Miris Covid-19 upuris – Rīgas Garīgā semināra absolvents priesteris Piotrs Piatraga

20.10.2020. Kungs aizsauca mūžībā kārtējo Covid - 19 upuri: priesteri Piotru Piatraga no Baltkrievijas 66. dzīves gadā. Viņš ir dzimis 1954. gadā Baltkrievijā. Sajutis priesterisko aicinājumu 33 gadu vecumā, Piotrs 1987. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, kuru pabeidza 1992. gadā, un tika iesvētīts par priesteri Minskas – Mogiļevas arhidiecēzē Baltkrievijā. Mēs mācījāmies ar viņu kopā Seminārā, tikai dažādos kursos. Viņš ļoti mīlēja dziedāt savā tembrāli ļoti delikātajā un augstajā balstiņā. Bija ļoti vienkāršs un sirsnīgs, izpalīdzīgs un dievbijīgs cilvēks ar brīnišķīgu smaidu, kādu mēs gribētu paturēt savās atmiņās. Būvēdami Semināra jauno korpusu, mēs bieži dzirdējām darbu laikā mazā auguma vīriņu Piotru dungojam poļuA garīgās dziesmas. Bija kluss un kautrīgs pēc dabas, bet tomēr sabiedrisks un ar plašu dvēseli cilvēks. Tādu viņu pazina un atceras bijušo draudžu locekļi un priesteri Baltkrievijā, kur Pestītājs ļāva savam uzticīgam kalpam nokalpot Kunga vīna dārzā 28 gadus. Priesterim Piotram pēdējos gados bija nopietnas problēmas ar sirdi. Diemžēl tā neizturēja Covid-19 vīrusa uzbrukumu. Pavadot 2 nedēļas komā Maladečnas slimnīcā pieslēgtam pie elpošanas aparātiem, viņš aizmiga Kungā. Par mirušo priesteri sēro un lūdzas Kascianeviču Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas un Scešicu Kunga Pārveidošanās draudžu locekļi Viļeikas dekanātā, kur pr. Piotrs strādāja kopš 2006. gada. Viņa atvadu sv. Mise bija 23.10. Kascianeviču baznīcā, bet bēru dievkalpojums notika ciemā Krasnoje Maladečnas rajonā Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcā, kur nelaiķis strādāja no 1994.-2006. gadam. Diemžēl sakarā ar Korona vīrusu un politiskajiem apstākļiem Baltkrievijā uz bērēm tagad neviens no Latvijas nespēja aizbraukt. Šis ir jau otrais katoļu priesteris Baltkrievijā, kurš krita par upuri Covid-19 vienas nedēļas laikā, jo 13.10. no šī vīrusa sekām nomira Ļidas pilsētas prāvests Juzefs Gaņčic. Palūgsimies par uzticīgā Kunga kalpa Piotra dvēseli, kurā mājoja liela mīlestība uz Dievu un cilvēkiem! Lai Pestītājs bagātīgi atalgo viņa kalpošanu un ļauj priecīgi dziedāt ar eņģeļiem debesu priesteru saimē mūžīgajā Euharistijā!

Lielvārdes prāvests Andris Solims

Mans mīļais lūgšanu sargeņģelis ir atgriezies Tēva mājās!

22.05.1930. - 31.08.2020.

31.08.2021. paiet 1 gads, kopš Radītājs ir pārstādījis manu 90-gadīgo rozīti - māmiņu Annu Solimu mūžības dārzos. Krāslavas baznīcā pl. 18:00 tiks celebrēta sv. Mise, kuras tiešraide, ceru, būs iespējama Facebook lapā. Atkārtoti veltu viņai šīs rindiņas ar kvēlām lūgšanām sirdī, lai mani un jūsu lūgšanu ziedi šodien sasniegtu viņas plaukstošo dvēselīti paradīzē un iepriecinātu manu vismīļāko māmuliņu... Cik man ļoti tevis pietrūkst!!! Mūžīgo mieru un prieku dāvā viņai, Kungs, par visu to lielo mīlestības daudzumu, ko viņa izstaroja no sevis dzīves laikā mūsu vidū!!!

Katram cilvēkam kopš ieņemšanas brīža ir Dieva dotais sargeņģelis virs zemes, kurš kļūst par Radītāja kontaktpersonu starp Dievu un cilvēku. Viņš mūs sargā, rūpējas, uzrunā caur sirdsapziņas balsi, pamāca, bet galvenais – intensīvi lūdzas par mums un aizstāv Kunga priekšā. Mēs tikai mūžībā uzzināsim, cik daudz mūsu pestīšanas labā bija darījis mūsu mīļotais sargeņģelītis, kura piemiņu Baznīca svin 2.10.

Bet Radītājs mums katram ir devis arī mūsu vecākus, kuri tāpat mūs mīl, rūpējas un lūdzas par mums. Esmu bezgalīgi pateicīgs Kungam, kurš man bija devis tik mīļu un uzmanīgu māmiņu Annu, kura rūpējās par mani un visu dzīvi intensīvi lūdzās dienu un nakti, atbalstot mani visus 30 Priesterības gadus gan priekos, gan vissmagākajos pārbaudījumos, kādu ir bijis ļoti daudz. Viņa bija mans lūgšanu sargeņģelis, kurš, kā Jēzus Māte Marija, pavadīja mani visā līdzšinējās dzīves krustaceļā. Un es ļoti izjutu viņas lūgšanu atbalstu, jo zinu, cik stipras ir mātes lūgšanas par saviem bērniem, par cik tās caurstrāvo arī mātes mīlestība. Ir daudz skaistu salīdzinājumu un dziesmu par mātes mīlestību. Manā bērnībā un jaunībā bijušais Krāslavas draudzes koris jauniesvētīto priesteru Primīcijas mielastā pie galda vienmēr dziedāja aizkustinošu poļu dziesmu “Na drogę życia wzięłem trzy kwiatki” (“Trīs ziedus ņēmu līdzi dzīves ceļā”), kas bija kora veltījums priestera mātei. Ar asarām acīs atceros šo saviļņojošo dziesmu arī manai māmuliņai manas Primīcijas mielastā 15.06.1991. mūsu mājas pagalmā Krāslavā. Šīs dziesmas teksts vēstī par jaunekli, kurš savā dzīves ceļā līdzi paņēma trīs svaigus ziedus: vienu no drauga, otru no mīļotās meitenes un trešo no savas mātes. Viņš nodomāja, ka tagad uzzinās caur šiem svaigajiem ziediem, kurš no šiem trijiem cilvēkiem viņu patiesi mīl no sirds. Vispirms novīta drauga zieds, tad nokalta arī mīļotās ziediņš, bet mātes zieds palika arvien svaigs, jo tikai māte viņu mīlēja vispatiesāk un no visas sirds... Šo mātes mīlestību dēls salīdzināja ar jūras dziļumu, ar kristāla skaidrumu, bet beigās viņš to salīdzināja ar Dieva mīlestību, jautādams, cik daudz pārāka tomēr tā ir arī par māmiņas mīlestību.

Jā, mani mīļie draugi, man dzīvē bija ļoti paveicies, ka debesu Tēvs man dāvāja tik ļoti mīlošu māmiņu, par kuras rūpēm un mīlestību es nekad viņai nespēšu atmaksāt. Un man tagad ir ļoti jānožēlo par visām tām reizēm, kad biju sāpinājis viņas sirdi ar savu neuzmanību vai kādu asāku vārdu vai rīcību. Diemžēl sadzīvē ikdienā laikam nav iespējams iztikt bez kādiem nepareizajiem soļiem mūsu attiecībās ar vistuvākajiem cilvēkiem, kurus, citreiz viņiem vēlot pat tikai labu, mums sanāk viņus apbižot un sāpināt. Gribētos tagad, kad māmiņas vairs nav ar mani kopā, aicināt visus dēlus un meitas ar viņu bērniem mīlēt un cienīt savus vecākus, kamēr viņi ir ar mums kopā šajā zemes dzīvē. Pienāks brīdis, kad mums būs no viņiem jāšķiras, un tad sirdsapziņa pārmetīs, ka varbūt tik maz vai pat nemaz viens otrs bērns nebūs veltījis uzmanības un dāvājis mīlestību saviem dzemdinātājiem.

