības Ukrainā Vinņicas slimnīcā mūžībā ir devies emeritētais Odesas-Simferopoles bīskaps Broņislavs Bernackis, kurš 30.09.2024. nosvinēja savu 80 gadu jubileju.

   Viņš bija dzimis Murafas ciemā, Vinņicas apgabalā, Ukrainā 30.09.1944. Ar lielām grūtībām komunisma režīma dēļ iestājās Rīgas Garīgajā seminārā un 28.05.1972. caur bīskapu Juliānu Vaivodu tika iesvētīts par priesteri Rīgas sv. Jēkaba katedrālē. Strādāja vairākās draudzēs Ukrainā. Kad 2002. gadā tika nodibināta jaunā Odesas-Simferopoles diecēze, pr. Broņislavu Bernacki 04.07.2002. Kameņec-Podoļskas katedrālē konsekrēja par jaundibinātās diecēzes pirmo ordināriju jeb valdošo bīskapu, kuru šajā amatā 18.02.2020. nomainīja bīskaps Staņislavs Širokoradzjuks, kurš arī ir Rīgas Garīgā semināra audzēknis. Divus gadus bīskaps Bernackis bija arī Ukrainas Romas katoļu bīskapu konferences priekšsēdētājs no 2018. līdz 2020. gadam. Kā priesteris viņš nokalpoja Ukrainas baznīcā 52 gadus un kā bīskaps – 22 gadus, pavadot pēdējos pensijas gadus savā dzimtajā Murafas draudzē, kur arī tiks apglabāts ciema kapos 19.11.2024. Pirms tam no mirušā bīskapa Bernacka 16.11.2024. atvadīsies Odesas-Simferopoles katedrālē, kur viņa mirstīgās atliekas tiks atvestas, un tad tās tiks pārvestas uz Bar pilsētu Viņņicas apgabalā, kur kā priesteris viņš bija nokalpojis 20 gadus, lai ticīgie 17.11. varētu atvadīties no sava mīļotā gana. Līdz beidzot 19.11. būs svinīgā bēru sv. Mise Murafas Dievmātes Bezvainīgās ieņemšanas baznīcā un apglabāšana pēc nelaiķa vēlmes dzimtajos ciema kapos.

    Tāds garš pirmsbēru ceļojums paredzēts mirušajam bīskapam Broņislavam Bernackim, kuru pieminēsim arī mūsu lūgšanās kā mūsu Rīgas Garīgā semināra audzēkni. Lai Kungs iepriecina viņa dvēseli svētīgo bīskapu saimē debesīs!

     Otru sēru vēsti saņēmu no Ukrainas priesteriem 14.11.2024., ka Radītājs pl. 1:18 Ļubļinas (Polijā) slimnīcā pēc pusotra gada smagās plaušu vēža slimības ir aizsaucis pie sevis mūžībā mūsu laiku Rīgas Garīgā semināra audzēkni mariāņu tēvu Antoniju Rudij, kuram tieši pēc 2 nedēļām būtu apritējuši tikai 57 gadi. Ar viņu es mācījos kopā RGS, bet viņš bija divus kursus jaunāks par mani.

    Pr. Antonijs ir dzimis 28.11.1967. Hmeļņickas pilsētā Ukrainā. Pēc dienesta padomju armijā sajuta aicinājumu uz Priesterību un 1988. gadā iestājās RGS, kad jau vairs nebija aizliegumu no komunistu režīma. Tajā gadā mūsu RGS tika uzņemti veseli 37 audzēkņi, kas bija pirmā brīvā uzņemšana bez čeķistu līdz tam stingrajiem ierobežojumiem studentiem no citām PSRS republikām. Tajā gadā mēs sākām būvēt semināra jauno korpusu, jo lielais semināristu skaits, kas 1989. gadā sasniedza 109 studentus, nevarēja vairs ietilpt vecajā nelielajā semināra korpusā ar nedaudzām istabām, kur lielākajā 12. dormitorijā mēs dzīvojām 21 audzēknis. Es biju vienu gadu, kad iestājās studēt nelaiķis Antonijs, tajā istabā par vecāko. Atceros, kā man vajadzēja bieži cīnīties, lai piespiestu 1. kursa audzēkņus, tajā skaitā arī Antoniju, kārtīgi izmazgāt istabas grīdu arī zem gultām, kuras bija bieži blīvi saliktas, tādēļ tās vajadzēja cilāt un pārlikt mazgāšanas laikā. Tad neiztrūka bez neapmierinātībām no audzēkņu puses pret mani kā istabas vecāko. Tādi bija laiki toreiz seminārā, kur lielāko laiku mēs bijām spiesti pavadīt kā bezalgas darbaspēks, būvējot jauno semināra korpusu, kas tagad praktiski ir tukšs. Bet visi mēs bijām ļoti draudzīgi, kaut arī pārstāvējām 9 bijušās PSRS republikas ar dažādām kultūru un valodu atšķirībām. Tāpēc sarunu un lekciju valoda toreiz bija krievu valoda. Taču tas nebija šķērslis mūsu draudzībai, jo visiem bija tikai viens mērķis – kļūt par Kristus kalpiem.

