|
|
Mūsu lielais labdaris Alberts Zīlītis sasniedza savu Golgātu
Dārgie draugi!
Ir pagājusi jau viena nedēļa, kad 15.01.2024. mēs pavadījām mūžībā manu visdārgāko draugu un brāli Kristū Albertu Zīlīti, kura bēru dievkalpojums notika mazajā Slokas draudzes baznīciņā, pie kuras ierīkotajos kapos tika guldītas Albertiņa mirstīgās atliekas. Atvadīties no nelaiķa bija ieradušies veseli 6 priesteri: no Jūrmalas, Lielvārdes, Rīgas sv. Alberta un Olaines draudzēm, jo Alberts palīdzēja vairākām draudzēm ar ugunsdrošības dokumentāciju un ugunsdzēšamo aparātu nodrošinājumu. Pirms bēru sv. Mises tika nodziedātas Eksekvijas - Lasījumu stunda par mirušajiem. Jūrmalas un Lielvārdes koristi izpildīja Josefa Grubera 2. Requiemu un citus skaistus dziedājumus. Svētajā Misē koncelebrēja 3 priesteri. Man bija gods pateikt sprediķi. Pēc dievkalpojuma no aizgājēja atvadījās liels bērinieku pulks, viņa ģimenes locekļi, radinieki, bijušie darba biedri, draugi un draudžu locekļi. Tās bija ļoti skaistas un kristīgas bēres, kurās mēs centāmies sirsnīgi aizlūgt Labo Dievu par Albertiņa dvēselīti, atdodot to Viņa žēlsirdībai. Laikam būtu pat grūti uzskaitīt visus Alberta veiktos labos darbus gan ģimenei, darba biedriem un Baznīcai, jo visiem viņš vienmēr steidzās palīgā un nevienam neatteica savu palīdzību. Ja gribētu viņu raksturot, tad to varētu izteikt ar grūti apzīmējamo vārdu - "bezatteikuma cilvēks". Dievs bija apveltījis Albertu ar lielu dzīves gudrību, lādzīgu dabu, labu humora izjūtu, lielu sirsnīgumu, piemītošu kurzemniekiem. Esmu no sirds pateicīgs Kungam, ka Viņš bija sūtījis manā dzīves ceļā tik labu un uzticīgu draugu, kuru iemīlēju kā savu vecāko brāli, kaut mums bija 12 gadu starpība. Viņš ļoti daudz man personīgi palīdzēja gan fiziski, gan garīgi. Manās atmiņās paliek Alberta neviltotā draudzība, telefona zvani, mūsu sarunas, daudzi kopīgi darītie fiziskie darbi Jūrmalas triju dievnamu atjaunošanā, mūsu kopīgi svinētie svētki gan toreiz Jūrmalā, kad tur strādāju kā draudžu gans, gan šajos pēdējos 10 gados Lielvārdes draudzē, kur Alberts bija biežs viesis kopā ar otru mūsu kopīgo labo draugu Andreju Griķi. Vairākus gadus Alberts bija piekalpojis dievkalpojumos kā ministrants Ķemeru baznīcā, kuru viņš kā 1. Jūrmalas dievnamu toreiz palīdzēja restaurēt un pārbūvēt. Uz viņu es vienmēr varēju paļauties, uzticot kādu smagāku uzdevumu, ka viņš to vislabāk atrisinās. Kad 2017. gadā 9. novembrī SIA "KMT Projekts" izprovocēja avāriju Lielvārdes dievnamā, kā rezultātā iebruka baznīcas pamati un saplaisāja 2 sienas, Albertiņš bija atskrējis no Rīgas tajā vakarā palīgā un demontēja pie avarējošām sienām radiatorus. Tas bija liels risks, ko mēs neatļāvāmies darīt, bet Alberts to paveica, jo bija pieradis dzīvē bieži riskēt, glābjot cilvēku dzīvības kā ugunsdzēsējs, saņemdams majora pakāpi tajā dienestā. Lūk, tik pašaizliedzīgs un upurgatavs bija šis cilvēks! Būdams jau dienesta pensijā, viņš tomēr turpināja strādāt, jo, laikam, nespēja sēdēt mājās bez darba. Es bieži viņam mēdzu pajautāt: "Albertiņ, kad tu beidzot sāksi dzīvot un atpūsties pēc šī darbu maratona?" Viņš vienmēr tikai pasmaidīja... Esmu pārliecināts, ka ļoti daudziem Alberts vēl ilgi paliks sirdīs kā mīļš, draudzīgs, izpalīdzīgs un sirsnīgs cilvēks. Noteikti viņš ļoti pietrūks ne tikai ģimenei, bet arī viņa draugiem, draudzēm un visiem, kuri viņu pazina. Domāju, ka viņa 67 dzīves gadi nav velti nodzīvoti, un Kungs uzlūkos viņa ticību un tuvākmīlestības darbus, kā arī viņa smagās slimības ciešanas, kuras viņš varonīgi panesa bez kurnēšanas, skaļām vaimanām, jo negribēja apgrūtināt savai sieviņai Toņai viņas smago slimnieka kopšanas kalpojumu. Paldies viņai par šo lielo pacietību un rūpēm par savu smagi slimo vīriņu visu 15 mēnešu garumā! Mīļie, mums katram ir Dieva nozīmēts dzīves ceļš un laiks. Diemžēl mēs nespējam pagarināt mums atvēlēto zemes dzīves laiku, bet tomēr varam paši veidot dzīves ceļa gājumu, ejot to ar vai bez Kristus. Zinu vienu, ka iet savu krusta ceļu kopā ar Jēzu ir daudz vieglāk, pat ja ciešanu krusts šķiet brīžiem nepanesami smags. Es lūdzu Albertu, kad viņu apmeklēju ar Slimnieku sakramentiem, lai viņš upurētu savas ciešanas Kristum par grēcinieku atgriešanos, ko viņš arī centās darīt, jo tam būs lieli nopelni Dieva priekšā. Un ticība deva spēku Albertiņam izturēt šajā krusta ceļā līdz viņa dzīves Golgātai. Es gribu no sirds pateikties visiem, kuri atbalstīja Albertu viņa slimības laikā ar savām lūgšanām, labajām domām, telefona zvaniem, apciemojumiem (kaut tie bija diezgan limitēti). Lielvārdes draudze turpina lūgties par mūsu Albertiņa skaisto dvēselīti 30 dienas svētajās Misēs kopš viņa nāves, lai izlūgtos viņam atvieglinājumu un iepriecinājumu mūžīgajā dzīvē, kurā viņš ir pārgājis no šīs raudu un ciešanu ielejas. Sirsnīga pateicība visiem, kuri piedalījās Alberta bērēs. Paturēsim viņu mīļā piemiņā un lūgšanās, kas ir mīlestības saitiņa, kurā esam vienoti ar mūsu aizgājējiem cauri mūžības vārtiem. Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! Lai viņš dus mierā! Amen! Lielvārdes katoļticīgo draudzes prāvests Andris Solims
Bīskaps Jānis Cakuls debesu Tēva mājās
26.02.2022. aprit 5 gadi, kopš Radītājs noslēdza mana onkuļa priestera Mariana Daļecka dzīves krustaceļu. Un šajā dienā pl. 15:18 saņēmu bīskapa Andra Kravaļa sēru vēsti, ka Pestītājs ir nocēlis smago ciešanu un sāpju krustu no Rīgas arhidiecēzes emeritētā bīskapa Jāņa Cakula pleciem, aicinādams viņu pārkāpt mūžības slieksni un nodot norēķiņu par 95,7 dzīves gadiem un 72,5 priesterības gadiem, no kuriem 39,2 gadus bija saglabājis bīskapa kārtu. Kopš 1991. gada viņš kļuva par Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapu un vēlāk devās pelnītā pensijā, tomēr palikdams kalpošanā pie Rīgas sv. Marijas Magdalēnas baznīcas, kur viņš bija ilgus gadus par prāvestu. Es biju viņa pēdējais iesvētītais garīdznieks, kuru 31.05.1991. bīskaps Cakuls iesvētīja par diakonu viņa pēdējā bīskapa varas dienā.
Palūgsimies par viņa dvēseli, kura bija ļoti atvērta uz katru grēcinieku, kuru tūkstoši ir saņēmuši bīskapa doto grēku piedošanu Grēksūdzes sakramentā, pavadot biktskrēslā vairākas stundas ikdienā.
Lai Labais Pestītājs pieņem sava uzticīgā un dievbijīgā kalpa dvēseli mierā un iepriecina viņu debesu bīskapu saimē mūžīgajā Euharistijā debesu svētlaimē! Bēru sv. Mise notiks 1.03. pl. 11:00 Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā Rīgā.
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!
Pr. A. Solims
Priestera Onufrija Pujata piemiņai!
Dārgie draugi!
19.10.2021. es dalījos ar Vatikāna Radio klausītājiem savās pārdomās par pēkšņā nāvē mirušo 42 gadus veco priesteri Mihailu Sivicki, kurš kļuva jau par otru Covid-19 upuri pēdējā pusgada laikā no Latvijas priesteru vidus. Tagad es atkal dalos ar sēru vēsti par 88 gadus veca ilggadējā Vārkavas un Jasmuižas draudžu prāvesta Onufrija Pujata aiziešanu mūžībā, kuru Kungs pēc smagas un ilgstošas asins vēža slimības paaicināja pievienoties Svēto sadraudzībai debesīs tieši 2. novembra naktī, kad mēs svinam Visu mirušo piemiņas svētkus. Šoreiz aizgājēja nāve nebija negaidīta, jo jau pāris nedēļas ļaunās slimības izmocītā miesa pamazām dzisa; ilgāku laiku zāļu iespaidā bieži vien pazuda atmiņa, kas vairs neļāva prāvestam pašam novadīt dievkalpojumus, ko pēdējā posmā viņam palīdzēja Preiļu dekāns Jānis Stepiņš. Tāpēc aizgājēja jaunākā māsa Vanda viņu kopa un aprūpēja šo pēdējo mēnesi.
Pr. Onufrijs ir piedzimis 28.04.1933. Nautrēnu pagastā Pujatu sādžā kā 4. bērns astoņu bērnu ģimenē, kurā bija 4 dēli un 4 meitas. Vecākā māsa Lūcija mira jau agrā bērnībā. Dievbijīgie vecāki izlūdza no Dieva Priesterības paaicinājumu visiem četriem dēliem, taču jaunākajam dēlam Dominikam padomju vara neatļāva kļūt par priesteri, jo ģimenē jau bija 3 brāļi priesteri: vecākais brālis Jāzeps, kurš Kristus Baznīcā nokalpoja 48 gadus un ir jau mūžībā, kardināls Jānis, kurš šogad 29.03. svinēja Priesterības 70 gadu jubileju, un brālis Onufrijs, kurš Kunga druvā nokalpoja 62 gadus. Pēc Nautrēnu vidusskolas pabeigšanas Onufrijs 1951. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, bet 1954. gadā viņš tika iesaukts uz diviem gadiem padomju armijas dienestā Severomorskā. Pēc atgriešanās mājās viņš turpināja studijas Rīgas Garīgajā seminārā 10.05.1959. Rīgas sv. Jēkaba katedrālē bīskaps Strods viņu ordinēja par priesteri. Savu Pirmo sv. Misi primiciants svinēja 24.05.1959. dzimtajā Nautrēnu jeb Rogovkas baznīcā. Sākotnēji jaunais priesteris strādāja par vikāru Varakļānu, Viļakas, Viļānu un Preiļu draudzēs, vēlāk bija prāvests Andrupenes un Pušas draudzēs, bet kopš 1975. gada jau 46 gadus viņš kalpoja Vārkavas un Jasmuižas draudzēs, apkalpojot līdz 2006. gadam arī Znotiņu draudzi, no kuras ministrantiem iedvesmoja uz Priesterību pr. Aināru Londi.
12.05.2019. pr. Onufrijs svinēja savas Priesterības 60 gadu jubileju, saņemdams daudzus pateicības ziedu klēpjus no ticīgajiem un pašvaldībām, jo viņš bija vienkāršas dabas cilvēks, atšķirīgs no citiem brāļiem ar savu sirsnīgumu, smaidu un atvērtību uz cilvēku vajadzībām, par ko tauta viņu mīlēja. Prāvests bija arī labs saimnieks ne tikai draudžu dievnamu remontdarbos, bet arī savā nelielajā saimniecībā, kuru pats uzturēja, kamēr bija dzīva vecā saimniece. Viņš ļoti mīlēja mājdzīvniekus, sevišķi sunīšus, kuri nereti viņu pavadīja pat pāri dievnama slieksnim. Dievs viņu bija apveltījis ar muzikalitātes dāvanu, jo bija iemācījies spēlēt uz vijoles un fisharmonijas, kas agrāk bija visizplatītākais mūzikas instruments katrā baznīcā paralēli ērģelēm, kur tās bija iespējams uzstādīt.
Personīgi pazinu pr. Onufriju, satiekot viņu Aglonas svētkos, kur viņš pavadīja daudzas stundas biktskrēslā. Bija sirsnīgs, labsirdīgs garīdznieks, kaut arī kluss pēc dabas, bet ar skaistu smaidu sejā. Kad kalpoju Jūrmalas draudzēs, ērģelnieks Staņislavs Andžāns, kurš vairākus gadus bija braukājis uz Vārkavu pie prāvesta spēlēt ērģeles, ierosināja aizbraukt ar Majoru kori uz sv. Antona atlaidām nodziedāt Misi Vārkavas baznīcā. Tā mēs 2003. gada 14.06. devāmies ar tajā laikā lielo Majoru kori svētceļojumā uz Vārkavu, kur prāvesta celebrētajā dievkalpojumā izpildījām sarežģīto polifonisko Franciska Wita komponēto Misi sv. Franciska Xaveri godam un vareno “Te Deum laudamus”. Tad arī tuvāk iepazinu pr. Onufriju kā ļoti laipnu, viesmīlīgu garīdznieku, kurš bija ļoti priecīgs un aizkustināts par mūsu kora vareno skanējumu, teikdams, ka nebija šo Misi dzirdējis vairāk kā 25 gadus.
Noteikti par aizgājēja vairākām labajām cilvēciskajām īpašībām varētu vairāk pastāstīt viņa divi māsas Annas Petrovskas dēli - priesteri Imants un Viktors, kuri turpina Pujatu dzimtas priesterisko līniju, kā arī prāvesta garīgie audzēkņi – pr. Ainārs Londe un Guntars Skutels, kurus uz Priesterību iedvesmoja tieši priestera Onufrija dzīves un kalpošanas piemērs.
4.11. pl. 11:00 Vārkavas dievnamā notika bēru dievkalpojums, pēc kura prāvesta mirstīgās atliekas tika guldītas baznīcas dārzā. Diemžēl arī šīs bēres iekrita stingro ierobežojumu laikā pandēmijas apstākļos, kas atkal neļāva brāļiem priesteriem un ticīgai tautai klātienē kuplā skaitā pavadīt savu mīļoto prāvestu mūžībā. Un atkal man nācās vienam pašam savā Lielvārdes baznīcā nodziedāt bēru dienā 10:15 Eksekvijas, kuras pr. Onufrijs vienmēr mīlēja dziedāt priesteru bērēs.
Aizlūgsim no sirds par aizgājēju, lai Labais Pestītājs, kuram viņš bija uzticīgi kalpojis, pieņem pr. Onufrija vienkāršo un skaisto dvēselīti savos debesu plašumos, lai piedod visas cilvēciskās vainas un kalpošanas nepilnības un ļauj viņam ātrāk slavēt Kungu brīnišķīgajā mūžīgo Lieldienu Euharistijā debesu priesteru saimē.
pr. Andris Solims
Priestera Mihaila Sivicka dzīves ziediņš pārstādīts mūžības dārzā
18.10.2021. no rīta saņēmu no pr. Vjačeslava Bogdanova sirdi plosošu sēru vēsti par Daugavpils jaunā dekāna pr. Mihaila Sivicka pēkšņo nāvi. Kā nāves cēlonis oficiāli tika uzstādīta šajos laikos “vienīgā” dominējoša slimība – Covid-19... Diemžēl šis nāvējošais vīruss tik tiešām bija skāris arī pr. Mihailu, kurš cerēja, ka tomēr tiks ar to galā, jo ir vēl samērā jauns cilvēks: tikai 42 gadus vecs. Taču šobrīd tas vairs nav arguments nevienā vecumā, kas dotu garantijas izdzīvot jaunākajai paaudzei, kuru arvien biežāk ievaino šis cilvēku radītais bioloģiskais ierocis. Ziņa par pr. Sivicka nāvi šokēja ikvienu, tāpat kā tas bija 24.03.2021. pr. Mārtiņa Gata Bezdelīgas nāves gadījumā Jelgavas slimnīcā 53 gadu vecumā. Par lielu nožēlu pr. Mihails ir kļuvis par otru priesteri – upuri Latvijas katoļticīgo Baznīcā nāvējoša Covid vīrusa uzbrukumā pusgada laikā. Tas ir milzīgs zaudējums visai mūsu Māras zemes Baznīcai! Mirušā dekāna brālis Jānis, kurš saslimušo priesteri aprūpēja, vēl svētdien vakarā bija ar viņu telefoniski sazinājies, bet vēlāk nelaiķis vairs nebija atbildējis nedz uz brāļa, nedz vikāra pr. Valērija Oļševska zvaniem un nebija nokāpis no sava dzīvokļa 2. stāva paņemt atnesto sūtījumu, kas liek domāt, ka nāve viņu pārsteidza jau 17.10. vakarā viņa darbistabas krēslā, kur viņu 18.10. rītā atrada brālis, uzlaužot dzīvokļa durvis, kas bija no iekšpuses aizkrampētas. Uz priestera galda stāvēja biķeris ar salocītu nelielo stolu no priesterim piederošā ekipējuma, ko parasti izmanto slimnieku apmeklējumu gadījumos, piešķirot tiem Slimnieku sakramentu. Tas liecina par pr. Mihaila pēdējo nocelebrēto sv. Misi savā dzīvoklī 17.10. svētdienā, pēc kuras Kungs Jēzus paņēma sava uzticīgā kalpa skaisto dvēselīti kā skaistu ziediņu, lai to pārstādītu savos mūžības brīnišķīgajos dārzos...
