12 - 05 - 2021
RADIO MARIJA LATVIJA

 Klausies radio datorā -
spied pogu zemāk redzamajā atskaņotājā!

Multimēdijas
Youtube

Mūžībā devies priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga

 

Šodien, 24. martā, ap pulksten 15 mūžībā devies Saldus, Brocēnu, Lutriņu, Silaiņu, Zirņu, Šķēdes, Ezeres un Kalnu draudzes prāvests.

Priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga dzimis 1967. gada 10. novembrī Aucē Hugo un Hellas ģimenē kā vienīgais dēls. Vecāki bija luterāņi. Padomju gados ne visiem izdevās nokristīt savus bērnus. Gatis ceļu uz Baznīcu atrada jaunekļa gados un 1985. gada tika kristīts Dobeles katoļu baznīcā, pēc dažiem gadiem Skaistkalne saņēma Iestiprināšanas sakramentu. Pēc pamatizglītības iegūšanas mācības turpināja Rīgas 34. profesionāli tehniskajā vidusskolā. Pēc tam strādāja Dobeles rajona Jauno naturālistu stacijā kā metodiķis. 1989. gada iestājās Rīgas Garīgajā seminārā un 1994. gadā Jelgavā bīskaps Jānis Bulis viņu ordinēja par priesteri. Pirmā jaunā priestera kalpošanas vieta bija Jēkabpilī, palīdzot dekānam Jānim Bratuškinam.

1996. gadā Gatis uzsāka kalpot Liepājas diecēzē un pirmo reizi tika nozīmēts uz Saldus draudzi, kur aktīvi veica arī žēlsirdības darbu, sadarbojoties ar Neatkarīgo Maltas Bruņinieku ordeni, un kļuva par šī ordeņa maģistrāta kapelānu (Maltas ordenī Gatis darbojās 20 gadus). Saldus apkārtnē tika dibinātas vairākas draudzes un organizēta jaunās Saldus baznīcas celtniecība.

Pēc Saldus pr. Gatis kalpoja Kuldīgā, Liepājā un Alsungā. Esot par Liepājas sv. Jāzepa katedrāles draudzes prāvestu, Gatis aktīvi kalpoja arī kā cietuma kapelāns, šajā laikā vairāki ieslodzītie tika kristīti. Noteiktu laiku viņš veltīja, lai popularizētu sakrālo mākslu. Viņš bija idejas tēvs plenēriem pie katedrāles, kura dalībnieki – Liepājas mākslinieki, savos darbos atspoguļoja sakrālo celtni.

No Alsungas priestera Gata ceļš atveda viņu atpakaļ uz Saldu. Kopš 2017. gada viņš ar bīskapa norīkojumu kalpoja arī kā eksorcists. Priestera Gata aizraušanās bija fotografēšana, glezniecība, dzeja. 2019. gadā Liepājas koncertzālē "Lielais Dzintars" notika latviešu orģināloperas "Suitu sāga", kuru komponējis Rihards Dubra, bet libreta autors ir priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga, pirmizrāde.

Pēdējās divas nedēļas priesteris G. M. Bezedelīga slimības dēļ nevarēja pildīt savus priestera pienākumus līdz beidzot 24. martā no COVID-19 izraisītajām komplikācijām nogurusī sirds pārstāja pukstēt un priesteris devās mūžībā. Par savas priesteriskās dzīves moto Gatis bija izvēlējies vārdus - Dievs ir mīlestība, kurus viņš bija ierakstījis savas primīcijas svētbildītē. Viņa sirds siltums, atsaucība, uzticība Baznīcas mācībai, sniedzot padomus tiem, kas meklē, paliks daudzu atmiņās.
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

Pārpublicēts no katedrale.lv

Priesterim Antonam Mičulītim - 30 gadi debesīs!
 
17.03.1991. Radītājs aizsauca mūžībā ilggadējo katoļticīgo misionāru Ogres un Aizkraukles (Stučkas) rajonā - priesteri Antonu Mičulīti. Šogad paiet 30 gadi kopš viņa dvēselītes aizceļošanas debesu valstībā pēc ilgstošas slimības. Priesteris Antons Mičulītis ir dzimis 1927. gadā. Lielvārdes draudzē viņš sāka savu kalpošanu 1950. gadā, rūpēdamies par mazo baznīciņu, ko uz Āpšu kalniņa uzcēla pr. Juris Pudāns 1940. gadā. Draudze kļuva par pastāvīgu un pieauga skaitā, kas nepatika padomju varai. Tāpēc 1958. gadā dedzīgajam dvēseļu ganam, kurš apkalpoja arī Kokneses un Iršu draudzes, nācās no Lielvārdes aizbraukt projām. Taču Dieva Apredzība viņam ļāva 1970. gadā atkal atgriezties Lielvārdes draudzē, kur viņš nokalpoja līdz pat 1988. gadam. Pa to laiku viņš remontēja saplaisājušo dievnamu, izbūvēja draudzes mājā otru stāvu, garāžu.
Pr. Antons arī atjaunoja Ogres draudzi, svinēdams dievkalpojumus luterāņu baznīcā. Radās iespēja blakus luterāņu dievnamam uzcelt katoļticīgajiem savu draudzes māju, kur prāvests Mičulītis arī pārvācās no Lielvārdes dzīvot 1988. gadā, kad tika smagu slimību piemeklēts. Tad viņš vairs nespēja apkalpot Lielvārdes draudzi un 17.03.1991. aizmiga Kungā. Viņš ir apglabāts Ogres kapos netālu no kapličas kreisajā pusē pirms tās. Par nožēlu viņa kapavieta tagad izskatās diezgan nolaista un slikti sakopta. Priestera piemineklis ir ļoti vienkāršs un nabadzīgs, kas sasaucas ar viņa dzīves vienkāršo, kluso un pazemīgo stilu un cilvēcisko dabu.
Pr. Antons bija tiešām ļoti kluss, vienkāršs, pazemīgs, bet smaidīgs, labsirdīgs un cilvēkus mīlošs priesteris, kurš centās visiem palīdzēt sakārtot viņu garīgo dzīvi. Neskaitāmi bērni un pieaugušie pa klusām pie viņa ir nokristīti, salaulāti, iesvētīti bargajos čekistu laikos. Viņš bija īsts misionārs visā lielajā Ogres un Stučkas rajonā, kur kalpoja, jo katoļticīgo dievnami atradās tikai Lielvārdē un Koknesē šajos rajonos. Daudzi brauca pie viņa no Rīgas un citiem novadiem pa kluso saņemt garīgos pakalpojumus, kurus pr. Antons drosmīgi veica, riskēdams ar savu priesterības darbības atļauju. Neskatoties uz bailēm un risku, tomēr pr. Mičulītis centās aizpildīt kaut daļēji draudzes garīgo pakalpojumu reģistru grāmatas par kristībām, laulībām un bērēm. Pārsvarā viņš veica ierakstus uz atsevišķām lapiņām, bieži vien pēc vecāku lūguma neierakstot nokristītā bērna vārdu un uzvārdu. Tomēr kaut kāda informācija ir atrodama šādos ierakstos, prestatā dažiem citiem prāvestiem, kuri vispār nav veikuši nekādus ierakstus Lielvārdes draudzes reģistru grāmatās, kaut jau vairs nebija nekādu reālu aizliegumu no sistēmas puses.
Pr. Mičulītis bija iemīļots biktstēvs Rīgas Garīgajā seminārā, kur viņš brauca katru piektdienu pieņemt semināristu grēksūdzes Sv. Franciska baznīcā. Viņš nekad neko neprasīja kā papildus jautājumus un neuzdeva semināristiem lielas gandarīšanas lūgšanas par grēkiem, tāpēc pie viņa vienmēr bija garākas rindas nekā pie citiem biktstēviem. :)) Pēc dabas viņš bija bikls, kluss, mazrunīgs, prata uzmanīgi klausīties citus. Bet vienmēr laipni uzņēma ciemiņus un palīdzēja vairākiem semināristiem iestāties Rīgas Garīgajā seminārā.
Viņa laikā Lielvārdē bija nodibināts labs korītis, kurā es dažas reizes pats dziedāju, kad piedalījos vēl vecajā baznīcā svētdienas sv. Misēs 1985. gadā manas uzturēšanās laikā Jaunogres sanatorijskolā, kur biju izsūtīts uz vienu ceturksni represiju laikā. Tad arī pirmo reizi satiku pr. Mičulīti kā mīlīgu un laipnu garīgo tēvu, pie kura varēju pieiet pie grēksūdzes un saņemt sv. Komūniju, bez kā es nespēju normāli dzīvot, ja kādu svētdienu nevarēju tikt no sanatorijskolas uz baznīcu. Šīs sanatorijskolas veļas pārzine Silva Pilāne, kura vēlāk man kļuva par ļoti sirsnīgu un mīļu cilvēku kā vecmāmiņa, man bieži stāstīja, cik labs un mīlīgs priesteris Mičulītis apkalpo Lielvārdi un Ogri, un viņa tad mani arī aizveda slepeni uz svētajām Misēm svētdienās vai nu uz Lielvārdi, ja paspēju tikt uz vilcienu pēc rīta ārsta apgaitas, vai nu vakarā uz Ogres luterāņu baznīcu, kur sānu navā bija ierīkots katoļticīgo altāris ar Aglonas Dievmātes bildi, ko pēc dievkalpojuma aizsedza ar aizkaru, lai nekaitinātu luterāņus. Šie dievkalpojumi bija priekš manis ļoti gaidīti visu nedēļu drūmajā sanatorijskolas ikdienā, kur bija tik smagi veselam jaunietim atrasties starp tuberkulozes slimajiem bērniem un skolniekiem, starp kuriem nebija neviena ticīga, ar kuru varētu parunāt vai kopā palūgties. Varēju slepeni ielavīties Silvas tantes, kā viņu visi sauca Jaunogres sanatorijskolā, veļas istabā, lai paslēpies starp ārstu baltajiem halātiem klusi palūgtos vienatnē rožukroni un noskaitītu no kabatā vienmēr nēsātas mazas lūgšanu grāmatiņas kādu lūgšanu vai litāniju. Tik ļoti pietrūka ikdienas sv. Mises, tāpēc svētdienās, kad netiku dažreiz uz dievkalpojumu, tās bija priekš manis īstas mokas pavadīt Kunga dienu bez baznīcas un dievkalpojuma. Tad šāda mana slepenā lūgšanu vieta veļas istabā kļuva par manu mazo "kapelu", kur pavadīju vairākas stundas lūgšanā vienatnē, cik nu tas bija iespējams saskaņā ar dienas kārtību tajā skolā, kur biju spiests pavadīt par laimi tikai vienu ceturksni - trešo, bet visgarāko mācību gadā, kas man toreiz likās kā pats garākais manā mūžā, gaidot iespēju atkal atgriezties dzimtajā Krāslavā un mīļajā baznīcā.
Lūk, tādos apstākļos es iepazinu nedaudz priesteri Antonu un dažus Lielvārdes tā laika draudzes locekļus, nemaz pat nenojausdams, ka man pašam kādreiz nāksies kalpot kā priesterim Lielvārdes draudzē un dzīvot draudzes mājā, kuras otrajā stāvā, ko izbūvēja pr. Mičulītis, mums būs veselus divus gadus jālūdzas pagaidu ierīkotajā sv. Krusta kapelā, kamēr tika atjaunots sagrautais draudzes jaunais dievnams. Es un draudze bijām ļoti pateicīgi priesterim Mičulītim par viņa tālredzīgo soli, ka viņš savā laikā izbūvēja šo otro stāvu plebānijā, kaut arī nepabeidza līdz galam iekšējo apdari, citādāk mums nebūtu vietas, kur lūgties un rīkot arī draudzes saietus un pasākumus.
Diemžēl pr. Antons nepiedzīvoja jaunās baznīcas Lielvārdē iesvētīšanu 20.10.1992., jo Kungs pasauca viņu savās debesu mājās pirms 30 gadiem. Mēs ar draudzi aizlūdzām par viņu sv. Misē un lūgsimies par viņa skaisto dvēselīti 21.03. pl. 11:00 Lielvārdes baznīcā, pateikdamies par viņa misionāro darbu, ko viņš veica 26 gadu garumā Lielvārdes draudzē, nokristīdams vairākus tūkstošus mazo un lielo, salaulādams slepeni vairākus simtus pāru, izvadīdams mūžībā nesaskaitāmus mirušos. Lai labais Pestītājs atalgo savu uzticīgo un pieticīgo kalpu ar mūžīgas Euharistijas priekiem debesu priesteru saimē, dāvādams viņam skaistāko mājokli Svēto sadraudzībā!
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! Lai viņš dus mierā! Amen!
Lielvārdes prāvests Andris Solims

