24 - 11 - 2020
RADIO MARIJA LATVIJA

 Klausies radio datorā -
spied pogu zemāk redzamajā atskaņotājā!

Multimēdijas
Youtube
Sestdiena, 24 Oktobris 2020 20:14

Miris pr. Piotr Piatraga

Written by

Miris Covid-19 upuris – Rīgas Garīgā semināra absolvents priesteris Piotrs Piatraga

                    Petrago   

20.10.2020. Kungs aizsauca mūžībā kārtējo Covid - 19 upuri: priesteri Piotru Piatraga no Baltkrievijas 66. dzīves gadā. Viņš ir dzimis 1954. gadā Baltkrievijā. Sajutis priesterisko aicinājumu 33 gadu vecumā, Piotrs 1987. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, kuru pabeidza 1992. gadā, un tika iesvētīts par priesteri Minskas – Mogiļevas arhidiecēzē Baltkrievijā. Mēs mācījāmies ar viņu kopā Seminārā, tikai dažādos kursos. Viņš ļoti mīlēja dziedāt savā tembrāli ļoti delikātajā un augstajā balstiņā. Bija ļoti vienkāršs un sirsnīgs, izpalīdzīgs un dievbijīgs cilvēks ar brīnišķīgu smaidu, kādu mēs gribētu paturēt savās atmiņās. Būvēdami Semināra jauno korpusu, mēs bieži dzirdējām darbu laikā mazā auguma vīriņu Piotru dungojam poļuA garīgās dziesmas. Bija kluss un kautrīgs pēc dabas, bet tomēr sabiedrisks un ar plašu dvēseli cilvēks. Tādu viņu pazina un atceras bijušo draudžu locekļi un priesteri Baltkrievijā, kur Pestītājs ļāva savam uzticīgam kalpam nokalpot Kunga vīna dārzā 28 gadus. Priesterim Piotram pēdējos gados bija nopietnas problēmas ar sirdi. Diemžēl tā neizturēja Covid-19 vīrusa uzbrukumu. Pavadot 2 nedēļas komā Maladečnas slimnīcā pieslēgtam pie elpošanas aparātiem, viņš aizmiga Kungā. Par mirušo priesteri sēro un lūdzas Kascianeviču Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas un Scešicu Kunga Pārveidošanās draudžu locekļi Viļeikas dekanātā, kur pr. Piotrs strādāja kopš 2006. gada. Viņa atvadu sv. Mise bija 23.10. Kascianeviču baznīcā, bet bēru dievkalpojums notika ciemā Krasnoje Maladečnas rajonā Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcā, kur nelaiķis strādāja no 1994.-2006. gadam. Diemžēl sakarā ar Korona vīrusu un politiskajiem apstākļiem Baltkrievijā uz bērēm tagad neviens no Latvijas nespēja aizbraukt. Šis ir jau otrais katoļu priesteris Baltkrievijā, kurš krita par upuri Covid-19 vienas nedēļas laikā, jo 13.10. no šī vīrusa sekām nomira Ļidas pilsētas prāvests Juzefs Gaņčic. Palūgsimies par uzticīgā Kunga kalpa Piotra dvēseli, kurā mājoja liela mīlestība uz Dievu un cilvēkiem! Lai Pestītājs bagātīgi atalgo viņa kalpošanu un ļauj priecīgi dziedāt ar eņģeļiem debesu priesteru saimē mūžīgajā Euharistijā!

Lielvārdes prāvests Andris Solims

Otrdiena, 28 Jūlijs 2020 13:06

Priesteris Gregors Kibulis Tēva mājās

Written by

Mūžībā aizsaukts pr. Gregors Kibulis

(1933-1960- 2020)

GregorsKibulis

Priesteru rekolekciju pēdējā dienā 23. jūlijā pēc pl. 18:00 Radītājs pēkšņi pasauca pie sevis Kristus kalpu priesteri Gregoru Kibuli pēc īslaicīgas slimības ar asinsvada plīsumu nierē. Iepriekšējā dienā viņš vēl bija piedalījies šajās rekolekcijās, bet pēcpusdienā tika aizvests uz Stradiņa slimnīcu, pirms kuras paspēja pieiet pie grēksūdzes Garīgajā seminārā. Diemžēl viņš kļuva par kārtējo upuri Stradiņa slimnīcas ārstu lielajai bezatbildībai pret veciem slimniekiem, jo pēc vairākiem izmeklējumiem pacients tika palaists mājās ar asiņojošo vēderu, izstumts uz ratiņiem ārā gaidīt piederīgos, kas viņu aizveda projām... Nāves dienā es sazvanījos ar pr. Gregoru, jautādams, kur viņš atrodas. Viņš atbildēja, ka esot bijis slimnīcā, bet neesot atstāts uz novērošanu un ir palaists uz mājām. Es aicināju priesterus palūgties par slimā brāļa nopietno veselības stāvokļa uzlabošanos rekolekciju noslēguma Misē 23.07. Garīgajā seminārā. Bet atceļā uz Lielvārdi atkal sazvanījos ar slimnieku un uzmundrināju, ka visi lūdzāmies par viņu, lai viņš turās. Vājā balsī priesteris pateica, ka viņam viss ļoti sāp un viņš nevarot ilgi parunāt... Tā bija mūsu pēdējā saruna ar mirstošo brāli priesterībā, jo pēc tās tika izsaukta Ātrā palīdzība, kura vairs nespēja glābt mirstošo cilvēku, jo bija jau par vēlu... Diennakts laikā izdzisa šī smaidīgā, dzīvespriecīgā priestera dzīvība, kas mums liek vēlreiz aizdomāties par tās trauslumu.

Priesteris Gregors dzimis 1933. gada 5. janvārī Ludzas rajona Zvirgzdenes pagastā piecu bērnu nabadzīgā, bet ticīgā ģimenē. Mācījies Runtortas pamatskolā, tad Alsungas vidusskolā. Bērnībā spēlējis ģitāru, dziedājiskopā ar ģimeni svinībās un skolas korī, un vēlāk iemācījies spēlēt klavieres un ērģeles. Pabeidzis vidusskolu, devies uz Garīgo semināru Rīgā, kur arī iestājās 1952. gadā. Tur arī dziedājis semināra korī, jo viņam bija laba balss. Viņam īpaši palika atmiņā skaistie Kunga ciešanu apraksta jeb Pasiju dziedājumi, kurus viņš ar semināristiem bija dziedājis Lielās Piektdienas dievkalpojumos.

Savulaik apguva vācu, latīņu, poļu un lietuviešu valodas. Padomju laikos studijas uz laiku tika pārtrauktas, jo 1954. gadā bija jādodas uz trim gadiem dienēt armijā Arhangeļskā pie Ziemeļu Dvinas.

1960. gada 8. maijā Gregors Kibulis tika ordinēts par priesteri. Sākumā kalpoja Jelgavā par vikāru, vēlāk bija arī prāvests Rundānu un Brodaižu (1965–1967), Asūnes (1967–1974), Landskoronas un Beresnes (1974–1976) draudzēs.

Toreiz to, ko nepiedeva vienkāršiem cilvēkiem, baznīcai nepiedeva divtik. Priesterim nācās iegūt sirmus matus. Bija laiks, kad prieterim atņēma tiesības uz sprediķiem. Par aktīvu darbošanos draudzēs,  iesaistot bērnus un jauniešus kalpošanā pie sv. Mises, procesijā, korī,  un atteikšanos sadarboties ar čeku 1977. gadā tika atņemtas tiesības kalpot par priesteri.  Nācās bērnu dārzā strādāt par sētnieku līdz atmodas laikiem. Bija jāiziet līkločains dzīves ceļš ar daudzām krustcelēm, kamēr Dievs viņu atkal atveda atpakaļ uz priesterības ceļa.

