Mūžībā ir aizsaukti divi Ukrainas garīdznieki - bijušie Rīgas Garīgā semināra audzēkņi

   Laikam tā jau sanāk, ka man visbiežāk ir jāpadalās ar jums par kādām sēru vēstīm attiecībā uz to garīdznieku nāvi, kuri mācījās Rīgas Garīgajā seminārā. Tad arī šoreiz saņēmu divas sēru ziņas, ka 12.11.2024. pēc smagas slimības Ukrainā Vinņicas slimnīcā mūžībā ir devies emeritētais Odesas-Simferopoles bīskaps Broņislavs Bernackis, kurš 30.09.2024. nosvinēja savu 80 gadu jubileju.

Viņš bija dzimis Murafas ciemā, Vinņicas apgabalā, Ukrainā 30.09.1944. Ar lielām grūtībām komunisma režīma dēļ iestājās Rīgas Garīgajā seminārā un 28.05.1972. caur bīskapu Juliānu Vaivodu tika iesvētīts par priesteri Rīgas sv. Jēkaba katedrālē. Strādāja vairākās draudzēs Ukrainā. Kad 2002. gadā tika nodibināta jaunā Odesas-Simferopoles diecēze, pr. Broņislavu Bernacki 04.07.2002. Kameņec-Podoļskas katedrālē konsekrēja par jaundibinātās diecēzes pirmo ordināriju jeb valdošo bīskapu, kuru šajā amatā 18.02.2020. nomainīja bīskaps Staņislavs Širokoradzjuks, kurš arī ir Rīgas Garīgā semināra audzēknis. Divus gadus bīskaps Bernackis bija arī Ukrainas Romas katoļu bīskapu konferences priekšsēdētājs no 2018. līdz 2020. gadam. Kā priesteris viņš nokalpoja Ukrainas baznīcā 52 gadus un kā bīskaps – 22 gadus, pavadot pēdējos pensijas gadus savā dzimtajā Murafas draudzē, kur arī tiks apglabāts ciema kapos 19.11.2024. Pirms tam no mirušā bīskapa Bernacka 16.11.2024. atvadīsies Odesas-Simferopoles katedrālē, kur viņa mirstīgās atliekas tiks atvestas, un tad tās tiks pārvestas uz Bar pilsētu Viņņicas apgabalā, kur kā priesteris viņš bija nokalpojis 20 gadus, lai ticīgie 17.11. varētu atvadīties no sava mīļotā gana. Līdz beidzot 19.11. būs svinīgā bēru sv. Mise Murafas Dievmātes Bezvainīgās ieņemšanas baznīcā un apglabāšana pēc nelaiķa vēlmes dzimtajos ciema kapos.

Tāds garš pirmsbēru ceļojums paredzēts mirušajam bīskapam Broņislavam Bernackim, kuru pieminēsim arī mūsu lūgšanās kā mūsu Rīgas Garīgā semināra audzēkni. Lai Kungs iepriecina viņa dvēseli svētīgo bīskapu saimē debesīs!

   Otru sēru vēsti saņēmu no Ukrainas priesteriem 14.11.2024., ka Radītājs pl. 1:18 Ļubļinas (Polijā) slimnīcā pēc pusotra gada smagās plaušu vēža slimības ir aizsaucis pie sevis mūžībā mūsu laiku Rīgas Garīgā semināra audzēkni mariāņu tēvu Antoniju Rudij, kuram tieši pēc 2 nedēļām būtu apritējuši tikai 57 gadi. Ar viņu es mācījos kopā RGS, bet viņš bija divus kursus jaunāks par mani.

   Pr. Antonijs ir dzimis 28.11.1967. Hmeļņickas pilsētā Ukrainā. Pēc dienesta padomju armijā sajuta aicinājumu uz Priesterību un 1988. gadā iestājās RGS, kad jau vairs nebija aizliegumu no komunistu režīma. Tajā gadā mūsu RGS tika uzņemti veseli 37 audzēkņi, kas bija pirmā brīvā uzņemšana bez čeķistu līdz tam stingrajiem ierobežojumiem studentiem no citām PSRS republikām. Tajā gadā mēs sākām būvēt semināra jauno korpusu, jo lielais semināristu skaits, kas 1989. gadā sasniedza 109 studentus, nevarēja vairs ietilpt vecajā nelielajā semināra korpusā ar nedaudzām istabām, kur lielākajā 12. dormitorijā mēs dzīvojām 21 audzēknis. Es biju vienu gadu, kad iestājās studēt nelaiķis Antonijs, tajā istabā par vecāko. Atceros, kā man vajadzēja bieži cīnīties, lai piespiestu 1. kursa audzēkņus, tajā skaitā arī Antoniju, kārtīgi izmazgāt istabas grīdu arī zem gultām, kuras bija bieži blīvi saliktas, tādēļ tās vajadzēja cilāt un pārlikt mazgāšanas laikā. Tad neiztrūka bez neapmierinātībām no audzēkņu puses pret mani kā istabas vecāko. Tādi bija laiki toreiz seminārā, kur lielāko laiku mēs bijām spiesti pavadīt kā bezalgas darbaspēks, būvējot jauno semināra korpusu, kas tagad praktiski ir tukšs. Bet visi mēs bijām ļoti draudzīgi, kaut arī pārstāvējām 9 bijušās PSRS republikas ar dažādām kultūru un valodu atšķirībām. Tāpēc sarunu un lekciju valoda toreiz bija krievu valoda. Taču tas nebija šķērslis mūsu draudzībai, jo visiem bija tikai viens mērķis – kļūt par Kristus kalpiem.