Šajā svētajam Jāzepam veltītajā gadā piedāvājam trešdienās un Novennas sv. Jāzepa godam laikā lūgties Rožukroni sv. Jāzepa godam, pievienojot beigās arī Litāniju sv. Jāzepam.

 

Rožukronis sv. Jāzepa godam

Es ticu...; 1 reizi: Tēvs mūsu...

10 reizes:  Esi sveicināts, Jāzep, Dāvida dēls, taisnīgais un jaunavīgais vīrs, gudrība ir ar tevi! Tu esi svētīts starp visiem cilvēkiem un svētīts ir Jēzus, tavas uzticīgās līgavas Marijas auglis.

Svētais Jāzep, cienīgais Jēzus Kristus un Svētās Baznīcas tēvs un aizsargs, lūdz par mums, grēciniekiem, un iegūsti mums no Dieva dievišķo gudrību tagad un mūsu nāves stundā! Amen.

1 reizi: Gods lai ir Tēvam...

Pirmais noslēpums

Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, Jaunavai Marijai esot mātes cerībās,          

(visi:) palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!

No pāvesta Franciska apustuliskās vēstules “Patris corde” (“Ar tēvišķu sirdi”): “Līdzīgi kā Marijai Dievs atklāja savu pestīšanas plānu, tāpat Viņš sapņos atklāja Jāzepam savus plānus, kas Bībelē, tāpat kā visās senajās tautās, tika uzskatīti par vienu no veidiem, kā Dievs atklāj savu gribu.

Jāzeps ir dziļi satraukts, ņemot vērā Marijas neizskaidrojamo grūtniecību: viņš nevēlas “viņu publiski apsūdzēt”, bet nolemj “slepeni atstāt” (Mt 1, 19). Pirmajā sapnī eņģelis palīdz viņam atrisināt viņa nopietno dilemmu: “Nebīsties pieņemt savu sievu, Mariju, jo, kas viņā ir iemiesojies, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1, 20-21). Viņa reakcija bija tūlītēja: “Uzmodies no miega, Jāzeps darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis” (sal. Mt 1, 24). Pateicoties paklausībai, viņš pārvarēja savu drāmu un izglāba Mariju. Visos dzīves apstākļos Jāzeps spēja izteikt savu “fiat”, tāpat kā Marija pasludināšanas brīdī un Jēzus Ģetzemanē.”

Otrais noslēpums

Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, Jēzum piedzimstot,

palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!

No “Patris Corde”: “Tieši tāpat kā Dievs teica mūsu svētajam: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties” (Mt 1, 20), šķiet, Viņš arī mums atkārto: “Nebīstieties!”. Mums ir jānoliek malā dusmas un vilšanās un bez jebkādas pasaulīgas atkāpšanās, bet ar drosmi, kas pilna cerības, jāsagatavo vieta [savā dzīvē] tam, ko mēs vēl neesam izvēlējušies, bet kas jau pastāv. Šādi pieņemot dzīvi, mēs tiekam ievadīti tās apslēptajā jēgā. Ikviena no mums dzīve var atsākties brīnumainā veidā, ja būsim drosmīgi, lai dzīvotu to atbilstoši tam, ko mums saka Evaņģēlijs. Un nav svarīgi, vai šobrīd šķiet, ka viss notiek nepareizi, vai arī dažas lietas tagad ir neatgriezeniskas. Dievs var likt puķēm dīgt starp klintīm. Pat ja mūsu sirds kaut ko mums pārmet, viņš “ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visu” (1. Jņ 3, 20).

Evaņģēlists Lūkass stāsta, ka Jāzeps ir veicis garo un neērto ceļu no Nācaretes uz Betlēmi saskaņā ar imperatora Cēzara Augusta rīkojumu, kas saistīts ar tautas skaitīšanu, lai pierakstītos savā pilsētā. Šādos apstākļos Jēzus piedzima (sal. 2, 1-7) un, tāpat kā visi citi bērni, tika ierakstīts impērijas reģistrā. Jāzeps redzēja Mesiju dzimušu stallī, jo citur “viņiem nebija vietas” (Lk 2, 7). Viņš bija liecinieks tam, kā Viņu pielūdza gani (sal. Lk 2, 8-20) un Gudrie (sal. Mt 2, 1-12), kuri attiecīgi pārstāvēja Izraēļa tautu un pagānu tautas.”

Trešais noslēpums

Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, kad Bērns Jēzus tika apgraizīts,

palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!

No “Patris corde”: “Jāzeps bija drosmīgs, uzņemoties likumīgu tēvišķību pār Jēzu, kuram viņš deva eņģeļa atklāto vārdu: “Tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1, 21). Kā zināms, seno tautu vidū personas vai lietas nosaukšana vārdā nozīmēja tās iegūšanu īpašumā, kā to darīja Ādams Radīšanas grāmatā (sal. 2, 19-20).

Īpaši sv. Lūkass centās parādīt, ka Jēzus vecāki ievēroja visus Likuma priekšrakstus: Jēzus apgraizīšanas, Marijas šķīstīšanās pēc dzemdībām un pirmdzimtā upurēšanas Dievam rituālus (sal. 2, 21-23).”