Dīvaina sakritība, ka pr. Mihails ir jau 3. pēc kārtas pēkšņā nāvē mirušais priesteris Daugavpilī pēdējo divu gadu laikā pēc pr. Jura Mukāna un Jāzepa Sitnieka, kuriem bija jau pāri 80 gadiem. Bet nelaiķis pr. Sivickis tikai 15.09. nosvinēja savu 42. Dzimšanas dienu un 29.09. savu Vārda dienu, kurās viņu sirsnīgi apsveicu, kā to darīju vienmēr viņa dzīves svarīgajos datumos, jo mēs bijām draugi. Te piepildās evaņģēlijā Kristus teiktā brīdinājuma vārdi: “Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama Kungs nāks: vakarā vai nakts vidū, vai gaiļiem dziedot, vai agri no rīta.” (Mk 13,35) Noteikti šos vārdus pr. Mihails bija bieži sludinājis gan dievnamā, gan bērēs. Taču diez vai viņš varēja pat iedomāties, ka šī realitāte skars arī viņu pašu jau pēc trijiem gadiem, kad viņš tik dedzīgi teica atvadu runu sava priekšgājēja ilggadējā Daugavpils dekāna pr. Aleksandra Madelāna bērēs 13.03.2018. Daugavpils katoļu kapsētā, kur tagad arī viņa mirstīgās atliekas atrada atdusas vietu. Tāpat arī neviens nevarēja paredzēt, cik liela būs atšķirība pr. Mihaila Sivicka izvadīšanā bēru dienā 21.10.2021., kurā mūsu valdības neadekvātie Covid ārkārtas stāvokļa ierobežojumi neatļāva piedalīties priestera bērēs ne brāļiem priesteriem, ne draudzes locekļiem, ne arī plašākam radu lokam, atļaujot dievnamā būt bēru dievkalpojumā tikai 20 personām. Cik tas ir skumīgi un reizē necilvēcīgi, kad jauna priestera bērēs pēc 17 Kunga druvā nokalpotajiem gadiem gandrīz nevienam priesterim un tautai netika atļauts no viņa sirsnīgi atvadīties klātienē un kopīgi aizlūgt par viņa dvēseli, tikai privāti lūdzoties savās mājās vai draudzēs.
Personīgi es pazinu nelaiķi pr. Mišu, kā mēs visi viņu saucām, no jaunības dienām, jo viņš ir dzimis Krāslavas novada Indras jeb Baļbinovas draudzē (15.09.1979.) Antona un Zinaīdas ģimenē kā vecākais dēls. Dziļi ticīgā vecmāmiņa rūpējās, lai abi mazdēli būtu nokristīti un iesvētīti. Zēns Miša tika pielaists pie 1. Grēksūdzes un saņēma 1. Svēto Komūniju no toreizējā Indras prāvesta Pāvila Raciņa, kurš vēlāk ieinteresēja muzikālo jaunekli piedalīties svētdienu dievkalpojumos un tajos paspēlēt tauri, bet pēc kāda laika arī apgūt ēŗģeļu spēli un sākt spēlēt ērģeles, kuras prāvests pats bija uzstādījis. Kad pēc prāvesta Raciņa Indras draudzi sāka apkalpot pr. Marians Daļeckis (mūžīgo mieru!), tad jaunais Miša sāka spēlēt ērģeles dievkalpojumos arī Piedrujas baznīcā. Šī aktīva saikne ar Baznīcas dzīvi un prāvesta sirsnīgas kalpošanas piemērs iesēja jaunekļa sirdī vēlmi kalpot Kristum kā priesterim. Un 1998. gada augustā jaunais ērģelnieks iestājās Rīgas Garīgajā seminārā kopā ar vēl 11 kandidātiem, kopā sastādot 12 apustuļu skaitu 1. kursā, no kura Priesterību beigās sasniedza divi semināristi: pr. Mihails un pr. Andris Sprukts (pr. Modris Lācis tika pārcelts augstākajā kursā un tika iesvētīts 2 gadus agrāk). Arī Garīgajā seminārā Mišam tika uzticēts ērģelnieka pienākums, kuru viņš pildīja vairākus gadus, būdams iecelts attiecīgajā kursā arī par “vecāko” semināristu starpā jeb senjoru. Jau seminārista gados Miša izcēlās ar labām sekmēm un dotībām. Viņš bija arī viens no maniem labākajiem audzēkņiem Garīgajā seminārā, kuram pasniedzu Liturģijas priekšmetus un garīgo dziedāšanu. Varu pateikt, ka nešauboties varēju viņam ieskaitēs un eksāmenos ielikt augstāko atzīmi, jo viņš ļoti apzinīgi konspektēja pasniegto priekšmetu vielu un nopietni piegāja studijām ar visu apziņu un sirdi. Laikam man sanāca toreiz nopelnīt viņa acīs respektu, kuru pr. Mihails saglabāja arī savas Priesterības kalpošanas gados, pielietojot praksē apgūto studiju gados. Biju vienmēr pārsteigts, ka arī pēc 17 kalpošanas gadiem viņš mani vienmēr uzrunāja uz “jūs” un “priester Andri”. Šī takta izjūta un cieņa pret vecākiem priesteriem bija raksturīga pr. Mihaila īpašība, kas vairs nav novērojama jaunākajā paaudzē. Es atceros manu audzēkni kā nosvērtu, gudru, pieklājīgu, ieturētu, mazrunīgu, bet ļoti sirsnīgu un izpalīdzīgu brāli. Tādu viņu arī raksturo viņa kursa biedrs pr. Andris Sprukts – akurātu, solīdu, atsaucīgu, kaut arī diezgan prasīgu pret sevi un citiem.
Pēc Ordinācijas sakramenta Rēzeknes katedrālē, ko 12.09.2004. piešķīra bīskaps Jānis Bulis, man bija gods piedalīties abu jauniesvētīto priesteru Primīcijās. Pr. Mihaila Pirmajā celebrētajā sv. Misē Indras baznīcā 18.09.2004. Rīgas sv. Franciska jauniešu koris sirsnīgi nodziedāja J. Zangla komponēto Messu sv. Ludviga godam (kas priestera bērnībā tika dziedāta arī viņa dzimtajā draudzē un daudzās citās Latvijas draudzēs) un J. Furmanika “Te Deum laudamus”. Primiciants pēc sv. Mises piešķīra visiem klātesošajiem savu svētību un piemiņas bildītes. Svinību mielastu prāvests Daļeckis sarīkoja Piedrujas pagastā. Tie bija skaisti jaunā priestera pirmie svētki, kam sekoja divi raženi un svētības pilni vikāra darba gadi Aglonas draudzē. 2006. gadā bīskaps nozīmēja pr. Mihailu par prāvestu Andrupenes un Pušas draudzēs un paralēli aizsūtīja viņu studēt Baznīcas kanoniskās tiesības uz Venēciju, kur viņš studēja Pija X Kanonisko tiesību fakultātē 2007.-2008. g., iegūdams Licenciāta grādu. Bet 2012. gadā jaunais students spīdoši aizstāvēja savu disertāciju Laterāna Pontifikālajā universitātē un ieguva Doktora grādu Baznīcas Kanoniskajās tiesībās. Pēc tam bīskaps Bulis viņam uzticēja vadīt Baznīcas Tiesu Rēzeknes-Aglonas diecēzē, nozīmējot viņu par Latvijas Starpdiecēžu tiesas vikāru laulību lietās. Pēc diviem gadiem jaunais doktors tika nozīmēts par prāvestu Daugavpils sv. Pētera ķēdēs draudzē un Daugavpils dekanāta jauno dekānu, nomainot pensionēto ilggadējo dekānu Aleksandru Madelānu. Apvienot šos daudzos pienākumus nebija viegli, tomēr dekāns Sivickis nekad nesūdzējās par grūtībām un centās klusībā nest šo smago slodzi, lūdzot svētību un palīdzību Aglonas Dievmātei, kuras lielais godinātājs viņš bija visā savā neilgajā, bet raženajā priesteriskajā mūžā. Vairākus gadus viņam bija uzticēts vadīt svinīgās Vesperes 14.08. Aglonas svētkos. Un es redzēju, ar kādu lielu prieku un godbijību viņš tās svinēja.
Es biju ļoti priecīgs, kad dekāns Miša pirms pieciem gadiem atbrauca uz Lielvārdes baznīcu, lai piedalītos manas Priesterības 25 gadu jubilejas svinībās 11.06.2016. Viņš sirsnīgi mani apsveica Daugavpils dekanāta un savā vārdā, uzdāvinādams trijžuburaino svečturi, ko bieži lietoju Vissvētākā Sakramenta adorācijas laikā. Tā paliks man kā mīļa piemiņa kopā ar mīļiem novēlējumiem no aizgājēja un mana drauga Mišas. Arī es viņu vienmēr cienīju un priecājos par mūsu draudzību kā brāļu, nevis konkurentu starpā. Savā ziņā biju arī lepojies, ka mans audzēknis (kā arī vairāki citi mani bijušie audzēkņi) aizgāja tālāk par savu skolotāju pa zinību kāpnēm.
Mūsu pēdējā tikšanās ar nelaiķi bija 2021. gada jūlijā priesteru rekolekcijās Rēzeknē. Nedaudz parunājāmies ar viņu par darba gaitām, kad viņš savā ierastajā ieturētībā nedaudz padalījās par vairākiem paredzētajiem draudzes projektiem, būdams apņēmības pilns tos realizēt ar Dieva Apredzības palīdzību. Toreiz jau biju pārslimojis Covida 2. viļņa uzbrukumu, bet nevarēju pat iedomāties, ka tā 3. vilnis aiznesīs šī brieduma spēku pilnā brāļa dzīvību.
Tagad mana sirds sēro un skumst par tik jauna Kunga kalpa pāragro nāvi, kas diemžēl nešķiro nevienu pēc mūsu tituliem un ieņemamajiem amatiem. Mēs visi esam padoti dzīvības un nāves likumiem, un katram vajadzēs saskarties ar šo skaudro realitāti, pārkāpjot mūžības slieksni. Visas cilvēces likteņi ir Radītāja varā, kurai mēs nevaram pretoties. Vienīgi Dievam pieder galavārds ikviena cilvēka dzīvē, kas ir Viņa brīnišķīga dāvana. Savā bezgalīgajā mīlestībā Kungs nevēlas grēcinieka nāvi, bet gan viņa atgriešanos un laimīgu mūžīgo dzīvi debesu valstībā, slavējot Trīsvienīgo Dievu eņģeļu un svēto sadraudzībā. Šo mūžīgās dzīves dāvanu bija saņēmis arī mūsu mīļotais brālis pr. Mihails kristības sakramentā, par šīs dāvanas svarīgumu viņš sludināja visā savā priesteriskajā kalpošanā saviem ticīgajiem. Tagad viņš pats jau ir iegājis šajā mūžīgajā dzīvē un reāli ir stājies Kristus troņa priekšā, lai nodotu atskaiti par savu kalpošanu Kunga druvā un saņemtu pelnīto atalgojumu. Lūgsim Vislabo Pestītāju, lai Viņš piedod savam kalpam visas cilvēciskās vainas, grēkus un kalpošanas nepilnības un ir viņam žēlsirdīgs Tiesnesis mūžīgajā debesu svētlaimē. Lai visu mūsu sirsnīgās lūgšanas kļūst par tiem daudzajiem dzīvajiem ziediem, kurus sūtīsim viņa dvēselītei kā skaistu bandroli uz debesu mājām! Lai tās palīdz ātrāk viņam izciest laicīgo sodu šķīstītavā un skatīt mūžīgi savu Glābēju, svētlaimīgi svinot mūžīgo Lieldienu Euharistiju debesu priesteru saimē!
Gribu izteikt manu vissirsnīgāko līdzjūtību un lūgšanu atbalstu pr. Mihaila Sivicka vecākiem, brālim Jānim ar ģimeni, Daugavpils dekanātam un visiem, kuriem aizgājējs bija tuvs un mīļš garīgais gans. Vēlos noslēgt manas atmiņu pārdomas par mīļoto brāli ar “Atvadu dziedājuma” vārdiem, kurus diemžēl nevarēju viņam pateikt pie aizvērtā zārka dievnamā atvadu brīdī. Tos veltu viņam kā sirsnīgu atvadu lūgšanu attālināti, paralēli lūdzoties par viņa dvēseli 30 dienu garumā ikdienas sv. Misē.
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, pieņem mūsu lūgšanu!
No viņa atvadoties lūdzam: “Dāvā tam grēku piedošanu!”
Pēc smagiem darbiem dodies saņemt mūžīgo algu debesīs.
Dievs tik daudz cieta, glābjot tevi, ar Tēvu mūžam dzīvosi tu.
Refrēns:
Varbūt jau drīz mēs tiksimies, jo arī mūs Dievs pasauks turp.
Uz īsu brīdi atvadāmies: “Ar Dievu! Tiksimies debesīs!”
Pie Dieva troņa mēs lūgšanas sūtam: “Dāvā mieru mūžīgo!”
Kaut mūsu sirdis ir sažņaugtas sāpēs, atmirdz as’rās cerības stars.
Refrēns:
Varbūt jau drīz mēs tiksimies, jo arī mūs Dievs pasauks turp.
Uz īsu brīdi atvadāmies: “Ar Dievu! Tiksimies debesīs!”
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Mūžībā devies priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga
Šodien, 24. martā (2021. gadā), ap pulksten 15 mūžībā devies Saldus, Brocēnu, Lutriņu, Silaiņu, Zirņu, Šķēdes, Ezeres un Kalnu draudzes prāvests.
Priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga dzimis 1967. gada 10. novembrī Aucē Hugo un Hellas ģimenē kā vienīgais dēls. Vecāki bija luterāņi. Padomju gados ne visiem izdevās nokristīt savus bērnus. Gatis ceļu uz Baznīcu atrada jaunekļa gados un 1985. gada tika kristīts Dobeles katoļu baznīcā, pēc dažiem gadiem Skaistkalne saņēma Iestiprināšanas sakramentu. Pēc pamatizglītības iegūšanas mācības turpināja Rīgas 34. profesionāli tehniskajā vidusskolā. Pēc tam strādāja Dobeles rajona Jauno naturālistu stacijā kā metodiķis. 1989. gada iestājās Rīgas Garīgajā seminārā un 1994. gadā Jelgavā bīskaps Jānis Bulis viņu ordinēja par priesteri. Pirmā jaunā priestera kalpošanas vieta bija Jēkabpilī, palīdzot dekānam Jānim Bratuškinam.
1996. gadā Gatis uzsāka kalpot Liepājas diecēzē un pirmo reizi tika nozīmēts uz Saldus draudzi, kur aktīvi veica arī žēlsirdības darbu, sadarbojoties ar Neatkarīgo Maltas Bruņinieku ordeni, un kļuva par šī ordeņa maģistrāta kapelānu (Maltas ordenī Gatis darbojās 20 gadus). Saldus apkārtnē tika dibinātas vairākas draudzes un organizēta jaunās Saldus baznīcas celtniecība.
Pēc Saldus pr. Gatis kalpoja Kuldīgā, Liepājā un Alsungā. Esot par Liepājas sv. Jāzepa katedrāles draudzes prāvestu, Gatis aktīvi kalpoja arī kā cietuma kapelāns, šajā laikā vairāki ieslodzītie tika kristīti. Noteiktu laiku viņš veltīja, lai popularizētu sakrālo mākslu. Viņš bija idejas tēvs plenēriem pie katedrāles, kura dalībnieki – Liepājas mākslinieki, savos darbos atspoguļoja sakrālo celtni.
No Alsungas priestera Gata ceļš atveda viņu atpakaļ uz Saldu. Kopš 2017. gada viņš ar bīskapa norīkojumu kalpoja arī kā eksorcists. Priestera Gata aizraušanās bija fotografēšana, glezniecība, dzeja. 2019. gadā Liepājas koncertzālē "Lielais Dzintars" notika latviešu orģināloperas "Suitu sāga", kuru komponējis Rihards Dubra, bet libreta autors ir priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga, pirmizrāde.
