Dieva Žēlsirdības svētki

2. Lieldienu svētdienā - Baltajā svētdienā - Baznīca svin Dieva Žēlsirdības svētkus, kurus ieviesa pāvests sv. Jānis Pāvils II 30.04.2000.

      Šos svētkus liturģiskajā kalendārā kā pirmais ierakstīja kard. Francišeks Maharskis (Franciszek Macharski) Krakovas arhidiecēzei (1985. gadā), vēlāk daži Polijas bīskapi tos ieviesa savās diecēzēs. Pēc Polijas Episkopāta lūguma Svētais Tēvs Jānis Pāvils II 1995. gadā šos svētkus ieviesa visās Polijas diecēzēs. Māsas Faustīnes kanonizācijas dienā, 2000. gada 30. aprīlī, pāvests šos svētkus pasludināja visai Baznīcai. Svētku dibināšanas ierosme nāca no Jēzus vēlmes, kuru atklāja Māsa Faustīne. Kungs Jēzus viņai teica: "Es vēlos, lai pirmā svētdiena pēc Lieldienām būtu Žēlsirdības svētki (D.{= m. Faustīnes Dienasgrāmata} 299). Es vēlos, lai Žēlsirdības svētki būtu [...] patvērums visām dvēselēm, bet sevišķi nabaga grēciniekiem. Šajā dienā ir atvērtas Manas žēlsirdības dzīles, Es izleju veselu žēlastību jūru uz dvēselēm, kuras tuvosies Manas žēlsirdības avotam. Dvēsele, kas ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu. Šajā dienā ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības" (D. 699). Daudzās atklāsmēs Kungs Jēzus noteica ne tikai svētku vietu Baznīcas liturģiskajā kalendārā, bet arī to dibināšanas cēloni un mērķi, sagatavošanās un svinēšanas veidu, kā arī lielus apsolījumus. Vislielākais no tiem ir 'vainu un sodu pilnīgas atlaišanas' žēlastība, kas saistās ar sv. Komūnijas pieņemšanu šajā dienā pēc labas grēksūdzes (bez piesaistīšanās pie vismazākā grēka), Dieva žēlsirdības godināšanas garā, jeb paļāvības uz Dievu un aktīvas tuvākmīlestības nostājā. Tā ir - kā skaidro pr. prof. Ignācijs Ružickis (Ignacy Różycki) - lielāka žēlastība nekā pilnas atlaidas. [Pilnās atlaidas] ir tikai laicīgā soda par izdarītiem grēkiem atlaišana, bet nekad nav pašu vainu atlaišana. Šī īpašā žēlastība būtībā ir lielāka par sešu sakramentu žēlastībām, izņemot kristības sakramentu: jo visu vainu un sodu atlaišana ir vienīgi svētās kristības sakramentāla žēlastība. Augšminētajos apsolījumos Kristus vainu un sodu atlaišanu saistīja ar svēto Komūniju, kas ir pieņemta Žēlsirdības svētkos, tātad, šajā nozīmē Kristus pacēla [šo sv. Komūniju] līdz „otrās kristības” līmenim. Sagatavošanās šiem svētkiem ir novenna: 9 dienas, sākot no Lielās Piektdienas, ir jālūdzas Dieva žēlsirdības kronītis. "Manas Žēlsirdības svētki izgāja no Manas dziļākās būtības, lai iepriecinātu visu pasauli" (D. 1517) - Kungs Jēzus teica Māsai Faustīnei.

        Žēlsirdības svētki ir visnozīmīgākie no visām Dieva žēlsirdības kulta formām apsolījumu lieluma un to vietas Baznīcas liturģijā dēļ. Pirmo reizi par vēlmi dibināt šos svētkus Kungs Jēzus runāja Plockā (Płock), kad atklāja savu gribu, lai tiktu uzgleznota svētbilde: "Es vēlos" - [Jēzus] teica Māsai Faustīnei 1931.gada februārī -, "lai būtu Žēlsirdības svētki. Es gribu, lai šī svētbilde, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi pasvētīta pirmajā svētdienā pēc Lieldienām; šai svētdienai ir jākļūst par Žēlsirdības svētkiem" (D. 49). Nākamajos gados Kungs Jēzus atgādināja par šo lietu vairākās atklāsmēs, kurās ne tikai noteica šo svētku vietu liturģiskajā kalendārā, bet arī sniedza to dibināšanas iemeslu, sagatavošanās un svinēšanas veidu, kā arī ar tiem saistītās žēlastības.

