22 - 05 - 2022
RADIO MARIJA LATVIJA

 Klausies radio datorā -
spied pogu zemāk redzamajā atskaņotājā!

Multimēdijas
Youtube

Rate this item
(0 votes)

Dziedošais priesteris Juris Mukāns ir pārcēlies uz debesīm

JurisMukans

        3. aprīlī pl. 16:00 man piezvanīja viens brālis priesterībā un paziņoja sēru vēsti, ka pirms pāris stundām Kungs pēkšņā nāvē ir aizsaucis mūžībā visu mūsu mīļoto brāli - ilggadējo Daugavpils Dievmātes Bezvainīgās Ieņemšanas draudzes prāvestu Juri Mukānu, kurš tajā draudzē nokalpoja 31 gadu. Šī vēsts mani ļoti satrieca, kā un daudzus citus, jo neviens nebija dzirdējis, ka šis arvien enerģiskais un "skrienošais" priesteris, kurš 30.10.2018. nosvinēja 80 gadu jubileju, būtu sūdzējies par veselības problēmām. Daudziem likās, ka pr. Mukānam nebija laika slimošanai, jo vajadzēja apkalpot vienu no lielākajām Latgales draudzēm, ko zināmu laiku nācās darīt arī vienam pašam bez vikāra palīdzības. Mēs, jaunākie priesteri, nereti apbrīnojām pr. Jura enerģiju un spēkus viņa cienījamā vecumā, tāpēc viņa pēkšņā nāve bija negaidīts pārsteigums, it sevišķi viņa vikāram Robertam, kurš devās meklēt prāvestu, lai dotos celebrēt sv. Misi Daugavpils slimnīcas kapelā pl. 15:00, un atrada viņu jau mirušu... Vai tas bija liels pārsteigums arī pašam nelaiķim prāvestam Jurim? Izrādās, ka viņš uz šo brīdi bija labi sagatavojies, jo Dieva Apredzība ļāva viņam tajā rītā pieiet pie grēksūdzes un nomazgāt savu dvēselīti, sagatavojot to uz tikšanos pēc dažām stundām ar savu Radītāju un Pestītāju, kuram viņš tik dedzīgi un uzticīgi bija kalpojis gandrīz 51 gadu. 26.05.2018. priesteris Juris Mukāns skaisti un sirsnīgi nosvinēja Priesterības zelta jubileju, kurā es arī piedalījos un ar prieku viņu apsveicu kā savu labo draugu un brāli. Tad mums visiem likās, ka viņš vēl jau pakalpos vairākus gadus Kunga druvā. Bet Dieva griba mums bieži ir tik nezināma un nesaprotama, kurai mēs visi esam padoti un aicināti to pieņemt un izpildīt. Arī priesteris Juris gatavojās kā Kristus kareivis doties pildīt savu priesterisko pienākumu, taču saņēma pavēsti no debesīgā pastnieka Nāves ierasties pie sava Kunga debesu mājās, kur devās viņa skaistā un Dievu mīlošā dvēselīte. Atšķirībā no iesaukuma uz trijiem gadiem dienēt padomju armijā Sibīrijā, kad viņš saņēma pavēsti 1961. gadā, šī pavēste aizsauca tagad viņu turpināt dienēt Dieva mīlestības un mūžīgā prieka armijā svēto sadraudzībā uz mūžīgiem laikiem.

       Priestera Jura dzīves gaitas sākās 30.10.1938. Kalupes pagastā, augot 7 bērnu ģimenē, kurā valdīja ticības un darba gars. Arī viņa 5 gadus vecākais brālis Staņislavs tika ordinēts par priesteri 1959. gadā, kura piemēram sekoja Juris, tā paša gada rudenī iestājoties Rīgas Garīgajā seminārā. Kopā tajā gadā tur mācījās 33 semināristi, bet čekisti lika viņu skaitu samazināt līdz 20, izslēdzot veselus 13 jaunekļus. Arī seminārists Juris Mukāns uz gadu tika izslēgts no Garīgā semināra, iepazīdams padomju varas sūro vājašanu pātagu. Tomēr pēc armijas viņam radās iespēja turpināt un pabeigt studijas Rīgas Garīgajā seminārā, saņemot Priesterības svētības 26.05.1968. Kā pirmā viņa kalpošanas vieta bija Aglona, kur viņš bija vikārs. Tad 1969. gadā tika aizsūtīts kalpot Jēkabpils un Jaunjelgavas draudzēs, bet no 1970.-1977. gadam apkalpoja kā prāvests Jezupovas (Naujenes) un Spruktu draudzes. Pēc tam 10 gadus viņš kalpoja Bārkavas, Lubānas un Madonas draudzēs. Un kopš 1988. gada ļoti raženi strādāja minētajā Daugavpils Dievmātes Bezvainīgās Ieņemšanas draudzē, kur nokristīja, iesvētīja, salaulāja, aprūpēja ar Slimnieku sakramentiem un izvadīja mūžībā desmitiem tūkstošu ticīgo. Varam tikai pateikties Dievam par priestera Jura svētīgo un raženo darbu Kristus vīna dārzā.