Ceturtais noslēpums

Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, Simeonam pravietojot,

palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!

No “Patris corde”: “Templī četrdesmit dienas pēc Viņa dzimšanas Jāzeps un Viņa Māte upurēja Bērnu Kungam, un, izbrīnīts, ieklausījās pravietojumos, ko Simeons pasludināja attiecībā uz Jēzu un Mariju (sal. Lk 2, 22-35). Kā Dāvida pēcnācējs (sal. Mt 1, 16-20), no kura saknes bija jāpiedzimst Jēzum, saskaņā ar pravieša Nātana solījumu Dāvidam (sal. 2. Sam 7), kā arī Marijas no Nācaretes līgavainis svētais Jāzeps ir saikne starp Veco un Jauno Derību. Pestīšanas vēsture piepildās “cerībā pretēji cerībai” (sal. Rom 4, 18) caur mūsu vājībām. Pārāk bieži mēs domājam, ka Dievs paļaujas tikai uz to, kas mūsos ir labs un uzvarošs, lai gan patiesībā lielākā daļa Viņa plānu tiek realizēti caur mūsu vājībām un neskatoties uz tām.”

Piektais noslēpums

Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, bēgot uz Ēģipti,

palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!

No “Patris corde”: “Otrajā sapnī eņģelis pavēl Jāzepam: “Celies un ņem Bērnu un Viņa Māti, un bēdz uz Ēģipti; paliec tur, kamēr es tev sacīšu; jo notiks, ka Herods meklēs Bērnu, lai Viņu nonāvētu” (Mt 2, 13). Lai pasargātu Jēzu no Heroda, viņš kā svešinieks devās dzīvot uz Ēģipti (sal. Mt 2, 13-18). Jāzeps nevilcinājās, viņš paklausīja, nedomājot par grūtībām, ar kurām viņam nāksies sastapties: “Viņš, uzcēlies naktī, paņēma Bērnu un Viņa Māti un aizgāja uz Ēģipti; un viņš bija tur līdz Heroda nāvei” (Mt 2, 14-15). Ēģiptē Jāzeps pārliecinoši un pacietīgi gaidīja apsolīto eņģeļa ziņu, lai atgrieztos savā zemē.”

Sestais noslēpums

Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, atgriežoties no Ēģiptes,

palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!

No “Patris corde”: “Tiklīdz Dieva vēstnesis trešajā sapnī, informējot viņu, ka tie, kas mēģināja nonāvēt Bērnu, ir miruši, pavēlēja viņam piecelties, paņemt Bērnu un Māti sev līdzi un atgriezties Izraēļa zemē (sal. Mt 2, 19-20), viņš atkal bez vilcināšanās paklausīja: “Viņš piecēlās, ņēma Bērnu un Viņa Māti un iegāja Izraēļa zemē” (Mt 2, 21). Atpakaļceļā, kad viņš “izdzirdēja, ka Arhelaus valda Jūdejā, sava tēva Heroda vietā, viņš baidījās tur iet, un, sapnī pamācīts – kas notiek jau ceturto reizi – aizgāja uz Galileju. Un, tur nonācis, viņš dzīvoja pilsētā, kura saucās Nācarete” (Mt 2, 22-23).

Pēc atgriešanās dzimtenē viņš dzīvoja apslēptībā mazajā, nezināmajā Nācaretes ciematā Galilejā, no kurienes, kā tika runāts, “nenāk pravietis” un “nekas labs nevar būt” (sal. Jņ 7, 52; 1, 46); tālu prom no Betlēmes - dzimtās pilsētiņas - un no Jeruzalemes, kur pacēlās templis. Jāzeps kā ģimenes galva mācīja Jēzu pakļauties vecākiem (sal. Lk 2, 51) saskaņā ar Dieva bausli (sal. Izc 20, 12).”

Septītais noslēpums

Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, pazaudējot un atrodot Jēzu templī,

palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!

No “Patris corde”: “Kad svētceļojuma laikā uz Jeruzalemi viņi pazaudēja divpadsmit gadus veco Jēzu, viņš un Marija ar sāpēm meklēja Viņu un atrada templī, kad Viņš sarunājās ar Likuma zinātājiem (sal. Lk 2, 41-50). Jāzeps redzēja, kā Jēzus katru dienu auga “gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lk 2, 52). Gluži tāpat kā Kungs rīkojās ar Izraēlu, tā viņš “mācīja staigāt, ņēma pie rokas: bija Viņam kā tēvs, kurš ceļ bērnu pie vaiga un noliecas pār viņu, lai viņu pabarotu” (sal. Os 11, 3-4). Jēzus redzēja Dieva maigumu Jāzepā: “Kā tēvs žēlo savus bērnus, tā Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņa bīstas” (Ps 103, 13). Jāzeps, iespējams, sinagogā bija dzirdējis, kad viņš lūdzās ar psalmiem, ka Izraēļa Dievs ir maiguma Dievs, ka viņš ir labs pret visiem un ka “viņa žēlsirdība ir pret visiem viņa darbiem” (Ps 145, 9).

Klusībā Nācaretē, Jāzepa skolā, Jēzus iemācījās pildīt Tēva gribu. Šī griba kļuva par Viņa ikdienišķo barību (sal. Jņ 4, 34). Pat dzīves visgrūtākajā brīdī, kādu Viņš piedzīvoja Ģetzemanē, Viņš vēlējās izpildīt Tēva, nevis savu gribu un kļuva “paklausīgs līdz nāvei … pie krusta” (Fil 2, 8). Šī iemesla dēļ Vēstules ebrejiem autors rezumē: Jēzus “mācījās paklausību caur to, ko izcieta” (5, 8). No visiem šiem notikumiem izriet, ka “Dievs aicināja Sv. Jāzepu, lai viņš varētu tieši kalpot Jēzus personai un misijai, ar savu tēvišķību: “tieši tā, laika pilnībā, Jāzeps piedalās lielajā pestīšanas noslēpumā un patiesi ir pestīšanas kalps.” (Sv. Jānis Pāvils II, Redemptoris custos)”

Sestdiena, 24 Oktobris 2020 20:14

Miris pr. Piotr Piatraga

Written by
Rate this item
(0 votes)

Miris Covid-19 upuris – Rīgas Garīgā semināra absolvents priesteris Piotrs Piatraga

                    Petrago   

20.10.2020. Kungs aizsauca mūžībā kārtējo Covid - 19 upuri: priesteri Piotru Piatraga no Baltkrievijas 66. dzīves gadā. Viņš ir dzimis 1954. gadā Baltkrievijā. Sajutis priesterisko aicinājumu 33 gadu vecumā, Piotrs 1987. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, kuru pabeidza 1992. gadā, un tika iesvētīts par priesteri Minskas – Mogiļevas arhidiecēzē Baltkrievijā. Mēs mācījāmies ar viņu kopā Seminārā, tikai dažādos kursos. Viņš ļoti mīlēja dziedāt savā tembrāli ļoti delikātajā un augstajā balstiņā. Bija ļoti vienkāršs un sirsnīgs, izpalīdzīgs un dievbijīgs cilvēks ar brīnišķīgu smaidu, kādu mēs gribētu paturēt savās atmiņās. Būvēdami Semināra jauno korpusu, mēs bieži dzirdējām darbu laikā mazā auguma vīriņu Piotru dungojam poļuA garīgās dziesmas. Bija kluss un kautrīgs pēc dabas, bet tomēr sabiedrisks un ar plašu dvēseli cilvēks. Tādu viņu pazina un atceras bijušo draudžu locekļi un priesteri Baltkrievijā, kur Pestītājs ļāva savam uzticīgam kalpam nokalpot Kunga vīna dārzā 28 gadus. Priesterim Piotram pēdējos gados bija nopietnas problēmas ar sirdi. Diemžēl tā neizturēja Covid-19 vīrusa uzbrukumu. Pavadot 2 nedēļas komā Maladečnas slimnīcā pieslēgtam pie elpošanas aparātiem, viņš aizmiga Kungā. Par mirušo priesteri sēro un lūdzas Kascianeviču Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas un Scešicu Kunga Pārveidošanās draudžu locekļi Viļeikas dekanātā, kur pr. Piotrs strādāja kopš 2006. gada. Viņa atvadu sv. Mise bija 23.10. Kascianeviču baznīcā, bet bēru dievkalpojums notika ciemā Krasnoje Maladečnas rajonā Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcā, kur nelaiķis strādāja no 1994.-2006. gadam. Diemžēl sakarā ar Korona vīrusu un politiskajiem apstākļiem Baltkrievijā uz bērēm tagad neviens no Latvijas nespēja aizbraukt. Šis ir jau otrais katoļu priesteris Baltkrievijā, kurš krita par upuri Covid-19 vienas nedēļas laikā, jo 13.10. no šī vīrusa sekām nomira Ļidas pilsētas prāvests Juzefs Gaņčic. Palūgsimies par uzticīgā Kunga kalpa Piotra dvēseli, kurā mājoja liela mīlestība uz Dievu un cilvēkiem! Lai Pestītājs bagātīgi atalgo viņa kalpošanu un ļauj priecīgi dziedāt ar eņģeļiem debesu priesteru saimē mūžīgajā Euharistijā!