Ļoti bieži gadās, ka veci un slimi vecāki kļūst par apgrūtinājumu modernajiem un aizņemtajiem bērniem, ka viņi nespēj vai negrib uzņemties nekādas saistības un rūpes par viņiem. Tad bieži šie “traucējošie” vecāki tiek iespundēti pansionātos, kur ļoti daudzi mirst no vientulības un nevajadzīguma sajūtas. Par laimi - manai māmiņai nenācās piedzīvot šādu dzīves norieta posmu, jo Dieva Apredzība ļāva viņai nodzīvot līdz 90 gadu vecumam, ko nosvinēja 22.05.2020., pie pilna saprāta, redzes, dzirdes un uz savām kājām, apzinīgi pārkāpjot mūžības slieksni savā istabiņā Lielvārdes draudzes mājā, kuru šo septiņu gadu laikā bija praktiski pārvērtusi par lūgšanu kapelu ar daudzām svētbildēm. Un šajā kapelā, līdzīgi kā arī viņas iepriekšējās dzīves mājokļa kapelā Krāslavā, viņa lūdzās daudzas stundas dienu un nakti. Bieži man nācās viņu piespiest iet gulēt jau rīta stundās, kad atradu viņu iesnaudušos ar rožukroni rokās un uz grīdas nokritušo lūgšanu grāmatiņu vai brošūru, kādu viņai bija daudz. Uz manu jautājumu, ko viņai reiz uzdevu, kāpēc viņa tik daudz lūdzas, viņa atbildēja, ka viņa tādā veidā grib nest Dievam kaut kādu upuri savā dzīvē — un tas bija viņas lūgšanu upuris Kungam par savu ģimeni, draudzi un visu Baznīcu. Jau no bērnības viņa mūs radināja lūgšanām, katru vakaru mūs vedot līdzi uz sv. Misi Krāslavas baznīcā un skaitot kopīgās ģimenes lūgšanas vakarā pirms gulētiešanas. Tās bija apmēram 20 minūtes garas, bet oktobrī vēl pievienojās kopīgais ģimenes rožukronis kopā ar tēti. Tie priekš manis tagad paliek sirdī kā skaistākie mūsu ģimenes brīži, kad mēs bijām vienoti lūgšanā, kaut toreiz tas mums bieži likās par apgrūtinājumu, kā jau visiem bērniem. Dzīvojot ar mani šos 7 gadus Lielvārdē, mēs arī katru vakaru 21:40 kopā ar mammu lūdzāmies rožukroni viņas istabiņā — “kapelā”, vienojoties ar visu Romas Baznīcu, kas tajā laikā translē rožukroņa lūgšanas latīniski pa Vatikāna Radio. Šo tradīciju mēs piekopām visu mūsu dzīvi, un es to turpināšu arī līdz savas dzīves beigām, jo zinu, ka māmiņa arī būs vienota ar mani lūgšanā debesīs. Viņa, tāpat kā mana vecmāmiņa Jūlija, visu mūžu lūdza no Kunga laimīgu un vieglu nāves stundu, un to viņa arī patiesi izlūdza. Vēl svētdien, 30.08., kaut ar tableti zem mēles, māmiņa piedalījās draudzes Misē baznīcā, jo svētā Mise priekš viņas bija galvenais dzīves motīvs un jēga. Tikai galīgās nespējas dēļ smagajos slimību brīžos, kad bija slimnīcā vai slimības gultā, viņa nespēja piedalīties sv. Misē dievnamā, bet lūdzās tajā laikā gultā, kad bija pie samaņas. Kaut mums, priesteriem un bīskapiem, sv. Mise būtu par vissvarīgāko notikumu ikdienas dzīvē un kalpošanā, kā tas bija manai māmuliņai!!! Šajā ziņā es viņu varētu salīdzināt ar “priesterieni”, kura pa savam kalpoja Kristum dvēseļu pestīšanas darbā.

Un Dievs dāvāja viņai šo lielo žēlastību arī aizmigt Kungā viņas pēdējās sv. Mises laikā, ko mēs ar Ņinu nocelebrējām viņas istabiņā jau par mirstošo māmiņu tajā liktenīgajā 31.08. pirmdienā, kad naktī, viņu apmeklējot, lai nomērītu asinsspiedienu un iedotu zāles, konstatēju, ka ir sākusies kārtēja pirmsinfarkta lēkme, kas bieži sāka atkārtoties pēc 13.07. pārdzīvotā infarkta Ogres slimnīcā. Šoreiz nitroglicerīns vairs nepalīdzēja, un pēc trešā mana apmeklējuma viņa sāka intensīvi prasīt, lai es ātrāk atnestu viņai Komūniju, ka tikai nenomirtu bez tās. Ar sāpošu sirdi steidzos uz baznīcu pēc Vissvētākā Sakramenta, nojauzdams, ka šoreiz vairs nespēšu kaulēties ar Jēzu par māmiņas dzīvības kārtējo pagarināšanu... Apzinīgi pieņēmusi Slimnieku sakramentus un izbiktējusies, māmiņa sāka gatavoties savam lielākajam notikumam dzīvē — doties pie sava debesīgā Līgavaiņa mūžīgajā dzīvē. Mēs tomēr nolēmām izsaukt ātro palīdzību, lai kaut kā varbūt pastiprinātu māmiņas sirds darbību, bet Dievs šoreiz atsūtīja man jau pazīstamu brigādi, un es sapratu, ka jēgas būs maz... Neredzot iespēju mammu hospitalizēt, es viņai tomēr jautāju, vai varbūt viņa vēlas braukt uz slimnīcu, uz ko viņa kategoriski atbildēja, ka gribot nomirt mājās. Es pateicos Kungam par šo iespēju, ka mana mīļotā māmiņa nomira uz manām rokām lūgšanu pavadībā ar degošu svecīti rokās, ko Ņina viņai turēja nāves brīdī. Vēl pāris stundas pirms tam mēs skaitījām kopā rožukroni pie mammas gultiņas, un viņa brīžiem arī lūdzās ar mums, kustinot lūpas. Tad 13:05 sākām svinēt sv. Misi, un māmuliņa vēl apzinīgi pārkrustījās Mises sākumā. Šī Mise kļuva viņai par šūpļa dziesmu, kurā viņa aizmiga Kungā, jau kontemplējot Misē klātesošo Kristu. Tā bija viņas pēdējā apzinīga krusta zīme, ar kuru viņa arī noslēdza savas kristīgās dzīves gaitas, līdzīgi kā tās iesāka ar pirmo krusta zīmi, ko uz pieres saņēma caur priesteri Kristības brīdī. Cik skaista simbolika un tās reāla pielietošana kristieša dzīvē! Kā viņa dzīvoja, tā arī nomira — lūgšanu atmosfērā, apgādāta ar Slimnieku sakramentiem kā ceļa maizi (viatiku) mūžības gaitās. Kā pats svarīgākais māmiņas devums manā dzīvē paliks viņas patiesais piemērs vienmēr pieņemt Dieva gribu visos dzīves visgrūtākajos brīžos: “Dēliņ, Dieva griba!” Mācos to pieņemt arī šajā smagākajā pārbaudījumā, atdodot Radītājam Viņa doto man uz laiku visskaistāko dāvanu — sirsnīgu, gudru, mīļu, ticīgu māmiņu.

4.09. mēs, maza saujiņa Lielvārdes draudzes locekļu un daudz lielāks manu draugu skaits, atvadījāmies no māmiņas Lielvārdes baznīcā, kur sv. Misi vadīja bīskaps Andris Kravalis, koncelebrējot 9 priesteriem. Bet 5.09. mūsu ģimene, radi, draugi un Krāslavas draudze atvadījās Krāslavas dievnamā no māmiņas pēc sv. Mises, ko celebrēju kopā ar 13 brāļiem priesteriem. Tad guldījām māmuļas mirstīgās miesas Krāslavas kapos mūsu ģimenes sektorā, kur arī man ir rezervēta atdusas vieta.

No visas sirds pateicos visiem, kuri bijāt un esat ar mani šajā smagākajā dzīves posmā, pavadot mammucīti mūžībā. Lai Dievs jums visiem aizmaksā par lūgšanām par māmiņas dvēseli un manā nodomā! 