Pēdējās divas nedēļas priesteris G. M. Bezedelīga slimības dēļ nevarēja pildīt savus priestera pienākumus līdz beidzot 24. martā no COVID-19 izraisītajām komplikācijām nogurusī sirds pārstāja pukstēt un priesteris devās mūžībā. Par savas priesteriskās dzīves moto Gatis bija izvēlējies vārdus - Dievs ir mīlestība, kurus viņš bija ierakstījis savas primīcijas svētbildītē. Viņa sirds siltums, atsaucība, uzticība Baznīcas mācībai, sniedzot padomus tiem, kas meklē, paliks daudzu atmiņās. Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!
Pārpublicēts no katedrale.lv
Priesterim Antonam Mičulītim - 30 gadi debesīs!
17.03.1991. Radītājs aizsauca mūžībā ilggadējo katoļticīgo misionāru Ogres un Aizkraukles (Stučkas) rajonā - priesteri Antonu Mičulīti. Šogad paiet 30 gadi kopš viņa dvēselītes aizceļošanas debesu valstībā pēc ilgstošas slimības. Priesteris Antons Mičulītis ir dzimis 1927. gadā. Lielvārdes draudzē viņš sāka savu kalpošanu 1950. gadā, rūpēdamies par mazo baznīciņu, ko uz Āpšu kalniņa uzcēla pr. Juris Pudāns 1940. gadā. Draudze kļuva par pastāvīgu un pieauga skaitā, kas nepatika padomju varai. Tāpēc 1958. gadā dedzīgajam dvēseļu ganam, kurš apkalpoja arī Kokneses un Iršu draudzes, nācās no Lielvārdes aizbraukt projām. Taču Dieva Apredzība viņam ļāva 1970. gadā atkal atgriezties Lielvārdes draudzē, kur viņš nokalpoja līdz pat 1988. gadam. Pa to laiku viņš remontēja saplaisājušo dievnamu, izbūvēja draudzes mājā otru stāvu, garāžu.
Pr. Antons arī atjaunoja Ogres draudzi, svinēdams dievkalpojumus luterāņu baznīcā. Radās iespēja blakus luterāņu dievnamam uzcelt katoļticīgajiem savu draudzes māju, kur prāvests Mičulītis arī pārvācās no Lielvārdes dzīvot 1988. gadā, kad tika smagu slimību piemeklēts. Tad viņš vairs nespēja apkalpot Lielvārdes draudzi un 17.03.1991. aizmiga Kungā. Viņš ir apglabāts Ogres kapos netālu no kapličas kreisajā pusē pirms tās. Par nožēlu viņa kapavieta tagad izskatās diezgan nolaista un slikti sakopta. Priestera piemineklis ir ļoti vienkāršs un nabadzīgs, kas sasaucas ar viņa dzīves vienkāršo, kluso un pazemīgo stilu un cilvēcisko dabu.
Pr. Antons bija tiešām ļoti kluss, vienkāršs, pazemīgs, bet smaidīgs, labsirdīgs un cilvēkus mīlošs priesteris, kurš centās visiem palīdzēt sakārtot viņu garīgo dzīvi. Neskaitāmi bērni un pieaugušie pa klusām pie viņa ir nokristīti, salaulāti, iesvētīti bargajos čekistu laikos. Viņš bija īsts misionārs visā lielajā Ogres un Stučkas rajonā, kur kalpoja, jo katoļticīgo dievnami atradās tikai Lielvārdē un Koknesē šajos rajonos. Daudzi brauca pie viņa no Rīgas un citiem novadiem pa kluso saņemt garīgos pakalpojumus, kurus pr. Antons drosmīgi veica, riskēdams ar savu priesterības darbības atļauju. Neskatoties uz bailēm un risku, tomēr pr. Mičulītis centās aizpildīt kaut daļēji draudzes garīgo pakalpojumu reģistru grāmatas par kristībām, laulībām un bērēm. Pārsvarā viņš veica ierakstus uz atsevišķām lapiņām, bieži vien pēc vecāku lūguma neierakstot nokristītā bērna vārdu un uzvārdu. Tomēr kaut kāda informācija ir atrodama šādos ierakstos, prestatā dažiem citiem prāvestiem, kuri vispār nav veikuši nekādus ierakstus Lielvārdes draudzes reģistru grāmatās, kaut jau vairs nebija nekādu reālu aizliegumu no sistēmas puses.
Pr. Mičulītis bija iemīļots biktstēvs Rīgas Garīgajā seminārā, kur viņš brauca katru piektdienu pieņemt semināristu grēksūdzes Sv. Franciska baznīcā. Viņš nekad neko neprasīja kā papildus jautājumus un neuzdeva semināristiem lielas gandarīšanas lūgšanas par grēkiem, tāpēc pie viņa vienmēr bija garākas rindas nekā pie citiem biktstēviem. :)) Pēc dabas viņš bija bikls, kluss, mazrunīgs, prata uzmanīgi klausīties citus. Bet vienmēr laipni uzņēma ciemiņus un palīdzēja vairākiem semināristiem iestāties Rīgas Garīgajā seminārā.
Viņa laikā Lielvārdē bija nodibināts labs korītis, kurā es dažas reizes pats dziedāju, kad piedalījos vēl vecajā baznīcā svētdienas sv. Misēs 1985. gadā manas uzturēšanās laikā Jaunogres sanatorijskolā, kur biju izsūtīts uz vienu ceturksni represiju laikā. Tad arī pirmo reizi satiku pr. Mičulīti kā mīlīgu un laipnu garīgo tēvu, pie kura varēju pieiet pie grēksūdzes un saņemt sv. Komūniju, bez kā es nespēju normāli dzīvot, ja kādu svētdienu nevarēju tikt no sanatorijskolas uz baznīcu. Šīs sanatorijskolas veļas pārzine Silva Pilāne, kura vēlāk man kļuva par ļoti sirsnīgu un mīļu cilvēku kā vecmāmiņa, man bieži stāstīja, cik labs un mīlīgs priesteris Mičulītis apkalpo Lielvārdi un Ogri, un viņa tad mani arī aizveda slepeni uz svētajām Misēm svētdienās vai nu uz Lielvārdi, ja paspēju tikt uz vilcienu pēc rīta ārsta apgaitas, vai nu vakarā uz Ogres luterāņu baznīcu, kur sānu navā bija ierīkots katoļticīgo altāris ar Aglonas Dievmātes bildi, ko pēc dievkalpojuma aizsedza ar aizkaru, lai nekaitinātu luterāņus. Šie dievkalpojumi bija priekš manis ļoti gaidīti visu nedēļu drūmajā sanatorijskolas ikdienā, kur bija tik smagi veselam jaunietim atrasties starp tuberkulozes slimajiem bērniem un skolniekiem, starp kuriem nebija neviena ticīga, ar kuru varētu parunāt vai kopā palūgties. Varēju slepeni ielavīties Silvas tantes, kā viņu visi sauca Jaunogres sanatorijskolā, veļas istabā, lai paslēpies starp ārstu baltajiem halātiem klusi palūgtos vienatnē rožukroni un noskaitītu no kabatā vienmēr nēsātas mazas lūgšanu grāmatiņas kādu lūgšanu vai litāniju. Tik ļoti pietrūka ikdienas sv. Mises, tāpēc svētdienās, kad netiku dažreiz uz dievkalpojumu, tās bija priekš manis īstas mokas pavadīt Kunga dienu bez baznīcas un dievkalpojuma. Tad šāda mana slepenā lūgšanu vieta veļas istabā kļuva par manu mazo "kapelu", kur pavadīju vairākas stundas lūgšanā vienatnē, cik nu tas bija iespējams saskaņā ar dienas kārtību tajā skolā, kur biju spiests pavadīt par laimi tikai vienu ceturksni - trešo, bet visgarāko mācību gadā, kas man toreiz likās kā pats garākais manā mūžā, gaidot iespēju atkal atgriezties dzimtajā Krāslavā un mīļajā baznīcā.
Lūk, tādos apstākļos es iepazinu nedaudz priesteri Antonu un dažus Lielvārdes tā laika draudzes locekļus, nemaz pat nenojausdams, ka man pašam kādreiz nāksies kalpot kā priesterim Lielvārdes draudzē un dzīvot draudzes mājā, kuras otrajā stāvā, ko izbūvēja pr. Mičulītis, mums būs veselus divus gadus jālūdzas pagaidu ierīkotajā sv. Krusta kapelā, kamēr tika atjaunots sagrautais draudzes jaunais dievnams. Es un draudze bijām ļoti pateicīgi priesterim Mičulītim par viņa tālredzīgo soli, ka viņš savā laikā izbūvēja šo otro stāvu plebānijā, kaut arī nepabeidza līdz galam iekšējo apdari, citādāk mums nebūtu vietas, kur lūgties un rīkot arī draudzes saietus un pasākumus.
Diemžēl pr. Antons nepiedzīvoja jaunās baznīcas Lielvārdē iesvētīšanu 20.10.1992., jo Kungs pasauca viņu savās debesu mājās pirms 30 gadiem. Mēs ar draudzi aizlūdzām par viņu sv. Misē un lūgsimies par viņa skaisto dvēselīti 21.03. pl. 11:00 Lielvārdes baznīcā, pateikdamies par viņa misionāro darbu, ko viņš veica 26 gadu garumā Lielvārdes draudzē, nokristīdams vairākus tūkstošus mazo un lielo, salaulādams slepeni vairākus simtus pāru, izvadīdams mūžībā nesaskaitāmus mirušos. Lai labais Pestītājs atalgo savu uzticīgo un pieticīgo kalpu ar mūžīgas Euharistijas priekiem debesu priesteru saimē, dāvādams viņam skaistāko mājokli Svēto sadraudzībā!
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! Lai viņš dus mierā! Amen!
Lielvārdes prāvests Andris Solims
Šajā svētajam Jāzepam veltītajā gadā piedāvājam trešdienās un Novennas sv. Jāzepa godam laikā lūgties Rožukroni sv. Jāzepa godam, pievienojot beigās arī Litāniju sv. Jāzepam.
Rožukronis sv. Jāzepa godam
Es ticu...; 1 reizi: Tēvs mūsu...
10 reizes: Esi sveicināts, Jāzep, Dāvida dēls, taisnīgais un jaunavīgais vīrs, gudrība ir ar tevi! Tu esi svētīts starp visiem cilvēkiem un svētīts ir Jēzus, tavas uzticīgās līgavas Marijas auglis.
Svētais Jāzep, cienīgais Jēzus Kristus un Svētās Baznīcas tēvs un aizsargs, lūdz par mums, grēciniekiem, un iegūsti mums no Dieva dievišķo gudrību tagad un mūsu nāves stundā! Amen.
1 reizi: Gods lai ir Tēvam...
Pirmais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, Jaunavai Marijai esot mātes cerībās,
(visi:) palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No pāvesta Franciska apustuliskās vēstules “Patris corde” (“Ar tēvišķu sirdi”): “Līdzīgi kā Marijai Dievs atklāja savu pestīšanas plānu, tāpat Viņš sapņos atklāja Jāzepam savus plānus, kas Bībelē, tāpat kā visās senajās tautās, tika uzskatīti par vienu no veidiem, kā Dievs atklāj savu gribu.
Jāzeps ir dziļi satraukts, ņemot vērā Marijas neizskaidrojamo grūtniecību: viņš nevēlas “viņu publiski apsūdzēt”, bet nolemj “slepeni atstāt” (Mt 1, 19). Pirmajā sapnī eņģelis palīdz viņam atrisināt viņa nopietno dilemmu: “Nebīsties pieņemt savu sievu, Mariju, jo, kas viņā ir iemiesojies, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1, 20-21). Viņa reakcija bija tūlītēja: “Uzmodies no miega, Jāzeps darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis” (sal. Mt 1, 24). Pateicoties paklausībai, viņš pārvarēja savu drāmu un izglāba Mariju. Visos dzīves apstākļos Jāzeps spēja izteikt savu “fiat”, tāpat kā Marija pasludināšanas brīdī un Jēzus Ģetzemanē.”
Otrais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, Jēzum piedzimstot,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris Corde”: “Tieši tāpat kā Dievs teica mūsu svētajam: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties” (Mt 1, 20), šķiet, Viņš arī mums atkārto: “Nebīstieties!”. Mums ir jānoliek malā dusmas un vilšanās un bez jebkādas pasaulīgas atkāpšanās, bet ar drosmi, kas pilna cerības, jāsagatavo vieta [savā dzīvē] tam, ko mēs vēl neesam izvēlējušies, bet kas jau pastāv. Šādi pieņemot dzīvi, mēs tiekam ievadīti tās apslēptajā jēgā. Ikviena no mums dzīve var atsākties brīnumainā veidā, ja būsim drosmīgi, lai dzīvotu to atbilstoši tam, ko mums saka Evaņģēlijs. Un nav svarīgi, vai šobrīd šķiet, ka viss notiek nepareizi, vai arī dažas lietas tagad ir neatgriezeniskas. Dievs var likt puķēm dīgt starp klintīm. Pat ja mūsu sirds kaut ko mums pārmet, viņš “ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visu” (1. Jņ 3, 20).
Evaņģēlists Lūkass stāsta, ka Jāzeps ir veicis garo un neērto ceļu no Nācaretes uz Betlēmi saskaņā ar imperatora Cēzara Augusta rīkojumu, kas saistīts ar tautas skaitīšanu, lai pierakstītos savā pilsētā. Šādos apstākļos Jēzus piedzima (sal. 2, 1-7) un, tāpat kā visi citi bērni, tika ierakstīts impērijas reģistrā. Jāzeps redzēja Mesiju dzimušu stallī, jo citur “viņiem nebija vietas” (Lk 2, 7). Viņš bija liecinieks tam, kā Viņu pielūdza gani (sal. Lk 2, 8-20) un Gudrie (sal. Mt 2, 1-12), kuri attiecīgi pārstāvēja Izraēļa tautu un pagānu tautas.”
Trešais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, kad Bērns Jēzus tika apgraizīts,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Jāzeps bija drosmīgs, uzņemoties likumīgu tēvišķību pār Jēzu, kuram viņš deva eņģeļa atklāto vārdu: “Tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no tās grēkiem” (Mt 1, 21). Kā zināms, seno tautu vidū personas vai lietas nosaukšana vārdā nozīmēja tās iegūšanu īpašumā, kā to darīja Ādams Radīšanas grāmatā (sal. 2, 19-20).
Īpaši sv. Lūkass centās parādīt, ka Jēzus vecāki ievēroja visus Likuma priekšrakstus: Jēzus apgraizīšanas, Marijas šķīstīšanās pēc dzemdībām un pirmdzimtā upurēšanas Dievam rituālus (sal. 2, 21-23).”
Ceturtais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, Simeonam pravietojot,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Templī četrdesmit dienas pēc Viņa dzimšanas Jāzeps un Viņa Māte upurēja Bērnu Kungam, un, izbrīnīts, ieklausījās pravietojumos, ko Simeons pasludināja attiecībā uz Jēzu un Mariju (sal. Lk 2, 22-35). Kā Dāvida pēcnācējs (sal. Mt 1, 16-20), no kura saknes bija jāpiedzimst Jēzum, saskaņā ar pravieša Nātana solījumu Dāvidam (sal. 2. Sam 7), kā arī Marijas no Nācaretes līgavainis svētais Jāzeps ir saikne starp Veco un Jauno Derību. Pestīšanas vēsture piepildās “cerībā pretēji cerībai” (sal. Rom 4, 18) caur mūsu vājībām. Pārāk bieži mēs domājam, ka Dievs paļaujas tikai uz to, kas mūsos ir labs un uzvarošs, lai gan patiesībā lielākā daļa Viņa plānu tiek realizēti caur mūsu vājībām un neskatoties uz tām.”
Piektais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, bēgot uz Ēģipti,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Otrajā sapnī eņģelis pavēl Jāzepam: “Celies un ņem Bērnu un Viņa Māti, un bēdz uz Ēģipti; paliec tur, kamēr es tev sacīšu; jo notiks, ka Herods meklēs Bērnu, lai Viņu nonāvētu” (Mt 2, 13). Lai pasargātu Jēzu no Heroda, viņš kā svešinieks devās dzīvot uz Ēģipti (sal. Mt 2, 13-18). Jāzeps nevilcinājās, viņš paklausīja, nedomājot par grūtībām, ar kurām viņam nāksies sastapties: “Viņš, uzcēlies naktī, paņēma Bērnu un Viņa Māti un aizgāja uz Ēģipti; un viņš bija tur līdz Heroda nāvei” (Mt 2, 14-15). Ēģiptē Jāzeps pārliecinoši un pacietīgi gaidīja apsolīto eņģeļa ziņu, lai atgrieztos savā zemē.”
Sestais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, atgriežoties no Ēģiptes,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Tiklīdz Dieva vēstnesis trešajā sapnī, informējot viņu, ka tie, kas mēģināja nonāvēt Bērnu, ir miruši, pavēlēja viņam piecelties, paņemt Bērnu un Māti sev līdzi un atgriezties Izraēļa zemē (sal. Mt 2, 19-20), viņš atkal bez vilcināšanās paklausīja: “Viņš piecēlās, ņēma Bērnu un Viņa Māti un iegāja Izraēļa zemē” (Mt 2, 21). Atpakaļceļā, kad viņš “izdzirdēja, ka Arhelaus valda Jūdejā, sava tēva Heroda vietā, viņš baidījās tur iet, un, sapnī pamācīts – kas notiek jau ceturto reizi – aizgāja uz Galileju. Un, tur nonācis, viņš dzīvoja pilsētā, kura saucās Nācarete” (Mt 2, 22-23).