       Pirmās svētdienas pēc Lieldienām izvēle nav nejauša - šajā dienā noslēdzas Kunga Augšāmcelšanās oktāva, vainagojot Kristus Lieldienu noslēpuma svinības. Šis laiks Baznīcas liturģijā, skaidrāk nekā citi laiki, atklāj Dieva žēlsirdības noslēpumu, kura vispilnīgāk tika atklāta Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās. Dieva žēlsirdības svētku iedibināšana līdzās Kristus ciešanu un augšāmcelšanās liturģijai pasvītro izdzīvotā ticības noslēpuma avotu un pamatojumu. Protams, tā ir Dieva žēlsirdība. Citiem vārdiem sakot, nebūtu atpirkšanas darba, ja nebūtu Dieva žēlsirdības. Šo saistību pamanīja māsa Faustīne, savā Dienasgrāmatā ierakstot: "Es redzu, ka atpirkšanas darbs ir saistīts ar žēlsirdības darbu, ko Kungs pieprasa" (D. 89).

       Kā tiek pamatota jaunu svētku ieviešana Baznīcas liturģiskajā kalendārā? Lūk, ko saka Jēzus: "Dvēseles iet bojā, neskatoties uz Manām rūgtajām ciešanām. Dodu viņām pēdējo glābšanas iespēju, Manas Žēlsirdības Svētkus. Ja tās nepielūgs manu Žēlsirdību, pazudīs uz mūžiem" (D. 965). Pēdējā glābšanas iespēja ir patveršanās Dieva žēlsirdībā. Taču, lai to izmantotu, ir jāzina, ka tā ir, ir jāiepazīst Dievs Viņa žēlsirdības noslēpumā un ar paļāvību jāvēršas pie Viņa. Šo iepazīšanu sekmē atsevišķu svētku iedibināšana, kuri vērš īpašu uzmanību uz šo Dieva īpašību.

        Šiem svētkiem gatavojamies ar novennu - sākot ar Lielo Piektdienu deviņas dienas lūdzamies Dieva žēlsirdības kronīti. Šajā novennā Kungs Jēzus apsolīja: "Es došu dvēselēm visādas žēlastības" (D. 796). Izplatīta ir arī sv. māsas Faustīnes Dienasgrāmatā ierakstītā novenna uz Dieva žēlsirdību, kuru lūdzoties, katru dienu mēs atvedam pie Dieva citu dvēseļu grupu. Šo novennu var skaitīt aiz dievbijības, bet ar to nevar aprobežoties, jo Kungs Jēzus vēlas, lai pirms svētkiem būtu Dieva žēlsirdības kronīša novenna.

          Svētku dienā (pirmajā svētdienā pēc Lieldienām) svinīgi jāpasvētī un publiski jāgodina Žēlsirdības svētbilde, bet priesteriem sprediķos jāstāsta par Dieva žēlsirdību un jāmodina dvēselēs paļāvība. Ticīgajiem šī diena ir jāizdzīvo ar tīru sirdi, šīs godināšanas garā, [...] paļāvībā uz Kungu Dievu un esot žēlsirdīgiem pret tuvākajiem. Pirmā svētdiena pēc Lieldienām ir Žēlsirdības svētki, bet jābūt arī darbībai. "Es pieprasu, lai caur šo svētku svinēšanu un šīs svētbildes godināšanu tiktu atdots gods Manai žēlsirdībai" (D. 742).