Lielvārdes prāvests Andris Solims

Mans mīļais lūgšanu sargeņģelis ir atgriezies Tēva mājās!

MaminaAnnaRozite

22.05.1930. - 31.08.2020.

Katram cilvēkam kopš ieņemšanas brīža ir Dieva dotais sargeņģelis virs zemes, kurš kļūst par Radītāja kontaktpersonu starp Dievu un cilvēku. Viņš mūs sargā, rūpējas, uzrunā caur sirdsapziņas balsi, pamāca, bet galvenais – intensīvi lūdzas par mums un aizstāv Kunga priekšā. Mēs tikai mūžībā uzzināsim, cik daudz mūsu pestīšanas labā bija darījis mūsu mīļotais sargeņģelītis, kura piemiņu Baznīca svin 2.10.

Bet Radītājs mums katram ir devis arī mūsu vecākus, kuri tāpat mūs mīl, rūpējas un lūdzas par mums. Esmu bezgalīgi pateicīgs Kungam, kurš man bija devis tik mīļu un uzmanīgu māmiņu Annu, kura rūpējās par mani un visu dzīvi intensīvi lūdzās dienu un nakti, atbalstot mani visus 29 Priesterības gadus gan priekos, gan vissmagākajos pārbaudījumos, kādu ir bijis ļoti daudz. Viņa bija mans lūgšanu sargeņģelis, kurš, kā Jēzus Māte Marija, pavadīja mani visā līdzšinējās dzīves krustaceļā. Un es ļoti izjutu viņas lūgšanu atbalstu, jo zinu, cik stipras ir mātes lūgšanas par saviem bērniem, par cik tās caurstrāvo arī mātes mīlestība. Ir daudz skaistu salīdzinājumu un dziesmu par mātes mīlestību. Manā bērnībā un jaunībā bijušais Krāslavas draudzes koris jauniesvētīto priesteru Primīcijas mielastā pie galda vienmēr dziedāja aizkustinošu poļu dziesmu “Na drogę życia wzięłem trzy kwiatki” (“Trīs ziedus ņēmu līdzi dzīves ceļā”), kas bija kora veltījums priestera mātei. Ar asarām acīs atceros šo saviļņojošo dziesmu arī manai māmuliņai manas Primīcijas mielastā 15.06.1991. mūsu mājas pagalmā Krāslavā. Šīs dziesmas teksts vēstī par jaunekli, kurš savā dzīves ceļā līdzi paņēma trīs svaigus ziedus: vienu no drauga, otru no mīļotās meitenes un trešo no savas mātes. Viņš nodomāja, ka tagad uzzinās caur šiem svaigajiem ziediem, kurš no šiem trijiem cilvēkiem viņu patiesi mīl no sirds. Vispirms novīta drauga zieds, tad nokalta arī mīļotās ziediņš, bet mātes zieds palika arvien svaigs, jo tikai māte viņu mīlēja vispatiesāk un no visas sirds... Šo mātes mīlestību dēls salīdzināja ar jūras dziļumu, ar kristāla skaidrumu, bet beigās viņš to salīdzināja ar Dieva mīlestību, jautādams, cik daudz pārāka tomēr tā ir arī par māmiņas mīlestību.

Jā, mani mīļie draugi, man dzīvē bija ļoti paveicies, ka debesu Tēvs man dāvāja tik ļoti mīlošu māmiņu, par kuras rūpēm un mīlestību es nekad viņai nespēšu atmaksāt. Un man tagad ir ļoti jānožēlo par visām tām reizēm, kad biju sāpinājis viņas sirdi ar savu neuzmanību vai kādu asāku vārdu vai rīcību. Diemžēl sadzīvē ikdienā laikam nav iespējams iztikt bez kādiem nepareizajiem soļiem mūsu attiecībās ar vistuvākajiem cilvēkiem, kurus, citreiz viņiem vēlot pat tikai labu, mums sanāk viņus apbižot un sāpināt. Gribētos tagad, kad māmiņas vairs nav ar mani kopā, aicināt visus dēlus un meitas ar viņu bērniem mīlēt un cienīt savus vecākus, kamēr viņi ir ar mums kopā šajā zemes dzīvē. Pienāks brīdis, kad mums būs no viņiem jāšķiras, un tad sirdsapziņa pārmetīs, ka varbūt tik maz vai pat nemaz viens otrs bērns nebūs veltījis uzmanības un dāvājis mīlestību saviem dzemdinātājiem.

Ļoti bieži gadās, ka veci un slimi vecāki kļūst par apgrūtinājumu modernajiem un aizņemtajiem bērniem, ka viņi nespēj vai negrib uzņemties nekādas saistības un rūpes par viņiem. Tad bieži šie “traucējošie” vecāki tiek iespundēti pansionātos, kur ļoti daudzi mirst no vientulības un nevajadzīguma sajūtas. Par laimi - manai māmiņai nenācās piedzīvot šādu dzīves norieta posmu, jo Dieva Apredzība ļāva viņai nodzīvot līdz 90 gadu vecumam, ko nosvinēja 22.05.2020., pie pilna saprāta, redzes, dzirdes un uz savām kājām, apzinīgi pārkāpjot mūžības slieksni savā istabiņā Lielvārdes draudzes mājā, kuru šo septiņu gadu laikā bija praktiski pārvērtusi par lūgšanu kapelu ar daudzām svētbildēm. Un šajā kapelā, līdzīgi kā arī viņas iepriekšējās dzīves majokļa kapelā Krāslavā, viņa lūdzās daudzas stundas dienu un nakti. Bieži man nācās viņu piespiest iet gulēt jau rīta stundās, kad atradu viņu iesnaudušos ar rožukroni rokās un uz grīdas nokritušo lūgšanu grāmatiņu vai brošūru, kādu viņai bija daudz. Uz manu jautājumu, ko viņai reiz uzdevu, kāpēc viņa tik daudz lūdzas, viņa atbildēja, ka viņa tādā veidā grib nest Dievam kaut kādu upuri savā dzīvē — un tas bija viņas lūgšanu upuris Kungam par savu ģimeni, draudzi un visu Baznīcu. Jau no bērnības viņa mūs radināja lūgšanām katru vakaru mūs vedot līdzi uz sv. Misi Krāslavas baznīcā un skaitot kopīgās ģimenes lūgšanas vakarā pirms gulētiešanas. Tās bija apmēram 20 minūtes garas, bet oktobrī vēl pievienojās kopīgais ģimenes rožukroni kopā ar tēti. Tie priekš manis tagad paliek sirdī kā skaistākie mūsu ģimenes brīži, kad mēs bijām vienoti lūgšanā, kaut toreiz tas mums bieži likās par apgrūtinājumu, kā jau visiem bērniem. Dzīvojot ar mani šos 7 gadus Lielvārdē, mēs arī katru vakaru 21:40 kopā ar mammu lūdzāmies rožukroni viņas istabiņā — “kapelā”, vienojoties ar visu Romas Baznīcu, kas tajā laikā translē rožukroņa lūgšanas latīniski pa Vatikāna Radio. Šo tradīciju mēs piekopām visu mūsu dzīvi, un es to turpināšu arī līdz savas dzīves beigām, jo zinu, ka māmiņa arī būs vienota ar mani lūgšanā debesīs. Viņa, tāpat kā mana vecmāmiņa Jūlija, visu mūžu lūdza no Kunga laimīgu un vieglu nāves stundu, un to viņa arī patiesi izlūdza. Vēl svētdien, 30.08., kaut ar tableti zem mēles, māmiņa piedalījās draudzes Misē baznīcā, jo svētā Mise priekš viņas bija galvenais dzīves motīvs un jēga. Tikai galīgās nespējas dēļ smagajos slimību brīžos, kad bija slimnīcā vai slimības gultā, viņa nespēja piedalīties sv. Misē dievnamā, bet lūdzās tajā laikā gultā, kad bija pie samaņas. Kaut mums, priesteriem un bīskapiem, sv. Mise būtu par vissvarīgāko notikumu ikdienas dzīvē un kalpošanā, kā tas bija manai māmuliņai!!! Šajā ziņā es viņu varētu salīdzināt ar “priesterieni”, kura pa savam kalpoja Kristum dvēseļu pestīšanas darbā.