2011. gadā uzsāka priestera pienākumu pildīšanu, kalpojot vispirms kā vikārs Ogres draudzē. Vēlāk viņa aprūpei tika uzticētas Suntažu, Lēdmanes, Lauberes un Meņģeles mazās draudzes. Savos 87 gados viņš joprojām bija dedzīgs un enerģijas pilns, arvien gatavs sēsties pie auto stūres, lai dotos pie savas draudzes ļaudīm un būtu klāt viņiem svarīgos dzīves brīžos. Priesteris Gregors bieži mīlēja dalīties savās atmiņās par viņa kalpošanu vajāšanu gados. Savā dzīves ceļā nācies piedzīvot gan prieku, gan cieņu, gan arī daudz ciešanu. Bija ļoti pieticīgs savā dzīves veidā, iztikdams pārsvarā no savas pensijas. Toties bija vienmēr dzīvespriecīgs, smaidīgs un izpalīdzīgs, labprāt aizvietojot kādu priesteri vajadzības gadījumā citā draudzē. 

Lūgsimies par priestera Gregora dvēseli, lai labais Dievs piedod savam kalpam visas cilvēciskās vājības un grēkus, lai ir viņam žēlsirdīgs Tiesnesis mūžībā, ļaujot viņam tagad svinēt mūžīgo Euharistiju priesteru saimē debesīs!

Mirušā priestera Gregora ievadīšana notiks trešdien, 29.07., pl. 18:30 Suntažu baznīcā, kur pl. 19:00 par viņu tiks upurēta sv. Mise un dziedātas Vesperes par mirušajiem. Bet 30.07. pl. 11:30 pirms bēru Mises, ko vadīs Rīgas palīgbīskaps Andris Kravalis, tiks dziedātas Eksekvijas (Lasījumu stunda par mirušajiem). Pēc bēru Mises viņš tiks guldīts Suntažu baznīcas dārzā.

“Lūgsimies par priesteriem! … Katra diena parāda, kāds retums ir Jēzus draugi. Man liekas, ka tas, ko Viņš izjūt visvairāk .., ir nepateicība. Sevišķi, redzot, ka dvēseles, kas svēti veltītas Viņam, atdod savas sirdis citiem, savas sirdis, kas tik neaprobežotā veidā pieder Viņam.” (citējums no svētās Terēzes no Bērna Jēzus)

Piektdiena, 10 Jūlijs 2020 14:25

Priesteris Alberts Cimanovskis mūžībā

Written by

Priesteris Alberts Cimanovskis aizsaukts mūžības ceļos

Cimanovskis foto

9. jūlijā saņēmu vienu sēru ziņu, ka mūžībā ir aizsaukts emeritētais priesteris Alberts Cimanovskis. Tā ziņa bija liels pārsteigums ne tikai man, bet arī daudziem citiem cilvēkiem, kuri viņu pazina un bija vēl sastapuši 5.07. Krāslavā sv. Donāta svētkos. Par iemeslu šai pēkšņai nāvei kļuva kājā izveidojies trombs, kas atrāvās un nonāca plaušās, un sirds diemžēl neizturēja. Ārsti cīnījās labu pusstundu, viņu reanimējot Daugavpils slimnīcā, uz kurieni no rīta viņu aizveda, un jau pēc pulksten vienpadsmitiem Debesu Tēvs aizsauca savu kalpu uz savām mājām. Viņš ir dzimis 04.09.1957. Varakļānos dievbijīgu vecāku ģimenē kā vienīgais bērns. Agrā bērnībā ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur viņš dzīvoja, gāja skolā un piederēja pie Sv. Marijas Magdalēnas draudzes. Līdz ar to varēja labi saglabāt savu latgaļu valodu un mīlestību uz dzimto Latgali. Daudzi noteikti atceras priesteri Albertu Cimanovski pēc viņa ļoti dūšīga ārējā izskata, citi viņu pat dēvēja par it kā visresnāko Latvijas priesteri, bet es viņu atceros kā diakonu no 1981. gada, kad viņš bija viens no tievākajiem semināristiem, topošajiem garīdzniekiem, kurš toreiz kalpoja vasaras praksē Piedrujas draudzē. Un tur jau viņu iepazinu kā smaidīgu, dzīvespriecīgu un optimistisku jaunekli. Viņš bija arī vienīgais students savā kursā, kad mācījās Rīgas Garīgajā seminārā.

Priesteri Albertu ordinēja 23.05.1982. Rīgas sv. Jēkaba katedrālē, šķiet, kardināls Juliāns Vaivods. Un tajā pašā gadā pēc ordinācijas viņš iestājās Mariāņu kongregācijā Latvijā; ļoti mīlēja Dievmāti, vienmēr ar entuziasmu skaitīja rožukroni. Man bija laime manā agrā jaunībā iepazīt šo jauno un patriotiski noskaņoto priesteri Albertu Krāslavas draudzē, kur es toreiz jau spēlēju ērģeles un viņš kalpoja kā vikārs, palīdzēdams dekānam Lapkovskim arī vēlāk, kad bija Aulejas un Skaistas draudžu prāvests, katru vakaru un svētdienās braukdams uz Krāslavu celebrēt sv. Misi. Bieži braucu pie viņa uz Auleju dievkalpojumos paspēlēt ērģeles, kuras remontēju un atjaunoju. Tāpēc viņu labi pazinu, mēs kļuvām labi draugi, un viņš bija manas agrās jaunības priesteris un ģimenes draugs. Viņš mīlēja palīdzēt cilvēkiem, bija ļoti cilvēcīgs, sirsnīgs, iejūtīgs, un viņam ļoti patika jokot, stāstīt anekdotes. Nekad viņš nevienam neatteica savu garīgo palīdzību un lūgšanas. Daudzi brauca pie viņa uz lauku draudzēm Auleju, Izvaltu laulāties, kristīt bērnus. Viņš kādu laiku apkalpoja arī Skaistas draudzi un vēlāk bija kalpojis kā Bārkavas, Madonas, Lubānas, Ļaudonas, Ērgļu, Cēsvaines un Jaunkalsnavas draudžu prāvests. Un pēdējās draudzēs viņš kā prāvests kalpoja atkal Krāslavas novadā Izvaltas un Borovkas draudzēs. Uz Izvaltu atbrauca kalpot pēc iepriekšējā mariāņu tēva Pētera Švirksta nāves. Tur viņš veica lielus dievnama atjaunošanas un krāsošanas remontdarbus. Pēc vairākiem darba gadiem kongregācijas vadība viņu pārcēla uz Viļānu klosteri, kur kā vikārs kalpoja līdz 2016. gadam.

Dzīves ceļi ne vienmēr mums ir labi saprotami, un viņam nācās dzīves pēdējos 5 gadus būt priekšlaicīgi pensionētam priesterim. Šo dzīves smagāko posmu viņš pavadīja Daugavpilī, praktizējot svēto sakramentu dzīvi, regulāri piedalīdamies sv. Misē, ejot pie Grēksūdzes un pieņemdams Vissvētāko Sakramentu. Viņš bija Dieva žēlastības stāvoklī, sagatavots uz tikšanos ar Pestītāju, kaut arī šī tikšanās viņam pašam un mums visiem bija liels pārsteigums, kad viņa dzīves posms noslēdzās tikai 62 gadu vecumā. Priesteris Alberts bija draudzīgs un centās saglabāt savu priestera identitāti, bieži ceļoja ar savu veco mašīnu un piedalījās dažādos dievkalpojumos, gribēdams tādā veidā sajusties kā aktīvs garīdznieks savā pensionētajā dzīves stāvoklī.