    Kad mainījās RGS vadība no atbraukušajiem latviešu ārzemniekiem, tad šim vislielākajam kursam, kurš visvairāk tika nodarbināts pie semināra jaunbūves, bija jāatstāj viņu mīļo Alma Mater RGS un jādodas pabeigt studijas Polijā vai citos garīgajos semināros. Tas skāra arī audzēkni Antoniju, kurš vēl RGS studiju gados iestājās tēvu mariāņu kongregācijā, salikdams mūža solījumus 27.08.1993. Divus gadus viņš varēja studēt Ļubļinas Katoļu Universitātē, ko vada tēvi mariāņi, un saņēma Teoloģijas maģistra diplomu. Par priesteri Antonijs Rudij tika iesvētīts 11.06.1994. Kameņec-Podoļskas katedrālē caur bīskapu Janu Oļšaņski. Pēc tam jaunais priesteris strādāja Ukrainas draudzēs Gorodok, Poltāvā, Berdičevā, Harkovā, Moģiļevā-Podoļskā un dzimtajā Hmeļņickā. Studēja arī psiholoģijas fakultātē, kad strādāja Harkovā. Pēc savas dabas viņš bija mierīgs un lādzīgs cilvēks. Ticīgie viņu pieminēs kā labu, dievbijīgu un principiālu garīdznieku. Viņa bēru datums būs 20.11.2024., kad viņa mirstīgās atliekas tiks pārvestas no Polijas uz dzimto Hmeļņicku, kur tās arī tiks apglabātas netālajos Grečanos blakus dievnamam, jo nelaiķa priestera Antonija bērnībā tur bija vienīgā tajā apgabalā darbojošās katoļu baznīca, uz kuru viņš ar ģimeni regulāri brauca lūgties. 

    Aizlūgsim, draugi, arī par šo jauno priesteri, kurš nokalpoja Kunga druvā 30 gadus, lai Labais Pestītājs ļauj viņam priecāties mūžīgajā Euharistijā debesu priesteru plašajā saimē!

Lielvārdes prāvests Andris Solims

1. novembrī - Visu Svēto svētkos

     Karojošā jeb ceļojošā Baznīca virs zemes sveic Triumfējošo Baznīcu debesīs, kur Dieva godībā jau ir ienākuši tie mūsu brāļi un māsas, kuri šeit ir dzīvojuši pašaizliedzīgu ticības dzīvi, mīlot Dievu un tuvākos, ko apliecināja ar saviem tikumiem varonīgā pakāpē. Tās dvēseles, kuras neatrodas šķīstītavā vai ir jau no tās izgājušas, skata Dieva godību debesīs, atrodoties mūžīgi Viņa klātbūtnē. Tādas dvēseles ir svētlaimīgas, jo ir sasniegušas savu augstāko mērķi - mīlestības vienotību ar savu Radītāju, un mēs godinām viņas kā mūsu Svētos Aizbildņus pie Dieva, īzlūdzoties caur viņu aizbildniecību no Kunga mums vajadzīgo pārdabisko palīdzību jeb Dieva žēlastību. Viņu lūgšana debesīs ir stiprāka par mūsu vājajām lūgsnām, tāpēc ticīgie piesauc Svēto palīdzību savās lūgšanās virs zemes. Katram pie Kristības tiek dots kāda Svētā Aizbildņa vārds, lai šis svētais būtu mūsu garīgās dzīves paraugs un aizstāvis, līdzīgi kā mūsu sargeņģelis, kurš ir dots kopš mūsu ieņemšanas brīža.

      Visu Svēto dienā Baznīca lūdzas par visiem kristiešiem, lai tie vairāk tiektos pēc tā svētuma ideāla, uz kuru mūs visus ir aicinājis Jēzus Kristus: "Esiet svēti, kā mans Tēvs ir svēts". Arī mūsu dzīves galamērķis ir nonākt Svēto sadraudzībā debesīs, lai slavētu Dievu uz mūžiem.