Pēc atgriešanās dzimtenē viņš dzīvoja apslēptībā mazajā, nezināmajā Nācaretes ciematā Galilejā, no kurienes, kā tika runāts, “nenāk pravietis” un “nekas labs nevar būt” (sal. Jņ 7, 52; 1, 46); tālu prom no Betlēmes - dzimtās pilsētiņas - un no Jeruzalemes, kur pacēlās templis. Jāzeps kā ģimenes galva mācīja Jēzu pakļauties vecākiem (sal. Lk 2, 51) saskaņā ar Dieva bausli (sal. Izc 20, 12).”
Septītais noslēpums
Svētais Jāzep, to sāpju un prieka dēļ, ko izjuti, pazaudējot un atrodot Jēzu templī,
palīdzi man tēvišķi dzīvē un nāves stundā!
No “Patris corde”: “Kad svētceļojuma laikā uz Jeruzalemi viņi pazaudēja divpadsmit gadus veco Jēzu, viņš un Marija ar sāpēm meklēja Viņu un atrada templī, kad Viņš sarunājās ar Likuma zinātājiem (sal. Lk 2, 41-50). Jāzeps redzēja, kā Jēzus katru dienu auga “gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lk 2, 52). Gluži tāpat kā Kungs rīkojās ar Izraēlu, tā viņš “mācīja staigāt, ņēma pie rokas: bija Viņam kā tēvs, kurš ceļ bērnu pie vaiga un noliecas pār viņu, lai viņu pabarotu” (sal. Os 11, 3-4). Jēzus redzēja Dieva maigumu Jāzepā: “Kā tēvs žēlo savus bērnus, tā Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņa bīstas” (Ps 103, 13). Jāzeps, iespējams, sinagogā bija dzirdējis, kad viņš lūdzās ar psalmiem, ka Izraēļa Dievs ir maiguma Dievs, ka viņš ir labs pret visiem un ka “viņa žēlsirdība ir pret visiem viņa darbiem” (Ps 145, 9).
Klusībā Nācaretē, Jāzepa skolā, Jēzus iemācījās pildīt Tēva gribu. Šī griba kļuva par Viņa ikdienišķo barību (sal. Jņ 4, 34). Pat dzīves visgrūtākajā brīdī, kādu Viņš piedzīvoja Ģetzemanē, Viņš vēlējās izpildīt Tēva, nevis savu gribu un kļuva “paklausīgs līdz nāvei … pie krusta” (Fil 2, 8). Šī iemesla dēļ Vēstules ebrejiem autors rezumē: Jēzus “mācījās paklausību caur to, ko izcieta” (5, 8). No visiem šiem notikumiem izriet, ka “Dievs aicināja Sv. Jāzepu, lai viņš varētu tieši kalpot Jēzus personai un misijai, ar savu tēvišķību: “tieši tā, laika pilnībā, Jāzeps piedalās lielajā pestīšanas noslēpumā un patiesi ir pestīšanas kalps.” (Sv. Jānis Pāvils II, Redemptoris custos)”
Mans mīļais lūgšanu sargeņģelis ir atgriezies Tēva mājās!
22.05.1930. - 31.08.2020.
31.08.2021. paiet 1 gads, kopš Radītājs ir pārstādījis manu 90-gadīgo rozīti - māmiņu Annu Solimu mūžības dārzos. Krāslavas baznīcā pl. 18:00 tiks celebrēta sv. Mise, kuras tiešraide, ceru, būs iespējama Facebook lapā. Atkārtoti veltu viņai šīs rindiņas ar kvēlām lūgšanām sirdī, lai mani un jūsu lūgšanu ziedi šodien sasniegtu viņas plaukstošo dvēselīti paradīzē un iepriecinātu manu vismīļāko māmuliņu... Cik man ļoti tevis pietrūkst!!! Mūžīgo mieru un prieku dāvā viņai, Kungs, par visu to lielo mīlestības daudzumu, ko viņa izstaroja no sevis dzīves laikā mūsu vidū!!!
Katram cilvēkam kopš ieņemšanas brīža ir Dieva dotais sargeņģelis virs zemes, kurš kļūst par Radītāja kontaktpersonu starp Dievu un cilvēku. Viņš mūs sargā, rūpējas, uzrunā caur sirdsapziņas balsi, pamāca, bet galvenais – intensīvi lūdzas par mums un aizstāv Kunga priekšā. Mēs tikai mūžībā uzzināsim, cik daudz mūsu pestīšanas labā bija darījis mūsu mīļotais sargeņģelītis, kura piemiņu Baznīca svin 2.10.
Bet Radītājs mums katram ir devis arī mūsu vecākus, kuri tāpat mūs mīl, rūpējas un lūdzas par mums. Esmu bezgalīgi pateicīgs Kungam, kurš man bija devis tik mīļu un uzmanīgu māmiņu Annu, kura rūpējās par mani un visu dzīvi intensīvi lūdzās dienu un nakti, atbalstot mani visus 30 Priesterības gadus gan priekos, gan vissmagākajos pārbaudījumos, kādu ir bijis ļoti daudz. Viņa bija mans lūgšanu sargeņģelis, kurš, kā Jēzus Māte Marija, pavadīja mani visā līdzšinējās dzīves krustaceļā. Un es ļoti izjutu viņas lūgšanu atbalstu, jo zinu, cik stipras ir mātes lūgšanas par saviem bērniem, par cik tās caurstrāvo arī mātes mīlestība. Ir daudz skaistu salīdzinājumu un dziesmu par mātes mīlestību. Manā bērnībā un jaunībā bijušais Krāslavas draudzes koris jauniesvētīto priesteru Primīcijas mielastā pie galda vienmēr dziedāja aizkustinošu poļu dziesmu “Na drogę życia wzięłem trzy kwiatki” (“Trīs ziedus ņēmu līdzi dzīves ceļā”), kas bija kora veltījums priestera mātei. Ar asarām acīs atceros šo saviļņojošo dziesmu arī manai māmuliņai manas Primīcijas mielastā 15.06.1991. mūsu mājas pagalmā Krāslavā. Šīs dziesmas teksts vēstī par jaunekli, kurš savā dzīves ceļā līdzi paņēma trīs svaigus ziedus: vienu no drauga, otru no mīļotās meitenes un trešo no savas mātes. Viņš nodomāja, ka tagad uzzinās caur šiem svaigajiem ziediem, kurš no šiem trijiem cilvēkiem viņu patiesi mīl no sirds. Vispirms novīta drauga zieds, tad nokalta arī mīļotās ziediņš, bet mātes zieds palika arvien svaigs, jo tikai māte viņu mīlēja vispatiesāk un no visas sirds... Šo mātes mīlestību dēls salīdzināja ar jūras dziļumu, ar kristāla skaidrumu, bet beigās viņš to salīdzināja ar Dieva mīlestību, jautādams, cik daudz pārāka tomēr tā ir arī par māmiņas mīlestību.
Jā, mani mīļie draugi, man dzīvē bija ļoti paveicies, ka debesu Tēvs man dāvāja tik ļoti mīlošu māmiņu, par kuras rūpēm un mīlestību es nekad viņai nespēšu atmaksāt. Un man tagad ir ļoti jānožēlo par visām tām reizēm, kad biju sāpinājis viņas sirdi ar savu neuzmanību vai kādu asāku vārdu vai rīcību. Diemžēl sadzīvē ikdienā laikam nav iespējams iztikt bez kādiem nepareizajiem soļiem mūsu attiecībās ar vistuvākajiem cilvēkiem, kurus, citreiz viņiem vēlot pat tikai labu, mums sanāk viņus apbižot un sāpināt. Gribētos tagad, kad māmiņas vairs nav ar mani kopā, aicināt visus dēlus un meitas ar viņu bērniem mīlēt un cienīt savus vecākus, kamēr viņi ir ar mums kopā šajā zemes dzīvē. Pienāks brīdis, kad mums būs no viņiem jāšķiras, un tad sirdsapziņa pārmetīs, ka varbūt tik maz vai pat nemaz viens otrs bērns nebūs veltījis uzmanības un dāvājis mīlestību saviem dzemdinātājiem.
Ļoti bieži gadās, ka veci un slimi vecāki kļūst par apgrūtinājumu modernajiem un aizņemtajiem bērniem, ka viņi nespēj vai negrib uzņemties nekādas saistības un rūpes par viņiem. Tad bieži šie “traucējošie” vecāki tiek iespundēti pansionātos, kur ļoti daudzi mirst no vientulības un nevajadzīguma sajūtas. Par laimi - manai māmiņai nenācās piedzīvot šādu dzīves norieta posmu, jo Dieva Apredzība ļāva viņai nodzīvot līdz 90 gadu vecumam, ko nosvinēja 22.05.2020., pie pilna saprāta, redzes, dzirdes un uz savām kājām, apzinīgi pārkāpjot mūžības slieksni savā istabiņā Lielvārdes draudzes mājā, kuru šo septiņu gadu laikā bija praktiski pārvērtusi par lūgšanu kapelu ar daudzām svētbildēm. Un šajā kapelā, līdzīgi kā arī viņas iepriekšējās dzīves mājokļa kapelā Krāslavā, viņa lūdzās daudzas stundas dienu un nakti. Bieži man nācās viņu piespiest iet gulēt jau rīta stundās, kad atradu viņu iesnaudušos ar rožukroni rokās un uz grīdas nokritušo lūgšanu grāmatiņu vai brošūru, kādu viņai bija daudz. Uz manu jautājumu, ko viņai reiz uzdevu, kāpēc viņa tik daudz lūdzas, viņa atbildēja, ka viņa tādā veidā grib nest Dievam kaut kādu upuri savā dzīvē — un tas bija viņas lūgšanu upuris Kungam par savu ģimeni, draudzi un visu Baznīcu. Jau no bērnības viņa mūs radināja lūgšanām, katru vakaru mūs vedot līdzi uz sv. Misi Krāslavas baznīcā un skaitot kopīgās ģimenes lūgšanas vakarā pirms gulētiešanas. Tās bija apmēram 20 minūtes garas, bet oktobrī vēl pievienojās kopīgais ģimenes rožukronis kopā ar tēti. Tie priekš manis tagad paliek sirdī kā skaistākie mūsu ģimenes brīži, kad mēs bijām vienoti lūgšanā, kaut toreiz tas mums bieži likās par apgrūtinājumu, kā jau visiem bērniem. Dzīvojot ar mani šos 7 gadus Lielvārdē, mēs arī katru vakaru 21:40 kopā ar mammu lūdzāmies rožukroni viņas istabiņā — “kapelā”, vienojoties ar visu Romas Baznīcu, kas tajā laikā translē rožukroņa lūgšanas latīniski pa Vatikāna Radio. Šo tradīciju mēs piekopām visu mūsu dzīvi, un es to turpināšu arī līdz savas dzīves beigām, jo zinu, ka māmiņa arī būs vienota ar mani lūgšanā debesīs. Viņa, tāpat kā mana vecmāmiņa Jūlija, visu mūžu lūdza no Kunga laimīgu un vieglu nāves stundu, un to viņa arī patiesi izlūdza. Vēl svētdien, 30.08., kaut ar tableti zem mēles, māmiņa piedalījās draudzes Misē baznīcā, jo svētā Mise priekš viņas bija galvenais dzīves motīvs un jēga. Tikai galīgās nespējas dēļ smagajos slimību brīžos, kad bija slimnīcā vai slimības gultā, viņa nespēja piedalīties sv. Misē dievnamā, bet lūdzās tajā laikā gultā, kad bija pie samaņas. Kaut mums, priesteriem un bīskapiem, sv. Mise būtu par vissvarīgāko notikumu ikdienas dzīvē un kalpošanā, kā tas bija manai māmuliņai!!! Šajā ziņā es viņu varētu salīdzināt ar “priesterieni”, kura pa savam kalpoja Kristum dvēseļu pestīšanas darbā.
Un Dievs dāvāja viņai šo lielo žēlastību arī aizmigt Kungā viņas pēdējās sv. Mises laikā, ko mēs ar Ņinu nocelebrējām viņas istabiņā jau par mirstošo māmiņu tajā liktenīgajā 31.08. pirmdienā, kad naktī, viņu apmeklējot, lai nomērītu asinsspiedienu un iedotu zāles, konstatēju, ka ir sākusies kārtēja pirmsinfarkta lēkme, kas bieži sāka atkārtoties pēc 13.07. pārdzīvotā infarkta Ogres slimnīcā. Šoreiz nitroglicerīns vairs nepalīdzēja, un pēc trešā mana apmeklējuma viņa sāka intensīvi prasīt, lai es ātrāk atnestu viņai Komūniju, ka tikai nenomirtu bez tās. Ar sāpošu sirdi steidzos uz baznīcu pēc Vissvētākā Sakramenta, nojauzdams, ka šoreiz vairs nespēšu kaulēties ar Jēzu par māmiņas dzīvības kārtējo pagarināšanu... Apzinīgi pieņēmusi Slimnieku sakramentus un izbiktējusies, māmiņa sāka gatavoties savam lielākajam notikumam dzīvē — doties pie sava debesīgā Līgavaiņa mūžīgajā dzīvē. Mēs tomēr nolēmām izsaukt ātro palīdzību, lai kaut kā varbūt pastiprinātu māmiņas sirds darbību, bet Dievs šoreiz atsūtīja man jau pazīstamu brigādi, un es sapratu, ka jēgas būs maz... Neredzot iespēju mammu hospitalizēt, es viņai tomēr jautāju, vai varbūt viņa vēlas braukt uz slimnīcu, uz ko viņa kategoriski atbildēja, ka gribot nomirt mājās. Es pateicos Kungam par šo iespēju, ka mana mīļotā māmiņa nomira uz manām rokām lūgšanu pavadībā ar degošu svecīti rokās, ko Ņina viņai turēja nāves brīdī. Vēl pāris stundas pirms tam mēs skaitījām kopā rožukroni pie mammas gultiņas, un viņa brīžiem arī lūdzās ar mums, kustinot lūpas. Tad 13:05 sākām svinēt sv. Misi, un māmuliņa vēl apzinīgi pārkrustījās Mises sākumā. Šī Mise kļuva viņai par šūpļa dziesmu, kurā viņa aizmiga Kungā, jau kontemplējot Misē klātesošo Kristu. Tā bija viņas pēdējā apzinīga krusta zīme, ar kuru viņa arī noslēdza savas kristīgās dzīves gaitas, līdzīgi kā tās iesāka ar pirmo krusta zīmi, ko uz pieres saņēma caur priesteri Kristības brīdī. Cik skaista simbolika un tās reāla pielietošana kristieša dzīvē! Kā viņa dzīvoja, tā arī nomira — lūgšanu atmosfērā, apgādāta ar Slimnieku sakramentiem kā ceļa maizi (viatiku) mūžības gaitās. Kā pats svarīgākais māmiņas devums manā dzīvē paliks viņas patiesais piemērs vienmēr pieņemt Dieva gribu visos dzīves visgrūtākajos brīžos: “Dēliņ, Dieva griba!” Mācos to pieņemt arī šajā smagākajā pārbaudījumā, atdodot Radītājam Viņa doto man uz laiku visskaistāko dāvanu — sirsnīgu, gudru, mīļu, ticīgu māmiņu.
4.09. mēs, maza saujiņa Lielvārdes draudzes locekļu un daudz lielāks manu draugu skaits, atvadījāmies no māmiņas Lielvārdes baznīcā, kur sv. Misi vadīja bīskaps Andris Kravalis, koncelebrējot 9 priesteriem. Bet 5.09. mūsu ģimene, radi, draugi un Krāslavas draudze atvadījās Krāslavas dievnamā no māmiņas pēc sv. Mises, ko celebrēju kopā ar 13 brāļiem priesteriem. Tad guldījām māmuļas mirstīgās miesas Krāslavas kapos mūsu ģimenes sektorā, kur arī man ir rezervēta atdusas vieta.
No visas sirds pateicos visiem, kuri bijāt un esat ar mani šajā smagākajā dzīves posmā, pavadot mammucīti mūžībā. Lai Dievs jums visiem aizmaksā par lūgšanām par māmiņas dvēseli un manā nodomā!