Viņa bēru atvadu sv. Mise būs 14.07. pl. 11:00 Viļānu baznīcā, bet viņa miesa vēlāk tiks guldīta Viļānu pilsētas kapos. Lūgsimies par mirušo priesteri Albertu un atcerēsimies visu to labo, ko viņš daudziem bija devis savā priesteriskajā kalpojumā. Lai nu kādi būtu mūsu priesteru dzīves ceļi, es domāju, ka mums vienmēr būtu jāatceras tas labais, tas gaišais, tas pozitīvais, ko katrs priesteris mācās un cenšas izstarot no sevis un dot ticīgajiem. Pats svarīgākais ir piedot kādus gūtos pāridarījumus vai aizvainojumus un novērtēt to labo un pozitīvo devumu, ko mēs, kā priesteri, varam pasniegt saviem ticīgajiem. Un tas ir iesmels lūgties par katru mirušo priesteri. Es gribētu arī aicināt, lai mēs saglabātu priestera Alberta gaišo, smaidīgo un dzīvespriecīgo priestera tēlu savās sirdīs, lai tur atrastos vieta arī mīlestībai uz mūsu mirušajiem draudžu ganiem, lai pateicībā par viņu garīgiem padomiem, pakalpojumiem, viņu lūgšanām mēs atmaksātu viņiem šeit virs zemes ar mūsu lūgšanu atbalstu, kas mirušajiem garīdzniekiem arī ir ļoti vajadzīga. Lai Kungs pieņem sava kalpa dvēseli mierā, lai piedod visas cilvēciskās un garīdznieka vainas, no kurām mēs neviens no garīdzniekiem, diemžēl, arī nespējam būt brīvi un tik gaiši savā priesteriskajā kalpojumā! Lai Dievs ir viņam žēlsirdīgs mūžīgajā dzīvē! Lai Pestītājs viņam rāda gaišu savu skaisto vaigu un ļauj to ātrāk skatīt savās mūžīgajās mājās!

Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

pr. Andris Solims

Pirmdiena, 23 Marts 2020 22:54

Dekānam Juliānam Samušam mūžībā - 40

Written by

Priesterim Juliānam Samušam - 40 gadi mūžībā

Interesanti, cik ilgi draudžu locekļi lūdzas par saviem mirušajiem draudžu ganiem? - bēru dienā, varbūt piemin pirmo mēnesi, tad vēl atceras miršanas pirmajā gadadienā...??? Un tad visbiežāk jau aizmirst, jo viņa vietu ieņem nākamais draudzes gans, kurš izkliedē sēras par savu priekšgājēju ar savām jaunajām aktivitātēm, veic izmaiņas draudzes dzīvē, ieviešot kaut ko pilnīgi jaunu, dažreiz atraktīvu, noderīgu, bet dažreiz pat kaitīgu, ja likvidē draudzē dievbijības un lūgšanas garu. Nereti dedzīgākie draudzes locekļi tad sāk salīdzināt jaunā gana darbību ar iepriekšējā prāvesta stilu, citreiz pirmo reizi, beidzot, novērtēdami viņa ieguldījumu un veikumu, ko nekad nebija novērtējuši priestera dzīves laikā. Drīzāk bija kritizējuši, aprunājuši, neatbalstījuši viņa iniciatīvas un pastorālo praksi. Tikai pēc prāvesta nāves daudziem ir iespēja salīdzināt un novērtēt objektīvi to, kas ir bijis labs viņu draudzē iepriekš.

Diemžēl tāda ir vispārēja pieredze, kad draudzēs mainās prāvesti. Ir jauki, ja draudzes locekļi atceras ar labu vārdu savus iepriekšējos ganus un lūdzas par viņiem, lai kur tie būtu pārcelti, vai cik sen jau tie būtu aizsaukti mūžībā.

Dekāns Samušs draudzē bija ļoti cienīts un mīlēts, arī pat no čigānu un dzērāju puses, kuriem viņš nekad neatteica palīdzību. Atceros, kā čigānieties nāca pie viņa zārka baznīcā, raudāja un bučoja viņa kājas pateicībā par materiālo palīdzību, ko daudzreiz bija saņēmušas. Pēc viņa nāves guļamistabā tika atrastas vairākas cilvēku pases kā ķīlas no tiem, kuri nāca grūtībās aizņemties no dekāna naudu. Viņš bija žēlsirdīgs cilvēks, gribēja palīdzēt visiem, kuri bija nonākuši grūtībās. Taču neaprakstāma bija dekāntēva viesmīlība gan pret saviem brāļiem priesteriem, gan pret draudzes locekļiem. Arī tagad man acīs atjaunojas viņa rīkotās krāšņās eglītes koristiem, sakristiāniem un draudzes aktīvistiem. Tie bija patiesi svētki ar pārbagātiem galdiem. Vēl dekāns mīlēja mājdzīvniekus un turēja pie baznīcas mazajās kūtiņās trušus, vistas, zosis un riebīgos tītarus, kuri mūs vienmēr biedēja, kad vajadzēja tiem paiet garām uz baznīcu. Tēvs mums ar brāli uz vasaru vienmēr nogrieza matus, atstājot tikai priekšā “čubčiku”. Tāpēc mamma lika uzvilkt adītas cepurītes ceļā uz baznīcu vēsākās dienās, bet, par nelaimi, cepurītes bija sarkanā krāsā, ko tītari nez kāpēc nemīl. Tad nu mums bija bieži problēmas tikt garām tiem uzpūtīgajiem tītariem. Tomēr bija liels prieks nereti skriet palīgā dekāna saimniecei noķert izmukušos trušus, kuri joza pa baznīcas dārzu. Bija jautri piedalīties arī malkas kraušanas talkās un baznīcas mazgāšanā, kas toreiz tika veikta tikai pirms un pēc lielākajiem svētkiem. Parasti tādas talkas bija vienmēr atalgotas no dekāna puses ar uzklāto galdiņu, ar garšīgiem našķiem un pat konjaku, bet bērniem tika pīrādziņi un končas.

Dekāns Juliāns rūpējās arī par draudzi un dievnamu, centās ierīkot centrālo apkuri un uzstādīt jaunas ērģeles. Taču padomju vara toreiz viņam neatļāva neko realizēt no viņa iecerēm, kaut bija jau sapirktas caurules un radiatori, kuri sarūsēja pagrabā. Bija noskatītas ļoti labas stabuļu ērģeles, bet pilnvarotais reliģijas lietās to visu aizliedza. Cik žēl, bet tie bija tādi laiki. Bērni arī nedrīkstēja piedalīties baznīcā ne kā ministranti, ne kā koristi, ne procesijas dalībnieki. Bet tik ļoti gribējās piekalpot Misēs, ka es nespēju noturēties un centos bez komžas to slepeni darīt pie sānu altāra, kad vikārs paralēli tur celebrēja Misi, kamēr dekāns to svinēja pie lielā altāra. Tad sakristiāns nevarēja būt vienlaicīgi divās vietās un ļāva man paklusām piekalpot, zvanot ar mazu zvaniņu kabatā un pieskrienot pie altāra nomazgāt priesterim rokas un ieliet biķerī ūdeni uz purifikācijas (biķera tīrīšanas) brīdi. Protams, dekāns to visu zināja, tomēr mani nepadzina, kaut arī pamatoti baidījās, jo par to viņam varēja atņemt “spravku” (tiesības strādāt par priesteri). Atceros, kad vienā vakara Misē pie Jēzus Sirds altāra es tā slepeni piekalpoju. Bet tajā vakarā baznīcā ienāca komunistu komisija un to ieraudzīja. Viens no čekistiem nespēja savaldīt savas dusmas un rāva ar varu mani nost no altāra, kliegdams, ka bērni nedrīkstot to darīt. Bet es sparīgi ieķēros altāra margās un kliedzu, ka neiešu prom, kamēr viena tante pieskrēja un sāka sist ar somiņu čekistam pa rokām. Tad viņš padevās un aizgāja, bet dekānam bija vēlāk nepatikšanas... Un tomēr viņš turpināja mūs mīlēt un tētim teica, ka cik laimīgs viņš būtu kādreiz sagaidīt ieraudzīt mani kā priesteri pie altāra... Iespējams, ka šie vārdi bija arī viņa lūgšanas vārdi pie Kunga altāra, jo toreiz bērniem neļāva brīvi piedalīties dievkalpojumos, skolotāji bieži dežūrēja pie durvīm, no kora balkona komjaunieši fotografēja tautu un izsekoja, vai bērni un jaunieši nav redzami pūlī. Bija citreiz slepeni jāzogas pa dārziem apkārt baznīcai, lai neuzrautos uz huligāniem, kuri jau gaidīja, lai mūs piekautu pie baznīcas. Ziemā bieži vajadzēja iegrimt sniegā līdz jostas vietai, lai pa aplinkus dārzu ceļiem ielavītos dievnamā. Bija īstas vajāšanas un represijas skolās no skolotāju un klasesbiedru puses, samazinot atzīmes, izsmejot, apspļaujot un pat piekaujot līdz asinīm tikai par to, ka “tu tici Dievam, bogomol”. Nav brīnums, ka nebija jaunu paaicinājumu uz priesterību, kad no visas Krāslavas 1. vidusskolas es ar brāli atklāti un regulāri gājām uz baznīcu gandrīz kā vienīgie. Kad tētis mammai pārstāstīja dekāna novēlējumu, lai es kļūtu priesteris, es dzirdēju šos vārdus, un sirdī dzima liela vēlme iepriecināt baltgalvīgo priesteri, ka es noteikti kļūšu par priesteri. Diemžēl viņš nesagaidīja to dienu, kad pēc 11 gadiem 15.06.1991. es svinēju savu Pirmo sv. Misi (Primīciju) skaistajā Krāslavas dievnamā, kur dekāns Juliāns Samušs bija nostrādājis 17 gadus. Viņš pielaida mūs ar brāli pie Pirmās grēksūdzes un Komūnijas. Es pat labi atceros savu izgāšanos katehisma eksāmenā, kad sajaucu 10 Dieva baušļus, ko mamma mācīja poliski. Sāku raudāt, bet dekāns mani nomierināja un atkal iedeva sauju šokolādes konfekšu, ko saņēma visi bērni eksāmena dienā. Tik tēvišķīga attieksme no viņa puses man lika toreiz viņu vēl vairāk iemīlēt. Un šo mīlestību es saglabāju arī visas dzīves laikā līdz pat šim brīdim.