Pr. Andris Solims

Mūžībā aizsaukts pr. Gregors Kibulis

(1933-1960- 2020)

Priesteru rekolekciju pēdējā dienā 23. jūlijā 2020. gadā pēc pl. 18:00 Radītājs pēkšņi pasauca pie sevis Kristus kalpu priesteri Gregoru Kibuli pēc īslaicīgas slimības ar asinsvada plīsumu nierē. Iepriekšējā dienā viņš vēl bija piedalījies šajās rekolekcijās, bet pēcpusdienā tika aizvests uz Stradiņa slimnīcu, pirms kuras paspēja pieiet pie grēksūdzes Garīgajā seminārā. Diemžēl viņš kļuva par kārtējo upuri Stradiņa slimnīcas ārstu lielajai bezatbildībai pret veciem slimniekiem, jo pēc vairākiem izmeklējumiem pacients tika palaists mājās ar asiņojošo vēderu, izstumts uz ratiņiem ārā gaidīt piederīgos, kas viņu aizveda projām... Nāves dienā es sazvanījos ar pr. Gregoru, jautādams, kur viņš atrodas. Viņš atbildēja, ka esot bijis slimnīcā, bet neesot atstāts uz novērošanu un ir palaists uz mājām. Es aicināju priesterus palūgties par slimā brāļa nopietno veselības stāvokļa uzlabošanos rekolekciju noslēguma Misē 23.07. Garīgajā seminārā. Bet atceļā uz Lielvārdi atkal sazvanījos ar slimnieku un uzmundrināju, ka visi lūdzāmies par viņu, lai viņš turās. Vājā balsī priesteris pateica, ka viņam viss ļoti sāp un viņš nevarot ilgi parunāt... Tā bija mūsu pēdējā saruna ar mirstošo brāli priesterībā, jo pēc tās tika izsaukta Ātrā palīdzība, kura vairs nespēja glābt mirstošo cilvēku, jo bija jau par vēlu... Diennakts laikā izdzisa šī smaidīgā, dzīvespriecīgā priestera dzīvība, kas mums liek vēlreiz aizdomāties par tās trauslumu.

Priesteris Gregors dzimis 1933. gada 5. janvārī Ludzas rajona Zvirgzdenes pagastā piecu bērnu nabadzīgā, bet ticīgā ģimenē. Mācījies Runtortas pamatskolā, tad Alsungas vidusskolā. Bērnībā spēlējis ģitāru, dziedājiskopā ar ģimeni svinībās un skolas korī, un vēlāk iemācījies spēlēt klavieres un ērģeles. Pabeidzis vidusskolu, devies uz Garīgo semināru Rīgā, kur arī iestājās 1952. gadā. Tur arī dziedājis semināra korī, jo viņam bija laba balss. Viņam īpaši palika atmiņā skaistie Kunga ciešanu apraksta jeb Pasiju dziedājumi, kurus viņš ar semināristiem bija dziedājis Lielās Piektdienas dievkalpojumos.

Savulaik apguva vācu, latīņu, poļu un lietuviešu valodas. Padomju laikos studijas uz laiku tika pārtrauktas, jo 1954. gadā bija jādodas uz trim gadiem dienēt armijā Arhangeļskā pie Ziemeļu Dvinas.

1960. gada 8. maijā Gregors Kibulis tika ordinēts par priesteri. Sākumā kalpoja Jelgavā par vikāru, vēlāk bija arī prāvests Rundānu un Brodaižu (1965–1967), Asūnes (1967–1974), Landskoronas un Beresnes (1974–1976) draudzēs.

Toreiz to, ko nepiedeva vienkāršiem cilvēkiem, baznīcai nepiedeva divtik. Priesterim nācās iegūt sirmus matus. Bija laiks, kad prieterim atņēma tiesības uz sprediķiem. Par aktīvu darbošanos draudzēs,  iesaistot bērnus un jauniešus kalpošanā pie sv. Mises, procesijā, korī,  un atteikšanos sadarboties ar čeku 1977. gadā tika atņemtas tiesības kalpot par priesteri.  Nācās bērnu dārzā strādāt par sētnieku līdz atmodas laikiem. Bija jāiziet līkločains dzīves ceļš ar daudzām krustcelēm, kamēr Dievs viņu atkal atveda atpakaļ uz priesterības ceļa.

2011. gadā uzsāka priestera pienākumu pildīšanu, kalpojot vispirms kā vikārs Ogres draudzē. Vēlāk viņa aprūpei tika uzticētas Suntažu, Lēdmanes, Lauberes un Meņģeles mazās draudzes. Savos 87 gados viņš joprojām bija dedzīgs un enerģijas pilns, arvien gatavs sēsties pie auto stūres, lai dotos pie savas draudzes ļaudīm un būtu klāt viņiem svarīgos dzīves brīžos. Priesteris Gregors bieži mīlēja dalīties savās atmiņās par viņa kalpošanu vajāšanu gados. Savā dzīves ceļā nācies piedzīvot gan prieku, gan cieņu, gan arī daudz ciešanu. Bija ļoti pieticīgs savā dzīves veidā, iztikdams pārsvarā no savas pensijas. Toties bija vienmēr dzīvespriecīgs, smaidīgs un izpalīdzīgs, labprāt aizvietojot kādu priesteri vajadzības gadījumā citā draudzē. 

Lūgsimies par priestera Gregora dvēseli, lai labais Dievs piedod savam kalpam visas cilvēciskās vājības un grēkus, lai ir viņam žēlsirdīgs Tiesnesis mūžībā, ļaujot viņam tagad svinēt mūžīgo Euharistiju priesteru saimē debesīs!

Mirušā priestera Gregora ievadīšana notiks trešdien, 29.07., pl. 18:30 Suntažu baznīcā, kur pl. 19:00 par viņu tiks upurēta sv. Mise un dziedātas Vesperes par mirušajiem. Bet 30.07. pl. 11:30 pirms bēru Mises, ko vadīs Rīgas palīgbīskaps Andris Kravalis, tiks dziedātas Eksekvijas (Lasījumu stunda par mirušajiem). Pēc bēru Mises viņš tiks guldīts Suntažu baznīcas dārzā.

“Lūgsimies par priesteriem! … Katra diena parāda, kāds retums ir Jēzus draugi. Man liekas, ka tas, ko Viņš izjūt visvairāk .., ir nepateicība. Sevišķi, redzot, ka dvēseles, kas svēti veltītas Viņam, atdod savas sirdis citiem, savas sirdis, kas tik neaprobežotā veidā pieder Viņam.” (citējums no svētās Terēzes no Bērna Jēzus)

Priesteris Alberts Cimanovskis aizsaukts mūžības ceļos

9. jūlijā 2020. gadā saņēmu vienu sēru ziņu, ka mūžībā ir aizsaukts emeritētais priesteris Alberts Cimanovskis. Tā ziņa bija liels pārsteigums ne tikai man, bet arī daudziem citiem cilvēkiem, kuri viņu pazina un bija vēl sastapuši 5.07. Krāslavā sv. Donāta svētkos. Par iemeslu šai pēkšņai nāvei kļuva kājā izveidojies trombs, kas atrāvās un nonāca plaušās, un sirds diemžēl neizturēja. Ārsti cīnījās labu pusstundu, viņu reanimējot Daugavpils slimnīcā, uz kurieni no rīta viņu aizveda, un jau pēc pulksten vienpadsmitiem Debesu Tēvs aizsauca savu kalpu uz savām mājām. Viņš ir dzimis 04.09.1957. Varakļānos dievbijīgu vecāku ģimenē kā vienīgais bērns. Agrā bērnībā ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur viņš dzīvoja, gāja skolā un piederēja pie Sv. Marijas Magdalēnas draudzes. Līdz ar to varēja labi saglabāt savu latgaļu valodu un mīlestību uz dzimto Latgali. Daudzi noteikti atceras priesteri Albertu Cimanovski pēc viņa ļoti dūšīga ārējā izskata, citi viņu pat dēvēja par it kā visresnāko Latvijas priesteri, bet es viņu atceros kā diakonu no 1981. gada, kad viņš bija viens no tievākajiem semināristiem, topošajiem garīdzniekiem, kurš toreiz kalpoja vasaras praksē Piedrujas draudzē. Un tur jau viņu iepazinu kā smaidīgu, dzīvespriecīgu un optimistisku jaunekli. Viņš bija arī vienīgais students savā kursā, kad mācījās Rīgas Garīgajā seminārā.