Pr. Andris Solims
Mūžībā aizsaukts pr. Gregors Kibulis
(1933-1960- 2020)
Priesteru rekolekciju pēdējā dienā 23. jūlijā 2020. gadā pēc pl. 18:00 Radītājs pēkšņi pasauca pie sevis Kristus kalpu priesteri Gregoru Kibuli pēc īslaicīgas slimības ar asinsvada plīsumu nierē. Iepriekšējā dienā viņš vēl bija piedalījies šajās rekolekcijās, bet pēcpusdienā tika aizvests uz Stradiņa slimnīcu, pirms kuras paspēja pieiet pie grēksūdzes Garīgajā seminārā. Diemžēl viņš kļuva par kārtējo upuri Stradiņa slimnīcas ārstu lielajai bezatbildībai pret veciem slimniekiem, jo pēc vairākiem izmeklējumiem pacients tika palaists mājās ar asiņojošo vēderu, izstumts uz ratiņiem ārā gaidīt piederīgos, kas viņu aizveda projām... Nāves dienā es sazvanījos ar pr. Gregoru, jautādams, kur viņš atrodas. Viņš atbildēja, ka esot bijis slimnīcā, bet neesot atstāts uz novērošanu un ir palaists uz mājām. Es aicināju priesterus palūgties par slimā brāļa nopietno veselības stāvokļa uzlabošanos rekolekciju noslēguma Misē 23.07. Garīgajā seminārā. Bet atceļā uz Lielvārdi atkal sazvanījos ar slimnieku un uzmundrināju, ka visi lūdzāmies par viņu, lai viņš turās. Vājā balsī priesteris pateica, ka viņam viss ļoti sāp un viņš nevarot ilgi parunāt... Tā bija mūsu pēdējā saruna ar mirstošo brāli priesterībā, jo pēc tās tika izsaukta Ātrā palīdzība, kura vairs nespēja glābt mirstošo cilvēku, jo bija jau par vēlu... Diennakts laikā izdzisa šī smaidīgā, dzīvespriecīgā priestera dzīvība, kas mums liek vēlreiz aizdomāties par tās trauslumu.
Priesteris Gregors dzimis 1933. gada 5. janvārī Ludzas rajona Zvirgzdenes pagastā piecu bērnu nabadzīgā, bet ticīgā ģimenē. Mācījies Runtortas pamatskolā, tad Alsungas vidusskolā. Bērnībā spēlējis ģitāru, dziedājiskopā ar ģimeni svinībās un skolas korī, un vēlāk iemācījies spēlēt klavieres un ērģeles. Pabeidzis vidusskolu, devies uz Garīgo semināru Rīgā, kur arī iestājās 1952. gadā. Tur arī dziedājis semināra korī, jo viņam bija laba balss. Viņam īpaši palika atmiņā skaistie Kunga ciešanu apraksta jeb Pasiju dziedājumi, kurus viņš ar semināristiem bija dziedājis Lielās Piektdienas dievkalpojumos.
Savulaik apguva vācu, latīņu, poļu un lietuviešu valodas. Padomju laikos studijas uz laiku tika pārtrauktas, jo 1954. gadā bija jādodas uz trim gadiem dienēt armijā Arhangeļskā pie Ziemeļu Dvinas.
1960. gada 8. maijā Gregors Kibulis tika ordinēts par priesteri. Sākumā kalpoja Jelgavā par vikāru, vēlāk bija arī prāvests Rundānu un Brodaižu (1965–1967), Asūnes (1967–1974), Landskoronas un Beresnes (1974–1976) draudzēs.
Toreiz to, ko nepiedeva vienkāršiem cilvēkiem, baznīcai nepiedeva divtik. Priesterim nācās iegūt sirmus matus. Bija laiks, kad prieterim atņēma tiesības uz sprediķiem. Par aktīvu darbošanos draudzēs, iesaistot bērnus un jauniešus kalpošanā pie sv. Mises, procesijā, korī, un atteikšanos sadarboties ar čeku 1977. gadā tika atņemtas tiesības kalpot par priesteri. Nācās bērnu dārzā strādāt par sētnieku līdz atmodas laikiem. Bija jāiziet līkločains dzīves ceļš ar daudzām krustcelēm, kamēr Dievs viņu atkal atveda atpakaļ uz priesterības ceļa.
2011. gadā uzsāka priestera pienākumu pildīšanu, kalpojot vispirms kā vikārs Ogres draudzē. Vēlāk viņa aprūpei tika uzticētas Suntažu, Lēdmanes, Lauberes un Meņģeles mazās draudzes. Savos 87 gados viņš joprojām bija dedzīgs un enerģijas pilns, arvien gatavs sēsties pie auto stūres, lai dotos pie savas draudzes ļaudīm un būtu klāt viņiem svarīgos dzīves brīžos. Priesteris Gregors bieži mīlēja dalīties savās atmiņās par viņa kalpošanu vajāšanu gados. Savā dzīves ceļā nācies piedzīvot gan prieku, gan cieņu, gan arī daudz ciešanu. Bija ļoti pieticīgs savā dzīves veidā, iztikdams pārsvarā no savas pensijas. Toties bija vienmēr dzīvespriecīgs, smaidīgs un izpalīdzīgs, labprāt aizvietojot kādu priesteri vajadzības gadījumā citā draudzē.
Lūgsimies par priestera Gregora dvēseli, lai labais Dievs piedod savam kalpam visas cilvēciskās vājības un grēkus, lai ir viņam žēlsirdīgs Tiesnesis mūžībā, ļaujot viņam tagad svinēt mūžīgo Euharistiju priesteru saimē debesīs!
Mirušā priestera Gregora ievadīšana notiks trešdien, 29.07., pl. 18:30 Suntažu baznīcā, kur pl. 19:00 par viņu tiks upurēta sv. Mise un dziedātas Vesperes par mirušajiem. Bet 30.07. pl. 11:30 pirms bēru Mises, ko vadīs Rīgas palīgbīskaps Andris Kravalis, tiks dziedātas Eksekvijas (Lasījumu stunda par mirušajiem). Pēc bēru Mises viņš tiks guldīts Suntažu baznīcas dārzā.
“Lūgsimies par priesteriem! … Katra diena parāda, kāds retums ir Jēzus draugi. Man liekas, ka tas, ko Viņš izjūt visvairāk .., ir nepateicība. Sevišķi, redzot, ka dvēseles, kas svēti veltītas Viņam, atdod savas sirdis citiem, savas sirdis, kas tik neaprobežotā veidā pieder Viņam.” (citējums no svētās Terēzes no Bērna Jēzus)
Priesteris Alberts Cimanovskis aizsaukts mūžības ceļos
9. jūlijā 2020. gadā saņēmu vienu sēru ziņu, ka mūžībā ir aizsaukts emeritētais priesteris Alberts Cimanovskis. Tā ziņa bija liels pārsteigums ne tikai man, bet arī daudziem citiem cilvēkiem, kuri viņu pazina un bija vēl sastapuši 5.07. Krāslavā sv. Donāta svētkos. Par iemeslu šai pēkšņai nāvei kļuva kājā izveidojies trombs, kas atrāvās un nonāca plaušās, un sirds diemžēl neizturēja. Ārsti cīnījās labu pusstundu, viņu reanimējot Daugavpils slimnīcā, uz kurieni no rīta viņu aizveda, un jau pēc pulksten vienpadsmitiem Debesu Tēvs aizsauca savu kalpu uz savām mājām. Viņš ir dzimis 04.09.1957. Varakļānos dievbijīgu vecāku ģimenē kā vienīgais bērns. Agrā bērnībā ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur viņš dzīvoja, gāja skolā un piederēja pie Sv. Marijas Magdalēnas draudzes. Līdz ar to varēja labi saglabāt savu latgaļu valodu un mīlestību uz dzimto Latgali. Daudzi noteikti atceras priesteri Albertu Cimanovski pēc viņa ļoti dūšīga ārējā izskata, citi viņu pat dēvēja par it kā visresnāko Latvijas priesteri, bet es viņu atceros kā diakonu no 1981. gada, kad viņš bija viens no tievākajiem semināristiem, topošajiem garīdzniekiem, kurš toreiz kalpoja vasaras praksē Piedrujas draudzē. Un tur jau viņu iepazinu kā smaidīgu, dzīvespriecīgu un optimistisku jaunekli. Viņš bija arī vienīgais students savā kursā, kad mācījās Rīgas Garīgajā seminārā.
Priesteri Albertu ordinēja 23.05.1982. Rīgas sv. Jēkaba katedrālē, šķiet, kardināls Juliāns Vaivods. Un tajā pašā gadā pēc ordinācijas viņš iestājās Mariāņu kongregācijā Latvijā; ļoti mīlēja Dievmāti, vienmēr ar entuziasmu skaitīja rožukroni. Man bija laime manā agrā jaunībā iepazīt šo jauno un patriotiski noskaņoto priesteri Albertu Krāslavas draudzē, kur es toreiz jau spēlēju ērģeles un viņš kalpoja kā vikārs, palīdzēdams dekānam Lapkovskim arī vēlāk, kad bija Aulejas un Skaistas draudžu prāvests, katru vakaru un svētdienās braukdams uz Krāslavu celebrēt sv. Misi. Bieži braucu pie viņa uz Auleju dievkalpojumos paspēlēt ērģeles, kuras remontēju un atjaunoju. Tāpēc viņu labi pazinu, mēs kļuvām labi draugi, un viņš bija manas agrās jaunības priesteris un ģimenes draugs. Viņš mīlēja palīdzēt cilvēkiem, bija ļoti cilvēcīgs, sirsnīgs, iejūtīgs, un viņam ļoti patika jokot, stāstīt anekdotes. Nekad viņš nevienam neatteica savu garīgo palīdzību un lūgšanas. Daudzi brauca pie viņa uz lauku draudzēm Auleju, Izvaltu laulāties, kristīt bērnus. Viņš kādu laiku apkalpoja arī Skaistas draudzi un vēlāk bija kalpojis kā Bārkavas, Madonas, Lubānas, Ļaudonas, Ērgļu, Cēsvaines un Jaunkalsnavas draudžu prāvests. Un pēdējās draudzēs viņš kā prāvests kalpoja atkal Krāslavas novadā Izvaltas un Borovkas draudzēs. Uz Izvaltu atbrauca kalpot pēc iepriekšējā mariāņu tēva Pētera Švirksta nāves. Tur viņš veica lielus dievnama atjaunošanas un krāsošanas remontdarbus. Pēc vairākiem darba gadiem kongregācijas vadība viņu pārcēla uz Viļānu klosteri, kur kā vikārs kalpoja līdz 2016. gadam.
Dzīves ceļi ne vienmēr mums ir labi saprotami, un viņam nācās dzīves pēdējos 5 gadus būt priekšlaicīgi pensionētam priesterim. Šo dzīves smagāko posmu viņš pavadīja Daugavpilī, praktizējot svēto sakramentu dzīvi, regulāri piedalīdamies sv. Misē, ejot pie Grēksūdzes un pieņemdams Vissvētāko Sakramentu. Viņš bija Dieva žēlastības stāvoklī, sagatavots uz tikšanos ar Pestītāju, kaut arī šī tikšanās viņam pašam un mums visiem bija liels pārsteigums, kad viņa dzīves posms noslēdzās tikai 62 gadu vecumā. Priesteris Alberts bija draudzīgs un centās saglabāt savu priestera identitāti, bieži ceļoja ar savu veco mašīnu un piedalījās dažādos dievkalpojumos, gribēdams tādā veidā sajusties kā aktīvs garīdznieks savā pensionētajā dzīves stāvoklī.
Viņa bēru atvadu sv. Mise būs 14.07. pl. 11:00 Viļānu baznīcā, bet viņa miesa vēlāk tiks guldīta Viļānu pilsētas kapos. Lūgsimies par mirušo priesteri Albertu un atcerēsimies visu to labo, ko viņš daudziem bija devis savā priesteriskajā kalpojumā. Lai nu kādi būtu mūsu priesteru dzīves ceļi, es domāju, ka mums vienmēr būtu jāatceras tas labais, tas gaišais, tas pozitīvais, ko katrs priesteris mācās un cenšas izstarot no sevis un dot ticīgajiem. Pats svarīgākais ir piedot kādus gūtos pāridarījumus vai aizvainojumus un novērtēt to labo un pozitīvo devumu, ko mēs, kā priesteri, varam pasniegt saviem ticīgajiem. Un tas ir iesmels lūgties par katru mirušo priesteri. Es gribētu arī aicināt, lai mēs saglabātu priestera Alberta gaišo, smaidīgo un dzīvespriecīgo priestera tēlu savās sirdīs, lai tur atrastos vieta arī mīlestībai uz mūsu mirušajiem draudžu ganiem, lai pateicībā par viņu garīgiem padomiem, pakalpojumiem, viņu lūgšanām mēs atmaksātu viņiem šeit virs zemes ar mūsu lūgšanu atbalstu, kas mirušajiem garīdzniekiem arī ir ļoti vajadzīga. Lai Kungs pieņem sava kalpa dvēseli mierā, lai piedod visas cilvēciskās un garīdznieka vainas, no kurām mēs neviens no garīdzniekiem, diemžēl, arī nespējam būt brīvi un tik gaiši savā priesteriskajā kalpojumā! Lai Dievs ir viņam žēlsirdīgs mūžīgajā dzīvē! Lai Pestītājs viņam rāda gaišu savu skaisto vaigu un ļauj to ātrāk skatīt savās mūžīgajās mājās!
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!
pr. Andris Solims
Priesterim Juliānam Samušam - 40 gadi mūžībā
Interesanti, cik ilgi draudžu locekļi lūdzas par saviem mirušajiem draudžu ganiem? - bēru dienā, varbūt piemin pirmo mēnesi, tad vēl atceras miršanas pirmajā gadadienā...??? Un tad visbiežāk jau aizmirst, jo viņa vietu ieņem nākamais draudzes gans, kurš izkliedē sēras par savu priekšgājēju ar savām jaunajām aktivitātēm, veic izmaiņas draudzes dzīvē, ieviešot kaut ko pilnīgi jaunu, dažreiz atraktīvu, noderīgu, bet dažreiz pat kaitīgu, ja likvidē draudzē dievbijības un lūgšanas garu. Nereti dedzīgākie draudzes locekļi tad sāk salīdzināt jaunā gana darbību ar iepriekšējā prāvesta stilu, citreiz pirmo reizi, beidzot, novērtēdami viņa ieguldījumu un veikumu, ko nekad nebija novērtējuši priestera dzīves laikā. Drīzāk bija kritizējuši, aprunājuši, neatbalstījuši viņa iniciatīvas un pastorālo praksi. Tikai pēc prāvesta nāves daudziem ir iespēja salīdzināt un novērtēt objektīvi to, kas ir bijis labs viņu draudzē iepriekš.
Diemžēl tāda ir vispārēja pieredze, kad draudzēs mainās prāvesti. Ir jauki, ja draudzes locekļi atceras ar labu vārdu savus iepriekšējos ganus un lūdzas par viņiem, lai kur tie būtu pārcelti, vai cik sen jau tie būtu aizsaukti mūžībā.
Dekāns Samušs draudzē bija ļoti cienīts un mīlēts, arī pat no čigānu un dzērāju puses, kuriem viņš nekad neatteica palīdzību. Atceros, kā čigānieties nāca pie viņa zārka baznīcā, raudāja un bučoja viņa kājas pateicībā par materiālo palīdzību, ko daudzreiz bija saņēmušas. Pēc viņa nāves guļamistabā tika atrastas vairākas cilvēku pases kā ķīlas no tiem, kuri nāca grūtībās aizņemties no dekāna naudu. Viņš bija žēlsirdīgs cilvēks, gribēja palīdzēt visiem, kuri bija nonākuši grūtībās. Taču neaprakstāma bija dekāntēva viesmīlība gan pret saviem brāļiem priesteriem, gan pret draudzes locekļiem. Arī tagad man acīs atjaunojas viņa rīkotās krāšņās eglītes koristiem, sakristiāniem un draudzes aktīvistiem. Tie bija patiesi svētki ar pārbagātiem galdiem. Vēl dekāns mīlēja mājdzīvniekus un turēja pie baznīcas mazajās kūtiņās trušus, vistas, zosis un riebīgos tītarus, kuri mūs vienmēr biedēja, kad vajadzēja tiem paiet garām uz baznīcu. Tēvs mums ar brāli uz vasaru vienmēr nogrieza matus, atstājot tikai priekšā “čubčiku”. Tāpēc mamma lika uzvilkt adītas cepurītes ceļā uz baznīcu vēsākās dienās, bet, par nelaimi, cepurītes bija sarkanā krāsā, ko tītari nez kāpēc nemīl. Tad nu mums bija bieži problēmas tikt garām tiem uzpūtīgajiem tītariem. Tomēr bija liels prieks nereti skriet palīgā dekāna saimniecei noķert izmukušos trušus, kuri joza pa baznīcas dārzu. Bija jautri piedalīties arī malkas kraušanas talkās un baznīcas mazgāšanā, kas toreiz tika veikta tikai pirms un pēc lielākajiem svētkiem. Parasti tādas talkas bija vienmēr atalgotas no dekāna puses ar uzklāto galdiņu, ar garšīgiem našķiem un pat konjaku, bet bērniem tika pīrādziņi un končas.
