27. jūnijs - Vissvētās Jēzus Sirds lielie svētki,
kuros pagodinām Dievišķās Mīlestības simbolu - Pestītāja Jēzus Sirdi, kas ir ar grēku šķēpu pārdurta un ir izcietusi vislielākās mokas un ciešanas, līdz beigās pārplīsa Kristus nāves brīdī uz krusta Golgātas kalnā Lielajā Piektdienā. Tomēr pēc Kristus Augšāmcelšanās tā nepārstāj mūs atkal mīlēt un degt par katra grēcinieka atgriešanos, piedodot mūsu vislielākos grēkus un nodevības, ar ko tik bieži mēs sāpinām mīlestībā kvēlojošo Pestītāja Sirdi.
Šie svētki ir iedibināti Romas Baznīcā kopš 17. gadsimta, pateicoties sv. Jānim Eudes un sevišķi sv. Margaritai Marijai Alacoque. Pirmo reizi tos svinēja 1685. gadā Francijā. Bet kopš 1765. gada Svēto Ritu Kongregācija apstiprināja Dievišķās Jēzus Sirds kultu, kad pāvests Klements XIII atļāva publiski svinēt šos svētkus Polijā un apstiprināja Jēzus Sirds Arhibrālību. Vēlāk pāvests Pijs VI (1775 – 1799) atkal apstiprināja Jēzus Sirds kultu ar bullu "Auctorem fidei". Bet pāvests Pijs IX 1856. gadā ieviesa šos svētkus kā obligātos visā Romas Baznīcā piektdienā pēc Kristus Miesas svētku oktāvas. Sv. Margaritas vīzijas Paray-le-Monial klosterī ļoti veicināja šī kulta attīstību, un šis klosteris kļuva par populāru Dievišķās Sirds svētvietu Francijā.
Sestdienā pēc Jēzus Sirds svētkiem Baznīca svin arī Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgo Sirdi, pagodinot Dievmātes neizmērojamās mīlestības pret grēciniekiem simbolu. Tādā veidā Jēzus un Marijas Sirdis tiek pienācīgi pagodinātas katoliskajā Baznīcā, upurējot jūnija mēnesi Pestītāja Sirds godināšanai, ko visa gada garumā ticīgie sevišķā veidā dara katra mēneša pirmajās piektdienās un svētdienās.