Priesteri Albertu ordinēja 23.05.1982. Rīgas sv. Jēkaba katedrālē, šķiet, kardināls Juliāns Vaivods. Un tajā pašā gadā pēc ordinācijas viņš iestājās Mariāņu kongregācijā Latvijā; ļoti mīlēja Dievmāti, vienmēr ar entuziasmu skaitīja rožukroni. Man bija laime manā agrā jaunībā iepazīt šo jauno un patriotiski noskaņoto priesteri Albertu Krāslavas draudzē, kur es toreiz jau spēlēju ērģeles un viņš kalpoja kā vikārs, palīdzēdams dekānam Lapkovskim arī vēlāk, kad bija Aulejas un Skaistas draudžu prāvests, katru vakaru un svētdienās braukdams uz Krāslavu celebrēt sv. Misi. Bieži braucu pie viņa uz Auleju dievkalpojumos paspēlēt ērģeles, kuras remontēju un atjaunoju. Tāpēc viņu labi pazinu, mēs kļuvām labi draugi, un viņš bija manas agrās jaunības priesteris un ģimenes draugs. Viņš mīlēja palīdzēt cilvēkiem, bija ļoti cilvēcīgs, sirsnīgs, iejūtīgs, un viņam ļoti patika jokot, stāstīt anekdotes. Nekad viņš nevienam neatteica savu garīgo palīdzību un lūgšanas. Daudzi brauca pie viņa uz lauku draudzēm Auleju, Izvaltu laulāties, kristīt bērnus. Viņš kādu laiku apkalpoja arī Skaistas draudzi un vēlāk bija kalpojis kā Bārkavas, Madonas, Lubānas, Ļaudonas, Ērgļu, Cēsvaines un Jaunkalsnavas draudžu prāvests. Un pēdējās draudzēs viņš kā prāvests kalpoja atkal Krāslavas novadā Izvaltas un Borovkas draudzēs. Uz Izvaltu atbrauca kalpot pēc iepriekšējā mariāņu tēva Pētera Švirksta nāves. Tur viņš veica lielus dievnama atjaunošanas un krāsošanas remontdarbus. Pēc vairākiem darba gadiem kongregācijas vadība viņu pārcēla uz Viļānu klosteri, kur kā vikārs kalpoja līdz 2016. gadam.

Dzīves ceļi ne vienmēr mums ir labi saprotami, un viņam nācās dzīves pēdējos 5 gadus būt priekšlaicīgi pensionētam priesterim. Šo dzīves smagāko posmu viņš pavadīja Daugavpilī, praktizējot svēto sakramentu dzīvi, regulāri piedalīdamies sv. Misē, ejot pie Grēksūdzes un pieņemdams Vissvētāko Sakramentu. Viņš bija Dieva žēlastības stāvoklī, sagatavots uz tikšanos ar Pestītāju, kaut arī šī tikšanās viņam pašam un mums visiem bija liels pārsteigums, kad viņa dzīves posms noslēdzās tikai 62 gadu vecumā. Priesteris Alberts bija draudzīgs un centās saglabāt savu priestera identitāti, bieži ceļoja ar savu veco mašīnu un piedalījās dažādos dievkalpojumos, gribēdams tādā veidā sajusties kā aktīvs garīdznieks savā pensionētajā dzīves stāvoklī.

Viņa bēru atvadu sv. Mise būs 14.07. pl. 11:00 Viļānu baznīcā, bet viņa miesa vēlāk tiks guldīta Viļānu pilsētas kapos. Lūgsimies par mirušo priesteri Albertu un atcerēsimies visu to labo, ko viņš daudziem bija devis savā priesteriskajā kalpojumā. Lai nu kādi būtu mūsu priesteru dzīves ceļi, es domāju, ka mums vienmēr būtu jāatceras tas labais, tas gaišais, tas pozitīvais, ko katrs priesteris mācās un cenšas izstarot no sevis un dot ticīgajiem. Pats svarīgākais ir piedot kādus gūtos pāridarījumus vai aizvainojumus un novērtēt to labo un pozitīvo devumu, ko mēs, kā priesteri, varam pasniegt saviem ticīgajiem. Un tas ir iesmels lūgties par katru mirušo priesteri. Es gribētu arī aicināt, lai mēs saglabātu priestera Alberta gaišo, smaidīgo un dzīvespriecīgo priestera tēlu savās sirdīs, lai tur atrastos vieta arī mīlestībai uz mūsu mirušajiem draudžu ganiem, lai pateicībā par viņu garīgiem padomiem, pakalpojumiem, viņu lūgšanām mēs atmaksātu viņiem šeit virs zemes ar mūsu lūgšanu atbalstu, kas mirušajiem garīdzniekiem arī ir ļoti vajadzīga. Lai Kungs pieņem sava kalpa dvēseli mierā, lai piedod visas cilvēciskās un garīdznieka vainas, no kurām mēs neviens no garīdzniekiem, diemžēl, arī nespējam būt brīvi un tik gaiši savā priesteriskajā kalpojumā! Lai Dievs ir viņam žēlsirdīgs mūžīgajā dzīvē! Lai Pestītājs viņam rāda gaišu savu skaisto vaigu un ļauj to ātrāk skatīt savās mūžīgajās mājās!

Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

pr. Andris Solims

Uzmanību!!!

  Tagad ir iespēja sekot mūsu draudzes dievkalpojumu tiešraidēm Facebook vietnē: https://www.facebook.com/lielvardesbaznica Sekojiet ierakstiem tur izvietotajā mūsu draudzes mājaslapā "Lielvārdes sv. Krusta Paaugstināšanas Romas katoļu baznīca". Ir izveidota arī mūsu draudzes lūgšanu atbalsta grupa "Lielvārdes draugi", kurā var pierakstīties tie, kuriem interesē saņemt kādus paziņojumus par mūsu draudzes dievkalpojumu tiešraižu laikiem un datumiem.

          Aicinu visus izmantot šo vienreizējo iespēju turpināt lūgties ar mums attālināti un paziņot par to arī citiem draudzes locekļiem vai draugiem. Jūsu mīļotais dievnams ļoti skumst pēc saviem dievlūdzējiem un gaida jūs visus ātrāk atpakaļ, tiklīdz pāries jūsu pārbaudījumu un ciešanu laiks, kas neļauj jums piedalīties mūsu dievkalpojumos klātienē. Lūgsimies vienoti kopā ar Radio Maria vai Latgales radio un Facebook starpniecību! Izmantosim šo tehnikas sasniegumu dāvanu kristiešiem, lai šie virtuālie dievkalpojumi ienāktu jūsu mājokļos, kuri tādā veidā atkal kļūtu par "mājas baznīcu", kā tas bija pirmajos kristietības gadsimtos.

           Novēlu jums visiem, mani mīļie, pārvarēt visas bailes no vīrusa briesmām un "nevarēšanas un aizņemtības" aizbildinājumiem, lai jūs nāktu uz savu draudzes dievnamu lūgties kā priecīgi Dieva bērni. Dievs jūs mīl!!! Turaties un sirsnīgi lūdzaties - lūgšana ir stiprs antivīruss pret ikvienu grēka vīrusu, arī pret šo koronavīrusu!

Jūsu draudzes gans pr. Andris Solims

Priesterim Juliānam Samušam - 40 gadi mūžībā

Interesanti, cik ilgi draudžu locekļi lūdzas par saviem mirušajiem draudžu ganiem? - bēru dienā, varbūt piemin pirmo mēnesi, tad vēl atceras miršanas pirmajā gadadienā...??? Un tad visbiežāk jau aizmirst, jo viņa vietu ieņem nākamais draudzes gans, kurš izkliedē sēras par savu priekšgājēju ar savām jaunajām aktivitātēm, veic izmaiņas draudzes dzīvē, ieviešot kaut ko pilnīgi jaunu, dažreiz atraktīvu, noderīgu, bet dažreiz pat kaitīgu, ja likvidē draudzē dievbijības un lūgšanas garu. Nereti dedzīgākie draudzes locekļi tad sāk salīdzināt jaunā gana darbību ar iepriekšējā prāvesta stilu, citreiz pirmo reizi, beidzot, novērtēdami viņa ieguldījumu un veikumu, ko nekad nebija novērtējuši priestera dzīves laikā. Drīzāk bija kritizējuši, aprunājuši, neatbalstījuši viņa iniciatīvas un pastorālo praksi. Tikai pēc prāvesta nāves daudziem ir iespēja salīdzināt un novērtēt objektīvi to, kas ir bijis labs viņu draudzē iepriekš.