Dekāns Juliāns rūpējās arī par draudzi un dievnamu, centās ierīkot centrālo apkuri un uzstādīt jaunas ērģeles. Taču padomju vara toreiz viņam neatļāva neko realizēt no viņa iecerēm, kaut bija jau sapirktas caurules un radiatori, kuri sarūsēja pagrabā. Bija noskatītas ļoti labas stabuļu ērģeles, bet pilnvarotais reliģijas lietās to visu aizliedza. Cik žēl, bet tie bija tādi laiki. Bērni arī nedrīkstēja piedalīties baznīcā ne kā ministranti, ne kā koristi, ne procesijas dalībnieki. Bet tik ļoti gribējās piekalpot Misēs, ka es nespēju noturēties un centos bez komžas to slepeni darīt pie sānu altāra, kad vikārs paralēli tur celebrēja Misi, kamēr dekāns to svinēja pie lielā altāra. Tad sakristiāns nevarēja būt vienlaicīgi divās vietās un ļāva man paklusām piekalpot, zvanot ar mazu zvaniņu kabatā un pieskrienot pie altāra nomazgāt priesterim rokas un ieliet biķerī ūdeni uz purifikācijas (biķera tīrīšanas) brīdi. Protams, dekāns to visu zināja, tomēr mani nepadzina, kaut arī pamatoti baidījās, jo par to viņam varēja atņemt “spravku” (tiesības strādāt par priesteri). Atceros, kad vienā vakara Misē pie Jēzus Sirds altāra es tā slepeni piekalpoju. Bet tajā vakarā baznīcā ienāca komunistu komisija un to ieraudzīja. Viens no čekistiem nespēja savaldīt savas dusmas un rāva ar varu mani nost no altāra, kliegdams, ka bērni nedrīkstot to darīt. Bet es sparīgi ieķēros altāra margās un kliedzu, ka neiešu prom, kamēr viena tante pieskrēja un sāka sist ar somiņu čekistam pa rokām. Tad viņš padevās un aizgāja, bet dekānam bija vēlāk nepatikšanas... Un tomēr viņš turpināja mūs mīlēt un tētim teica, ka cik laimīgs viņš būtu kādreiz sagaidīt ieraudzīt mani kā priesteri pie altāra... Iespējams, ka šie vārdi bija arī viņa lūgšanas vārdi pie Kunga altāra, jo toreiz bērniem neļāva brīvi piedalīties dievkalpojumos, skolotāji bieži dežūrēja pie durvīm, no kora balkona komjaunieši fotografēja tautu un izsekoja, vai bērni un jaunieši nav redzami pūlī. Bija citreiz slepeni jāzogas pa dārziem apkārt baznīcai, lai neuzrautos uz huligāniem, kuri jau gaidīja, lai mūs piekautu pie baznīcas. Ziemā bieži vajadzēja iegrimt sniegā līdz jostas vietai, lai pa aplinkus dārzu ceļiem ielavītos dievnamā. Bija īstas vajāšanas un represijas skolās no skolotāju un klasesbiedru puses, samazinot atzīmes, izsmejot, apspļaujot un pat piekaujot līdz asinīm tikai par to, ka “tu tici Dievam, bogomol”. Nav brīnums, ka nebija jaunu paaicinājumu uz priesterību, kad no visas Krāslavas 1. vidusskolas es ar brāli atklāti un regulāri gājām uz baznīcu gandrīz kā vienīgie. Kad tētis mammai pārstāstīja dekāna novēlējumu, lai es kļūtu priesteris, es dzirdēju šos vārdus, un sirdī dzima liela vēlme iepriecināt baltgalvīgo priesteri, ka es noteikti kļūšu par priesteri. Diemžēl viņš nesagaidīja to dienu, kad pēc 11 gadiem 15.06.1991. es svinēju savu Pirmo sv. Misi (Primīciju) skaistajā Krāslavas dievnamā, kur dekāns Juliāns Samušs bija nostrādājis 17 gadus. Viņš pielaida mūs ar brāli pie Pirmās grēksūdzes un Komūnijas. Es pat labi atceros savu izgāšanos katehisma eksāmenā, kad sajaucu 10 Dieva baušļus, ko mamma mācīja poliski. Sāku raudāt, bet dekāns mani nomierināja un atkal iedeva sauju šokolādes konfekšu, ko saņēma visi bērni eksāmena dienā. Tik tēvišķīga attieksme no viņa puses man lika toreiz viņu vēl vairāk iemīlēt. Un šo mīlestību es saglabāju arī visas dzīves laikā līdz pat šim brīdim.
Kad mirušā dekāna miesu zārkā novietoja sv. Donāta kapelā, es tur regulāri gāju lūgties un apgriezt svecēm degļus svečturos apkārt zārkam. To pat skolā uzzināja un vēlāk lamāja, ka es to tur darīju: “Abi ar māti sēž pie zārka un raud...” Bēres notika 27.03.1980. un bija ļoti krāšņas, dievnams bija pārpildīts. Bija ļoti daudz priesteru un daži bīskapi. Pie baznīcas tajos laikos neatļāva priesterus glabāt, kaut dekāns to ļoti bija vēlējies. Atļāva apglabāt pilsētas kapos blakus kapličai pa kreisi, kur bija apglabāti daži izcili garīdznieki. Sabrauca visi dekāna radinieki, kuri pēc bērēm savāca pilnīgi visu dekāna mantu, pat nogrieza lustras un pievāca arī sakristiāna vecos velteņus... Taču dekāna nāves pirmās gadskārtas Misē piedalījās vairs tikai viņa jaunākais brālis, neviena “pļeminīka” – brāļa dēla nebija, kaut dekāna dzīves laikā viņi bariem brauca katrās brīvdienās. Diemžēl tā bieži notiek ar bagātiem radiniekiem, kad tos atceras tikai tad, kad ir iespējams kaut ko no tiem saņemt. Vēlākajos gados dekāna Lapkovska laikā, kad jau biju sācis spēlēt baznīcā kā neoficiāls darbdienu ērģelnieks, man nācās vākt no koristiem ziedojumu, lai varētu pieteikt sv. Misi par dekāna Juliāna dvēseli viņa nāves gadadienā. Es nevarēju nelūgties par viņu, jo piemiņa par viņa gaišo tēlu arvien dzīvoja manā sirdī.
Katru reizi, kad es apciemoju kapsētu Krāslavā, es vienmēr pieeju pie dekāna Samuša kapa un palūdzos par viņu, aizdedzinot arī svecīti. Visus šos 40 gadus 23.03. es atceros savās lūgšanās manu mīļo “jožiku” kā manas bērnības mīļāko priesteri un novēlu viņu Dieva žēlsirdībai. Lūdzos sv. Misē par viņu arī šodien, mīļi pieminot viņu pie Kunga altāra, pie kura viņš mani kādreiz gribēja redzēt. Gribētu šodien viņam pateikt, ka esmu viņa vēlmi izpildījis, un tik ļoti gribētu, ka arī mani kādreiz pēc nāves kāds atcerētos savās lūgšanās, kā es atceros savas draudzes ganu. Viņš to bija pelnījis!
Cik brīnišķīgi būtu, ja mūsu draudžu gani neaizmirstu palūgties ar draudzes locekļiem par saviem priekšgājējiem viņu nāves gadadienā, par kuru priesteriem laipni atgādina ieraksts bīskapa Jāņa Buļa latviešu valodā izdotajā liturģiskajā kalendārā (rubricellās). Lielvārdes draudzē sakristiāns vienmēr skaļi pasaka lūgšanu sv. Misē Vispārējās lūgšanas laikā par to mirušo priesteri vai bīskapu, kura gadadiena iekrīt konkrētajā datumā. Tādā veidā mēs ar ticīgajiem varam palūgties arī par citu draudžu mirušajiem ganiem, par kuriem varbūt vairs neviens nepalūdzas nekad. Neaizmirsīsim palīdzēt saviem bijušajiem ganiem ātrāk pievienoties debesu priesteru saimei, lai kopā ar Kristu svinētu mūžīgās mīlestības Euharistiju Svēto sadraudzībā debesīs.
Mūžīgo mieru dāvā viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem!
pr. Andris Solims
Mūžībā devies priesteris Jānis Kupčs
22.03.2020., svētdien, 81 gada vecumā mūžībā devies Zilupes, Pasienes un Briģu draudzes prāvests Jānis Kupčs. Priesteris dzimis 1938. gada 13. oktobrī Balvu rajona Bērzpils pagasta Rubuļovkas ciemā četru bērnu ģimenē, no kuriem divi mūžībā devās agrā vecumā.
Interese par priesterību radusies jau agri, jo rados bijuši priesteri. Mācoties 6. kasē, Jānis sācis piekalpot dievnamā, kas atradies 7 km attālumā no mājām. Pēc vidusskolas beigšanas 1961. gadā J. Kupčs iestājies Rīgas Metropolijas Garīgajā seminārā, taču drīz ticis iesaukts armijā. Trīs gadi aizritēja dienestā Vologdā, apsargājot cietumu.
1964. gadā pēc dienesta J. Kupčs atsāka studijas seminārā un 1969. gada 18. maijā Rīgā Svētā Jēkaba katedrālē bīskaps Julijans Vaivods viņu iesvētījis par priesteri. Viņš ir bijis Rēzeknes, Varakļānu, Piedrujas, Preiļu draudžu vikārs; Riebiņu, Brunavas un Budbergas, Eversmuižas un Aizpūres, Dagdas un Bikovas, Kuldīgas un Saldus draudžu prāvests.
1990. gadā J. Kupčs sāka kalpot Zilupē, kur pavadīti pēdējie 30 kalpošanas un dzīves gadi. Šajā laikā viņš apkalpojis arī Pasienes un Briģu draudzi, kā arī Lauderus, kuros, pielāgojot kolhoza dispečertelpas, izveidoja dievnamu. 2019. gada 27. jūlijā, pateicoties priestera pūlēm, tika iesvētīta arī jaunā Zilupes katoļu baznīca, jo iepriekšējais 1930. gadā celtais dievnams 2013. gadā tika atzīts kā ekspluatācijai bīstams.
J. Kupča bēru Svētā Mise notiks otrdien, 24. martā, pl. 11 Pasienes baznīcā. Apbedīšana pēc dievkalpojuma notiks baznīcas dārzā.
pārpublicēts no: LRKB IC
Mūžībā devies tēvs Jāzeps Sitnieks MIC
Ar skumjām paziņojam, ka šī gada 19. jūlijā Daugavpilī agri no rīta devies mūžībā tēvs Jāzeps Sitnieks MIC, mariāņu kongregācijas loceklis un Daugavpils Jēzus Sirds draudzes priesteris.
Tēvs Jāzeps Sitnieks dzimis 1937.g. 11. februārī Rimšānos, Krāslavas novadā. Pēc skolas beigšanas dienēja armijā, vēlāk studēja Mākslas akadēmijā un strādāja par māksliniecisko redaktoru Rīgas kinostudijā un izdevniecībā „Zvaigzne”.
Iepazinies ar tēvu Viktoru Pentjušu MIC, jau brieduma gados atklāja sevī aicinājumu uz priesterību un klostera dzīvi. Pirmos klostera svētsolījumus salika 1988. gadā, bet mūža solījumus deva 1991.gadā. Tajā pat laikā beidza studijas Rīgas Garīgajā seminārā un tika ordinēts par priesteri 1993.g. 13. jūnijā.
Kā prāvests kalpoja Jūrmalas draudzēs un Viļānu draudzē, pildīja klostera priekšnieka un mariāņu kongregācijas Latvijas vikariāta priekšnieka pienākumus. Svarīgs kalpojums bija 2010.-2013. gadā, kad viņš tika nominēts par Rīgas Garīgā semināra garīgo tēvu. Pēdējus gadus kalpoja Daugavpils Jēzus Sirds draudzē, līdz pēdējai dienai pildot priestera pienākumus.
Atvadīšanas no tēva Jāzepa Sitnieka MIC notiks Viļānu katoļu baznīcā pirmdien, 22.jūlijā, plkst. 11.00, pēc Svētās Mises viņa miesas tiks guldītas tēvu mariāņu kapos pie baznīcas.
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs!
Pārpublicēts no katolis.lv
Dziedošais priesteris Juris Mukāns ir pārcēlies uz debesīm
3. aprīlī pl. 16:00 man piezvanīja viens brālis priesterībā un paziņoja sēru vēsti, ka pirms pāris stundām Kungs pēkšņā nāvē ir aizsaucis mūžībā visu mūsu mīļoto brāli - ilggadējo Daugavpils Dievmātes Bezvainīgās Ieņemšanas draudzes prāvestu Juri Mukānu, kurš tajā draudzē nokalpoja 31 gadu. Šī vēsts mani ļoti satrieca, kā un daudzus citus, jo neviens nebija dzirdējis, ka šis arvien enerģiskais un "skrienošais" priesteris, kurš 30.10.2018. nosvinēja 80 gadu jubileju, būtu sūdzējies par veselības problēmām. Daudziem likās, ka pr. Mukānam nebija laika slimošanai, jo vajadzēja apkalpot vienu no lielākajām Latgales draudzēm, ko zināmu laiku nācās darīt arī vienam pašam bez vikāra palīdzības. Mēs, jaunākie priesteri, nereti apbrīnojām pr. Jura enerģiju un spēkus viņa cienījamā vecumā, tāpēc viņa pēkšņā nāve bija negaidīts pārsteigums, it sevišķi viņa vikāram Robertam, kurš devās meklēt prāvestu, lai dotos celebrēt sv. Misi Daugavpils slimnīcas kapelā pl. 15:00, un atrada viņu jau mirušu... Vai tas bija liels pārsteigums arī pašam nelaiķim prāvestam Jurim? Izrādās, ka viņš uz šo brīdi bija labi sagatavojies, jo Dieva Apredzība ļāva viņam tajā rītā pieiet pie grēksūdzes un nomazgāt savu dvēselīti, sagatavojot to uz tikšanos pēc dažām stundām ar savu Radītāju un Pestītāju, kuram viņš tik dedzīgi un uzticīgi bija kalpojis gandrīz 51 gadu. 26.05.2018. priesteris Juris Mukāns skaisti un sirsnīgi nosvinēja Priesterības zelta jubileju, kurā es arī piedalījos un ar prieku viņu apsveicu kā savu labo draugu un brāli. Tad mums visiem likās, ka viņš vēl jau pakalpos vairākus gadus Kunga druvā. Bet Dieva griba mums bieži ir tik nezināma un nesaprotama, kurai mēs visi esam padoti un aicināti to pieņemt un izpildīt. Arī priesteris Juris gatavojās kā Kristus kareivis doties pildīt savu priesterisko pienākumu, taču saņēma pavēsti no debesīgā pastnieka Nāves ierasties pie sava Kunga debesu mājās, kur devās viņa skaistā un Dievu mīlošā dvēselīte. Atšķirībā no iesaukuma uz trijiem gadiem dienēt padomju armijā Sibīrijā, kad viņš saņēma pavēsti 1961. gadā, šī pavēste aizsauca tagad viņu turpināt dienēt Dieva mīlestības un mūžīgā prieka armijā svēto sadraudzībā uz mūžīgiem laikiem.
Priestera Jura dzīves gaitas sākās 30.10.1938. Kalupes pagastā, augot 7 bērnu ģimenē, kurā valdīja ticības un darba gars. Arī viņa 5 gadus vecākais brālis Staņislavs tika ordinēts par priesteri 1959. gadā, kura piemēram sekoja Juris, tā paša gada rudenī iestājoties Rīgas Garīgajā seminārā. Kopā tajā gadā tur mācījās 33 semināristi, bet čekisti lika viņu skaitu samazināt līdz 20, izslēdzot veselus 13 jaunekļus. Arī seminārists Juris Mukāns uz gadu tika izslēgts no Garīgā semināra, iepazīdams padomju varas sūro vājašanu pātagu. Tomēr pēc armijas viņam radās iespēja turpināt un pabeigt studijas Rīgas Garīgajā seminārā, saņemot Priesterības svētības 26.05.1968. Kā pirmā viņa kalpošanas vieta bija Aglona, kur viņš bija vikārs. Tad 1969. gadā tika aizsūtīts kalpot Jēkabpils un Jaunjelgavas draudzēs, bet no 1970.-1977. gadam apkalpoja kā prāvests Jezupovas (Naujenes) un Spruktu draudzes. Pēc tam 10 gadus viņš kalpoja Bārkavas, Lubānas un Madonas draudzēs. Un kopš 1988. gada ļoti raženi strādāja minētajā Daugavpils Dievmātes Bezvainīgās Ieņemšanas draudzē, kur nokristīja, iesvētīja, salaulāja, aprūpēja ar Slimnieku sakramentiem un izvadīja mūžībā desmitiem tūkstošu ticīgo. Varam tikai pateikties Dievam par priestera Jura svētīgo un raženo darbu Kristus vīna dārzā.
Mana pirmā tikšanās ar priesteri Juri bija Aglonā uz koriem, kur es kā jauns ērģelnieks bieži piebraukāju svētkos palīdzēt dziedāt korī un vēlāk arī spēlēju kā ērģelnieks 1986. gadā. Es redzēju šo izskatīgo un smaidīgo vīrieti, kurš gāja aiz ērģelēm otrajā pusē lūgties, bet sākumā es vēl nezināju, ka viņš ir priesteris. Mises laikā viņš nāca dziedāt korī un stāvēja man blakus pie tenoriem. Man bija prieks dziedāt ar viņu, dzirdot viņa skanīgo balsi, un mēs sadraudzējāmies. Tikai vēlāk es uzzināju, ka viņš ir Bārkavas prāvests, kuram ļoti patika dziedāt, un to viņš turpināja darīt visas savas Priesterības kalpošanas laikā. Viņš mīlēja Baznīcas kora mūziku, ar lielu entuziasmu dziedāja Eksekvijas brāļu priesteru bērēs un dedzīgi lūdzās. Neskatoties uz lielo darba slodzi, lūgšanām bija atrasts laiks un griba, jo tajās Kunga kalps smēlās spēkus ikdienas darbā, nemazinot savu dievbijības garu līdz pat nāvei.