Kad mirušā dekāna miesu zārkā novietoja sv. Donāta kapelā, es tur regulāri gāju lūgties un apgriezt svecēm degļus svečturos apkārt zārkam. To pat skolā uzzināja un vēlāk lamāja, ka es to tur darīju: “Abi ar māti sēž pie zārka un raud...” Bēres notika 27.03.1980. un bija ļoti krāšņas, dievnams bija pārpildīts. Bija ļoti daudz priesteru un daži bīskapi. Pie baznīcas tajos laikos neatļāva priesterus glabāt, kaut dekāns to ļoti bija vēlējies. Atļāva apglabāt pilsētas kapos blakus kapličai pa kreisi, kur bija apglabāti daži izcili garīdznieki. Sabrauca visi dekāna radinieki, kuri pēc bērēm savāca pilnīgi visu dekāna mantu, pat nogrieza lustras un pievāca arī sakristiāna vecos velteņus... Taču dekāna nāves pirmās gadskārtas Misē piedalījās vairs tikai viņa jaunākais brālis, neviena “pļeminīka” – brāļa dēla nebija, kaut dekāna dzīves laikā viņi bariem brauca katrās brīvdienās. Diemžēl tā bieži notiek ar bagātiem radiniekiem, kad tos atceras tikai tad, kad ir iespējams kaut ko no tiem saņemt. Vēlākajos gados dekāna Lapkovska laikā, kad jau biju sācis spēlēt baznīcā kā neoficiāls darbdienu ērģelnieks, man nācās vākt no koristiem ziedojumu, lai varētu pieteikt sv. Misi par dekāna Juliāna dvēseli viņa nāves gadadienā. Es nevarēju nelūgties par viņu, jo piemiņa par viņa gaišo tēlu arvien dzīvoja manā sirdī.

Katru reizi, kad es apciemoju kapsētu Krāslavā, es vienmēr pieeju pie dekāna Samuša kapa un palūdzos par viņu, aizdedzinot arī svecīti. Visus šos 40 gadus 23.03. es atceros savās lūgšanās manu mīļo “jožiku” kā manas bērnības mīļāko priesteri un novēlu viņu Dieva žēlsirdībai. Lūdzos sv. Misē par viņu arī šodien, mīļi pieminot viņu pie Kunga altāra, pie kura viņš mani kādreiz gribēja redzēt. Gribētu šodien viņam pateikt, ka esmu viņa vēlmi izpildījis, un tik ļoti gribētu, ka arī mani kādreiz pēc nāves kāds atcerētos savās lūgšanās, kā es atceros savas draudzes ganu. Viņš to bija pelnījis!

Cik brīnišķīgi būtu, ja mūsu draudžu gani neaizmirstu palūgties ar draudzes locekļiem par saviem priekšgājējiem viņu nāves gadadienā, par kuru priesteriem laipni atgādina ieraksts bīskapa Jāņa Buļa latviešu valodā izdotajā liturģiskajā kalendārā (rubricellās). Lielvārdes draudzē sakristiāns vienmēr skaļi pasaka lūgšanu sv. Misē Vispārējās lūgšanas laikā par to mirušo priesteri vai bīskapu, kura gadadiena iekrīt konkrētajā datumā. Tādā veidā mēs ar ticīgajiem varam palūgties arī par citu draudžu mirušajiem ganiem, par kuriem varbūt vairs neviens nepalūdzas nekad. Neaizmirsīsim palīdzēt saviem bijušajiem ganiem ātrāk pievienoties debesu priesteru saimei, lai kopā ar Kristu svinētu mūžīgās mīlestības Euharistiju Svēto sadraudzībā debesīs.

Mūžīgo mieru dāvā viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem!

pr. Andris Solims

Pirmdiena, 23 Marts 2020 16:31

Miris priesteris Jānis Kupčs

Written by

 

 

Mūžībā devies priesteris Jānis Kupčs

 

                

                

22.03.2020., svētdien, 81 gada vecumā mūžībā devies Zilupes, Pasienes un Briģu draudzes prāvests Jānis Kupčs. Priesteris dzimis 1938. gada 13. oktobrī Balvu rajona Bērzpils pagasta Rubuļovkas ciemā četru bērnu ģimenē, no kuriem divi mūžībā devās agrā vecumā.

Interese par priesterību radusies jau agri, jo rados bijuši priesteri. Mācoties 6. kasē, Jānis sācis piekalpot dievnamā, kas atradies 7 km attālumā no mājām. Pēc vidusskolas beigšanas 1961. gadā J. Kupčs iestājies Rīgas Metropolijas Garīgajā seminārā, taču drīz ticis iesaukts armijā. Trīs gadi aizritēja dienestā Vologdā, apsargājot cietumu.

1964. gadā pēc dienesta J. Kupčs atsāka studijas seminārā un 1969. gada 18. maijā Rīgā Svētā Jēkaba katedrālē bīskaps Julijans Vaivods viņu iesvētījis par priesteri. Viņš ir bijis Rēzeknes, Varakļānu, Piedrujas, Preiļu draudžu vikārs; Riebiņu, Brunavas un Budbergas, Eversmuižas un Aizpūres, Dagdas un Bikovas, Kuldīgas un Saldus draudžu prāvests.

1990. gadā J. Kupčs sāka kalpot Zilupē, kur pavadīti pēdējie 30 kalpošanas un dzīves gadi. Šajā laikā viņš apkalpojis arī Pasienes un Briģu draudzi, kā arī Lauderus, kuros, pielāgojot kolhoza dispečertelpas, izveidoja dievnamu. 2019. gada 27. jūlijā, pateicoties priestera pūlēm, tika iesvētīta arī jaunā Zilupes katoļu baznīca, jo iepriekšējais 1930. gadā celtais dievnams 2013. gadā tika atzīts kā ekspluatācijai bīstams.

J. Kupča bēru Svētā Mise notiks otrdien, 24. martā, pl. 11 Pasienes baznīcā. Apbedīšana pēc dievkalpojuma notiks baznīcas dārzā. 

pārpublicēts no: LRKB IC

Piektdiena, 19 Jūlijs 2019 08:02

Mūžībā aizsaukts tēvs Jāzeps Sitnieks

Written by

 

              Mūžībā devies tēvs Jāzeps Sitnieks MIC

                

                

      Ar skumjām paziņojam, ka šī gada 19. jūlijā Daugavpilī agri no rīta devies mūžībā tēvs Jāzeps Sitnieks MIC, mariāņu kongregācijas loceklis un Daugavpils Jēzus Sirds draudzes priesteris.