        Mana pirmā tikšanās ar priesteri Juri bija Aglonā uz koriem, kur es kā jauns ērģelnieks bieži piebraukāju svētkos palīdzēt dziedāt korī un vēlāk arī spēlēju kā ērģelnieks 1986. gadā. Es redzēju šo izskatīgo un smaidīgo vīrieti, kurš gāja aiz ērģelēm otrajā pusē lūgties, bet sākumā es vēl nezināju, ka viņš ir priesteris. Mises laikā viņš nāca dziedāt korī un stāvēja man blakus pie tenoriem. Man bija prieks dziedāt ar viņu, dzirdot viņa skanīgo balsi, un mēs sadraudzējāmies. Tikai vēlāk es uzzināju, ka viņš ir Bārkavas prāvests, kuram ļoti patika dziedāt, un to viņš turpināja darīt visas savas Priesterības kalpošanas laikā. Viņš mīlēja Baznīcas kora mūziku, ar lielu entuziasmu dziedāja Eksekvijas brāļu priesteru bērēs un dedzīgi lūdzās. Neskatoties uz lielo darba slodzi, lūgšanām bija atrasts laiks un griba, jo tajās Kunga kalps smēlās spēkus ikdienas darbā, nemazinot savu dievbijības garu līdz pat nāvei.

        Gan man, gan ikvienam atmiņā paliks priestera Jura sirsnīgums, ar kādu viņš sasveicinājās pie katras tikšanās, tik stipri apkampdams, ka likās - tūlīt nospiedīs tevi. Viņa brāliskais skūpsts bija kā rituāls pareizticīgajiem pie sasveicināšanās, ar ko viņš izrādīja savu sirsnīgu prieku par katru ciemiņu un brāli, kas pie viņa atbrauca ciemos. Viņš bija patiesi sirsnīgs un viesmīlīgs. Tauta viņu arī par to mīlēja, jo bija iejūtīgs un katram spēja pateikt nomierinošus vārdus bēdās un grūtībās. Šī labestība vienmēr staroja no viņa acīm, iedrošinot griezties pēc palīdzības daudzus bēdu nomāktos un nabagus. Es viņu gribētu raksturot kā vienkāršās tautas priesteri, līdzīgu manam onkulim priesterim Marianam Daļeckim, ar kuru tagad priesteris Juris jau ir kopā mūžībā. Diemžēl ne visiem mums, priesteriem, piemīt tāds cilvēciskums un labestība, kāds piemita priesterim Jurim. Cik ļoti man personīgi gribētos sekot šim viņa piemēram savā priesteriskajā kalpošanā! Domāju, ka šīs labās īpašības bija ievērojuši un atzinīgi novērtējuši priestera Mukāna vairāki vikāri un tuvākie līdzstrādnieki, kuri tagad lūdzas par viņa dvēselīti.

       Pievienosimies viņu lūgšanām arī mēs visi, kuri personīgi pazinām vai arī nepazinām mirušo prāvestu Juri Mukānu, jo ticīgo svēts pienākums ir lūgties par draudžu ganiem - dzīviem un mirušiem, tādēļ ka viņi visu savu dzīvi ir veltījuši kalpošanai ticīgajai tautai, lūdzoties par ikvienu no mums. Atmaksāsim viņiem ar mūsu sirsnīgām lūgšanām un palīdzēsim mirušajiem draudžu ganiem ātrāk pievienoties debesu priesteru saimei, kuras loceklis tagad ir arī mūsu mīļotais brālis Kristū priesteris Juris. Lai Pestītājs, kuram viņš tik dedzīgi bija kalpojis visā dzīvē, ir viņam žēlsirdīgs Tiesnesis mūžībā un pieņem sava kalpa dvēselīti savu eņģeļu koros dziedāt visskaistāko "Te Deum laudamus" (Tevi, Dievs, mēs slavējam)!

         Priestera Jura Mukāna bēru dievkalpojums notiks 6. aprīlī pl. 11:00 Daugavpils Dievmātes baznīcā, pēc tam guldot mirstīgās atliekas pilsētas kapos blakus citiem brāļiem priesteriem.

         Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

Lielvārdes prāvests Andris Solims

Rate this item
(0 votes)

prArturs Kristapovics 300

 

20. novembris - priestera Artūra Krištapoviča dzimšanas diena priekš debesīm (18.10.1971.-20.11.2008.)