Diemžēl tāda ir vispārēja pieredze, kad draudzēs mainās prāvesti. Ir jauki, ja draudzes locekļi atceras ar labu vārdu savus iepriekšējos ganus un lūdzas par viņiem, lai kur tie būtu pārcelti, vai cik sen jau tie būtu aizsaukti mūžībā.

Dekāns Samušs draudzē bija ļoti cienīts un mīlēts, arī pat no čigānu un dzērāju puses, kuriem viņš nekad neatteica palīdzību. Atceros, kā čigānieties nāca pie viņa zārka baznīcā, raudāja un bučoja viņa kājas pateicībā par materiālo palīdzību, ko daudzreiz bija saņēmušas. Pēc viņa nāves guļamistabā tika atrastas vairākas cilvēku pases kā ķīlas no tiem, kuri nāca grūtībās aizņemties no dekāna naudu. Viņš bija žēlsirdīgs cilvēks, gribēja palīdzēt visiem, kuri bija nonākuši grūtībās. Taču neaprakstāma bija dekāntēva viesmīlība gan pret saviem brāļiem priesteriem, gan pret draudzes locekļiem. Arī tagad man acīs atjaunojas viņa rīkotās krāšņās eglītes koristiem, sakristiāniem un draudzes aktīvistiem. Tie bija patiesi svētki ar pārbagātiem galdiem. Vēl dekāns mīlēja mājdzīvniekus un turēja pie baznīcas mazajās kūtiņās trušus, vistas, zosis un riebīgos tītarus, kuri mūs vienmēr biedēja, kad vajadzēja tiem paiet garām uz baznīcu. Tēvs mums ar brāli uz vasaru vienmēr nogrieza matus, atstājot tikai priekšā “čubčiku”. Tāpēc mamma lika uzvilkt adītas cepurītes ceļā uz baznīcu vēsākās dienās, bet, par nelaimi, cepurītes bija sarkanā krāsā, ko tītari nez kāpēc nemīl. Tad nu mums bija bieži problēmas tikt garām tiem uzpūtīgajiem tītariem. Tomēr bija liels prieks nereti skriet palīgā dekāna saimniecei noķert izmukušos trušus, kuri joza pa baznīcas dārzu. Bija jautri piedalīties arī malkas kraušanas talkās un baznīcas mazgāšanā, kas toreiz tika veikta tikai pirms un pēc lielākajiem svētkiem. Parasti tādas talkas bija vienmēr atalgotas no dekāna puses ar uzklāto galdiņu, ar garšīgiem našķiem un pat konjaku, bet bērniem tika pīrādziņi un končas.

Dekāns Juliāns rūpējās arī par draudzi un dievnamu, centās ierīkot centrālo apkuri un uzstādīt jaunas ērģeles. Taču padomju vara toreiz viņam neatļāva neko realizēt no viņa iecerēm, kaut bija jau sapirktas caurules un radiatori, kuri sarūsēja pagrabā. Bija noskatītas ļoti labas stabuļu ērģeles, bet pilnvarotais reliģijas lietās to visu aizliedza. Cik žēl, bet tie bija tādi laiki. Bērni arī nedrīkstēja piedalīties baznīcā ne kā ministranti, ne kā koristi, ne procesijas dalībnieki. Bet tik ļoti gribējās piekalpot Misēs, ka es nespēju noturēties un centos bez komžas to slepeni darīt pie sānu altāra, kad vikārs paralēli tur celebrēja Misi, kamēr dekāns to svinēja pie lielā altāra. Tad sakristiāns nevarēja būt vienlaicīgi divās vietās un ļāva man paklusām piekalpot, zvanot ar mazu zvaniņu kabatā un pieskrienot pie altāra nomazgāt priesterim rokas un ieliet biķerī ūdeni uz purifikācijas (biķera tīrīšanas) brīdi. Protams, dekāns to visu zināja, tomēr mani nepadzina, kaut arī pamatoti baidījās, jo par to viņam varēja atņemt “spravku” (tiesības strādāt par priesteri). Atceros, kad vienā vakara Misē pie Jēzus Sirds altāra es tā slepeni piekalpoju. Bet tajā vakarā baznīcā ienāca komunistu komisija un to ieraudzīja. Viens no čekistiem nespēja savaldīt savas dusmas un rāva ar varu mani nost no altāra, kliegdams, ka bērni nedrīkstot to darīt. Bet es sparīgi ieķēros altāra margās un kliedzu, ka neiešu prom, kamēr viena tante pieskrēja un sāka sist ar somiņu čekistam pa rokām. Tad viņš padevās un aizgāja, bet dekānam bija vēlāk nepatikšanas... Un tomēr viņš turpināja mūs mīlēt un tētim teica, ka cik laimīgs viņš būtu kādreiz sagaidīt ieraudzīt mani kā priesteri pie altāra... Iespējams, ka šie vārdi bija arī viņa lūgšanas vārdi pie Kunga altāra, jo toreiz bērniem neļāva brīvi piedalīties dievkalpojumos, skolotāji bieži dežūrēja pie durvīm, no kora balkona komjaunieši fotografēja tautu un izsekoja, vai bērni un jaunieši nav redzami pūlī. Bija citreiz slepeni jāzogas pa dārziem apkārt baznīcai, lai neuzrautos uz huligāniem, kuri jau gaidīja, lai mūs piekautu pie baznīcas. Ziemā bieži vajadzēja iegrimt sniegā līdz jostas vietai, lai pa aplinkus dārzu ceļiem ielavītos dievnamā. Bija īstas vajāšanas un represijas skolās no skolotāju un klasesbiedru puses, samazinot atzīmes, izsmejot, apspļaujot un pat piekaujot līdz asinīm tikai par to, ka “tu tici Dievam, bogomol”. Nav brīnums, ka nebija jaunu paaicinājumu uz priesterību, kad no visas Krāslavas 1. vidusskolas es ar brāli atklāti un regulāri gājām uz baznīcu gandrīz kā vienīgie. Kad tētis mammai pārstāstīja dekāna novēlējumu, lai es kļūtu priesteris, es dzirdēju šos vārdus, un sirdī dzima liela vēlme iepriecināt baltgalvīgo priesteri, ka es noteikti kļūšu par priesteri. Diemžēl viņš nesagaidīja to dienu, kad pēc 11 gadiem 15.06.1991. es svinēju savu Pirmo sv. Misi (Primīciju) skaistajā Krāslavas dievnamā, kur dekāns Juliāns Samušs bija nostrādājis 17 gadus. Viņš pielaida mūs ar brāli pie Pirmās grēksūdzes un Komūnijas. Es pat labi atceros savu izgāšanos katehisma eksāmenā, kad sajaucu 10 Dieva baušļus, ko mamma mācīja poliski. Sāku raudāt, bet dekāns mani nomierināja un atkal iedeva sauju šokolādes konfekšu, ko saņēma visi bērni eksāmena dienā. Tik tēvišķīga attieksme no viņa puses man lika toreiz viņu vēl vairāk iemīlēt. Un šo mīlestību es saglabāju arī visas dzīves laikā līdz pat šim brīdim.