         Žēlsirdības svētki ir ne tikai Dieva žēlsirdības noslēpuma liela godināšanas diena, bet arī milzīgas žēlastības diena, jo Kungs Jēzus ar to saistīja lielus apsolījumus. Vislielākais attiecas uz vainu un sodu pilnīgu atlaišanu: "Dvēsele, kas ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu" (D. 699). Šī žēlastība - skaidro pr. prof. I. Ružickis - ir lielāka nekā pilnas atlaidas. '[Pilnās atlaidas] ir tikai laicīgā soda par izdarītiem grēkiem atlaišana, bet nekad nav pašu vainu atlaišana. Arī īpašā žēlastība būtībā ir lielāka par sešu sakramentu žēlastībām, izņemot kristības sakramentu: jo visu vainu un sodu atlaišana ir vienīgi svētās kristības sakramentālā žēlastība. Augšminētajos apsolījumos Kristus vainu un sodu atlaišanu saistīja ar svēto Komūniju, kas ir pieņemta Žēlsirdības svētkos. Tātad šajā nozīmē Kristus pacēla [šo sv. Komūniju] līdz „otrās kristības” līmenim. Ir skaidrs, ka Žēlsirdības svētkos pieņemtai sv. Komūnijai ir jābūt ne tikai cienīgai, bet arī jāizpilda Žēlsirdības godināšanas pamatnosacījumi, lai tiktu dota pilnīga vainu un sodu atlaišana. Šeit jāpaskaidro, ka grēksūdzei nav jābūt tikai pašos Žēlsirdības svētkos, to var to izdarīt arī iepriekš; ir svarīgi, lai dvēsele būtu tīra, bez piesaistīšanās pie jebkāda grēka. Nedrīkst arī aizmirst, ka šajos svētkos ir jācenšas dzīvot Dieva žēlsirdības godināšanas garā, tas ir, paļāvības uz Dievu un žēlsirdības pret tuvākajiem garā. Tikai tāda nostāja ļauj sagaidīt ar šo Dieva žēlsirdības kulta formu saistīto Kristus apsolījumu izpildīšanos.

          Kungs Jēzus teica, ka "šajā dienā ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības; lai neviena dvēsele nebaidās tuvoties Man, kaut tās grēki būtu kā purpurs" (D. 699). Šajā dienā visi cilvēki, pat tie, kuri iepriekš negodināja Dieva žēlsirdību un tikai tagad atgriežas, var piedalīties visās žēlastībās, kādas Kungs Jēzus šiem svētkiem ir sagatavojis. Viņa apsolījumi attiecas ne tikai uz pārdabiskām žēlastībām, bet arī uz laicīgiem labumiem, kuru apjoms nav ierobežots. Cilvēki, kuri paļaujas, var lūgt sev un citiem visu, ja tikai lūgšanas objekts ir saskaņā ar Dieva gribu, tas ir, labs priekš cilvēka viņa mūžības perspektīvā. Pestīšanai vajadzīgās žēlastības vienmēr saskan ar Dieva gribu, jo Dievs neko tā nevēlas, kā dvēseļu pestīšanu, par kurām Jēzus atdeva savu dzīvību. Tātad Žēlsirdības svētkos visas žēlastības un labumi ir pieejami visiem cilvēkiem un kopienām, ja tikai tos lūdz ar paļāvību.

         s. M. Elżbieta Siepak ZMBM

tulkoja t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap. un m. Biruta Krivteža

no: www.faustyna.pl

Kristus ir augšāmcēlies, Alleluja!

Vismīļie draugi, mani dārgie lielvārdieši!

         Visus no sirds gribu sveikt šajos gaišajos un līksmajos Dieva Dēla Augšāmcelšanās svētkos un novēlēt mums visiem reāli augšāmcelties no visiem kritieniem – gan garīgiem, gan ekonomiskiem, lai mēs spētu ātrāk iziet no vispārējās krīzes, kas ir pārņēmusi praktiski visu pasauli. Kristus atnāca pirms diviem gadu tūkstošiem uz šo grēka un nāves pārmainīto pasauli, lai to restaurētu un visai radībai atgrieztu tās sākotnējo veidolu. Viņš uzņēmās izlabot Ādama un Ievas pirmdzimtā grēka vainu, ko viņi atteicās pat atzīt Paradīzes dārzā, par ko arī saņēma Dieva sodu: zaudēja garīgo un materiālo labklājību un kļuva mirstīgi. Zemes paradīze jeb labklājības un pārpilnības stāvoklis izbeidzās priekš visiem cilvēkiem visās paaudzēs, taču mūsu Radītājs un Tēvs nevēlējās cilvēka nāvi un mūžīgās ciešanas ellē, ko bija jau radījis sātans. Tādēļ Dievs deva cilvēkam otru iespēju būt laimīgam debesu paradīzē, izlabodams viņa vietā pielaisto kļūdu un atjaunodams visai cilvēcei Dieva bērnu tiesības, kuras zaudējām caur pirmdzimto grēku. Neaizmirsīsim, ka šī grēka pamatā bija lepnība, kas ir visu grēku un netikumu māte un sakne.