      Tēvs Jāzeps Sitnieks dzimis 1937.g. 11. februārī Rimšānos, Krāslavas novadā. Pēc skolas beigšanas dienēja armijā, vēlāk studēja Mākslas akadēmijā un strādāja par māksliniecisko redaktoru Rīgas kinostudijā un izdevniecībā „Zvaigzne”.

     Iepazinies ar tēvu Viktoru Pentjušu MIC, jau brieduma gados atklāja sevī aicinājumu uz priesterību un klostera dzīvi. Pirmos klostera svētsolījumus salika 1988. gadā, bet mūža solījumus deva 1991.gadā. Tajā pat laikā beidza studijas Rīgas Garīgajā seminārā un tika ordinēts par priesteri 1993.g. 13. jūnijā.

      Kā prāvests kalpoja Jūrmalas draudzēs un Viļānu draudzē, pildīja klostera priekšnieka un mariāņu kongregācijas Latvijas vikariāta priekšnieka pienākumus. Svarīgs kalpojums bija 2010.-2013. gadā, kad viņš tika nominēts par Rīgas Garīgā semināra garīgo tēvu. Pēdējus gadus kalpoja Daugavpils Jēzus Sirds draudzē, līdz pēdējai dienai pildot priestera pienākumus.

       Atvadīšanas no tēva Jāzepa Sitnieka MIC notiks Viļānu katoļu baznīcā pirmdien, 22.jūlijā, plkst. 11.00, pēc Svētās Mises viņa miesas tiks guldītas tēvu mariāņu kapos pie baznīcas.

       Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs!

Pārpublicēts no katolis.lv

 

Dziedošais priesteris Juris Mukāns ir pārcēlies uz debesīm

JurisMukans

        3. aprīlī pl. 16:00 man piezvanīja viens brālis priesterībā un paziņoja sēru vēsti, ka pirms pāris stundām Kungs pēkšņā nāvē ir aizsaucis mūžībā visu mūsu mīļoto brāli - ilggadējo Daugavpils Dievmātes Bezvainīgās Ieņemšanas draudzes prāvestu Juri Mukānu, kurš tajā draudzē nokalpoja 31 gadu. Šī vēsts mani ļoti satrieca, kā un daudzus citus, jo neviens nebija dzirdējis, ka šis arvien enerģiskais un "skrienošais" priesteris, kurš 30.10.2018. nosvinēja 80 gadu jubileju, būtu sūdzējies par veselības problēmām. Daudziem likās, ka pr. Mukānam nebija laika slimošanai, jo vajadzēja apkalpot vienu no lielākajām Latgales draudzēm, ko zināmu laiku nācās darīt arī vienam pašam bez vikāra palīdzības. Mēs, jaunākie priesteri, nereti apbrīnojām pr. Jura enerģiju un spēkus viņa cienījamā vecumā, tāpēc viņa pēkšņā nāve bija negaidīts pārsteigums, it sevišķi viņa vikāram Robertam, kurš devās meklēt prāvestu, lai dotos celebrēt sv. Misi Daugavpils slimnīcas kapelā pl. 15:00, un atrada viņu jau mirušu... Vai tas bija liels pārsteigums arī pašam nelaiķim prāvestam Jurim? Izrādās, ka viņš uz šo brīdi bija labi sagatavojies, jo Dieva Apredzība ļāva viņam tajā rītā pieiet pie grēksūdzes un nomazgāt savu dvēselīti, sagatavojot to uz tikšanos pēc dažām stundām ar savu Radītāju un Pestītāju, kuram viņš tik dedzīgi un uzticīgi bija kalpojis gandrīz 51 gadu. 26.05.2018. priesteris Juris Mukāns skaisti un sirsnīgi nosvinēja Priesterības zelta jubileju, kurā es arī piedalījos un ar prieku viņu apsveicu kā savu labo draugu un brāli. Tad mums visiem likās, ka viņš vēl jau pakalpos vairākus gadus Kunga druvā. Bet Dieva griba mums bieži ir tik nezināma un nesaprotama, kurai mēs visi esam padoti un aicināti to pieņemt un izpildīt. Arī priesteris Juris gatavojās kā Kristus kareivis doties pildīt savu priesterisko pienākumu, taču saņēma pavēsti no debesīgā pastnieka Nāves ierasties pie sava Kunga debesu mājās, kur devās viņa skaistā un Dievu mīlošā dvēselīte. Atšķirībā no iesaukuma uz trijiem gadiem dienēt padomju armijā Sibīrijā, kad viņš saņēma pavēsti 1961. gadā, šī pavēste aizsauca tagad viņu turpināt dienēt Dieva mīlestības un mūžīgā prieka armijā svēto sadraudzībā uz mūžīgiem laikiem.

       Priestera Jura dzīves gaitas sākās 30.10.1938. Kalupes pagastā, augot 7 bērnu ģimenē, kurā valdīja ticības un darba gars. Arī viņa 5 gadus vecākais brālis Staņislavs tika ordinēts par priesteri 1959. gadā, kura piemēram sekoja Juris, tā paša gada rudenī iestājoties Rīgas Garīgajā seminārā. Kopā tajā gadā tur mācījās 33 semināristi, bet čekisti lika viņu skaitu samazināt līdz 20, izslēdzot veselus 13 jaunekļus. Arī seminārists Juris Mukāns uz gadu tika izslēgts no Garīgā semināra, iepazīdams padomju varas sūro vājašanu pātagu. Tomēr pēc armijas viņam radās iespēja turpināt un pabeigt studijas Rīgas Garīgajā seminārā, saņemot Priesterības svētības 26.05.1968. Kā pirmā viņa kalpošanas vieta bija Aglona, kur viņš bija vikārs. Tad 1969. gadā tika aizsūtīts kalpot Jēkabpils un Jaunjelgavas draudzēs, bet no 1970.-1977. gadam apkalpoja kā prāvests Jezupovas (Naujenes) un Spruktu draudzes. Pēc tam 10 gadus viņš kalpoja Bārkavas, Lubānas un Madonas draudzēs. Un kopš 1988. gada ļoti raženi strādāja minētajā Daugavpils Dievmātes Bezvainīgās Ieņemšanas draudzē, kur nokristīja, iesvētīja, salaulāja, aprūpēja ar Slimnieku sakramentiem un izvadīja mūžībā desmitiem tūkstošu ticīgo. Varam tikai pateikties Dievam par priestera Jura svētīgo un raženo darbu Kristus vīna dārzā.

        Mana pirmā tikšanās ar priesteri Juri bija Aglonā uz koriem, kur es kā jauns ērģelnieks bieži piebraukāju svētkos palīdzēt dziedāt korī un vēlāk arī spēlēju kā ērģelnieks 1986. gadā. Es redzēju šo izskatīgo un smaidīgo vīrieti, kurš gāja aiz ērģelēm otrajā pusē lūgties, bet sākumā es vēl nezināju, ka viņš ir priesteris. Mises laikā viņš nāca dziedāt korī un stāvēja man blakus pie tenoriem. Man bija prieks dziedāt ar viņu, dzirdot viņa skanīgo balsi, un mēs sadraudzējāmies. Tikai vēlāk es uzzināju, ka viņš ir Bārkavas prāvests, kuram ļoti patika dziedāt, un to viņš turpināja darīt visas savas Priesterības kalpošanas laikā. Viņš mīlēja Baznīcas kora mūziku, ar lielu entuziasmu dziedāja Eksekvijas brāļu priesteru bērēs un dedzīgi lūdzās. Neskatoties uz lielo darba slodzi, lūgšanām bija atrasts laiks un griba, jo tajās Kunga kalps smēlās spēkus ikdienas darbā, nemazinot savu dievbijības garu līdz pat nāvei.