Kad mirušā dekāna miesu zārkā novietoja sv. Donāta kapelā, es tur regulāri gāju lūgties un apgriezt svecēm degļus svečturos apkārt zārkam. To pat skolā uzzināja un vēlāk lamāja, ka es to tur darīju: “Abi ar māti sēž pie zārka un raud...” Bēres notika 27.03.1980. un bija ļoti krāšņas, dievnams bija pārpildīts. Bija ļoti daudz priesteru un daži bīskapi. Pie baznīcas tajos laikos neatļāva priesterus glabāt, kaut dekāns to ļoti bija vēlējies. Atļāva apglabāt pilsētas kapos blakus kapličai pa kreisi, kur bija apglabāti daži izcili garīdznieki. Sabrauca visi dekāna radinieki, kuri pēc bērēm savāca pilnīgi visu dekāna mantu, pat nogrieza lustras un pievāca arī sakristiāna vecos velteņus... Taču dekāna nāves pirmās gadskārtas Misē piedalījās vairs tikai viņa jaunākais brālis, neviena “pļeminīka” – brāļa dēla nebija, kaut dekāna dzīves laikā viņi bariem brauca katrās brīvdienās. Diemžēl tā bieži notiek ar bagātiem radiniekiem, kad tos atceras tikai tad, kad ir iespējams kaut ko no tiem saņemt. Vēlākajos gados dekāna Lapkovska laikā, kad jau biju sācis spēlēt baznīcā kā neoficiāls darbdienu ērģelnieks, man nācās vākt no koristiem ziedojumu, lai varētu pieteikt sv. Misi par dekāna Juliāna dvēseli viņa nāves gadadienā. Es nevarēju nelūgties par viņu, jo piemiņa par viņa gaišo tēlu arvien dzīvoja manā sirdī.

Katru reizi, kad es apciemoju kapsētu Krāslavā, es vienmēr pieeju pie dekāna Samuša kapa un palūdzos par viņu, aizdedzinot arī svecīti. Visus šos 40 gadus 23.03. es atceros savās lūgšanās manu mīļo “jožiku” kā manas bērnības mīļāko priesteri un novēlu viņu Dieva žēlsirdībai. Lūdzos sv. Misē par viņu arī šodien, mīļi pieminot viņu pie Kunga altāra, pie kura viņš mani kādreiz gribēja redzēt. Gribētu šodien viņam pateikt, ka esmu viņa vēlmi izpildījis, un tik ļoti gribētu, ka arī mani kādreiz pēc nāves kāds atcerētos savās lūgšanās, kā es atceros savas draudzes ganu. Viņš to bija pelnījis!

Cik brīnišķīgi būtu, ja mūsu draudžu gani neaizmirstu palūgties ar draudzes locekļiem par saviem priekšgājējiem viņu nāves gadadienā, par kuru priesteriem laipni atgādina ieraksts bīskapa Jāņa Buļa latviešu valodā izdotajā liturģiskajā kalendārā (rubricellās). Lielvārdes draudzē sakristiāns vienmēr skaļi pasaka lūgšanu sv. Misē Vispārējās lūgšanas laikā par to mirušo priesteri vai bīskapu, kura gadadiena iekrīt konkrētajā datumā. Tādā veidā mēs ar ticīgajiem varam palūgties arī par citu draudžu mirušajiem ganiem, par kuriem varbūt vairs neviens nepalūdzas nekad. Neaizmirsīsim palīdzēt saviem bijušajiem ganiem ātrāk pievienoties debesu priesteru saimei, lai kopā ar Kristu svinētu mūžīgās mīlestības Euharistiju Svēto sadraudzībā debesīs.

Mūžīgo mieru dāvā viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem!

pr. Andris Solims

Mūžībā devies priesteris Jānis Kupčs

                

22.03.2020., svētdien, 81 gada vecumā mūžībā devies Zilupes, Pasienes un Briģu draudzes prāvests Jānis Kupčs. Priesteris dzimis 1938. gada 13. oktobrī Balvu rajona Bērzpils pagasta Rubuļovkas ciemā četru bērnu ģimenē, no kuriem divi mūžībā devās agrā vecumā.

Interese par priesterību radusies jau agri, jo rados bijuši priesteri. Mācoties 6. kasē, Jānis sācis piekalpot dievnamā, kas atradies 7 km attālumā no mājām. Pēc vidusskolas beigšanas 1961. gadā J. Kupčs iestājies Rīgas Metropolijas Garīgajā seminārā, taču drīz ticis iesaukts armijā. Trīs gadi aizritēja dienestā Vologdā, apsargājot cietumu.

1964. gadā pēc dienesta J. Kupčs atsāka studijas seminārā un 1969. gada 18. maijā Rīgā Svētā Jēkaba katedrālē bīskaps Julijans Vaivods viņu iesvētījis par priesteri. Viņš ir bijis Rēzeknes, Varakļānu, Piedrujas, Preiļu draudžu vikārs; Riebiņu, Brunavas un Budbergas, Eversmuižas un Aizpūres, Dagdas un Bikovas, Kuldīgas un Saldus draudžu prāvests.

1990. gadā J. Kupčs sāka kalpot Zilupē, kur pavadīti pēdējie 30 kalpošanas un dzīves gadi. Šajā laikā viņš apkalpojis arī Pasienes un Briģu draudzi, kā arī Lauderus, kuros, pielāgojot kolhoza dispečertelpas, izveidoja dievnamu. 2019. gada 27. jūlijā, pateicoties priestera pūlēm, tika iesvētīta arī jaunā Zilupes katoļu baznīca, jo iepriekšējais 1930. gadā celtais dievnams 2013. gadā tika atzīts kā ekspluatācijai bīstams.

J. Kupča bēru Svētā Mise notiks otrdien, 24. martā, pl. 11 Pasienes baznīcā. Apbedīšana pēc dievkalpojuma notiks baznīcas dārzā. 

pārpublicēts no: LRKB IC

              Mūžībā devies tēvs Jāzeps Sitnieks MIC

                

      Ar skumjām paziņojam, ka šī gada 19. jūlijā Daugavpilī agri no rīta devies mūžībā tēvs Jāzeps Sitnieks MIC, mariāņu kongregācijas loceklis un Daugavpils Jēzus Sirds draudzes priesteris.

      Tēvs Jāzeps Sitnieks dzimis 1937.g. 11. februārī Rimšānos, Krāslavas novadā. Pēc skolas beigšanas dienēja armijā, vēlāk studēja Mākslas akadēmijā un strādāja par māksliniecisko redaktoru Rīgas kinostudijā un izdevniecībā „Zvaigzne”.

     Iepazinies ar tēvu Viktoru Pentjušu MIC, jau brieduma gados atklāja sevī aicinājumu uz priesterību un klostera dzīvi. Pirmos klostera svētsolījumus salika 1988. gadā, bet mūža solījumus deva 1991.gadā. Tajā pat laikā beidza studijas Rīgas Garīgajā seminārā un tika ordinēts par priesteri 1993.g. 13. jūnijā.

      Kā prāvests kalpoja Jūrmalas draudzēs un Viļānu draudzē, pildīja klostera priekšnieka un mariāņu kongregācijas Latvijas vikariāta priekšnieka pienākumus. Svarīgs kalpojums bija 2010.-2013. gadā, kad viņš tika nominēts par Rīgas Garīgā semināra garīgo tēvu. Pēdējus gadus kalpoja Daugavpils Jēzus Sirds draudzē, līdz pēdējai dienai pildot priestera pienākumus.

       Atvadīšanas no tēva Jāzepa Sitnieka MIC notiks Viļānu katoļu baznīcā pirmdien, 22.jūlijā, plkst. 11.00, pēc Svētās Mises viņa miesas tiks guldītas tēvu mariāņu kapos pie baznīcas.

       Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs!