        Pirmā cilvēka vēlme būt Dieva vietā nav mazinājusies arī mūsu modernisma laikmetā, kad cilvēks labprāt grib saraut visas attiecības un saistības ar savu Radītāju un ieņemt vietu Dieva tronī. Mīlestības harmonija tika izjaukta caur mūsu pirmvecākiem, bet Jēzus Kristus to restaurēja caur savas bezgalīgās Mīlestības Upuri, ko Viņš salika uz krusta Lielajā Piektdienā par visiem grēciniekiem visās paaudzēs. Te parādās Debesu Tēva neizmērojamā Žēlsirdība pret cilvēkiem, kuru atpestīšanas labā Viņš nesaudzēja pat savu Viendzimušo Dēlu, kurš pieņēma cilvēcisko dabu un cieta mūsu vietā krusta nāvi, vissmagāko ciešanu sodu tā laika romiešu sodu sistēmā. Būdams nevainīgs, Kristus nomira vainīgās cilvēces vietā, izlīdzinādams Ādama grēku un atgriezdams mums visiem tiesības Dievu atkal saukt par Tēvu. Vēl vairāk – dievišķais Glābējs sagrāva mūžīgās Nāves un elles varu, kas turēja savos grēka valgos visu cilvēci. Caur savu augšāmcelšanos Kristus atgrieza mums mūžīgās dzīves dāvanu, ka bijām zaudējuši. Kaut arī laicīgais sods – cilvēka miesas nāve – palika, tomēr tika nocelts mūžīgais sods – mūžīgā nāve. Kristus mirusī Miesa tika pārveidota Viņa augšāmcelšanās brīdī. Arī mūsu nākamās augšāmcelšanās brīdī Dievs mums dāvās jaunu miesu, kas būs pēc Kristus Augšāmcelšanās godības apstarotās Miesas parauga. Šo lielo noslēpumu cilvēciskais prāts nav spējīgs aptvert, tāpēc tas vienmēr paliks mūsu ticības pamatnoslēpums, ko tikai ticībā spējam pieņemt. Jāpiebilst, ka nedrīkst šo augšāmcelšanās noslēpumu jaukt ar iedomāto reinkarnācijas ideju, jo Dievs mūs katru ir radījis individuāli kā oriģinālo būtni, nevis kserokopiju. Un Jēzus ir izlējis savas Visdārgās Asinis par katru no mums, dāvājot arī personīgo atpestīšanu katram indivīdam, kurš to ir pieņēmis. Ja mēs ticam, ka Dievs mūs ir radījis no nekā, tad ticībā arī pieņemam, ka Viņš spēs Augšāmcelšanās brīdī jeb Pastarā dienā dāvāt jaunu miesu cilvēka dvēselei, kas ir nemirstīga. Svinot Kristus Augšāmcelšanās svētkus, kristieši svin reizē arī savas nākamās augšāmcelšanās svētkus, kurus gaida atnākam laiku beigās. Tas ir viens no šo vislielāko kristiešu ticības svētku – Lieldienu svinību objektiem.