Un Dievs dāvāja viņai šo lielo žēlastību arī aizmigt Kungā viņas pēdējās sv. Mises laikā, ko mēs ar Ņinu nocelebrējām viņas istabiņā jau par mirstošo māmiņu tajā liktenīgajā 31.08. pirmdienā, kad naktī, viņu apmeklējot, lai nomērītu asinsspiedienu un iedotu zāles, konstatēju, ka ir sākusies kārtēja pirmsinfarkta lēkme, kas bieži sāka atkārtoties pēc 13.07. pārdzīvotā infarkta Ogres slimnīcā. Šoreiz nitroglicerīns vairs nepalīdzēja, un pēc trešā mana apmeklējuma viņa sāka intensīvi prasīt, lai es ātrāk atnestu viņai Komūniju, ka tikai nenomirtu bez tās. Ar sāpošu sirdi steidzos uz baznīcu pēc Vissvētākā Sakramenta, nojauzdams, ka šoreiz vairs nespēšu kaulēties ar Jēzu par māmiņas dzīvības kārtējo pagarināšanu... Apzinīgi pieņēmusi Slimnieku sakramentus un izbiktējusies, māmiņa sāka gatavoties savam lielākajam notikumam dzīvē — doties pie sava debesīgā Līgavaiņa mūžīgajā dzīvē. Mēs tomēr nolēmām izsaukt ātro palīdzību, lai kaut kā varbūt pastiprinātu māmiņas sirds darbību, bet Dievs šoreiz atsūtīja man jau pazīstamu brigādi, un es sapratu, ka jēgas būs maz... Neredzot iespēju mammu hospitalizēt, es viņai tomēr jautāju, vai varbūt viņa vēlas braukt uz slimnīcu, uz ko viņa kategoriski atbildēja, ka gribot nomirt mājās. Es pateicos Kungam par šo iespēju, ka mana mīļotā māmiņa nomira uz manām rokām lūgšanu pavadībā ar degošu svecīti rokās, ko Ņina viņai turēja nāves brīdī. Vēl pāris stundas pirms tam mēs skaitījām kopā rožukroni pie mammas gultiņas, un viņa brīžiem arī lūdzās ar mums, kustinot lūpas. Tad 13:05 sākām svinēt sv. Misi, un māmuliņa vēl apzinīgi pārkrustījās Mises sākumā. Šī Mise kļuva viņai par šūpļa dziesmu, kurā viņa aizmiga Kungā, jau kontemplējot Misē klātesošo Kristu. Tā bija viņas pēdējā apzinīga krusta zīme, ar kuru viņa arī noslēdza savas kristīgās dzīves gaitas, līdzīgi kā tās iesāka ar pirmo krusta zīmi, ko uz pieres saņēma caur priesteri Kristības brīdī. Cik skaista simbolika un tās reāla pielietošana kristieša dzīvē! Kā viņa dzīvoja, tā arī nomira — lūgšanu atmosfērā, apgādāta ar Slimnieku sakramentiem kā ceļa maizi (viatiku) mūžības gaitās. Kā pats svarīgākais māmiņas devums manā dzīvē paliks viņas patiesais piemērs vienmēr pieņemt Dieva gribu visos dzīves visgrūtākajos brīžos: “Dēliņ, Dieva griba!” Mācos to pieņemt arī šajā smagākajā pārbaudījumā, atdodot Radītājam Viņa doto man uz laiku visskaistāko dāvanu — sirsnīgu, gudru, mīļu, ticīgu māmiņu.

4.09. mēs, maza saujiņa Lielvārdes draudzes locekļu un daudz lielāks manu draugu skaits, atvadījāmies no māmiņas Lielvārdes baznīcā, kur sv. Misi vadīja bīskaps Andris Kravalis, koncelebrējot 9 priesteriem. Bet 5.09. mūsu ģimene, radi, draugi un Krāslavas draudze atvadījās Krāslavas dievnamā no māmiņas pēc sv. Mises, ko celebrēju kopā ar 13 brāļiem priesteriem. Tad guldījām māmuļas mirstīgās miesas Krāslavas kapos mūsu ģimenes sektorā, kur arī man ir rezervēta atdusas vieta.

No visas sirds pateicos visiem, kuri bijāt un esat ar mani šajā smagākajā dzīves posmā, pavadot mammucīti mūžībā. Lai Dievs jums visiem aizmaksā par lūgšanām par māmiņas dvēseli un manā nodomā!

Pr. Andris Solims

P.S. 31.03. paiet 7 mēneši, kopš Radītājs ir pārstādījis manu 90-gadīgo rozīti mūžības dārzos. Veltu viņai šīs rindiņas ar kvēlām lūgšanām sirdī, lai mani un jūsu lūgšanu ziedi šodien sasniegtu viņas plaukstošo dvēselīti paradīzē un iepriecinātu manu vismīļāko māmuliņu... Cik man ļoti tevis pietrūkst!!! Mūžīgo mieru un prieku dāvā viņai, Kungs, par visu to lielo mīlestības daudzumu, ko viņa izstaroja no sevis dzīves laikā mūsu vidū!!!

Otrdiena, 28 Jūlijs 2020 13:06

Priesteris Gregors Kibulis Tēva mājās

Written by
Rate this item
(0 votes)

Mūžībā aizsaukts pr. Gregors Kibulis

(1933-1960- 2020)

GregorsKibulis

Priesteru rekolekciju pēdējā dienā 23. jūlijā pēc pl. 18:00 Radītājs pēkšņi pasauca pie sevis Kristus kalpu priesteri Gregoru Kibuli pēc īslaicīgas slimības ar asinsvada plīsumu nierē. Iepriekšējā dienā viņš vēl bija piedalījies šajās rekolekcijās, bet pēcpusdienā tika aizvests uz Stradiņa slimnīcu, pirms kuras paspēja pieiet pie grēksūdzes Garīgajā seminārā. Diemžēl viņš kļuva par kārtējo upuri Stradiņa slimnīcas ārstu lielajai bezatbildībai pret veciem slimniekiem, jo pēc vairākiem izmeklējumiem pacients tika palaists mājās ar asiņojošo vēderu, izstumts uz ratiņiem ārā gaidīt piederīgos, kas viņu aizveda projām... Nāves dienā es sazvanījos ar pr. Gregoru, jautādams, kur viņš atrodas. Viņš atbildēja, ka esot bijis slimnīcā, bet neesot atstāts uz novērošanu un ir palaists uz mājām. Es aicināju priesterus palūgties par slimā brāļa nopietno veselības stāvokļa uzlabošanos rekolekciju noslēguma Misē 23.07. Garīgajā seminārā. Bet atceļā uz Lielvārdi atkal sazvanījos ar slimnieku un uzmundrināju, ka visi lūdzāmies par viņu, lai viņš turās. Vājā balsī priesteris pateica, ka viņam viss ļoti sāp un viņš nevarot ilgi parunāt... Tā bija mūsu pēdējā saruna ar mirstošo brāli priesterībā, jo pēc tās tika izsaukta Ātrā palīdzība, kura vairs nespēja glābt mirstošo cilvēku, jo bija jau par vēlu... Diennakts laikā izdzisa šī smaidīgā, dzīvespriecīgā priestera dzīvība, kas mums liek vēlreiz aizdomāties par tās trauslumu.

Priesteris Gregors dzimis 1933. gada 5. janvārī Ludzas rajona Zvirgzdenes pagastā piecu bērnu nabadzīgā, bet ticīgā ģimenē. Mācījies Runtortas pamatskolā, tad Alsungas vidusskolā. Bērnībā spēlējis ģitāru, dziedājiskopā ar ģimeni svinībās un skolas korī, un vēlāk iemācījies spēlēt klavieres un ērģeles. Pabeidzis vidusskolu, devies uz Garīgo semināru Rīgā, kur arī iestājās 1952. gadā. Tur arī dziedājis semināra korī, jo viņam bija laba balss. Viņam īpaši palika atmiņā skaistie Kunga ciešanu apraksta jeb Pasiju dziedājumi, kurus viņš ar semināristiem bija dziedājis Lielās Piektdienas dievkalpojumos.

Savulaik apguva vācu, latīņu, poļu un lietuviešu valodas. Padomju laikos studijas uz laiku tika pārtrauktas, jo 1954. gadā bija jādodas uz trim gadiem dienēt armijā Arhangeļskā pie Ziemeļu Dvinas.

1960. gada 8. maijā Gregors Kibulis tika ordinēts par priesteri. Sākumā kalpoja Jelgavā par vikāru, vēlāk bija arī prāvests Rundānu un Brodaižu (1965–1967), Asūnes (1967–1974), Landskoronas un Beresnes (1974–1976) draudzēs.

Toreiz to, ko nepiedeva vienkāršiem cilvēkiem, baznīcai nepiedeva divtik. Priesterim nācās iegūt sirmus matus. Bija laiks, kad prieterim atņēma tiesības uz sprediķiem. Par aktīvu darbošanos draudzēs,  iesaistot bērnus un jauniešus kalpošanā pie sv. Mises, procesijā, korī,  un atteikšanos sadarboties ar čeku 1977. gadā tika atņemtas tiesības kalpot par priesteri.  Nācās bērnu dārzā strādāt par sētnieku līdz atmodas laikiem. Bija jāiziet līkločains dzīves ceļš ar daudzām krustcelēm, kamēr Dievs viņu atkal atveda atpakaļ uz priesterības ceļa.