Pārpublicēts no katolis.lv

Dziedošais priesteris Juris Mukāns ir pārcēlies uz debesīm

        3. aprīlī pl. 16:00 man piezvanīja viens brālis priesterībā un paziņoja sēru vēsti, ka pirms pāris stundām Kungs pēkšņā nāvē ir aizsaucis mūžībā visu mūsu mīļoto brāli - ilggadējo Daugavpils Dievmātes Bezvainīgās Ieņemšanas draudzes prāvestu Juri Mukānu, kurš tajā draudzē nokalpoja 31 gadu. Šī vēsts mani ļoti satrieca, kā un daudzus citus, jo neviens nebija dzirdējis, ka šis arvien enerģiskais un "skrienošais" priesteris, kurš 30.10.2018. nosvinēja 80 gadu jubileju, būtu sūdzējies par veselības problēmām. Daudziem likās, ka pr. Mukānam nebija laika slimošanai, jo vajadzēja apkalpot vienu no lielākajām Latgales draudzēm, ko zināmu laiku nācās darīt arī vienam pašam bez vikāra palīdzības. Mēs, jaunākie priesteri, nereti apbrīnojām pr. Jura enerģiju un spēkus viņa cienījamā vecumā, tāpēc viņa pēkšņā nāve bija negaidīts pārsteigums, it sevišķi viņa vikāram Robertam, kurš devās meklēt prāvestu, lai dotos celebrēt sv. Misi Daugavpils slimnīcas kapelā pl. 15:00, un atrada viņu jau mirušu... Vai tas bija liels pārsteigums arī pašam nelaiķim prāvestam Jurim? Izrādās, ka viņš uz šo brīdi bija labi sagatavojies, jo Dieva Apredzība ļāva viņam tajā rītā pieiet pie grēksūdzes un nomazgāt savu dvēselīti, sagatavojot to uz tikšanos pēc dažām stundām ar savu Radītāju un Pestītāju, kuram viņš tik dedzīgi un uzticīgi bija kalpojis gandrīz 51 gadu. 26.05.2018. priesteris Juris Mukāns skaisti un sirsnīgi nosvinēja Priesterības zelta jubileju, kurā es arī piedalījos un ar prieku viņu apsveicu kā savu labo draugu un brāli. Tad mums visiem likās, ka viņš vēl jau pakalpos vairākus gadus Kunga druvā. Bet Dieva griba mums bieži ir tik nezināma un nesaprotama, kurai mēs visi esam padoti un aicināti to pieņemt un izpildīt. Arī priesteris Juris gatavojās kā Kristus kareivis doties pildīt savu priesterisko pienākumu, taču saņēma pavēsti no debesīgā pastnieka Nāves ierasties pie sava Kunga debesu mājās, kur devās viņa skaistā un Dievu mīlošā dvēselīte. Atšķirībā no iesaukuma uz trijiem gadiem dienēt padomju armijā Sibīrijā, kad viņš saņēma pavēsti 1961. gadā, šī pavēste aizsauca tagad viņu turpināt dienēt Dieva mīlestības un mūžīgā prieka armijā svēto sadraudzībā uz mūžīgiem laikiem.

       Priestera Jura dzīves gaitas sākās 30.10.1938. Kalupes pagastā, augot 7 bērnu ģimenē, kurā valdīja ticības un darba gars. Arī viņa 5 gadus vecākais brālis Staņislavs tika ordinēts par priesteri 1959. gadā, kura piemēram sekoja Juris, tā paša gada rudenī iestājoties Rīgas Garīgajā seminārā. Kopā tajā gadā tur mācījās 33 semināristi, bet čekisti lika viņu skaitu samazināt līdz 20, izslēdzot veselus 13 jaunekļus. Arī seminārists Juris Mukāns uz gadu tika izslēgts no Garīgā semināra, iepazīdams padomju varas sūro vājašanu pātagu. Tomēr pēc armijas viņam radās iespēja turpināt un pabeigt studijas Rīgas Garīgajā seminārā, saņemot Priesterības svētības 26.05.1968. Kā pirmā viņa kalpošanas vieta bija Aglona, kur viņš bija vikārs. Tad 1969. gadā tika aizsūtīts kalpot Jēkabpils un Jaunjelgavas draudzēs, bet no 1970.-1977. gadam apkalpoja kā prāvests Jezupovas (Naujenes) un Spruktu draudzes. Pēc tam 10 gadus viņš kalpoja Bārkavas, Lubānas un Madonas draudzēs. Un kopš 1988. gada ļoti raženi strādāja minētajā Daugavpils Dievmātes Bezvainīgās Ieņemšanas draudzē, kur nokristīja, iesvētīja, salaulāja, aprūpēja ar Slimnieku sakramentiem un izvadīja mūžībā desmitiem tūkstošu ticīgo. Varam tikai pateikties Dievam par priestera Jura svētīgo un raženo darbu Kristus vīna dārzā.

        Mana pirmā tikšanās ar priesteri Juri bija Aglonā uz koriem, kur es kā jauns ērģelnieks bieži piebraukāju svētkos palīdzēt dziedāt korī un vēlāk arī spēlēju kā ērģelnieks 1986. gadā. Es redzēju šo izskatīgo un smaidīgo vīrieti, kurš gāja aiz ērģelēm otrajā pusē lūgties, bet sākumā es vēl nezināju, ka viņš ir priesteris. Mises laikā viņš nāca dziedāt korī un stāvēja man blakus pie tenoriem. Man bija prieks dziedāt ar viņu, dzirdot viņa skanīgo balsi, un mēs sadraudzējāmies. Tikai vēlāk es uzzināju, ka viņš ir Bārkavas prāvests, kuram ļoti patika dziedāt, un to viņš turpināja darīt visas savas Priesterības kalpošanas laikā. Viņš mīlēja Baznīcas kora mūziku, ar lielu entuziasmu dziedāja Eksekvijas brāļu priesteru bērēs un dedzīgi lūdzās. Neskatoties uz lielo darba slodzi, lūgšanām bija atrasts laiks un griba, jo tajās Kunga kalps smēlās spēkus ikdienas darbā, nemazinot savu dievbijības garu līdz pat nāvei.

        Gan man, gan ikvienam atmiņā paliks priestera Jura sirsnīgums, ar kādu viņš sasveicinājās pie katras tikšanās, tik stipri apkampdams, ka likās - tūlīt nospiedīs tevi. Viņa brāliskais skūpsts bija kā rituāls pareizticīgajiem pie sasveicināšanās, ar ko viņš izrādīja savu sirsnīgu prieku par katru ciemiņu un brāli, kas pie viņa atbrauca ciemos. Viņš bija patiesi sirsnīgs un viesmīlīgs. Tauta viņu arī par to mīlēja, jo bija iejūtīgs un katram spēja pateikt nomierinošus vārdus bēdās un grūtībās. Šī labestība vienmēr staroja no viņa acīm, iedrošinot griezties pēc palīdzības daudzus bēdu nomāktos un nabagus. Es viņu gribētu raksturot kā vienkāršās tautas priesteri, līdzīgu manam onkulim priesterim Marianam Daļeckim, ar kuru tagad priesteris Juris jau ir kopā mūžībā. Diemžēl ne visiem mums, priesteriem, piemīt tāds cilvēciskums un labestība, kāds piemita priesterim Jurim. Cik ļoti man personīgi gribētos sekot šim viņa piemēram savā priesteriskajā kalpošanā! Domāju, ka šīs labās īpašības bija ievērojuši un atzinīgi novērtējuši priestera Mukāna vairāki vikāri un tuvākie līdzstrādnieki, kuri tagad lūdzas par viņa dvēselīti.

       Pievienosimies viņu lūgšanām arī mēs visi, kuri personīgi pazinām vai arī nepazinām mirušo prāvestu Juri Mukānu, jo ticīgo svēts pienākums ir lūgties par draudžu ganiem - dzīviem un mirušiem, tādēļ ka viņi visu savu dzīvi ir veltījuši kalpošanai ticīgajai tautai, lūdzoties par ikvienu no mums. Atmaksāsim viņiem ar mūsu sirsnīgām lūgšanām un palīdzēsim mirušajiem draudžu ganiem ātrāk pievienoties debesu priesteru saimei, kuras loceklis tagad ir arī mūsu mīļotais brālis Kristū priesteris Juris. Lai Pestītājs, kuram viņš tik dedzīgi bija kalpojis visā dzīvē, ir viņam žēlsirdīgs Tiesnesis mūžībā un pieņem sava kalpa dvēselīti savu eņģeļu koros dziedāt visskaistāko "Te Deum laudamus" (Tevi, Dievs, mēs slavējam)!

         Priestera Jura Mukāna bēru dievkalpojums notiks 6. aprīlī pl. 11:00 Daugavpils Dievmātes baznīcā, pēc tam guldot mirstīgās atliekas pilsētas kapos blakus citiem brāļiem priesteriem.

         Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

Lielvārdes prāvests Andris Solims

20. novembris - priestera Artūra Krištapoviča dzimšanas diena priekš debesīm (18.10.1971.-20.11.2008.)