         Bet ikgadēji Lieldienu svētkos ticīgie tiek aicināti ar prieku svinēt Kristus uzvaru pār nāvi un pāreju no Nāves un Dzīvību, kas notiek Pashas svētajā naktī. Baznīca, kas ir Kristus iemīļotā Līgava, Lieldienu naktī cieši vienojas un ir solidāra ar savu debesīgo Līgavaini – Kristu cīņā ar Sātanu un Nāvi un ļoti priecājas par Pestītāja lielo triumfu – Līgavaiņa spīdošo uzvaru pār mūžseno cilvēces un Dieva ienaidnieku – elli, grēku un nāvi. Visiem kristiešiem tie ir liela prieka un sirsnīgas pateicības Jēzum svētki, kuros viņi tiek aicināti neaizmirst Pestītāja milzīgo Mīlestības Upuri, ko Kristus veica cilvēces labā. Tādēļ būtu ļoti skumīgi, ja šie visnozīmīgākie ticības svētki ļoti daudziem kristiešiem aprobežotos tikai ar Lieldienu olu krāsošanu un „olu kaujām”, šūpolēm, ar laicīgām izpriecām pie dabas vai svētku galda, ieviešot pagāniskus un māņticības elementus tajos. Kristus Dzimšanas svētki un Adventa laiks ir jau pilnībā aprīti caur biznesu un peļņas darījumiem. Nedrīkstam upurēt šim dēmonam arī Dieva Dēla Augšāmcelšanās svētkus, tāpēc aicinu visus kristiešus un labas gribas cilvēkus tos svinēt kristīgā veidā kopā ar Baznīcu, piedaloties svinīgajos dievkalpojumos un pieņemot savās no grēkiem attīrītajās dvēselēs Pestītāju. Tad mūsu prieks būs līdzīgs Kristus mācekļu priekam. Tad varēsim arī cerēt saņemt Kunga svētību mūsu ģimenēm, darbiem, tautām, ja palīdzēsim uzturēt Kristus atjaunoto Mīlestības harmoniju pasaulē ar savu cēlo kristieša paraugu.

       Lai Kristus Uzvaras spēks dāvā izturību un drosmi visiem slimajiem, vecajiem, vientuļajiem un vājajiem tautiešiem nest savu ciešanu un slimību krustu uzticībā un paļāvībā uz Kungu! Lai mīlestība izspiež naidu ievainotajās sirdīs un dod spēkus piedot visiem pāridarītājiem! Bet visiem materiālajās grūtībās nonākušajiem un darbu zaudējušajiem gribu novēlēt nekrist izmisumā un bezcerībā – atdosim Jēzum visas mūsu laicīgās dzīves problēmas un stipri paļausimies lūgšanās uz Viņa atbildi! Dievs Jūs visus mīl – priecāsimies par to kā Viņa patiesie bērni un būsim uzticīgi Debesu Tēva gribas pildītāji virs zemes, tad arī mūsu prieks debesīs būs mūžīgo Lieldienu prieks!!! Lai Augšāmcelšanās Gaisma apstaro visu drūmo siržu tumsības un ļauj dvēselei priecāties Kristus mācekļu priekā par Pestītāja dāvāto mūžīgās dzīves dāvanu! Izturību visos dzīves pārbaudījumos un paļāvību uz Kungu visās grūtībās, vairojot savu ticību Lieldienu brīnumam! Saglabāsim savu kristīgo un latvisko identitāti, nezaudējot ticību arī savas tautas gaišākai nākotnei, kaut arī tik daudz tumšu mākoņu ir pie mūsu mīļās Dzimtenes debesīm patreiz. Tomēr vienreiz arī tur atspīdēs tautas augšāmcelšanās gaismas stars.

        Lai Kristus Pasha ienes mūsu sirdīs arī lielu cerību, ka Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā atsūtīs mums godprātīgus un pareizus būvniekus un sponsorus, kuri spētu atjaunot mūsu sagrauto dievnamu, lai tas ātrāk piedzīvotu savu augšāmcelšanos!!! Lūgsimies no sirds un atbalstīsim šo cēlo mērķi arī ar saviem ziedojumiem! Turaties un esiet uzticīgi Kristum, Viņa Baznīcai un savai draudzei! Esiet tās īstie patrioti! Neļaujiet sātanam sagraut mūsu draudzes garīgos pamatus, kurus vajag vispirms atjaunot un nostiprināt caur dedzīgu lūgšanu un upurgatavu darbu saliedētā garā un vienprātībā! Lai augšāmcēlies Kristus Jūs sargā un svētī! Vēlreiz visiem priecīgus un mierpilnus Kristus Augšāmcelšanās svētkus, ko lai pavada šis Lieldienu laika kristiešu sveiciens:

Kristus ir augšāmcēlies! – Patiesi ir augšāmcēlies!

Patiesā cieņā un lūgšanu piemiņā:

priesteris Andris Solims

Uzmanību!!!

       Sakarā ar neiespēju izmantot dievnamu dievkalpojumiem dotajā brīdī, sv. Mises darbdienās un svētdienās tiek svinētas blakus esošajā draudzes mājā 2. stāvā sv. Krusta kapelā ierastajos laikos.