2011. gadā uzsāka priestera pienākumu pildīšanu, kalpojot vispirms kā vikārs Ogres draudzē. Vēlāk viņa aprūpei tika uzticētas Suntažu, Lēdmanes, Lauberes un Meņģeles mazās draudzes. Savos 87 gados viņš joprojām bija dedzīgs un enerģijas pilns, arvien gatavs sēsties pie auto stūres, lai dotos pie savas draudzes ļaudīm un būtu klāt viņiem svarīgos dzīves brīžos. Priesteris Gregors bieži mīlēja dalīties savās atmiņās par viņa kalpošanu vajāšanu gados. Savā dzīves ceļā nācies piedzīvot gan prieku, gan cieņu, gan arī daudz ciešanu. Bija ļoti pieticīgs savā dzīves veidā, iztikdams pārsvarā no savas pensijas. Toties bija vienmēr dzīvespriecīgs, smaidīgs un izpalīdzīgs, labprāt aizvietojot kādu priesteri vajadzības gadījumā citā draudzē. 

Lūgsimies par priestera Gregora dvēseli, lai labais Dievs piedod savam kalpam visas cilvēciskās vājības un grēkus, lai ir viņam žēlsirdīgs Tiesnesis mūžībā, ļaujot viņam tagad svinēt mūžīgo Euharistiju priesteru saimē debesīs!

Mirušā priestera Gregora ievadīšana notiks trešdien, 29.07., pl. 18:30 Suntažu baznīcā, kur pl. 19:00 par viņu tiks upurēta sv. Mise un dziedātas Vesperes par mirušajiem. Bet 30.07. pl. 11:30 pirms bēru Mises, ko vadīs Rīgas palīgbīskaps Andris Kravalis, tiks dziedātas Eksekvijas (Lasījumu stunda par mirušajiem). Pēc bēru Mises viņš tiks guldīts Suntažu baznīcas dārzā.

“Lūgsimies par priesteriem! … Katra diena parāda, kāds retums ir Jēzus draugi. Man liekas, ka tas, ko Viņš izjūt visvairāk .., ir nepateicība. Sevišķi, redzot, ka dvēseles, kas svēti veltītas Viņam, atdod savas sirdis citiem, savas sirdis, kas tik neaprobežotā veidā pieder Viņam.” (citējums no svētās Terēzes no Bērna Jēzus)

Piektdiena, 10 Jūlijs 2020 14:25

Priesteris Alberts Cimanovskis mūžībā

Written by
Rate this item
(0 votes)

Priesteris Alberts Cimanovskis aizsaukts mūžības ceļos

Cimanovskis foto

9. jūlijā saņēmu vienu sēru ziņu, ka mūžībā ir aizsaukts emeritētais priesteris Alberts Cimanovskis. Tā ziņa bija liels pārsteigums ne tikai man, bet arī daudziem citiem cilvēkiem, kuri viņu pazina un bija vēl sastapuši 5.07. Krāslavā sv. Donāta svētkos. Par iemeslu šai pēkšņai nāvei kļuva kājā izveidojies trombs, kas atrāvās un nonāca plaušās, un sirds diemžēl neizturēja. Ārsti cīnījās labu pusstundu, viņu reanimējot Daugavpils slimnīcā, uz kurieni no rīta viņu aizveda, un jau pēc pulksten vienpadsmitiem Debesu Tēvs aizsauca savu kalpu uz savām mājām. Viņš ir dzimis 04.09.1957. Varakļānos dievbijīgu vecāku ģimenē kā vienīgais bērns. Agrā bērnībā ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur viņš dzīvoja, gāja skolā un piederēja pie Sv. Marijas Magdalēnas draudzes. Līdz ar to varēja labi saglabāt savu latgaļu valodu un mīlestību uz dzimto Latgali. Daudzi noteikti atceras priesteri Albertu Cimanovski pēc viņa ļoti dūšīga ārējā izskata, citi viņu pat dēvēja par it kā visresnāko Latvijas priesteri, bet es viņu atceros kā diakonu no 1981. gada, kad viņš bija viens no tievākajiem semināristiem, topošajiem garīdzniekiem, kurš toreiz kalpoja vasaras praksē Piedrujas draudzē. Un tur jau viņu iepazinu kā smaidīgu, dzīvespriecīgu un optimistisku jaunekli. Viņš bija arī vienīgais students savā kursā, kad mācījās Rīgas Garīgajā seminārā.

Priesteri Albertu ordinēja 23.05.1982. Rīgas sv. Jēkaba katedrālē, šķiet, kardināls Juliāns Vaivods. Un tajā pašā gadā pēc ordinācijas viņš iestājās Mariāņu kongregācijā Latvijā; ļoti mīlēja Dievmāti, vienmēr ar entuziasmu skaitīja rožukroni. Man bija laime manā agrā jaunībā iepazīt šo jauno un patriotiski noskaņoto priesteri Albertu Krāslavas draudzē, kur es toreiz jau spēlēju ērģeles un viņš kalpoja kā vikārs, palīdzēdams dekānam Lapkovskim arī vēlāk, kad bija Aulejas un Skaistas draudžu prāvests, katru vakaru un svētdienās braukdams uz Krāslavu celebrēt sv. Misi. Bieži braucu pie viņa uz Auleju dievkalpojumos paspēlēt ērģeles, kuras remontēju un atjaunoju. Tāpēc viņu labi pazinu, mēs kļuvām labi draugi, un viņš bija manas agrās jaunības priesteris un ģimenes draugs. Viņš mīlēja palīdzēt cilvēkiem, bija ļoti cilvēcīgs, sirsnīgs, iejūtīgs, un viņam ļoti patika jokot, stāstīt anekdotes. Nekad viņš nevienam neatteica savu garīgo palīdzību un lūgšanas. Daudzi brauca pie viņa uz lauku draudzēm Auleju, Izvaltu laulāties, kristīt bērnus. Viņš kādu laiku apkalpoja arī Skaistas draudzi un vēlāk bija kalpojis kā Bārkavas, Madonas, Lubānas, Ļaudonas, Ērgļu, Cēsvaines un Jaunkalsnavas draudžu prāvests. Un pēdējās draudzēs viņš kā prāvests kalpoja atkal Krāslavas novadā Izvaltas un Borovkas draudzēs. Uz Izvaltu atbrauca kalpot pēc iepriekšējā mariāņu tēva Pētera Švirksta nāves. Tur viņš veica lielus dievnama atjaunošanas un krāsošanas remontdarbus. Pēc vairākiem darba gadiem kongregācijas vadība viņu pārcēla uz Viļānu klosteri, kur kā vikārs kalpoja līdz 2016. gadam.

Dzīves ceļi ne vienmēr mums ir labi saprotami, un viņam nācās dzīves pēdējos 5 gadus būt priekšlaicīgi pensionētam priesterim. Šo dzīves smagāko posmu viņš pavadīja Daugavpilī, praktizējot svēto sakramentu dzīvi, regulāri piedalīdamies sv. Misē, ejot pie Grēksūdzes un pieņemdams Vissvētāko Sakramentu. Viņš bija Dieva žēlastības stāvoklī, sagatavots uz tikšanos ar Pestītāju, kaut arī šī tikšanās viņam pašam un mums visiem bija liels pārsteigums, kad viņa dzīves posms noslēdzās tikai 62 gadu vecumā. Priesteris Alberts bija draudzīgs un centās saglabāt savu priestera identitāti, bieži ceļoja ar savu veco mašīnu un piedalījās dažādos dievkalpojumos, gribēdams tādā veidā sajusties kā aktīvs garīdznieks savā pensionētajā dzīves stāvoklī.

Viņa bēru atvadu sv. Mise būs 14.07. pl. 11:00 Viļānu baznīcā, bet viņa miesa vēlāk tiks guldīta Viļānu pilsētas kapos. Lūgsimies par mirušo priesteri Albertu un atcerēsimies visu to labo, ko viņš daudziem bija devis savā priesteriskajā kalpojumā. Lai nu kādi būtu mūsu priesteru dzīves ceļi, es domāju, ka mums vienmēr būtu jāatceras tas labais, tas gaišais, tas pozitīvais, ko katrs priesteris mācās un cenšas izstarot no sevis un dot ticīgajiem. Pats svarīgākais ir piedot kādus gūtos pāridarījumus vai aizvainojumus un novērtēt to labo un pozitīvo devumu, ko mēs, kā priesteri, varam pasniegt saviem ticīgajiem. Un tas ir iesmels lūgties par katru mirušo priesteri. Es gribētu arī aicināt, lai mēs saglabātu priestera Alberta gaišo, smaidīgo un dzīvespriecīgo priestera tēlu savās sirdīs, lai tur atrastos vieta arī mīlestībai uz mūsu mirušajiem draudžu ganiem, lai pateicībā par viņu garīgiem padomiem, pakalpojumiem, viņu lūgšanām mēs atmaksātu viņiem šeit virs zemes ar mūsu lūgšanu atbalstu, kas mirušajiem garīdzniekiem arī ir ļoti vajadzīga. Lai Kungs pieņem sava kalpa dvēseli mierā, lai piedod visas cilvēciskās un garīdznieka vainas, no kurām mēs neviens no garīdzniekiem, diemžēl, arī nespējam būt brīvi un tik gaiši savā priesteriskajā kalpojumā! Lai Dievs ir viņam žēlsirdīgs mūžīgajā dzīvē! Lai Pestītājs viņam rāda gaišu savu skaisto vaigu un ļauj to ātrāk skatīt savās mūžīgajās mājās!

Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

pr. Andris Solims

Uzmanību!!!

 

          Tagad ir iespēja sekot mūsu draudzes dievkalpojumu tiešraidēm Facebook vietnē. Sekojiet ierakstiem tur izvietotajā mūsu draudzes mājaslapā "Lielvārdes sv. Krusta Paaugstināšanas Romas katoļu baznīca". Ir izveidota arī mūsu draudzes lūgšanu atbalsta grupa "Lielvārdes draugi", kurā var pierakstīties tie, kuriem interesē saņemt kādus paziņojumus par mūsu draudzes dievkalpojumu tiešraižu laikiem un datumiem.

          Aicinu visus izmantot šo vienreizējo iespēju turpināt lūgties ar mums attālināti un paziņot par to arī citiem draudzes locekļiem vai draugiem. Jūsu mīļotais dievnams ļoti skumst pēc saviem dievlūdzējiem un gaida jūs visus ātrāk atpakaļ, tiklīdz pāries šis lielais pārbaudījumu un ciešanu laiks. Lūgsimies vienoti kopā ar Radio Maria vai Latgales radio un Facebook starpniecību! Izmantosim šo tehnikas sasniegumu dāvanu kristiešiem, lai Lielās Nedēļas dievkalpojumi ienāktu jūsu mājokļos, kuri tādā veidā atkal kļūtu par "mājas baznīcu", kā tas bija pirmajos kristietības gadsimtos.

           Novēlu jums visiem, mani mīļie, šoreiz pieticīgus, pazemīgus, bet tomēr priekpilnus Lieldienu svētkus. Lai Lielajā Ceturtdienā kopā ar Kristu Ģētsemanē mēs pārvarētu visas bailes no vīrusa briesmām un Lielajā Piektdienā izietu ar Viņu mūsu dzīves ciešanu krustaceļu, nomirdami priekš saviem grēkiem, lai kopā ar Uzvaras Ķēniņu arī mēs Lieldienu naktī augšāmceltos jaunai, uzlabotai un no visiem iepriekšējiem "nevarēšanas un aizņemtības" aizbildinājumiem attīrītai kristieša dzīvei kā priecīgi Dieva bērni. Dievs jūs mīl!!! Turaties un sirsnīgi lūdzaties - lūgšana ir stiprs antivīruss pret ikvienu grēka vīrusu, arī pret šo koronavīrusu!

Jūsu draudzes gans pr. Andris Solims

 

Pirmdiena, 23 Marts 2020 22:54

Dekānam Juliānam Samušam mūžībā - 40

Written by
Rate this item
(0 votes)

Priesterim Juliānam Samušam - 40 gadi mūžībā

Interesanti, cik ilgi draudžu locekļi lūdzas par saviem mirušajiem draudžu ganiem? - bēru dienā, varbūt piemin pirmo mēnesi, tad vēl atceras miršanas pirmajā gadadienā...??? Un tad visbiežāk jau aizmirst, jo viņa vietu ieņem nākamais draudzes gans, kurš izkliedē sēras par savu priekšgājēju ar savām jaunajām aktivitātēm, veic izmaiņas draudzes dzīvē, ieviešot kaut ko pilnīgi jaunu, dažreiz atraktīvu, noderīgu, bet dažreiz pat kaitīgu, ja likvidē draudzē dievbijības un lūgšanas garu. Nereti dedzīgākie draudzes locekļi tad sāk salīdzināt jaunā gana darbību ar iepriekšējā prāvesta stilu, citreiz pirmo reizi, beidzot, novērtēdami viņa ieguldījumu un veikumu, ko nekad nebija novērtējuši priestera dzīves laikā. Drīzāk bija kritizējuši, aprunājuši, neatbalstījuši viņa iniciatīvas un pastorālo praksi. Tikai pēc prāvesta nāves daudziem ir iespēja salīdzināt un novērtēt objektīvi to, kas ir bijis labs viņu draudzē iepriekš.

Diemžēl tāda ir vispārēja pieredze, kad draudzēs mainās prāvesti. Ir jauki, ja draudzes locekļi atceras ar labu vārdu savus iepriekšējos ganus un lūdzas par viņiem, lai kur tie būtu pārcelti, vai cik sen jau tie būtu aizsaukti mūžībā.

Dekāns Samušs draudzē bija ļoti cienīts un mīlēts, arī pat no čigānu un dzērāju puses, kuriem viņš nekad neatteica palīdzību. Atceros, kā čigānieties nāca pie viņa zārka baznīcā, raudāja un bučoja viņa kājas pateicībā par materiālo palīdzību, ko daudzreiz bija saņēmušas. Pēc viņa nāves guļamistabā tika atrastas vairākas cilvēku pases kā ķīlas no tiem, kuri nāca grūtībās aizņemties no dekāna naudu. Viņš bija žēlsirdīgs cilvēks, gribēja palīdzēt visiem, kuri bija nonākuši grūtībās. Taču neaprakstāma bija dekāntēva viesmīlība gan pret saviem brāļiem priesteriem, gan pret draudzes locekļiem. Arī tagad man acīs atjaunojas viņa rīkotās krāšņās eglītes koristiem, sakristiāniem un draudzes aktīvistiem. Tie bija patiesi svētki ar pārbagātiem galdiem. Vēl dekāns mīlēja mājdzīvniekus un turēja pie baznīcas mazajās kūtiņās trušus, vistas, zosis un riebīgos tītarus, kuri mūs vienmēr biedēja, kad vajadzēja tiem paiet garām uz baznīcu. Tēvs mums ar brāli uz vasaru vienmēr nogrieza matus, atstājot tikai priekšā “čubčiku”. Tāpēc mamma lika uzvilkt adītas cepurītes ceļā uz baznīcu vēsākās dienās, bet, par nelaimi, cepurītes bija sarkanā krāsā, ko tītari nez kāpēc nemīl. Tad nu mums bija bieži problēmas tikt garām tiem uzpūtīgajiem tītariem. Tomēr bija liels prieks nereti skriet palīgā dekāna saimniecei noķert izmukušos trušus, kuri joza pa baznīcas dārzu. Bija jautri piedalīties arī malkas kraušanas talkās un baznīcas mazgāšanā, kas toreiz tika veikta tikai pirms un pēc lielākajiem svētkiem. Parasti tādas talkas bija vienmēr atalgotas no dekāna puses ar uzklāto galdiņu, ar garšīgiem našķiem un pat konjaku, bet bērniem tika pīrādziņi un končas.