Gan man, gan ikvienam atmiņā paliks priestera Jura sirsnīgums, ar kādu viņš sasveicinājās pie katras tikšanās, tik stipri apkampdams, ka likās - tūlīt nospiedīs tevi. Viņa brāliskais skūpsts bija kā rituāls pareizticīgajiem pie sasveicināšanās, ar ko viņš izrādīja savu sirsnīgu prieku par katru ciemiņu un brāli, kas pie viņa atbrauca ciemos. Viņš bija patiesi sirsnīgs un viesmīlīgs. Tauta viņu arī par to mīlēja, jo bija iejūtīgs un katram spēja pateikt nomierinošus vārdus bēdās un grūtībās. Šī labestība vienmēr staroja no viņa acīm, iedrošinot griezties pēc palīdzības daudzus bēdu nomāktos un nabagus. Es viņu gribētu raksturot kā vienkāršās tautas priesteri, līdzīgu manam onkulim priesterim Marianam Daļeckim, ar kuru tagad priesteris Juris jau ir kopā mūžībā. Diemžēl ne visiem mums, priesteriem, piemīt tāds cilvēciskums un labestība, kāds piemita priesterim Jurim. Cik ļoti man personīgi gribētos sekot šim viņa piemēram savā priesteriskajā kalpošanā! Domāju, ka šīs labās īpašības bija ievērojuši un atzinīgi novērtējuši priestera Mukāna vairāki vikāri un tuvākie līdzstrādnieki, kuri tagad lūdzas par viņa dvēselīti.
Pievienosimies viņu lūgšanām arī mēs visi, kuri personīgi pazinām vai arī nepazinām mirušo prāvestu Juri Mukānu, jo ticīgo svēts pienākums ir lūgties par draudžu ganiem - dzīviem un mirušiem, tādēļ ka viņi visu savu dzīvi ir veltījuši kalpošanai ticīgajai tautai, lūdzoties par ikvienu no mums. Atmaksāsim viņiem ar mūsu sirsnīgām lūgšanām un palīdzēsim mirušajiem draudžu ganiem ātrāk pievienoties debesu priesteru saimei, kuras loceklis tagad ir arī mūsu mīļotais brālis Kristū priesteris Juris. Lai Pestītājs, kuram viņš tik dedzīgi bija kalpojis visā dzīvē, ir viņam žēlsirdīgs Tiesnesis mūžībā un pieņem sava kalpa dvēselīti savu eņģeļu koros dziedāt visskaistāko "Te Deum laudamus" (Tevi, Dievs, mēs slavējam)!
Priestera Jura Mukāna bēru dievkalpojums notiks 6. aprīlī pl. 11:00 Daugavpils Dievmātes baznīcā, pēc tam guldot mirstīgās atliekas pilsētas kapos blakus citiem brāļiem priesteriem.
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!
Lielvārdes prāvests Andris Solims
20. novembris - priestera Artūra Krištapoviča dzimšanas diena priekš debesīm (18.10.1971.-20.11.2008.)
Tieši pirms divpadsmit gadiem šajā dienā Radītājs pārstādīja mūsu visu mīļotā priestera Artūra skaisto dvēseles stādiņu no šīs zemes dārza savā bezgalīgās mīlestības un mūžīgās laimes Paradīzes dārzā, lai tas tur varētu uz visiem laikiem priecāties Dievā kopā ar neskaitāmiem eņģeļu un svēto pulkiem. Mūsu atmiņas par šo notikumu ir arvien ļoti dzīvas un emociju pilnas, jo cilvēciskā sirds ir diezgan jūtīga, kad nākas šķirties no mums tik mīļiem un svarīgiem cilvēkiem, kurus gribētu arvien redzēt un just savā tuvumā kā reālas personas ar miesu un dvēseli. Taču mēs visi esam Dieva dāvana viens otram un mūsu Radītāja īpašums, ar ko Viņš ir tiesīgs rīkoties pēc savas dievišķās gribas, kuru esam aicināti pieņemt mūsu dzīves pat vissmagākajos brīžos. Daudziem šķiet, ka Dievs rīkojas netaisnīgi, kad atņem pasaulei tik jaunus un labus cilvēkus, kāds bija priesteris Artūrs, kurš pavadīja tikai 37 gadus šīs dzīves ceļā, kuru uzsāka 18.10.1971. Jūrmālā, kur 1972. gada maijā saņēma kristības sakramentu Slokas baznīciņā. Bet Kungs atgriezīs mums atpakaļ mīļotos cilvēkus mūžīgajā dzīvē, tāpēc mūsu šķiršanās virs zemes ir tikai īslaicīga, par cik visi kādreiz dosimies debesu mājās, kur ir mūsu īstā Tēvija. Tas lai šodien kļūst par iedrošinājumu un stiprinājumu arī priestera Artūra ģimenei - tēvam Jānim, māmiņai Rasmai un mīļotajai māsiņai Janai ar trijiem bērniem. Kas tad paliek pāri no cilvēka, kas ir aizgājis mūžībā? Fiziski - nekas, jo mirusī miesa ir padota sabrukšanai un savienojas ar zemi, kurā tiek guldīta. Taču dvēseles mantojums var būt diezgan liels, kas atstāj arī redzamas liecības par cilvēka gara darbiem viņa zemes dzīvē arī zināmu laiku pēc viņa nāves. Priestera Artūra gara mantojums bija viņa dvēseles skaistais pazemības tikums un nesavtīgais kalpošanas gars tuvākajiem. Tik daudziem sirdīs ilgi paliks dzīvi viņa mierīgie uzmundrinājuma vārdi: "lūdzaties, gan jau Dievs jums palīdzēs", kurus raidīja bēdu sagrauztajiem cilvēkiem, kuri nāca pie viņa pēc garīgā padoma gan sarunās, gan grēksūdzēs. Viņa paša sirdsmiers iedvesa mieru arī apkārtējos cilvēkos. No kurienes viņš smēlās šo mieru, lai to dalītu arī citiem? - no dziļas ticības un paļāvības uz Dieva Apredzību. Atceros savu tikšanos un tuvāku iepazīšanos ar Artūru 1997. gadā, kad sāku kalpot Jūrmalā. Tā notika Stradiņa slimnīcā Rīgā, kur Artūrs atradās sakarā ar nieru transplantāciju. Devos viņu apmeklēt ar Slimnieku sakramentu kā Jūrmalas draudžu locekli. Tad redzēju šo miesās ļoti novājinātu jaunekli ar nedaudz trīcošām rokām, bet ar apbrīnojami stipru paļāvību un mieru, kurš jau toreiz man pateica, ka viņa dzīve var beigties līdz ar nieru darbību. Manī toreiz radīja izbrīnu ne jau viņa izteiktā varbūtība, bet gan veids, kādā tā tika pasniegta: bez bailēm, pilnīgā mierā un pat ar smaidu uz lūpām. Laikam daudziem pr. Artūra draugiem paliks arī atmiņā viņa mierīgais un nedaudz šķelmīgais smaids. Vēlāk jautāju Garīgā semināra prefektam priesterim Oļģertam Daļeckim ko vairāk par Artūra slimības smagumu un par spēju nākotnē strādāt kā priesterim, uz ko viņš atbildēja pozitīvi, ka "varēs gan, tikai saudzējošā režīmā"... Būdams labi izglītots Latvijas, Varšavas un Budapeštas universitātēs un 1994. gadā iegūdams vēstures maģistra grādu, jauneklis Artūrs ar toreizējā Jūrmalas prāvesta tēva Jāņa aglonieša palīdzību spēja atklāt sevī Jēzus kluso aicinājumu veltīt savu turpmāko dzīvi un kalpošanu Kristum. 1992. gadā Artūrs pieņēma Pirmo Svēto Komūniju un arvien vairāk iepazina Jēzu, kamēr nobrieda iestāties Rīgas Garīgajā seminārā 1995. gadā, līdz 2000. gada 21. maijā tika ordinēts par priesteri. Šī izvēle bija labi pārdomāta un nešaubīga, jo sava priesteriskā kalpojuma sintēzi pr. Artūrs ļoti precīzi izteica īsos vārdos, kurus lasām viņa Pirmās svētās mises, kas tika svinēta Ķemeros 28.05.2000., piemiņas bildītē: "Dievam - sevi, cilvēkiem - Dievu, sev - krustu." Viņš ļoti labi spēja novērtēt ciešanu noslēpumu savā dzīvē, nesdams apmēram 17 gadus savu slimību un ciešanu smago krustu. Jā, kaut Kristus savam izvēlētajam kalpam ļāva nokalpot Baznīcā tikai 8,5 gadus, pr. Artūrs paspēja kļūt arī par Rīgas Garīgā semināra inspektoru un garīgo tēvu, iemantodams semināristu cieņu un mīlestību. Uz viņa bērēm atbrauca vairāki desmiti priesteru, kas apliecināja viņu cieņu pret jauno priesteri. Un gribētos jautāt, kuram no mūžībā aizsauktajiem Latvijas priesteriem dažu mēnešu laikā tiktu veltīts viņu piemiņai un izdots kompaktdisks vai audiokasete? Pr. Artūra piemiņai (18.10.1971. - 20.11.2008.) ir veltīts skaists CD "Sirds pie sirds", kurā skaisti un izjusti dziedājumi mijas ar dažiem nelaiķa sprediķiem, ļaujot dzirdēt viņa mierīgo un nosvērto balsi. Viņa sprediķi - īsi un pamācoši - tik bieži atbalsojās Rīgas Sv. Franciska dievnamā, kur viņš nokalpoja visu savas priesterības laiku, ka, liekas, viņš turpina klusi uzrunāt arī tagad ticīgo sirdis, kuri atnāk palūgties pie viņa kapa blakus dievnamam esošajā semināra dārzā. Lūgšanas par mirušajiem mūs cieši vieno garā ar viņiem. Tāpēc sirsnīgi lūgsimies jeb sarunāsimies ar mūsu mīļotajiem aizgājējiem, sniedzot viņiem garīgo atbalstu mūžīgajā dzīvē, priekš kuras desmit gadus atpakaļ piedzima arī mūsu dārgais priesteris Artūrs. Gribu cerēt un ticēt, ka viņa dvēselīte jau skata Dieva vaigu debesu spožumā un Viņu slavē lielajā Kunga priesteru saimē līdz ar eņģeļiem un svētajiem. Lai šī doma nes mierinājumu un stiprinājumu pr. Artūra ģimenei, ka viņiem un mums visiem tagad debesīs būs viens aizbildnis vairāk, kurš palīdzēs arī mums turpināt mūsu dzīves pārbaudījumu un ciešanu ceļu, līdz kādreiz tiksimies ar viņu un citiem mūsu mīļotajiem aizgājējiem debesu mājokļos, lai pateiktos Kungam par viņiem un slavētu Dievu mūžīgi.
Mīļais brāli Artūriņ, dusi saldi Kunga mierā un priecājies Viņa mūžīgajā gaismā!
Lielvārdes Romas katoļu draudzes prāvests Andris Solims
Visvecākais Latvijas priesteris Aleksandrs Madelāns mūžībā
10. martā plkst. 7.30 mūžībā devies ilggadējais Daugavpils dekāns priesteris Aleksandrs Madelāns. Pirms piecām dienām viņam apritēja 93 gadi. Izvadīšana notiks otrdien, 13. martā, plkst. 11 no Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs baznīcas.
Aleksandrs Madelāns ir dzimis 1925. gada 5. martā Aglonas pagasta Skuju sādžā. Uzaudzis lielā katoliskā ģimenē, kur bija četri dēli un divas meitas. Vecāki nodarbojās ar lauksaimniecību. Vispirms viņš pabeidza Aizpuriešu 4-klasīgo pamatskolu, kas atradās tēva mājās Skuju sādžā, vēlāk divus gadus turpināja mācības Somersetas sešklasīgajā pamatskolā. Tad iestājās Aglonas ģimnāzijā otrajā sagatavošanas klasē, no kurienes 1944. gadā tika iesaukts Sarkanarmijas 123. pulka 43. latviešu gvardes divīzijā. 1944. gada oktobrī frontē viņš tika ievainots un aizsūtīts uz kara hospitāli Kostromas apgabala Galičas pilsētā. 1945. gada aprīlī atgriezās mājās kā otrās grupas invalīds. Pēc kara A. Madelāns pabeidza 12. klasi Aglonas vidusskolā un 1946.gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā.
1949. gada 18. septembrī viņš tika iesvētīts par priesteri. Bīskaps P. Strods nozīmēja A. Madelānu par vikāru Rīgas Sv. Alberta draudzē. 1953. gadā pēc bīskapa V. Zontaka apcietināšanas A. Madelānu nozīmēja par prāvestu Sv. Jēkaba katedrālē Rīgā, bet 1954. gada 12. janvārī LPSR Ministru Padomes Reliģijas kultu lietu padomes pilnvarotais aizliedza viņam darboties katedrālē, motivējot ar to, ka viņš ir pārāk jauns. A. Madelāns tika nosūtīts atpakaļ uz Sv. Alberta baznīcu, kur draudzes locekļu vidū iemantoja lielu autoritāti, tika uzskatīts par labāko sprediķotāju, lielā skaitā pulcēja jaunatni. Tāpēc valsts drošības komiteja uzsāka viņa vajāšanu. Kad A. Madelāns nepakļāvās čekas piedāvājumam sadarboties, viņam tika aizliegts pildīt priestera pienākumus, tika aprakstīta manta, uzlikti nesamērīgi lieli nodokļi. Taču tas nesalauza jaunā priestera ne garīgo, ne latvisko pārliecību. Administrators Julians Začests panāca priestera reģistrācijas atjaunošanu un A. Madelānu nozīmēja Grīvas draudzē par prāvestu un dekānu.
20 gadus – no 1960. līdz 1980. gadam – viņš darbojās Grīvas draudzē, vienlaikus apkalpojot arī Zemgales un Demenes draudzes. 1980. gadā, kad nomira Krāslavas draudzes dekāns J. Samušs, A. Madelāns tika nozīmēts kā dekāns darbā uz Krāslavu. Bet 1980. gada 6. novembrī pēc Daugavpils dekāna J. Vizuļa nāves A. Madelāns saņēma nozīmējumu darbā par Daugavpils Sv. Pētera draudzes dekānu, kur kalpoja līdz pat mūža nogalei.
2009. gadā Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu draudzes dekāns un prāvests A. Madelāns par nopelniem Latvijas labā saņēma IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
A. Madelāns intervijā 2007. gadā atzina, ka dzīves posms Rīgas Sv. Alberta draudzē viņam ir iespiedies atmiņā visvairāk. Viņš stāstīja: „Vienā ielas pusē bija Alberta baznīca, bet otrā – Stradiņa slimnīca, kur no visas Latvijas, arī no Latgales, tika savesti slimnieki. Kādā reizē plkst. 1 naktī pie durvīm klauvēja māsiņa un lūdza atnākt pie kāda cilvēka, kas ir atvests no Varakļāniem un nedod mieru, lūdzot, lai viņam sagādā priesteri. Tāpat atceros kādu reizi, kad devos uz pansionātu, kas bija ierīkots tagadējās Katoļu ģimnāzijas, bijušā Garīgā semināra namā. Pieci cilvēki bija lūguši atnākt un pieņemt viņu Lieldienu grēksūdzi. Tomēr man neatļāva to darīt. Gāja man līdzi un jautāja pansionāta iemītniekiem, kurš ir lūdzis priesterim atnākt. Un cilvēki atsaucās: Es! Es! Es aicināju! Tas mani tik ļoti aizkustināja, ka, ejot ar to sakramentu atpakaļ uz mājām, raudāju. No prieka raudāju. Nevis par to, ka man neatļāva pieņemt grēksūdzes, bet no prieka, ka šie cilvēki nenobijās un atzina, ka ir lūguši atnākt priesterim. Šādas situācijas, kad neielaida pie slimnieka, atkārtojās diezgan bieži. Mums baznīcā bija tāda kārtība, ka jāstaigā sutanās. Tad es jautāju bīskapam Strodam, kas ir svarīgāk – tērps vai apkalpošana. Ja es eju privātā tērpā, tad varu tikt pie cilvēkiem, bet ja sutanā, tad mani nelaiž. Bīskaps man atbildēja: „Kā variet, tā dariet!” Tā arī darīju. Gāju arī naktī. Un visi bija apkalpoti.”
Jautāts, ko nozīmē būt priesterim, A. Madelāns teica: „Tas nozīmē mīlēt Dievu un kalpot cilvēkiem. Tajā ir viss ietverts. Vai diena, vai nakts, ja tiku lūgts pie slimā, nevienam neatteicu, visus apkalpoju. Man ir gandarījums, ka dzīve ir piepildīta ar darbu.”