        Atvainojamies par sagādātajām neērtībām un paldies par Jūsu izpratni un lūgšanu atbalstu!

Visvecākais Latvijas priesteris Aleksandrs Madelāns mūžībā

      10. martā plkst. 7.30 mūžībā devies ilggadējais Daugavpils dekāns priesteris Aleksandrs Madelāns. Pirms piecām dienām viņam apritēja 93 gadi. Izvadīšana notiks otrdien, 13. martā, plkst. 11 no Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs baznīcas.

       Aleksandrs Madelāns ir dzimis 1925. gada 5. martā Aglonas pagasta Skuju sādžā. Uzaudzis lielā katoliskā ģimenē, kur bija četri dēli un divas meitas. Vecāki nodarbojās ar lauksaimniecību. Vispirms viņš pabeidza Aizpuriešu 4-klasīgo pamatskolu, kas atradās tēva mājās Skuju sādžā, vēlāk divus gadus turpināja mācības Somersetas sešklasīgajā pamatskolā. Tad iestājās Aglonas ģimnāzijā otrajā sagatavošanas klasē, no kurienes 1944. gadā tika iesaukts Sarkanarmijas 123. pulka 43. latviešu gvardes divīzijā. 1944. gada oktobrī frontē viņš tika ievainots un aizsūtīts uz kara hospitāli Kostromas apgabala Galičas pilsētā. 1945. gada aprīlī atgriezās mājās kā otrās grupas invalīds. Pēc kara A. Madelāns pabeidza 12. klasi Aglonas vidusskolā un 1946.gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā.

       1949. gada 18. septembrī viņš tika iesvētīts par priesteri. Bīskaps P. Strods nozīmēja A. Madelānu par vikāru Rīgas Sv. Alberta draudzē. 1953. gadā pēc bīskapa V. Zontaka apcietināšanas A. Madelānu nozīmēja par prāvestu Sv. Jēkaba katedrālē Rīgā, bet 1954. gada 12. janvārī LPSR Ministru Padomes Reliģijas kultu lietu padomes pilnvarotais aizliedza viņam darboties katedrālē, motivējot ar to, ka viņš ir pārāk jauns. A. Madelāns tika nosūtīts atpakaļ uz Sv. Alberta baznīcu, kur draudzes locekļu vidū iemantoja lielu autoritāti, tika uzskatīts par labāko sprediķotāju, lielā skaitā pulcēja jaunatni. Tāpēc valsts drošības komiteja uzsāka viņa vajāšanu. Kad A. Madelāns nepakļāvās čekas piedāvājumam sadarboties, viņam tika aizliegts pildīt priestera pienākumus, tika aprakstīta manta, uzlikti nesamērīgi lieli nodokļi. Taču tas nesalauza jaunā priestera ne garīgo, ne latvisko pārliecību. Administrators Julians Začests panāca priestera reģistrācijas atjaunošanu un A. Madelānu nozīmēja Grīvas draudzē par prāvestu un dekānu.

        20 gadus – no 1960. līdz 1980. gadam – viņš darbojās Grīvas draudzē, vienlaikus apkalpojot arī Zemgales un Demenes draudzes. 1980. gadā, kad nomira Krāslavas draudzes dekāns J. Samušs, A. Madelāns tika nozīmēts kā dekāns darbā uz Krāslavu. Bet 1980. gada 6. novembrī pēc Daugavpils dekāna J. Vizuļa nāves A. Madelāns saņēma nozīmējumu darbā par Daugavpils Sv. Pētera draudzes dekānu, kur kalpoja līdz pat mūža nogalei.

