07 - 08 - 2020
RADIO MARIJA LATVIJA

 Klausies radio datorā -
spied pogu zemāk redzamajā atskaņotājā!

Multimēdijas
Youtube
Rate this item
(0 votes)

Priesteris Alberts Cimanovskis aizsaukts mūžības ceļos

Cimanovskis foto

9. jūlijā saņēmu vienu sēru ziņu, ka mūžībā ir aizsaukts emeritētais priesteris Alberts Cimanovskis. Tā ziņa bija liels pārsteigums ne tikai man, bet arī daudziem citiem cilvēkiem, kuri viņu pazina un bija vēl sastapuši 5.07. Krāslavā sv. Donāta svētkos. Par iemeslu šai pēkšņai nāvei kļuva kājā izveidojies trombs, kas atrāvās un nonāca plaušās, un sirds diemžēl neizturēja. Ārsti cīnījās labu pusstundu, viņu reanimējot Daugavpils slimnīcā, uz kurieni no rīta viņu aizveda, un jau pēc pulksten vienpadsmitiem Debesu Tēvs aizsauca savu kalpu uz savām mājām. Viņš ir dzimis 04.09.1957. Varakļānos dievbijīgu vecāku ģimenē kā vienīgais bērns. Agrā bērnībā ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur viņš dzīvoja, gāja skolā un piederēja pie Sv. Marijas Magdalēnas draudzes. Līdz ar to varēja labi saglabāt savu latgaļu valodu un mīlestību uz dzimto Latgali. Daudzi noteikti atceras priesteri Albertu Cimanovski pēc viņa ļoti dūšīga ārējā izskata, citi viņu pat dēvēja par it kā visresnāko Latvijas priesteri, bet es viņu atceros kā diakonu no 1981. gada, kad viņš bija viens no tievākajiem semināristiem, topošajiem garīdzniekiem, kurš toreiz kalpoja vasaras praksē Piedrujas draudzē. Un tur jau viņu iepazinu kā smaidīgu, dzīvespriecīgu un optimistisku jaunekli. Viņš bija arī vienīgais students savā kursā, kad mācījās Rīgas Garīgajā seminārā.

Priesteri Albertu ordinēja 23.05.1982. Rīgas sv. Jēkaba katedrālē, šķiet, kardināls Juliāns Vaivods. Un tajā pašā gadā pēc ordinācijas viņš iestājās Mariāņu kongregācijā Latvijā; ļoti mīlēja Dievmāti, vienmēr ar entuziasmu skaitīja rožukroni. Man bija laime manā agrā jaunībā iepazīt šo jauno un patriotiski noskaņoto priesteri Albertu Krāslavas draudzē, kur es toreiz jau spēlēju ērģeles un viņš kalpoja kā vikārs, palīdzēdams dekānam Lapkovskim arī vēlāk, kad bija Aulejas un Skaistas draudžu prāvests, katru vakaru un svētdienās braukdams uz Krāslavu celebrēt sv. Misi. Bieži braucu pie viņa uz Auleju dievkalpojumos paspēlēt ērģeles, kuras remontēju un atjaunoju. Tāpēc viņu labi pazinu, mēs kļuvām labi draugi, un viņš bija manas agrās jaunības priesteris un ģimenes draugs. Viņš mīlēja palīdzēt cilvēkiem, bija ļoti cilvēcīgs, sirsnīgs, iejūtīgs, un viņam ļoti patika jokot, stāstīt anekdotes. Nekad viņš nevienam neatteica savu garīgo palīdzību un lūgšanas. Daudzi brauca pie viņa uz lauku draudzēm Auleju, Izvaltu laulāties, kristīt bērnus. Viņš kādu laiku apkalpoja arī Skaistas draudzi un vēlāk bija kalpojis kā Bārkavas, Madonas, Lubānas, Ļaudonas, Ērgļu, Cēsvaines un Jaunkalsnavas draudžu prāvests. Un pēdējās draudzēs viņš kā prāvests kalpoja atkal Krāslavas novadā Izvaltas un Borovkas draudzēs. Uz Izvaltu atbrauca kalpot pēc iepriekšējā mariāņu tēva Pētera Švirksta nāves. Tur viņš veica lielus dievnama atjaunošanas un krāsošanas remontdarbus. Pēc vairākiem darba gadiem kongregācijas vadība viņu pārcēla uz Viļānu klosteri, kur kā vikārs kalpoja līdz 2016. gadam.

Dzīves ceļi ne vienmēr mums ir labi saprotami, un viņam nācās dzīves pēdējos 5 gadus būt priekšlaicīgi pensionētam priesterim. Šo dzīves smagāko posmu viņš pavadīja Daugavpilī, praktizējot svēto sakramentu dzīvi, regulāri piedalīdamies sv. Misē, ejot pie Grēksūdzes un pieņemdams Vissvētāko Sakramentu. Viņš bija Dieva žēlastības stāvoklī, sagatavots uz tikšanos ar Pestītāju, kaut arī šī tikšanās viņam pašam un mums visiem bija liels pārsteigums, kad viņa dzīves posms noslēdzās tikai 62 gadu vecumā. Priesteris Alberts bija draudzīgs un centās saglabāt savu priestera identitāti, bieži ceļoja ar savu veco mašīnu un piedalījās dažādos dievkalpojumos, gribēdams tādā veidā sajusties kā aktīvs garīdznieks savā pensionētajā dzīves stāvoklī.

Viņa bēru atvadu sv. Mise būs 14.07. pl. 11:00 Viļānu baznīcā, bet viņa miesa vēlāk tiks guldīta Viļānu pilsētas kapos. Lūgsimies par mirušo priesteri Albertu un atcerēsimies visu to labo, ko viņš daudziem bija devis savā priesteriskajā kalpojumā. Lai nu kādi būtu mūsu priesteru dzīves ceļi, es domāju, ka mums vienmēr būtu jāatceras tas labais, tas gaišais, tas pozitīvais, ko katrs priesteris mācās un cenšas izstarot no sevis un dot ticīgajiem. Pats svarīgākais ir piedot kādus gūtos pāridarījumus vai aizvainojumus un novērtēt to labo un pozitīvo devumu, ko mēs, kā priesteri, varam pasniegt saviem ticīgajiem. Un tas ir iesmels lūgties par katru mirušo priesteri. Es gribētu arī aicināt, lai mēs saglabātu priestera Alberta gaišo, smaidīgo un dzīvespriecīgo priestera tēlu savās sirdīs, lai tur atrastos vieta arī mīlestībai uz mūsu mirušajiem draudžu ganiem, lai pateicībā par viņu garīgiem padomiem, pakalpojumiem, viņu lūgšanām mēs atmaksātu viņiem šeit virs zemes ar mūsu lūgšanu atbalstu, kas mirušajiem garīdzniekiem arī ir ļoti vajadzīga. Lai Kungs pieņem sava kalpa dvēseli mierā, lai piedod visas cilvēciskās un garīdznieka vainas, no kurām mēs neviens no garīdzniekiem, diemžēl, arī nespējam būt brīvi un tik gaiši savā priesteriskajā kalpojumā! Lai Dievs ir viņam žēlsirdīgs mūžīgajā dzīvē! Lai Pestītājs viņam rāda gaišu savu skaisto vaigu un ļauj to ātrāk skatīt savās mūžīgajās mājās!

Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

pr. Andris Solims