        Gan man, gan ikvienam atmiņā paliks priestera Jura sirsnīgums, ar kādu viņš sasveicinājās pie katras tikšanās, tik stipri apkampdams, ka likās - tūlīt nospiedīs tevi. Viņa brāliskais skūpsts bija kā rituāls pareizticīgajiem pie sasveicināšanās, ar ko viņš izrādīja savu sirsnīgu prieku par katru ciemiņu un brāli, kas pie viņa atbrauca ciemos. Viņš bija patiesi sirsnīgs un viesmīlīgs. Tauta viņu arī par to mīlēja, jo bija iejūtīgs un katram spēja pateikt nomierinošus vārdus bēdās un grūtībās. Šī labestība vienmēr staroja no viņa acīm, iedrošinot griezties pēc palīdzības daudzus bēdu nomāktos un nabagus. Es viņu gribētu raksturot kā vienkāršās tautas priesteri, līdzīgu manam onkulim priesterim Marianam Daļeckim, ar kuru tagad priesteris Juris jau ir kopā mūžībā. Diemžēl ne visiem mums, priesteriem, piemīt tāds cilvēciskums un labestība, kāds piemita priesterim Jurim. Cik ļoti man personīgi gribētos sekot šim viņa piemēram savā priesteriskajā kalpošanā! Domāju, ka šīs labās īpašības bija ievērojuši un atzinīgi novērtējuši priestera Mukāna vairāki vikāri un tuvākie līdzstrādnieki, kuri tagad lūdzas par viņa dvēselīti.

       Pievienosimies viņu lūgšanām arī mēs visi, kuri personīgi pazinām vai arī nepazinām mirušo prāvestu Juri Mukānu, jo ticīgo svēts pienākums ir lūgties par draudžu ganiem - dzīviem un mirušiem, tādēļ ka viņi visu savu dzīvi ir veltījuši kalpošanai ticīgajai tautai, lūdzoties par ikvienu no mums. Atmaksāsim viņiem ar mūsu sirsnīgām lūgšanām un palīdzēsim mirušajiem draudžu ganiem ātrāk pievienoties debesu priesteru saimei, kuras loceklis tagad ir arī mūsu mīļotais brālis Kristū priesteris Juris. Lai Pestītājs, kuram viņš tik dedzīgi bija kalpojis visā dzīvē, ir viņam žēlsirdīgs Tiesnesis mūžībā un pieņem sava kalpa dvēselīti savu eņģeļu koros dziedāt visskaistāko "Te Deum laudamus" (Tevi, Dievs, mēs slavējam)!

         Priestera Jura Mukāna bēru dievkalpojums notiks 6. aprīlī pl. 11:00 Daugavpils Dievmātes baznīcā, pēc tam guldot mirstīgās atliekas pilsētas kapos blakus citiem brāļiem priesteriem.

         Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

Lielvārdes prāvests Andris Solims

Pirmdiena, 12 Marts 2018 16:33

Visvecākais Latvijas priesteris mūžībā

Written by

Visvecākais Latvijas priesteris Aleksandrs Madelāns mūžībā

 madelana jubileja9   Copy

      10. martā plkst. 7.30 mūžībā devies ilggadējais Daugavpils dekāns priesteris Aleksandrs Madelāns. Pirms piecām dienām viņam apritēja 93 gadi. Izvadīšana notiks otrdien, 13. martā, plkst. 11 no Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs baznīcas.

       Aleksandrs Madelāns ir dzimis 1925. gada 5. martā Aglonas pagasta Skuju sādžā. Uzaudzis lielā katoliskā ģimenē, kur bija četri dēli un divas meitas. Vecāki nodarbojās ar lauksaimniecību. Vispirms viņš pabeidza Aizpuriešu 4-klasīgo pamatskolu, kas atradās tēva mājās Skuju sādžā, vēlāk divus gadus turpināja mācības Somersetas sešklasīgajā pamatskolā. Tad iestājās Aglonas ģimnāzijā otrajā sagatavošanas klasē, no kurienes 1944. gadā tika iesaukts Sarkanarmijas 123. pulka 43. latviešu gvardes divīzijā. 1944. gada oktobrī frontē viņš tika ievainots un aizsūtīts uz kara hospitāli Kostromas apgabala Galičas pilsētā. 1945. gada aprīlī atgriezās mājās kā otrās grupas invalīds. Pēc kara A. Madelāns pabeidza 12. klasi Aglonas vidusskolā un 1946.gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā.

       1949. gada 18. septembrī viņš tika iesvētīts par priesteri. Bīskaps P. Strods nozīmēja A. Madelānu par vikāru Rīgas Sv. Alberta draudzē. 1953. gadā pēc bīskapa V. Zontaka apcietināšanas A. Madelānu nozīmēja par prāvestu Sv. Jēkaba katedrālē Rīgā, bet 1954. gada 12. janvārī LPSR Ministru Padomes Reliģijas kultu lietu padomes pilnvarotais aizliedza viņam darboties katedrālē, motivējot ar to, ka viņš ir pārāk jauns. A. Madelāns tika nosūtīts atpakaļ uz Sv. Alberta baznīcu, kur draudzes locekļu vidū iemantoja lielu autoritāti, tika uzskatīts par labāko sprediķotāju, lielā skaitā pulcēja jaunatni. Tāpēc valsts drošības komiteja uzsāka viņa vajāšanu. Kad A. Madelāns nepakļāvās čekas piedāvājumam sadarboties, viņam tika aizliegts pildīt priestera pienākumus, tika aprakstīta manta, uzlikti nesamērīgi lieli nodokļi. Taču tas nesalauza jaunā priestera ne garīgo, ne latvisko pārliecību. Administrators Julians Začests panāca priestera reģistrācijas atjaunošanu un A. Madelānu nozīmēja Grīvas draudzē par prāvestu un dekānu.

        20 gadus – no 1960. līdz 1980. gadam – viņš darbojās Grīvas draudzē, vienlaikus apkalpojot arī Zemgales un Demenes draudzes. 1980. gadā, kad nomira Krāslavas draudzes dekāns J. Samušs, A. Madelāns tika nozīmēts kā dekāns darbā uz Krāslavu. Bet 1980. gada 6. novembrī pēc Daugavpils dekāna J. Vizuļa nāves A. Madelāns saņēma nozīmējumu darbā par Daugavpils Sv. Pētera draudzes dekānu, kur kalpoja līdz pat mūža nogalei.

       2009. gadā Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu draudzes dekāns un prāvests A. Madelāns par nopelniem Latvijas labā saņēma IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

       A. Madelāns intervijā 2007. gadā atzina, ka dzīves posms Rīgas Sv. Alberta draudzē viņam ir iespiedies atmiņā visvairāk. Viņš stāstīja: „Vienā ielas pusē bija Alberta baznīca, bet otrā – Stradiņa slimnīca, kur no visas Latvijas, arī no Latgales, tika savesti slimnieki. Kādā reizē plkst. 1 naktī pie durvīm klauvēja māsiņa un lūdza atnākt pie kāda cilvēka, kas ir atvests no Varakļāniem un nedod mieru, lūdzot, lai viņam sagādā priesteri. Tāpat atceros kādu reizi, kad devos uz pansionātu, kas bija ierīkots tagadējās Katoļu ģimnāzijas, bijušā Garīgā semināra namā. Pieci cilvēki bija lūguši atnākt un pieņemt viņu Lieldienu grēksūdzi. Tomēr man neatļāva to darīt. Gāja man līdzi un jautāja pansionāta iemītniekiem, kurš ir lūdzis priesterim atnākt. Un cilvēki atsaucās: Es! Es! Es aicināju! Tas mani tik ļoti aizkustināja, ka, ejot ar to sakramentu atpakaļ uz mājām, raudāju. No prieka raudāju. Nevis par to, ka man neatļāva pieņemt grēksūdzes, bet no prieka, ka šie cilvēki nenobijās un atzina, ka ir lūguši atnākt priesterim. Šādas situācijas, kad neielaida pie slimnieka, atkārtojās diezgan bieži. Mums baznīcā bija tāda kārtība, ka jāstaigā sutanās. Tad es jautāju bīskapam Strodam, kas ir svarīgāk – tērps vai apkalpošana. Ja es eju privātā tērpā, tad varu tikt pie cilvēkiem, bet ja sutanā, tad mani nelaiž. Bīskaps man atbildēja: „Kā variet, tā dariet!” Tā arī darīju. Gāju arī naktī. Un visi bija apkalpoti.”