       2009. gadā Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu draudzes dekāns un prāvests A. Madelāns par nopelniem Latvijas labā saņēma IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

       A. Madelāns intervijā 2007. gadā atzina, ka dzīves posms Rīgas Sv. Alberta draudzē viņam ir iespiedies atmiņā visvairāk. Viņš stāstīja: „Vienā ielas pusē bija Alberta baznīca, bet otrā – Stradiņa slimnīca, kur no visas Latvijas, arī no Latgales, tika savesti slimnieki. Kādā reizē plkst. 1 naktī pie durvīm klauvēja māsiņa un lūdza atnākt pie kāda cilvēka, kas ir atvests no Varakļāniem un nedod mieru, lūdzot, lai viņam sagādā priesteri. Tāpat atceros kādu reizi, kad devos uz pansionātu, kas bija ierīkots tagadējās Katoļu ģimnāzijas, bijušā Garīgā semināra namā. Pieci cilvēki bija lūguši atnākt un pieņemt viņu Lieldienu grēksūdzi. Tomēr man neatļāva to darīt. Gāja man līdzi un jautāja pansionāta iemītniekiem, kurš ir lūdzis priesterim atnākt. Un cilvēki atsaucās: Es! Es! Es aicināju! Tas mani tik ļoti aizkustināja, ka, ejot ar to sakramentu atpakaļ uz mājām, raudāju. No prieka raudāju. Nevis par to, ka man neatļāva pieņemt grēksūdzes, bet no prieka, ka šie cilvēki nenobijās un atzina, ka ir lūguši atnākt priesterim. Šādas situācijas, kad neielaida pie slimnieka, atkārtojās diezgan bieži. Mums baznīcā bija tāda kārtība, ka jāstaigā sutanās. Tad es jautāju bīskapam Strodam, kas ir svarīgāk – tērps vai apkalpošana. Ja es eju privātā tērpā, tad varu tikt pie cilvēkiem, bet ja sutanā, tad mani nelaiž. Bīskaps man atbildēja: „Kā variet, tā dariet!” Tā arī darīju. Gāju arī naktī. Un visi bija apkalpoti.”

       Jautāts, ko nozīmē būt priesterim, A. Madelāns teica: „Tas nozīmē mīlēt Dievu un kalpot cilvēkiem. Tajā ir viss ietverts. Vai diena, vai nakts, ja tiku lūgts pie slimā, nevienam neatteicu, visus apkalpoju. Man ir gandarījums, ka dzīve ir piepildīta ar darbu.”

      Daugavpils Sv. Pētera draudzē A. Madelāna kalpošanas laikā ir dzimuši astoņi paaicinājumi uz priesterību. Jautāts, vai ir kaut kas tāds, ko var darīt, lai paaicinājumu būtu vairāk, A. Madelāns saka: „Tā kā mūsu baznīcu 1974. gadā vēlējās iznīcināt, mirušais dekāns Vizulis sāka katru rītu skaitīt Rožukroni, un tas tiek darīts līdz pat šodienai. Mans biktskrēsls ir turpat līdzās, kur sievietes skaita Rožukroni, un es dzirdu, kā katru rītu viņas lūdzās par paaicinājumu uz priesterību. Ko tad vēl citu varētu darīt? Nu, vēl arī paša priestera darbība – kā viņš izpilda savus pienākumus, kā sagatavo sprediķus, kā izturas pret cilvēkiem. Svarīgs ir priestera piemērs. Tas ko runā, ir viens, bet darbi ir tie, kas aizrauj.”

       A. Madelāns sarunā vairākkārt uzsvēra, ka jūt ārkārtīgi lielu vēlmi izmantot atlikušos dzīves gadus, lai vēl kalpotu – Dievam un cilvēkiem. Tieši tas viņam sagādāja vislielāko prieku un gandarījumu. Arī skaidrojot celibāta nozīmi priestera dzīvē, viņš uzsvēra to, ka, būdams bez sievas un bērniem, viņš varēja pilnībā nodoties kalpošanai cilvēkiem – gan dienā, gan naktī, gan laikā, gan nelaikā. Visi draudzes locekļi priesterim bija kā ģimenes locekļi, katram viņš juta līdzi, tāpēc vientulību nepiedzīvoja. Brīžos, kad bija viens pats, viņš devās uz baznīcu, nometās ceļos tabernākula priekšā un sarunājās ar Dievu.

        Ar savu darbu viņš ir vēlējies saglabāt cilvēkos ticību un palīdzēt viņiem ieraudzīt dzīves mērķi – ka ar to, ka esi paēdis, apģērbies un izgulējies, nepietiek. Dekāns A. Madelāns par savas dzīves mērķis teica: „Darīt to, kas derīgs mūžībai.”

        Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

        Pārpublicēts no LRKB IC  (katolis.lv)