"Un   raudās par Viņu, kā mēdz raudāt

par   pirmdzimto." (Zah 12, 10)

IEVADDZIEDĀJUMS

Līstiet, as’ras rūgtās, līstiet,

Manu sirdi skumjām pildiet. 2x

Raudiet, manas acis, raudiet,

Sāpēm sevi nežēlojiet.

Nobāl saule, zvaigznes tālās,

Nodreb zeme visās malās.

Kapu vietas vaļā veras,

Dieva svētie augšāmceļas,

Visai dabai skumjās līdzi

Debess eņģeļi raud visi.

Visur, kurp vien acis raugās,

Skumjas redzu ļaužu sejās.

Pestītāja rūgtā nāve

Sirdīs ielej dziļas sāpes.

Kristus mokas, viņa brūces,   

Dvēselei būs mūžam svētas.

Jēzu, upuris Tavs rūgtais

Mūs no nāves atpestījis.

Jēzu, ļauj, lai līdzi eju

Es ar Tevi krustaceļu.

PIRMĀ   DAĻA

(Lielā   Gavēņa I un IV svētdienā)

         Pārdomāsim mūsu Pestītāja ciešanas -   no lūgšanas Ģetzemanes dārzā līdz viņa netaisnīgajai apvainošanai jūdu   augstās tiesas priekšā. Kunga Jēzus ciešanu nopelnus upurēsim Debesu Tēvam   par svēto katolisko Baznīcu, par mūsu visaugstāko ganītāju pāvestu un visiem   garīdzniekiem, lai izlūgtos Dieva svētību viņu darbam. Lūgsimies   arī   par  Kristus krusta ienaidniekiem un visiem neticīgajiem, lai Dievs viņiem dāvātu   atgriešanās žēlastību.

HIMNA

Sāpes un žēlas manu sirdi nomāc,

Ciešanu gaitas Jēzus Kristus iesāk.

Viņš Olīvdārzā lūdzas nāves bailēs

Un asins sviedrus lej.

Nododot Kungu, Jūdass Viņu skūpsta,

Un karavīri virvēm Viņu saista.

Par mūsu grēkiem gandarīt ir nācis

Pats Dievs vistaisnīgais.

Redzu kā bendes Pestītāju šausta,

Negantā priekā Viņa miesu moka,

Tie Kungu Dievu, mūžīgo un lielo,

Ar ērkšķiem vaiņago.

Raug, Pestītāju ietērpj baltās drānās,

Izsmejot Viņu, sveicina un klanās.

Kaut gan Dievs dāvā svētlaimi   augstāko,

To zaimi atalgo.

Kungs Jēzu, Tevi pazemīgi lūdzam,

Liec, lai no grēkiem atraisīti   kļūstam,

Lai saprast spējam, cik daudz Tu mums devi,

Nesot šo upuri.

Jēzu, krusta nāvē briesmīgā         

Gāji pazemīgi.

Mans mīļais Jēzu!

Jēzu, aizejot mums atstāji

Dievamaizē sevi.

Mans mīļais Jēzu!

Jēzu, Olīvdārzā vientuļi

Debess Tēvu lūdzi.

Mans mīļais Jēzu!

Jēzu, savu ļaužu atstāta,

Tava dvēs’le skuma.

Mans mīļais Jēzu!

Jēzu, viens no Taviem mācekļiem

Nodevējs bij’ kļuvis.

Mans mīļais Jēzu!

Jēzu, bendes Tevi sasēja,

Zobojās un smēja.

Mans mīļais Jēzu!

Jēzu, mūsu dēļ Tu apvainots,

Nelietīgi zaimots.

Mans mīļais Jēzu!

Jēzu, bezdievīgā izsmieklā

Tevi veda tiesā.

Mans mīļais Jēzu!

Jēzu, visu cieti klusībā,

Pazemībā svētā.

Mans mīļais Jēzu!

Jēzu, atpestīji cilvēkus,

Piedevi tiem grēkus.

Mans mīļais Jēzu!

Esi sveicināts! Esi godināts!

Mūsu dēļ zaimots, mūsu dēļ nodots.

Esi augsti teikts! Esi mūžos sveikts!

Pestītājs un   Dievs!

Ak, es Pestītāja Māte:

Acīs asaras un sāpes,

Sirdi dziļas skumjas māc.

Māte, svētā, godinātā,

Kunga Dieva izvēlētā,

Kādēļ noskumusi tā?

Kā lai neesmu noskumusi,

Sāpes ciešot nogurusi?

Zobens ass man sirdi griež.

Jaunava vismīļā, saki,

Kādas bēdas nomāc Tevi,

Kas Tev sirdi ievaino?

Redzu savu mīļo Dēlu,

Asins sviedros lūdzot Dievu,

Krusta nāvi paredzot.

Māte, Tavu mīlestību

Lūdzos sev kā žēlastību,

Ļauj, lai es to mantoju.