   Kad mainījās RGS vadība no atbraukušajiem latviešu ārzemniekiem, tad šim vislielākajam kursam, kurš visvairāk tika nodarbināts pie semināra jaunbūves, bija jāatstāj viņu mīļo Alma Mater RGS un jādodas pabeigt studijas Polijā vai citos garīgajos semināros. Tas skāra arī audzēkni Antoniju, kurš vēl RGS studiju gados iestājās tēvu mariāņu kongregācijā, salikdams mūža solījumus 27.08.1993. Divus gadus viņš varēja studēt Ļubļinas Katoļu Universitātē, ko vada tēvi mariāņi, un saņēma Teoloģijas maģistra diplomu. Par priesteri Antonijs Rudij tika iesvētīts 11.06.1994. Kameņec-Podoļskas katedrālē caur bīskapu Janu Oļšaņski. Pēc tam jaunais priesteris strādāja Ukrainas draudzēs Gorodok, Poltāvā, Berdičevā, Harkovā, Moģiļevā-Podoļskā un dzimtajā Hmeļņickā. Studēja arī psiholoģijas fakultātē, kad strādāja Harkovā. Pēc savas dabas viņš bija mierīgs un lādzīgs cilvēks. Ticīgie viņu pieminēs kā labu, dievbijīgu un principiālu garīdznieku. Viņa bēru datums būs 20.11.2024., kad viņa mirstīgās atliekas tiks pārvestas no Polijas uz dzimto Hmeļņicku, kur tās arī tiks apglabātas netālajos Grečanos blakus dievnamam, jo nelaiķa priestera Antonija bērnībā tur bija vienīgā tajā apgabalā darbojošās katoļu baznīca, uz kuru viņš ar ģimeni regulāri brauca lūgties. 

   Aizlūgsim, draugi, arī par šo jauno priesteri, kurš nokalpoja Kunga druvā 30 gadus, lai Labais Pestītājs ļauj viņam priecāties mūžīgajā Euharistijā debesu priesteru plašajā saimē!

Lielvārdes prāvests Andris Solims

Minskas "Caritas" dibinātājs pr. Mihals Sapeļs mūžībā!

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie draugi!

10.12.2021. no saviem Semināra ārzemēs strādājošajiem kursabiedriem saņēmu kārtējo sēru ziņu par vēl viena mūsu Rīgas Garīgā semināra absolventa – Baltkrievijas priestera Mihala Sapeļa pāragro nāvi tikai 54 gadu vecumā.

Viņš piedzima 17.11.1967. Braslavā, Baltkrievijā ticīgo vecāku ģimenē, kur kopā ar savu brāli Aleksandru saņēma labu katoļticīgās mātes garīgo audzināšanu, bet no pareizticīgā tēva darba tikuma mīlestību. Toreiz Braslavā kalpoja ļoti dedzīgs prāvests Česlavs Wieļčinskis, kurš ļāva zēnam Mišam piekalpot sv. Misē, kaut tas bija stingri aizliegts komunistiskajā Baltkrievijā. Manā bērnībā robežas ar Baltkrieviju bija vaļā bijušajā Padomju Savienībā, tāpēc varēju brīvi ceļot un apmeklēt kaimiņu zemju dievnamus un svētvietas, kādas tur vēl darbojās, tajā skaitā arī Braslavas baznīcu.