         Tieši pirms divpadsmit gadiem šajā dienā Radītājs pārstādīja mūsu visu mīļotā priestera Artūra skaisto dvēseles stādiņu no šīs zemes dārza savā bezgalīgās mīlestības un mūžīgās laimes Paradīzes dārzā, lai tas tur varētu uz visiem laikiem priecāties Dievā kopā ar neskaitāmiem eņģeļu un svēto pulkiem.
Mūsu atmiņas par šo notikumu ir arvien ļoti dzīvas un emociju pilnas, jo cilvēciskā sirds ir diezgan jūtīga, kad nākas šķirties no mums tik mīļiem un svarīgiem cilvēkiem, kurus gribētu arvien redzēt un just savā tuvumā kā reālas personas ar miesu un dvēseli. Taču mēs visi esam Dieva dāvana viens otram un mūsu Radītāja īpašums, ar ko Viņš ir tiesīgs rīkoties pēc savas dievišķās gribas, kuru esam aicināti pieņemt mūsu dzīves pat vissmagākajos brīžos. Daudziem šķiet, ka Dievs rīkojas netaisnīgi, kad atņem pasaulei tik jaunus un labus cilvēkus, kāds bija priesteris Artūrs, kurš pavadīja tikai 37 gadus šīs dzīves ceļā, kuru uzsāka 18.10.1971. Jūrmālā, kur 1972. gada maijā saņēma kristības sakramentu Slokas baznīciņā. Bet Kungs atgriezīs mums atpakaļ mīļotos cilvēkus mūžīgajā dzīvē, tāpēc mūsu šķiršanās virs zemes ir tikai īslaicīga, par cik visi kādreiz dosimies debesu mājās, kur ir mūsu īstā Tēvija. Tas lai šodien kļūst par iedrošinājumu un stiprinājumu arī priestera Artūra ģimenei - tēvam Jānim, māmiņai Rasmai un mīļotajai māsiņai Janai ar trijiem bērniem.
         Kas tad paliek pāri no cilvēka, kas ir aizgājis mūžībā? Fiziski - nekas, jo mirusī miesa ir padota sabrukšanai un savienojas ar zemi, kurā tiek guldīta. Taču dvēseles mantojums var būt diezgan liels, kas atstāj arī redzamas liecības par cilvēka gara darbiem viņa zemes dzīvē arī zināmu laiku pēc viņa nāves. Priestera Artūra gara mantojums bija viņa dvēseles skaistais pazemības tikums un nesavtīgais kalpošanas gars tuvākajiem. Tik daudziem sirdīs ilgi paliks dzīvi viņa mierīgie uzmundrinājuma vārdi: "lūdzaties, gan jau Dievs jums palīdzēs", kurus raidīja bēdu sagrauztajiem cilvēkiem, kuri nāca pie viņa pēc garīgā padoma gan sarunās, gan grēksūdzēs. Viņa paša sirdsmiers iedvesa mieru arī apkārtējos cilvēkos. No kurienes viņš smēlās šo mieru, lai to dalītu arī citiem? - no dziļas ticības un paļāvības uz Dieva Apredzību.
        Atceros savu tikšanos un tuvāku iepazīšanos ar Artūru 1997. gadā, kad sāku kalpot Jūrmalā. Tā notika Stradiņa slimnīcā Rīgā, kur Artūrs atradās sakarā ar nieru transplantāciju. Devos viņu apmeklēt ar Slimnieku sakramentu kā Jūrmalas draudžu locekli. Tad redzēju šo miesās ļoti novājinātu jaunekli ar nedaudz trīcošām rokām, bet ar apbrīnojami stipru paļāvību un mieru, kurš jau toreiz man pateica, ka viņa dzīve var beigties līdz ar nieru darbību. Manī toreiz radīja izbrīnu ne jau viņa izteiktā varbūtība, bet gan veids, kādā tā tika pasniegta: bez bailēm, pilnīgā mierā un pat ar smaidu uz lūpām. Laikam daudziem pr. Artūra draugiem paliks arī atmiņā viņa mierīgais un nedaudz šķelmīgais smaids. Vēlāk jautāju Garīgā semināra prefektam priesterim Oļģertam Daļeckim ko vairāk par Artūra slimības smagumu un par spēju nākotnē strādāt kā priesterim, uz ko viņš atbildēja pozitīvi, ka "varēs gan, tikai saudzējošā režīmā"...
         Būdams labi izglītots Latvijas, Varšavas un Budapeštas universitātēs un 1994. gadā iegūdams vēstures maģistra grādu, jauneklis Artūrs ar toreizējā Jūrmalas prāvesta tēva Jāņa aglonieša palīdzību spēja atklāt sevī Jēzus kluso aicinājumu veltīt savu turpmāko dzīvi un kalpošanu Kristum. 1992. gadā Artūrs pieņēma Pirmo Svēto Komūniju un arvien vairāk iepazina Jēzu, kamēr nobrieda iestāties Rīgas Garīgajā seminārā 1995. gadā, līdz 2000. gada 21. maijā tika ordinēts par priesteri. Šī izvēle bija labi pārdomāta un nešaubīga, jo sava priesteriskā kalpojuma sintēzi pr. Artūrs ļoti precīzi izteica īsos vārdos, kurus lasām viņa Pirmās svētās mises, kas tika svinēta Ķemeros 28.05.2000., piemiņas bildītē: "Dievam - sevi, cilvēkiem - Dievu, sev - krustu." Viņš ļoti labi spēja novērtēt ciešanu noslēpumu savā dzīvē, nesdams apmēram 17 gadus savu slimību un ciešanu smago krustu.
          Jā, kaut Kristus savam izvēlētajam kalpam ļāva nokalpot Baznīcā tikai 8,5 gadus, pr. Artūrs paspēja kļūt arī par Rīgas Garīgā semināra inspektoru un garīgo tēvu, iemantodams semināristu cieņu un mīlestību. Uz viņa bērēm atbrauca vairāki desmiti priesteru, kas apliecināja viņu cieņu pret jauno priesteri. Un gribētos jautāt, kuram no mūžībā aizsauktajiem Latvijas priesteriem dažu mēnešu laikā tiktu veltīts viņu piemiņai un izdots kompaktdisks vai audiokasete? Pr. Artūra piemiņai (18.10.1971. - 20.11.2008.) ir veltīts skaists CD "Sirds pie sirds", kurā skaisti un izjusti dziedājumi mijas ar dažiem nelaiķa sprediķiem, ļaujot dzirdēt viņa mierīgo un nosvērto balsi. Viņa sprediķi - īsi un pamācoši - tik bieži atbalsojās Rīgas Sv. Franciska dievnamā, kur viņš nokalpoja visu savas priesterības laiku, ka, liekas, viņš turpina klusi uzrunāt arī tagad ticīgo sirdis, kuri atnāk palūgties pie viņa kapa blakus dievnamam esošajā semināra dārzā.
         Lūgšanas par mirušajiem mūs cieši vieno garā ar viņiem. Tāpēc sirsnīgi lūgsimies jeb sarunāsimies ar mūsu mīļotajiem aizgājējiem, sniedzot viņiem garīgo atbalstu mūžīgajā dzīvē, priekš kuras desmit gadus atpakaļ piedzima arī mūsu dārgais priesteris Artūrs. Gribu cerēt un ticēt, ka viņa dvēselīte jau skata Dieva vaigu debesu spožumā un Viņu slavē lielajā Kunga priesteru saimē līdz ar eņģeļiem un svētajiem. Lai šī doma nes mierinājumu un stiprinājumu pr. Artūra ģimenei, ka viņiem un mums visiem tagad debesīs būs viens aizbildnis vairāk, kurš palīdzēs arī mums turpināt mūsu dzīves pārbaudījumu un ciešanu ceļu, līdz kādreiz tiksimies ar viņu un citiem mūsu mīļotajiem aizgājējiem debesu mājokļos, lai pateiktos Kungam par viņiem un slavētu Dievu mūžīgi.