       Jautāts, ko nozīmē būt priesterim, A. Madelāns teica: „Tas nozīmē mīlēt Dievu un kalpot cilvēkiem. Tajā ir viss ietverts. Vai diena, vai nakts, ja tiku lūgts pie slimā, nevienam neatteicu, visus apkalpoju. Man ir gandarījums, ka dzīve ir piepildīta ar darbu.”

      Daugavpils Sv. Pētera draudzē A. Madelāna kalpošanas laikā ir dzimuši astoņi paaicinājumi uz priesterību. Jautāts, vai ir kaut kas tāds, ko var darīt, lai paaicinājumu būtu vairāk, A. Madelāns saka: „Tā kā mūsu baznīcu 1974. gadā vēlējās iznīcināt, mirušais dekāns Vizulis sāka katru rītu skaitīt Rožukroni, un tas tiek darīts līdz pat šodienai. Mans biktskrēsls ir turpat līdzās, kur sievietes skaita Rožukroni, un es dzirdu, kā katru rītu viņas lūdzās par paaicinājumu uz priesterību. Ko tad vēl citu varētu darīt? Nu, vēl arī paša priestera darbība – kā viņš izpilda savus pienākumus, kā sagatavo sprediķus, kā izturas pret cilvēkiem. Svarīgs ir priestera piemērs. Tas ko runā, ir viens, bet darbi ir tie, kas aizrauj.”

       A. Madelāns sarunā vairākkārt uzsvēra, ka jūt ārkārtīgi lielu vēlmi izmantot atlikušos dzīves gadus, lai vēl kalpotu – Dievam un cilvēkiem. Tieši tas viņam sagādāja vislielāko prieku un gandarījumu. Arī skaidrojot celibāta nozīmi priestera dzīvē, viņš uzsvēra to, ka, būdams bez sievas un bērniem, viņš varēja pilnībā nodoties kalpošanai cilvēkiem – gan dienā, gan naktī, gan laikā, gan nelaikā. Visi draudzes locekļi priesterim bija kā ģimenes locekļi, katram viņš juta līdzi, tāpēc vientulību nepiedzīvoja. Brīžos, kad bija viens pats, viņš devās uz baznīcu, nometās ceļos tabernākula priekšā un sarunājās ar Dievu.

        Ar savu darbu viņš ir vēlējies saglabāt cilvēkos ticību un palīdzēt viņiem ieraudzīt dzīves mērķi – ka ar to, ka esi paēdis, apģērbies un izgulējies, nepietiek. Dekāns A. Madelāns par savas dzīves mērķis teica: „Darīt to, kas derīgs mūžībai.”

        Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

        Pārpublicēts no LRKB IC  (katolis.lv)

ValtersVarpsalietis

Jauniesvētītais priesteris Valters Vārpsalietis

27.05.2017. pl. 16:00 Rīgas arhidiecēzē Priesterības sakramentu no Rīgas arhibīskapa metropolīta rokām saņēma diakons Valters Vārpsalietis no Kauguru draudzes Jūrmalā. Jaunā priestera pirmā Svētā Mise – primīcija – notiks 3. jūnijā Ķemeru baznīcā pl. 11:00.

Valters Vārpsalietis nāk no katoļu ģimenes, mācījies Jūrmalas 1. ģimnāzijā, aizraujoties ar vēstures studijām. 2011. gadā iestājies Rīgas Garīgajā seminārā. Arī tur Valters turpināja interesēties par vēsturi. I. Medveckis pastāstīja, ka Valters ir noorganizējis vairākas semināristu ekskursijas uz vēsturiskām vietām, tāpat viņa priesterības paraugs ir Kazimirs Ručs, kura dzīve cieši saistās ar patriotismu.

Noslēdzies priestera Mariana Daļecka krusta ceļš

Marians

    26.02. pl. 15:15, Dieva Žēlsirdības stundā, kurā ticīgā tauta dievbijīgi lūdzas Dieva Žēlsirdības kronīti par godu Kristus nāves stundas piemiņai, mūsu mīļais Radītājs noslēdza sava uzticīgā kalpa priestera Mariana Daļecka dzīves krusta ceļu, paņemdams viņa vienkāršo un skaisto dvēselīti savās debesu mājās. Tajā stundā es celebrēju sv. Misi Madlienas pansionātā, kā parasti mēneša 4. svētdienā. Interesanta šķiet šī sagadīšanās, kad reāli nekad nelietoju savu mobilo telefonu dievkalpojuma laikā, jo turu to vienmēr izslēgtu jakas kabatā. Šoreiz tas palika bikšu kabatā, un, pašam nesaprotot kāpēc, radās vēlme Mises beigās to iedot ministrantam, lai uzņemtu dažas bildes no dievkalpojuma ar mīļajiem pansionāta cilvēciņiem, dažus no kuriem bieži vien jau neredzu nākamajā dievkalpojumā pēc mēneša, kad Kungs kādu jau būs pasaucis pie sevis mūžībā... Un tā ministrants man pienes mobilo telefonu biķera purifikācijas laikā un rāda, ka ir kāds zvans. Es paskatījos un ieraudzīju Krāslavas prāvesta Voroņecka zvanu, uz kuru, protams, neatbildēju. Tikai aizdomājos, sakarā ar ko šis zvans varētu būt. Tad tam uzreiz sekoja onkuļa pr. Oļģerta Daļecka zvans... Un tad sv. Gars man sirdī iečukstēja, ka ir miris mans mīļotais ojčeņka pr. Marians Daļeckis. Es to uzreiz pavēstīju mazajai "draudzītei" un izņēmuma kārtā atļāvos pārzvanīt pr. Voroņeckim, kuru izdevās sazvanīt un saņemt šo apstiprinājuma sēru vēsti par pr. Mariana nāvi. Pirmā doma bija, ka Kungs ir noslēdzis sava uzticīgā kalpa golgātas ceļu, ko viņš pazemīgi bija gājis šo pēdējo gadu, smagi ciezdams no ļaunās vēža slimības. Ļoti gribējās vēl paspēt upurēt kaut pēdējo Mises lūgšanu par onkuļa dvēselīti, ko arī Dievišķā Apredzība man atļāva. Aizlūdzām no sirds ar pansionāta draudzīti par pr. Marianu, lai Labais Jēzus ir viņa vislielākais atalgojums debesu priesteru saimē. Vajadzēja pabeigt apkalpot pēc Mises vēl 8 guļošos pansionāta cilvēciņus, kad varēju sazvanīties ar mirušā priestera brāli onkuli Oļģertu Daļecki.