Atceros arī manu pirmo tikšanos ar jaunekli Mišu, kurš, 1984. gadā pabeidzis vidusskolu un sajutis aicinājumu uz Priesterību, veica gudru stratēģisku soli, kad iestājās Daugavpils Medicīnas skolā, lai iegūtu Latvijas pierakstu, kas būtu vajadzīga, lai iestātos Rīgas Garīgajā seminārā. Toreiz lielākajai daļai no citām PSRS republikām kandidātu uz mūsu garīgo kalvi vajadzēja vismaz vienu gadu kaut kur Latvijā nostrādāt vai studēt, lai dabūtu šeit pierakstu un drīkstētu stāties Rīgas Garīgajā seminārā. Mišam tas pēc gada arī izdevās, un 1985. gadā viņš tika uzņemts semināristu pulkā. Man tas bija liels prieks, kad uzzināju šo ziņu caur vienu mūsu kopīgo pazīstamo tanti no Verhņedvinskas, kura mūs bija sapazīstinājusi pirms tam. 1986. gada septembrī mēs jau satikāmies RGS, kur es arī tiku uzņemts. Kā bijušo Daugavpils Medskolas studentu semināristu Mišu nozīmēja par līdzatbildīgo par semināra infirmēriju, t.i., saslimušo semināristu ārstēšanās istabu, kuru viņš apkalpoja visus 5 studiju gadus kopā ar savu vistuvāko draugu – kursabiedru Juriju Ziminski, kurš šogad 18.08.2021. arī tika aizsaukts mūžībā 59 gadu vecumā Harkovā, Ukrainā, kur kalpoja kā mariāņu kongregācijas priesteris. Atmiņā tieši paliek šī lielā viņu draudzība un darbība studiju gados.

Es atceros semināristu Mišu kā ļoti sirsnīgu, mīļu un atsaucīgu vecāka kursa biedru ar klusu balss toni, kurš toreiz bija diezgan apaļīgs miesā, kādēļ daudzi no mums viņu mīļi sauca par “lācīti” Mišutku. Šo savu vienkāršību un atvērtību uz citiem viņš saglabāja arī visā savā priesteriskajā kalpošanā pēc Priesterības svētībām, kuras viņš un 11 kursabiedri saņēma no bīskapa Vilhelma Ņukšas rokām 27.05.1990. Rīgas sv. Alberta baznīcā, kur paralēli arī mani 15 kursabiedri tika iesvētīti par diakoniem. 24.05.1990. Kunga Debeskāpšanas dienā nomira Latvijas 1. kardināls Juliāns Vaivods, tāpēc jaunu priesteru un diakonu ordinācija notika lielākajā Rīgas katoļticīgo sv. Alberta dievnamā. Man un nelaiķim priesterim Mihalam bija līdzīgas problēmas ar Priesterības svētībām, jo mēs abi iestājāmies RGS 18 gadu vecumā un pēc 5 gadiem to pabeidzām tikai 22 gadu vecumā. Bet Baznīcas tiesību kanoni atļauj būt iesvētītam par diakonu tikai 23 gadu vecumā un par priesteri – 25 gados, tāpēc mums abiem bija vajadzīga Romas pāvesta speciāla atļauja tikt ordinētiem 22 gadu vecumā.

Pēc ordinācijas jaunais pr. Mihals tika nozīmēts par vikāru Minskā sv. Krusta Paaugstināšanas baznīcā Kalvārijas kapsētā. Gadu vēlāk arhibīskaps Kazimirs Svionteks nozīmēja viņu par prāvestu jaunatgūtajā Vissvētās Trīsvienības jeb tautā sauktās sv. Roha baznīcā Minskas Zalatajā Gorcā (Zelta Kalnā), kur viņš sāka aprūpēt Minskas katoļticīgos, kuri gribēja lūgties baltkrievu valodā, par cik tajos gados liturģija Baltkrievijā tika svinēta tikai poļu valodā. Dedzīgais pr. Mihals sāka strādāt pie liturģisko tekstu tulkojumiem kopā ar citiem Liturģiskās komisijas locekļiem, kuru darbs vainagojās ar “Romas Misāles priekš Baltkrievijas diecēzēm” izdošanu baltkrievu valodā 2004. gadā. Jau 1991. gadā jaunais priesteris nodibināja Minskā “Caritas” kustību ar Bērnu centra izbūvi Ļaskoucos. Drīz vien ap viņu sāka pulcēties jauniešu pulki. Pamazām visā Baltkrievijā sākās Baznīcas atmoda. Līdz 1996. gadam pr. Sapeļs paralēli strādāja par prāvestu arī Rakavas un Zaslavas draudzēs. Bet reāli viņš visu savu priesteriskās kalpošanas laiku pavadīja pie sv. Roha draudzes, kur pēdējos 10 gadus veselības un citu problēmu dēļ bija kā vikārs un rezidents. Tur arī noslēdzās viņa dzīves gaitas, un no šīs baznīcas 13.12. pēc atvadu sv. Mises viņa zārks tiks pārvests uz dzimtās Braslavas Dievmātes dzimšanas baznīcu, kur vakarā arī tiks svinēta atvadu sv. Mise. Bet 14.12. pēc bēru dievkalpojuma pr. Mihala Sapeļa mirstīgās atliekas tiks guldītas dievnama dārzā.

Lai Labais Pestītājs, kura druvā nelaiķis priesteris kalpoja 31 gadu, piedod sava kalpa cilvēciskās vājības un grēkus un atļauj kopā ar viņa četriem jau mūžībā aizsauktajiem kursabiedriem un visiem brāļiem priesteriem svinēt slavas un pateicības Euharistiju mūžīgajā mīlestības valstībā debesīs!

Lielvārdes prāvests Andris Solims