Daugavpils Sv. Pētera draudzē A. Madelāna kalpošanas laikā ir dzimuši astoņi paaicinājumi uz priesterību. Jautāts, vai ir kaut kas tāds, ko var darīt, lai paaicinājumu būtu vairāk, A. Madelāns saka: „Tā kā mūsu baznīcu 1974. gadā vēlējās iznīcināt, mirušais dekāns Vizulis sāka katru rītu skaitīt Rožukroni, un tas tiek darīts līdz pat šodienai. Mans biktskrēsls ir turpat līdzās, kur sievietes skaita Rožukroni, un es dzirdu, kā katru rītu viņas lūdzās par paaicinājumu uz priesterību. Ko tad vēl citu varētu darīt? Nu, vēl arī paša priestera darbība – kā viņš izpilda savus pienākumus, kā sagatavo sprediķus, kā izturas pret cilvēkiem. Svarīgs ir priestera piemērs. Tas ko runā, ir viens, bet darbi ir tie, kas aizrauj.”
A. Madelāns sarunā vairākkārt uzsvēra, ka jūt ārkārtīgi lielu vēlmi izmantot atlikušos dzīves gadus, lai vēl kalpotu – Dievam un cilvēkiem. Tieši tas viņam sagādāja vislielāko prieku un gandarījumu. Arī skaidrojot celibāta nozīmi priestera dzīvē, viņš uzsvēra to, ka, būdams bez sievas un bērniem, viņš varēja pilnībā nodoties kalpošanai cilvēkiem – gan dienā, gan naktī, gan laikā, gan nelaikā. Visi draudzes locekļi priesterim bija kā ģimenes locekļi, katram viņš juta līdzi, tāpēc vientulību nepiedzīvoja. Brīžos, kad bija viens pats, viņš devās uz baznīcu, nometās ceļos tabernākula priekšā un sarunājās ar Dievu.
Ar savu darbu viņš ir vēlējies saglabāt cilvēkos ticību un palīdzēt viņiem ieraudzīt dzīves mērķi – ka ar to, ka esi paēdis, apģērbies un izgulējies, nepietiek. Dekāns A. Madelāns par savas dzīves mērķis teica: „Darīt to, kas derīgs mūžībai.”
Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!
Pārpublicēts no LRKB IC (katolis.lv)
Jauniesvētītais priesteris Valters Vārpsalietis
27.05.2017. pl. 16:00 Rīgas arhidiecēzē Priesterības sakramentu no Rīgas arhibīskapa metropolīta rokām saņēma diakons Valters Vārpsalietis no Kauguru draudzes Jūrmalā. Jaunā priestera pirmā Svētā Mise – primīcija – notiks 3. jūnijā Ķemeru baznīcā pl. 11:00.
Valters Vārpsalietis nāk no katoļu ģimenes, mācījies Jūrmalas 1. ģimnāzijā, aizraujoties ar vēstures studijām. 2011. gadā iestājies Rīgas Garīgajā seminārā. Arī tur Valters turpināja interesēties par vēsturi. I. Medveckis pastāstīja, ka Valters ir noorganizējis vairākas semināristu ekskursijas uz vēsturiskām vietām, tāpat viņa priesterības paraugs ir Kazimirs Ručs, kura dzīve cieši saistās ar patriotismu.
Pirms 5 gadiem noslēdzies priestera Mariana Daļecka krusta ceļš
26.02.2017. pl. 15:15, Dieva Žēlsirdības stundā, kurā ticīgā tauta dievbijīgi lūdzas Dieva Žēlsirdības kronīti par godu Kristus nāves stundas piemiņai, mūsu mīļais Radītājs noslēdza sava uzticīgā kalpa priestera Mariana Daļecka dzīves krusta ceļu, paņemdams viņa vienkāršo un skaisto dvēselīti savās debesu mājās. Tajā stundā es celebrēju sv. Misi Madlienas pansionātā, kā parasti mēneša 4. svētdienā. Interesanta šķiet šī sagadīšanās, kad reāli nekad nelietoju savu mobilo telefonu dievkalpojuma laikā, jo turu to vienmēr izslēgtu jakas kabatā. Šoreiz tas palika bikšu kabatā, un, pašam nesaprotot kāpēc, radās vēlme Mises beigās to iedot ministrantam, lai uzņemtu dažas bildes no dievkalpojuma ar mīļajiem pansionāta cilvēciņiem, dažus no kuriem bieži vien jau neredzu nākamajā dievkalpojumā pēc mēneša, kad Kungs kādu jau būs pasaucis pie sevis mūžībā... Un tā ministrants man pienes mobilo telefonu biķera purifikācijas laikā un rāda, ka ir kāds zvans. Es paskatījos un ieraudzīju Krāslavas prāvesta Voroņecka zvanu, uz kuru, protams, neatbildēju. Tikai aizdomājos, sakarā ar ko šis zvans varētu būt. Tad tam uzreiz sekoja onkuļa pr. Oļģerta Daļecka zvans... Un tad sv. Gars man sirdī iečukstēja, ka ir miris mans mīļotais ojčeņka pr. Marians Daļeckis. Es to uzreiz pavēstīju mazajai "draudzītei" un izņēmuma kārtā atļāvos pārzvanīt pr. Voroņeckim, kuru izdevās sazvanīt un saņemt šo apstiprinājuma sēru vēsti par pr. Mariana nāvi. Pirmā doma bija, ka Kungs ir noslēdzis sava uzticīgā kalpa golgātas ceļu, ko viņš pazemīgi bija gājis šo pēdējo gadu, smagi ciezdams no ļaunās vēža slimības. Ļoti gribējās vēl paspēt upurēt kaut pēdējo Mises lūgšanu par onkuļa dvēselīti, ko arī Dievišķā Apredzība man atļāva. Aizlūdzām no sirds ar pansionāta draudzīti par pr. Marianu, lai Labais Jēzus ir viņa vislielākais atalgojums debesu priesteru saimē. Vajadzēja pabeigt apkalpot pēc Mises vēl 8 guļošos pansionāta cilvēciņus, kad varēju sazvanīties ar mirušā priestera brāli onkuli Oļģertu Daļecki.
Padomāju, ka cik liela ir Dieva Žēlsirdība, kas aicināja pr. Mariana dvēselīti atstāt savu slimības izmocīto miesas mājokli tieši Kunga dienā un Kristus nāves stundā. Vasarā, uzzinādams par pr. Mariana ļauno slimību, apmeklēju viņu Gaiļezera onkoloģiskajā slimnīcā, kur redzēju viņa ciešanu skarto un pārveidoto ķermeni, bet apbrīnoju viņa mieru un samierinātību ar savu likteni, ko viņš bija pieņēmis, teikdams: "Ko Dievs ir devis, to mums ir jāpieņem. Nekas, uz visu Dieva griba!" Lūk, cerības un paļāvības uz Kunga palīdzību pilni vārdi, Kristus uzticīgā kalpa cienīgi vārdi, kuri man atgādināja mana mīļotā brāļa pr. Artūra Krištapoviča pirmsnāves mierpilnus vārdus "Kā būs, tā būs, lai notiek Dieva griba". Mēs ļoti lūdzāmies ar mammu un Lielvārdes draudzi par pr. Mariana veselību. Un Dievs uz kādu laiku pagarināja sava kalpa kalpošanas laiku, ļaudams viņam vēl apkalpot savu mīļoto Piedrujas draudzi, kurā viņš nokalpoja no saviem Priesterības 40,9 gadiem gandrīz 30 gadus (ar nelieliem pārtraukumiem). Sastapu viņu vēl gan Aglonā 15.08., gan Ilūkstē pr. Jāņa Krapāna bērēs, klusumā pateikdamies Kungam, ka nu onkulim ir nedaudz labāk. Tomēr ļaunā slimība pēc zināma laika sāka progresēt, un viņa slimību krusts kļuva arvien smagāks, neļaudams beigās vairs nostāvēt pie Kunga altāra, kad nācās pāriet vairāk uz gultas režīmu. Atkal slimnīcas, atkal ārstu mēģinājumi ko palīdzēt, bet Kristus izvēlējās tieši pr. Marianu par sava atpestīšanas smagā darba un Krusta ceļa Sīmani no Piedrujas, lai kopā ar Jēzu nestu šo ciešanu krustu. Kad pr. Marians man piezvanīja, lai apsveiktu ar Kristus Piedzimšanu, viņš pateica, ka savu Ganiņu Misi viņš svinēja Krāslavas slimnīcā, kur pirms tam jau bija paspējis pagulēt, bet bija palaists uz mājām, cerēdams, ka varēs vēl pēdējo Pasterku (Ganiņu Misi) nokoncelebrēt savā baznīcā ar Krāslavas priesteri, kas jau apkalpoja Piedrujas draudzi. Un tomēr viņam vairs nebija lemts atstāt šo slimnīcu, kur sākumā viņš, gultā sēžot, celebrēja un vēlāk koncelebrēja sv. Misi, lūgdamies un bez kurnēšanas nesdams ar Jēzu savu ciešanu krustu līdz viņa dzīves Golgātai. Sajutu lielu vēlmi mūsu mīļo priesterīti apciemot Krāslavas slimnīcā kopā ar mammu Annu, viņa māsīcu, lai atvadītos no viņa. Dieva Apredzība atsūtīja man palīgā kā šoferi manu labo draugu jūrmalnieku Vladimiru Grizānu, kurš pieteicās tajā sniegainajā 5.02. svētdienas pēcpusdienā mūs aizvest ar savu mašīnu, jo arī viņa mirušais tēvs nāca no Lupandiem, kas bija pr. Mariana draudzes teritorija, un viņu ģimene labi pazina pr. Marianu. Ceļš bija ļoti slidens, bet mēs laimīgi tikām turp un atpakaļ. Dieva Apredzība parūpējās, ka mūs visus trīs ielaida pie onkuļa vienvietīgajā palātā, kaut bija gripas karantīnas laiks. Mēs "uzstiepām" manu veco māmuliņu pa daudzajām kāpnēm un sirsnīgi parunājāmies ar priesterīti, kurš, par brīnumu, tajā svētdienā bija atžirdzis pēc kārtējās krīzes un bija ļoti aizkustināts un priecīgs par šo apciemojumu. Ļoti sirsnīgi atvadījāmies, jo sapratu, ka vairs neredzēsimies šajos dzīves ceļos. Tāpēc apņēmāmies abpusēji lūgties vienam par otru abās mūsu izplatījuma dimensijās...
Un nu tagad jau mēs esam šajās dažādās dimensijās, taču sirdīs esam un būsim vienmēr vienoti caur lūgšanu un mīlestības saiti, ko neviens nespēj saraut, pat nāves zobens. Prātā atausa manas bērnības un jaunības laiki, kad priecīgs varēju piedalīties pr. Mariana dievkalpojumos un spēlēt ērģeles un vadīt korīti atlaidu svētkos Indricā un Piedrujā. Sevišķi mīļa man palika Indricas vēsturiskā baznīciņa, kur sv. Jāņa Kristītāja 40 stundu dievkalpojumi un Kapusvētki pulcināja bijušos draudzes locekļus no dažādiem novadiem. Arī mēs katru gadu turp devāmies svinēt šos svētkus, par cik mana mamma nāk no Indricas draudzes, kuras kapos atdusas liela daļa viņas radu. Atceros tos skaistos vasaras vakarus, kurus toreiz jaunībā pavadīju Indricā, mācoties uz ērģelēm Josefa Grubera "sv. Cecīlijas" Misi. Cik tas bija toreiz romantiski gulēt uz siena naktī, dzirdot circeņu skaistās stīgu simfonijas un sajūtot siena smaržu apkārt... Toreiz pr. Marians pats bija izremontējis draudzes māju Indricā, pats kurināja ziemā baznīcas apkuri, jo bija strādīgs lauku cilvēks, nācis no septiņu bērnu zemnieku ģimenes Kombuļu draudzē, gājis bērnībā ganos, kur daudz dziedāja baznīcas dziesmas, izkopdams ļoti skaistu un skanīgu "lakstīgalas" balsi, kā visi to zinās atcerēties. Man bija laime piedalīties (kā bērnam) pr. Mariana Primīcijā Kombuļu baznīcā 1976. gadā. Viņš ļoti bieži mūs apciemoja Krāslavā un nakšņoja pie mums. Priekš mums, bērniem, tie vienmēr bija kā svētki, jo bija zināms lepnums un prieks, ka mums ir 2 onkuļi - priesteri. Kad atbrauca uz sv. Donāta svētkiem arī pr. Oļģerts Daļeckis, viņš arī vienmēr mūs apciemoja. Tad tie bija lieli svētki mūsu mājās... Bet pr. Marians priekš mums vienmēr bija mūsu dzimtas priesteris, kurš reāli arī apglabāja lielāku daļu mūsu radu, bija vienmēr ļoti tuvs visiem ar savu vienkāršību un sirsnību. Citreiz viņš mūs arī pabāra, pamācīja, aizrādīja, dažreiz pat nedaudz pastrīdējāmies, bet zinājām, ka tas mums netraucēs vienmēr palikt kā ģimenei.
Un tagad jūtam nevis zaudējumu mūsu dzimtā, bet gan vēl vienu aizbildni debesīs, kurš turpinās aizlūgt pie Dieva troņa kā "sacerdos in aeternum" - "priesteris uz mūžiem" debesu priesteru lielajā saimē, slavēdams savu Radītāju, Glābēju un Svētdarītāju visu svēto un eņģeļu milzīgajā korī par visiem Dieva žēlsirdības brīnumdarbiem, kurus pr. Marians bija saņēmis savā gandrīz astoņdesmit gadu garajā mūžā virs zemes. Savu skaisto jubileju (27.05.) viņš svinēs jau debesu mājās ar savu mīļo debesu Tēti un Dievmāmiņu, kuru it sevišķi viņš godināja, nesot arī viņas vārdu.
Paldies tev, mīļo onkuli, mūsu ojčeņka, par tavu vienkāršību, par tavu sirsnīgu kalpošanu mums visiem, par tavu nabadzības mīlēšanu un netiekšanos pēc augstiem posteņiem Baznīcā, par tavu pazemīgu paklausību Baznīcai un tās vadībai, par tavu cieņu pret brāļiem priesteriem, par tavu skanīgo balstiņu un mīlestību lūgties un dziedāt! Paldies, ka biji mūsu ojčeņka, vienkāršo ļaužu priesteris, ka nekad neatteici palīdzēt ar lūgšanām un garīgiem pakalpojumiem! Lūdzies par mums visiem tagad Tēva mājās, kur arī mēs tev pievienosimies katrs savā laikā, kad Kungs mūs aicinās pie sevis! Tu vēlējies, lai tevi apglabātu nevis tavas dzimtas kapos Kombuļos, bet gan Piedrujas baznīcas dārzā, kur tik bieži staigāji un lūdzies rožukroni. Aizbildini tagad par mums, grēciniekiem, pie Dieva Žēlsirdības troņa, bet mēs lūgsimies par tevi, lai tu ātrāk varētu skatīt savu Radītāju un priecāties Viņā visos nebeidzamos mūžos!
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! Lai viņš dus mierā! Amen!
Pr. Andris Solims, Lielvārde
P.S. Priestera Mariana Daļecka bēru dievkalpojums notika 2.03. pl. 11:00 Piedrujas baznīcā, Krāslavas novadā. Šodien, 26.02.2022., tajā pat stundā Piedrujas baznīcā tika svinēta piemiņas sv. Mise par pr. Mariana dvēseli, kuru vadīja viņa brālis monsiņjors Oļģerts Daļeckis, koncelebrējot draudzes prāvestam Eduardam Voroņeckim. Bet pl. 18:00 mēs lūgsimies par manu onkuli Marianu sv. Misē Lielvārdes baznīcā.
Nospiediet uz šīs saites, lai varētu apskatīt bēru bildes:
https://app.box.com/s/m3of8j5vdy6ki0enfc5lut5mbdt7pqqi
Priestera Andra Solima Priesterības 25 gadu jubileja
Ar lielu prieku un gandarījumu sirdī aicinu Jūs pateikties Kungam kopā ar mani par manas Priesterības 25 nokalpotajiem gadiem Viņa druvā, svinot pateicības dievkalpojumu Lielvārdes Romas katoļu baznīcā 11.06. pl. 11:00. No sirds pateicos par Priesterības dāvanu 2.06. Romā, svinot Priesteru jubileju kopā ar pāvestu Francisku un četriem Latgales priesteriem, saņemdams Svētā Tēva personīgo svētību uz sv. Pētera laukuma pēc jubilejas noslēguma sv. Mises Jēzus Sirds svētkos 3.06. Sirsnīgs paldies par Jūsu lūgšanām manā nodomā! Lai Pestītājs un Aglonas Dievmāte palīdz man turpināt iesākto kalpojumu Kristus druvā par labu Viņa svētajai Baznīcai!
pr. Andris Solims
31. janvārī pl. 11:00 Lielvārdes Romas katoļu baznīcā priesteris Ilmārs Tolstovs svinēs savas Priesterības desmitgades pateicības Euharistiju.
Visi ir mīļi aicināti piedalīties šajā sv. Misē un pateikties par jubilāra ražīgo un svētīgo darbu pirmajā desmitgadē.
|
|
|