      Padomāju, ka cik liela ir Dieva Žēlsirdība, kas aicināja pr. Mariana dvēselīti atstāt savu slimības izmocīto miesas mājokli tieši Kunga dienā un Kristus nāves stundā. Vasarā, uzzinādams par pr. Mariana ļauno slimību, apmeklēju viņu Gaiļezera onkoloģiskajā slimnīcā, kur redzēju viņa ciešanu skarto un pārveidoto ķermeni, bet apbrīnoju viņa mieru un samierinātību ar savu likteni, ko viņš bija pieņēmis, teikdams: "Ko Dievs ir devis, to mums ir jāpieņem. Nekas, uz visu Dieva griba!" Lūk, cerības un paļāvības uz Kunga palīdzību pilni vārdi, Kristus uzticīgā kalpa cienīgi vārdi, kuri man atgādināja mana mīļotā brāļa pr. Artūra Krištapoviča pirmsnāves mierpilnus vārdus "Kā būs, tā būs, lai notiek Dieva griba". Mēs ļoti lūdzāmies ar mammu un Lielvārdes draudzi par pr. Mariana veselību. Un Dievs uz kādu laiku pagarināja sava kalpa kalpošanas laiku, ļaudams viņam vēl apkalpot savu mīļoto Piedrujas draudzi, kurā viņš nokalpoja no saviem Priesterības 40,9 gadiem gandrīz 30 gadus (ar nelieliem pārtraukumiem).  Sastapu viņu vēl gan Aglonā 15.08., gan Ilūkstē pr. Jāņa Krapāna bērēs, klusumā pateikdamies Kungam, ka nu onkulim ir nedaudz labāk. Tomēr ļaunā slimība pēc zināma laika sāka progresēt, un viņa slimību krusts kļuva arvien smagāks, neļaudams beigās vairs nostāvēt pie Kunga altāra, kad nācās pāriet vairāk uz gultas režīmu. Atkal slimnīcas, atkal ārstu mēģinājumi ko palīdzēt, bet Kristus izvēlējās tieši pr. Marianu par sava atpestīšanas smagā darba un Krusta ceļa Sīmani no Piedrujas, lai kopā ar Jēzu nestu šo ciešanu krustu. Kad pr. Marians man piezvanīja, lai apsveiktu ar Kristus Piedzimšanu, viņš pateica, ka savu Ganiņu Misi viņš svinēja Krāslavas slimnīcā, kur pirms tam jau bija paspējis pagulēt,  bet bija palaists uz mājām, cerēdams, ka varēs vēl pēdējo Pasterku (Ganiņu Misi) nokoncelebrēt savā baznīcā ar Krāslavas priesteri, kas jau apkalpoja Piedrujas draudzi. Un tomēr viņam vairs nebija lemts atstāt šo slimnīcu, kur sākumā viņš, gultā sēžot, celebrēja un vēlāk koncelebrēja sv. Misi, lūgdamies un bez kurnēšanas nesdams ar Jēzu savu ciešanu krustu līdz viņa dzīves Golgātai. Sajutu lielu vēlmi mūsu mīļo priesterīti  apciemot Krāslavas slimnīcā kopā ar mammu Annu, viņa māsīcu, lai atvadītos no viņa. Dieva Apredzība atsūtīja man palīgā kā šoferi manu labo draugu jūrmalnieku Vladimiru Grizānu, kurš pieteicās tajā sniegainajā 5.02. svētdienas pēcpusdienā mūs aizvest ar savu mašīnu, jo arī viņa mirušais tēvs nāca no Lupandiem, kas bija pr. Mariana draudzes teritorija, un viņu ģimene labi pazina pr. Marianu. Ceļš bija ļoti slidens, bet mēs laimīgi tikām turp un atpakaļ. Dieva Apredzība parūpējās, ka mūs visus trīs ielaida pie onkuļa vienvietīgajā palātā, kaut bija gripas karantīnas laiks. Mēs "uzstiepām" manu veco māmuliņu pa daudzajām kāpnēm un sirsnīgi parunājāmies ar priesterīti, kurš, par brīnumu, tajā svētdienā bija atžirdzis pēc kārtējās krīzes un bija ļoti aizkustināts un priecīgs par šo apciemojumu. Ļoti sirsnīgi atvadījāmies, jo sapratu, ka vairs neredzēsimies šajos dzīves ceļos. Tāpēc apņēmāmies abpusēji lūgties vienam par otru abās mūsu izplatījuma dimensijās...

      Un nu tagad jau mēs esam šajās dažādās dimensijās, taču sirdīs esam un būsim vienmēr vienoti caur lūgšanu un mīlestības saiti, ko neviens nespēj saraut, pat nāves zobens. Prātā atausa manas bērnības un jaunības laiki, kad priecīgs varēju piedalīties pr. Mariana dievkalpojumos un spēlēt ērģeles un vadīt korīti atlaidu svētkos Indricā un Piedrujā. Sevišķi mīļa man palika Indricas vēsturiskā baznīciņa, kur sv. Jāņa Kristītāja 40 stundu dievkalpojumi un Kapusvētki pulcināja bijušos draudzes locekļus no dažādiem novadiem. Arī mēs katru gadu turp devāmies svinēt šos svētkus, par cik mana mamma nāk no Indricas draudzes, kuras kapos atdusas liela daļa viņas radu. Atceros tos skaistos vasaras vakarus, kurus toreiz jaunībā pavadīju Indricā, mācoties uz ērģelēm Josefa Grubera "sv. Cecīlijas" Misi. Cik tas bija toreiz romantiski gulēt uz siena naktī, dzirdot circeņu skaistās stīgu simfonijas un sajūtot siena smaržu apkārt... Toreiz pr. Marians pats bija izremontējis draudzes māju Indricā, pats kurināja ziemā baznīcas apkuri, jo bija strādīgs lauku cilvēks, nācis no septiņu bērnu zemnieku ģimenes Kombuļu draudzē, gājis bērnībā ganos, kur daudz dziedāja baznīcas dziesmas, izkopdams ļoti skaistu un skanīgu "lakstīgalas" balsi, kā visi to zinās atcerēties. Man bija laime piedalīties (kā bērnam) pr. Mariana Primīcijā Kombuļu baznīcā 1976. gadā. Viņš ļoti bieži mūs apciemoja Krāslavā un nakšņoja pie mums. Priekš mums, bērniem, tie vienmēr bija kā svētki, jo bija zināms lepnums un prieks, ka mums ir 2 onkuļi - priesteri. Kad atbrauca uz sv. Donāta svētkiem arī pr. Oļģerts Daļeckis, viņš arī vienmēr mūs apciemoja. Tad tie bija lieli svētki mūsu mājās... Bet pr. Marians priekš mums vienmēr bija mūsu dzimtas priesteris, kurš reāli arī apglabāja lielāku daļu mūsu radu, bija vienmēr ļoti tuvs visiem ar savu vienkāršību un sirsnību. Citreiz viņš mūs arī pabāra, pamācīja, aizrādīja, dažreiz pat nedaudz pastrīdējāmies, bet zinājām, ka tas mums netraucēs vienmēr palikt kā ģimenei.

      Un tagad jūtam nevis zaudējumu mūsu dzimtā, bet gan vēl vienu aizbildni debesīs, kurš turpinās aizlūgt pie Dieva troņa kā "sacerdos in aeternum" - "priesteris uz mūžiem" debesu priesteru lielajā saimē, slavēdams savu Radītāju, Glābēju un Svētdarītāju visu svēto un eņģeļu milzīgajā korī par visiem Dieva žēlsirdības brīnumdarbiem, kurus pr. Marians bija saņēmis savā gandrīz astoņdesmit gadu garajā mūžā virs zemes. Savu skaisto jubileju (27.05.) viņš svinēs jau debesu mājās ar savu mīļo debesu Tēti un Dievmāmiņu, kuru it sevišķi viņš godināja, nesot arī viņas vārdu. 

    Paldies tev, mīļo onkuli, mūsu ojčeņka, par tavu vienkāršību, par tavu sirsnīgu kalpošanu mums visiem, par tavu nabadzības mīlēšanu un netiekšanos pēc augstiem posteņiem Baznīcā, par tavu pazemīgu paklausību Baznīcai un tās vadībai, par tavu cieņu pret brāļiem priesteriem, par tavu skanīgo balstiņu un mīlestību lūgties un dziedāt! Paldies, ka biji mūsu ojčeņka, vienkāršo ļaužu priesteris, ka nekad neatteici palīdzēt ar lūgšanām un garīgiem pakalpojumiem! Lūdzies par mums visiem tagad Tēva mājās, kur arī mēs tev pievienosimies katrs savā laikā, kad Kungs mūs aicinās pie sevis! Tu vēlējies, lai tevi apglabātu nevis tavas dzimtas kapos Kombuļos, bet gan Piedrujas baznīcas dārzā, kur tik bieži staigāji un lūdzies rožukroni. Aizbildini tagad par mums, grēciniekiem, pie Dieva Žēlsirdības troņa, bet mēs lūgsimies par tevi, lai tu ātrāk varētu skatīt savu Radītāju un priecāties Viņā visos nebeidzamos mūžos! 

     Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! Lai viņš dus mierā! Amen!

Pr. Andris Solims, Lielvārde

P.S. Priestera Mariana Daļecka bēru dievkalpojums notiks 2.03. pl. 11:00 Piedrujas baznīcā, Krāslavas novadā.

Nospiediet uz šīs saites, lai varētu apskatīt bēru bildes:

https://app.box.com/s/m3of8j5vdy6ki0enfc5lut5mbdt7pqqi