         Tieši pirms divpadsmit gadiem šajā dienā Radītājs pārstādīja mūsu visu mīļotā priestera Artūra skaisto dvēseles stādiņu no šīs zemes dārza savā bezgalīgās mīlestības un mūžīgās laimes Paradīzes dārzā, lai tas tur varētu uz visiem laikiem priecāties Dievā kopā ar neskaitāmiem eņģeļu un svēto pulkiem.
Mūsu atmiņas par šo notikumu ir arvien ļoti dzīvas un emociju pilnas, jo cilvēciskā sirds ir diezgan jūtīga, kad nākas šķirties no mums tik mīļiem un svarīgiem cilvēkiem, kurus gribētu arvien redzēt un just savā tuvumā kā reālas personas ar miesu un dvēseli. Taču mēs visi esam Dieva dāvana viens otram un mūsu Radītāja īpašums, ar ko Viņš ir tiesīgs rīkoties pēc savas dievišķās gribas, kuru esam aicināti pieņemt mūsu dzīves pat vissmagākajos brīžos. Daudziem šķiet, ka Dievs rīkojas netaisnīgi, kad atņem pasaulei tik jaunus un labus cilvēkus, kāds bija priesteris Artūrs, kurš pavadīja tikai 37 gadus šīs dzīves ceļā, kuru uzsāka 18.10.1971. Jūrmālā, kur 1972. gada maijā saņēma kristības sakramentu Slokas baznīciņā. Bet Kungs atgriezīs mums atpakaļ mīļotos cilvēkus mūžīgajā dzīvē, tāpēc mūsu šķiršanās virs zemes ir tikai īslaicīga, par cik visi kādreiz dosimies debesu mājās, kur ir mūsu īstā Tēvija. Tas lai šodien kļūst par iedrošinājumu un stiprinājumu arī priestera Artūra ģimenei - tēvam Jānim, māmiņai Rasmai un mīļotajai māsiņai Janai ar trijiem bērniem.
         Kas tad paliek pāri no cilvēka, kas ir aizgājis mūžībā? Fiziski - nekas, jo mirusī miesa ir padota sabrukšanai un savienojas ar zemi, kurā tiek guldīta. Taču dvēseles mantojums var būt diezgan liels, kas atstāj arī redzamas liecības par cilvēka gara darbiem viņa zemes dzīvē arī zināmu laiku pēc viņa nāves. Priestera Artūra gara mantojums bija viņa dvēseles skaistais pazemības tikums un nesavtīgais kalpošanas gars tuvākajiem. Tik daudziem sirdīs ilgi paliks dzīvi viņa mierīgie uzmundrinājuma vārdi: "lūdzaties, gan jau Dievs jums palīdzēs", kurus raidīja bēdu sagrauztajiem cilvēkiem, kuri nāca pie viņa pēc garīgā padoma gan sarunās, gan grēksūdzēs. Viņa paša sirdsmiers iedvesa mieru arī apkārtējos cilvēkos. No kurienes viņš smēlās šo mieru, lai to dalītu arī citiem? - no dziļas ticības un paļāvības uz Dieva Apredzību.
        Atceros savu tikšanos un tuvāku iepazīšanos ar Artūru 1997. gadā, kad sāku kalpot Jūrmalā. Tā notika Stradiņa slimnīcā Rīgā, kur Artūrs atradās sakarā ar nieru transplantāciju. Devos viņu apmeklēt ar Slimnieku sakramentu kā Jūrmalas draudžu locekli. Tad redzēju šo miesās ļoti novājinātu jaunekli ar nedaudz trīcošām rokām, bet ar apbrīnojami stipru paļāvību un mieru, kurš jau toreiz man pateica, ka viņa dzīve var beigties līdz ar nieru darbību. Manī toreiz radīja izbrīnu ne jau viņa izteiktā varbūtība, bet gan veids, kādā tā tika pasniegta: bez bailēm, pilnīgā mierā un pat ar smaidu uz lūpām. Laikam daudziem pr. Artūra draugiem paliks arī atmiņā viņa mierīgais un nedaudz šķelmīgais smaids. Vēlāk jautāju Garīgā semināra prefektam priesterim Oļģertam Daļeckim ko vairāk par Artūra slimības smagumu un par spēju nākotnē strādāt kā priesterim, uz ko viņš atbildēja pozitīvi, ka "varēs gan, tikai saudzējošā režīmā"...
         Būdams labi izglītots Latvijas, Varšavas un Budapeštas universitātēs un 1994. gadā iegūdams vēstures maģistra grādu, jauneklis Artūrs ar toreizējā Jūrmalas prāvesta tēva Jāņa aglonieša palīdzību spēja atklāt sevī Jēzus kluso aicinājumu veltīt savu turpmāko dzīvi un kalpošanu Kristum. 1992. gadā Artūrs pieņēma Pirmo Svēto Komūniju un arvien vairāk iepazina Jēzu, kamēr nobrieda iestāties Rīgas Garīgajā seminārā 1995. gadā, līdz 2000. gada 21. maijā tika ordinēts par priesteri. Šī izvēle bija labi pārdomāta un nešaubīga, jo sava priesteriskā kalpojuma sintēzi pr. Artūrs ļoti precīzi izteica īsos vārdos, kurus lasām viņa Pirmās svētās mises, kas tika svinēta Ķemeros 28.05.2000., piemiņas bildītē: "Dievam - sevi, cilvēkiem - Dievu, sev - krustu." Viņš ļoti labi spēja novērtēt ciešanu noslēpumu savā dzīvē, nesdams apmēram 17 gadus savu slimību un ciešanu smago krustu.
          Jā, kaut Kristus savam izvēlētajam kalpam ļāva nokalpot Baznīcā tikai 8,5 gadus, pr. Artūrs paspēja kļūt arī par Rīgas Garīgā semināra inspektoru un garīgo tēvu, iemantodams semināristu cieņu un mīlestību. Uz viņa bērēm atbrauca vairāki desmiti priesteru, kas apliecināja viņu cieņu pret jauno priesteri. Un gribētos jautāt, kuram no mūžībā aizsauktajiem Latvijas priesteriem dažu mēnešu laikā tiktu veltīts viņu piemiņai un izdots kompaktdisks vai audiokasete? Pr. Artūra piemiņai (18.10.1971. - 20.11.2008.) ir veltīts skaists CD "Sirds pie sirds", kurā skaisti un izjusti dziedājumi mijas ar dažiem nelaiķa sprediķiem, ļaujot dzirdēt viņa mierīgo un nosvērto balsi. Viņa sprediķi - īsi un pamācoši - tik bieži atbalsojās Rīgas Sv. Franciska dievnamā, kur viņš nokalpoja visu savas priesterības laiku, ka, liekas, viņš turpina klusi uzrunāt arī tagad ticīgo sirdis, kuri atnāk palūgties pie viņa kapa blakus dievnamam esošajā semināra dārzā.
         Lūgšanas par mirušajiem mūs cieši vieno garā ar viņiem. Tāpēc sirsnīgi lūgsimies jeb sarunāsimies ar mūsu mīļotajiem aizgājējiem, sniedzot viņiem garīgo atbalstu mūžīgajā dzīvē, priekš kuras desmit gadus atpakaļ piedzima arī mūsu dārgais priesteris Artūrs. Gribu cerēt un ticēt, ka viņa dvēselīte jau skata Dieva vaigu debesu spožumā un Viņu slavē lielajā Kunga priesteru saimē līdz ar eņģeļiem un svētajiem. Lai šī doma nes mierinājumu un stiprinājumu pr. Artūra ģimenei, ka viņiem un mums visiem tagad debesīs būs viens aizbildnis vairāk, kurš palīdzēs arī mums turpināt mūsu dzīves pārbaudījumu un ciešanu ceļu, līdz kādreiz tiksimies ar viņu un citiem mūsu mīļotajiem aizgājējiem debesu mājokļos, lai pateiktos Kungam par viņiem un slavētu Dievu mūžīgi.

        Mīļais brāli Artūriņ, dusi saldi Kunga mierā un priecājies Viņa mūžīgajā gaismā!

Lielvārdes Romas katoļu draudzes prāvests Andris Solims