      Visu Svēto svētkos visiem katoļticīgajiem ir obligāts pienākums piedalīties sv. Misē.

2. novembrī - Dvēseļu dienā

       Baznīca intensīvi lūdzas par visiem ticīgiem mirušajiem. To cilvēku dvēseles, kuri virs zemes veda ļoti paviršu ticības dzīvi, reti praktizējot savu ticību un slikti pildot savus kristiešu pienākumus, pēc nāves nonāk šķīstītavā jeb veido Cietošo Baznīcu, kur Dievam vien zināmu laiku pavadīs ciešanās, kamēr būs gandarījušas dievišķai taisnībai.         Atbalstīsim ar mūsu dedzīgām lūgšanām un upurīšiem mīļos aizgājējus, kuri cieš šķīstītavā, lai no tās viņi ātrāk pievienotos Triumfējošai Baznīcai debesīs! Vislabākais garīgais atbalsts dvēselītēm būs ne jau vien svecītes aizdedzināšana uz kapa, bet gan grēksūdze, svētā mise un komūnija nodomā par mirušajiem, ko ticīgie tiek aicināti upurēt par saviem un visiem ticīgiem mirušajiem. Priesteriem šajā dienā ir atļauts celebrēt pat veselas 3 svētās mises par mirušajiem, jo tā ir liela lūgšanu diena, kad mēs palīdzam dvēselītēm viņu ciešanās šķīstītavā un tuvinām viņu ienākšanas mirkli debesīs. Svētīga ir lieta lūgties par mirušajiem, jo paši viņi sev vairs neko nevar palīdzēt pēc nāves, kad ir noslēdzies žēlastības laiks virs zemes. Caur lūgšanām dzīvie vienmēr būs vienoti ar saviem aizgājējiem, jo tā ir mīlestības saite, kas nekad nepārtrūkst. Katra sirsnīga lūgšana par mirušajiem ir kā maza vēstulīte vai banderole dvēselītēm šķīstītavā, ko tie ļoti gaida kā palīdzību no mums, līdzīgi cietumniekiem ieslodzījumā. Iepriecināsim mūsu mīļotos cilvēkus šajā smagajā pēcnāves starpposmā, lai tad, kad viņi jau ieies Kunga godībā debesīs, tie spētu palīdzēt mums dzīvajiem šeit virs zemes izcīnīt labu dzīves cīņu un uzvarēt pasaules ļaunumu, kas mums ir visapkārt. Mirušie parādā nepaliks!

Uzmanību!!!

          Tagad ir iespēja sekot mūsu draudzes dievkalpojumu tiešraidēm Facebook vietnē: https://www.facebook.com/lielvardesbaznica Sekojiet ierakstiem tur izvietotajā mūsu draudzes mājaslapā "Lielvārdes sv. Krusta Paaugstināšanas Romas katoļu baznīca". Ir izveidota arī mūsu draudzes lūgšanu atbalsta grupa "Lielvārdes draugi", kurā var pierakstīties tie, kuriem interesē saņemt kādus paziņojumus par mūsu draudzes dievkalpojumu tiešraižu laikiem un datumiem.

          Aicinu visus izmantot šo vienreizējo iespēju turpināt lūgties ar mums attālināti un paziņot par to arī citiem draudzes locekļiem vai draugiem. Jūsu mīļotais dievnams ļoti skumst pēc saviem dievlūdzējiem un gaida jūs visus ātrāk atpakaļ, tiklīdz pāries jūsu pārbaudījumu un ciešanu laiks, kas neļauj jums piedalīties mūsu dievkalpojumos klātienē. Lūgsimies vienoti kopā ar Radio Maria vai Latgales radio un Facebook starpniecību! Izmantosim šo tehnikas sasniegumu dāvanu kristiešiem, lai šie virtuālie dievkalpojumi ienāktu jūsu mājokļos, kuri tādā veidā atkal kļūtu par "mājas baznīcu", kā tas bija pirmajos kristietības gadsimtos.

           Novēlu jums visiem, mani mīļie, pārvarēt visas bailes no vīrusa briesmām un "nevarēšanas un aizņemtības" aizbildinājumiem, lai jūs nāktu uz savu draudzes dievnamu lūgties kā priecīgi Dieva bērni. Dievs jūs mīl!!! Turaties un sirsnīgi lūdzaties - lūgšana ir stiprs antivīruss pret ikvienu grēka vīrusu, arī pret šo koronavīrusu!

Jūsu draudzes gans pr. Andris Solims