Dekāns Juliāns rūpējās arī par draudzi un dievnamu, centās ierīkot centrālo apkuri un uzstādīt jaunas ērģeles. Taču padomju vara toreiz viņam neatļāva neko realizēt no viņa iecerēm, kaut bija jau sapirktas caurules un radiatori, kuri sarūsēja pagrabā. Bija noskatītas ļoti labas stabuļu ērģeles, bet pilnvarotais reliģijas lietās to visu aizliedza. Cik žēl, bet tie bija tādi laiki. Bērni arī nedrīkstēja piedalīties baznīcā ne kā ministranti, ne kā koristi, ne procesijas dalībnieki. Bet tik ļoti gribējās piekalpot Misēs, ka es nespēju noturēties un centos bez komžas to slepeni darīt pie sānu altāra, kad vikārs paralēli tur celebrēja Misi, kamēr dekāns to svinēja pie lielā altāra. Tad sakristiāns nevarēja būt vienlaicīgi divās vietās un ļāva man paklusām piekalpot, zvanot ar mazu zvaniņu kabatā un pieskrienot pie altāra nomazgāt priesterim rokas un ieliet biķerī ūdeni uz purifikācijas (biķera tīrīšanas) brīdi. Protams, dekāns to visu zināja, tomēr mani nepadzina, kaut arī pamatoti baidījās, jo par to viņam varēja atņemt “spravku” (tiesības strādāt par priesteri). Atceros, kad vienā vakara Misē pie Jēzus Sirds altāra es tā slepeni piekalpoju. Bet tajā vakarā baznīcā ienāca komunistu komisija un to ieraudzīja. Viens no čekistiem nespēja savaldīt savas dusmas un rāva ar varu mani nost no altāra, kliegdams, ka bērni nedrīkstot to darīt. Bet es sparīgi ieķēros altāra margās un kliedzu, ka neiešu prom, kamēr viena tante pieskrēja un sāka sist ar somiņu čekistam pa rokām. Tad viņš padevās un aizgāja, bet dekānam bija vēlāk nepatikšanas... Un tomēr viņš turpināja mūs mīlēt un tētim teica, ka cik laimīgs viņš būtu kādreiz sagaidīt ieraudzīt mani kā priesteri pie altāra... Iespējams, ka šie vārdi bija arī viņa lūgšanas vārdi pie Kunga altāra, jo toreiz bērniem neļāva brīvi piedalīties dievkalpojumos, skolotāji bieži dežūrēja pie durvīm, no kora balkona komjaunieši fotografēja tautu un izsekoja, vai bērni un jaunieši nav redzami pūlī. Bija citreiz slepeni jāzogas pa dārziem apkārt baznīcai, lai neuzrautos uz huligāniem, kuri jau gaidīja, lai mūs piekautu pie baznīcas. Ziemā bieži vajadzēja iegrimt sniegā līdz jostas vietai, lai pa aplinkus dārzu ceļiem ielavītos dievnamā. Bija īstas vajāšanas un represijas skolās no skolotāju un klasesbiedru puses, samazinot atzīmes, izsmejot, apspļaujot un pat piekaujot līdz asinīm tikai par to, ka “tu tici Dievam, bogomol”. Nav brīnums, ka nebija jaunu paaicinājumu uz priesterību, kad no visas Krāslavas 1. vidusskolas es ar brāli atklāti un regulāri gājām uz baznīcu gandrīz kā vienīgie. Kad tētis mammai pārstāstīja dekāna novēlējumu, lai es kļūtu priesteris, es dzirdēju šos vārdus, un sirdī dzima liela vēlme iepriecināt baltgalvīgo priesteri, ka es noteikti kļūšu par priesteri. Diemžēl viņš nesagaidīja to dienu, kad pēc 11 gadiem 15.06.1991. es svinēju savu Pirmo sv. Misi (Primīciju) skaistajā Krāslavas dievnamā, kur dekāns Juliāns Samušs bija nostrādājis 17 gadus. Viņš pielaida mūs ar brāli pie Pirmās grēksūdzes un Komūnijas. Es pat labi atceros savu izgāšanos katehisma eksāmenā, kad sajaucu 10 Dieva baušļus, ko mamma mācīja poliski. Sāku raudāt, bet dekāns mani nomierināja un atkal iedeva sauju šokolādes konfekšu, ko saņēma visi bērni eksāmena dienā. Tik tēvišķīga attieksme no viņa puses man lika toreiz viņu vēl vairāk iemīlēt. Un šo mīlestību es saglabāju arī visas dzīves laikā līdz pat šim brīdim.

Kad mirušā dekāna miesu zārkā novietoja sv. Donāta kapelā, es tur regulāri gāju lūgties un apgriezt svecēm degļus svečturos apkārt zārkam. To pat skolā uzzināja un vēlāk lamāja, ka es to tur darīju: “Abi ar māti sēž pie zārka un raud...” Bēres notika 27.03.1980. un bija ļoti krāšņas, dievnams bija pārpildīts. Bija ļoti daudz priesteru un daži bīskapi. Pie baznīcas tajos laikos neatļāva priesterus glabāt, kaut dekāns to ļoti bija vēlējies. Atļāva apglabāt pilsētas kapos blakus kapličai pa kreisi, kur bija apglabāti daži izcili garīdznieki. Sabrauca visi dekāna radinieki, kuri pēc bērēm savāca pilnīgi visu dekāna mantu, pat nogrieza lustras un pievāca arī sakristiāna vecos velteņus... Taču dekāna nāves pirmās gadskārtas Misē piedalījās vairs tikai viņa jaunākais brālis, neviena “pļeminīka” – brāļa dēla nebija, kaut dekāna dzīves laikā viņi bariem brauca katrās brīvdienās. Diemžēl tā bieži notiek ar bagātiem radiniekiem, kad tos atceras tikai tad, kad ir iespējams kaut ko no tiem saņemt. Vēlākajos gados dekāna Lapkovska laikā, kad jau biju sācis spēlēt baznīcā kā neoficiāls darbdienu ērģelnieks, man nācās vākt no koristiem ziedojumu, lai varētu pieteikt sv. Misi par dekāna Juliāna dvēseli viņa nāves gadadienā. Es nevarēju nelūgties par viņu, jo piemiņa par viņa gaišo tēlu arvien dzīvoja manā sirdī.

Katru reizi, kad es apciemoju kapsētu Krāslavā, es vienmēr pieeju pie dekāna Samuša kapa un palūdzos par viņu, aizdedzinot arī svecīti. Visus šos 40 gadus 23.03. es atceros savās lūgšanās manu mīļo “jožiku” kā manas bērnības mīļāko priesteri un novēlu viņu Dieva žēlsirdībai. Lūdzos sv. Misē par viņu arī šodien, mīļi pieminot viņu pie Kunga altāra, pie kura viņš mani kādreiz gribēja redzēt. Gribētu šodien viņam pateikt, ka esmu viņa vēlmi izpildījis, un tik ļoti gribētu, ka arī mani kādreiz pēc nāves kāds atcerētos savās lūgšanās, kā es atceros savas draudzes ganu. Viņš to bija pelnījis!

Cik brīnišķīgi būtu, ja mūsu draudžu gani neaizmirstu palūgties ar draudzes locekļiem par saviem priekšgājējiem viņu nāves gadadienā, par kuru priesteriem laipni atgādina ieraksts bīskapa Jāņa Buļa latviešu valodā izdotajā liturģiskajā kalendārā (rubricellās). Lielvārdes draudzē sakristiāns vienmēr skaļi pasaka lūgšanu sv. Misē Vispārējās lūgšanas laikā par to mirušo priesteri vai bīskapu, kura gadadiena iekrīt konkrētajā datumā. Tādā veidā mēs ar ticīgajiem varam palūgties arī par citu draudžu mirušajiem ganiem, par kuriem varbūt vairs neviens nepalūdzas nekad. Neaizmirsīsim palīdzēt saviem bijušajiem ganiem ātrāk pievienoties debesu priesteru saimei, lai kopā ar Kristu svinētu mūžīgās mīlestības Euharistiju Svēto sadraudzībā debesīs.

Mūžīgo mieru dāvā viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem!

pr. Andris Solims

Pirmdiena, 23 Marts 2020 16:31

Miris priesteris Jānis Kupčs

Written by
Rate this item
(0 votes)

 

 

Mūžībā devies priesteris Jānis Kupčs

 

                

                

22.03.2020., svētdien, 81 gada vecumā mūžībā devies Zilupes, Pasienes un Briģu draudzes prāvests Jānis Kupčs. Priesteris dzimis 1938. gada 13. oktobrī Balvu rajona Bērzpils pagasta Rubuļovkas ciemā četru bērnu ģimenē, no kuriem divi mūžībā devās agrā vecumā.

Interese par priesterību radusies jau agri, jo rados bijuši priesteri. Mācoties 6. kasē, Jānis sācis piekalpot dievnamā, kas atradies 7 km attālumā no mājām. Pēc vidusskolas beigšanas 1961. gadā J. Kupčs iestājies Rīgas Metropolijas Garīgajā seminārā, taču drīz ticis iesaukts armijā. Trīs gadi aizritēja dienestā Vologdā, apsargājot cietumu.

1964. gadā pēc dienesta J. Kupčs atsāka studijas seminārā un 1969. gada 18. maijā Rīgā Svētā Jēkaba katedrālē bīskaps Julijans Vaivods viņu iesvētījis par priesteri. Viņš ir bijis Rēzeknes, Varakļānu, Piedrujas, Preiļu draudžu vikārs; Riebiņu, Brunavas un Budbergas, Eversmuižas un Aizpūres, Dagdas un Bikovas, Kuldīgas un Saldus draudžu prāvests.

1990. gadā J. Kupčs sāka kalpot Zilupē, kur pavadīti pēdējie 30 kalpošanas un dzīves gadi. Šajā laikā viņš apkalpojis arī Pasienes un Briģu draudzi, kā arī Lauderus, kuros, pielāgojot kolhoza dispečertelpas, izveidoja dievnamu. 2019. gada 27. jūlijā, pateicoties priestera pūlēm, tika iesvētīta arī jaunā Zilupes katoļu baznīca, jo iepriekšējais 1930. gadā celtais dievnams 2013. gadā tika atzīts kā ekspluatācijai bīstams.

J. Kupča bēru Svētā Mise notiks otrdien, 24. martā, pl. 11 Pasienes baznīcā. Apbedīšana pēc dievkalpojuma notiks baznīcas dārzā. 

pārpublicēts no: LRKB IC

Page 1 of 3