        Mīļais brāli Artūriņ, dusi saldi Kunga mierā un priecājies Viņa mūžīgajā gaismā!

Lielvārdes Romas katoļu draudzes prāvests Andris Solims

Maija mēneša dievkalpojumu kārtība
Lielvārdes Romas katoļu draudzē 2022. gadā

Svētdienās:

10:00 – Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana un adorācija;

10:20 – Rožukroņa lūgšanas;

11:00 – Sv. Mise un Maija mēneša dievkalpojums.

Darbdienās:

Uzmanību! Ar 1.05. pārejam uz vasaras laiku!

Otrdienās, trešdienās, ceturtdienās, piektdienās un sestdienās:

sv. Mise pl. 19:00 un Maija mēneša dievkalpojums.

1.05. — Sv. Jāzepa, strādnieku Aizbildņa, svētki:

Maija mēneša dievkalpojums būs pirms Mises 10:40.

Pēc Mises sekos Jēzus Sirds dievkalpojums.

5.05. — mēneša pirmajā ceturtdienā pirms sv. Mises pl. 18:00 būs

Svētā Stunda. Pēc Mises pl. 19:00 sekos Maija mēneša dievkalpojums.

6.05. — mēneša pirmajā piektdienā pirms sv. Mises pl. 18:00 būs

Jēzus Sirds dievkalpojums.

Pēc sv. Mises pl. 19:00 sekos Maija mēneša dievkalpojums.

22.05. — Sv. Ritas no Kašas svētkos:

atlaidu diena Lielvārdē

Pirms sv. Mises pl. 10:40 būs Maija mēneša dievkalpojums.

11:00 — svinīgā svētku Mise, Euharistiskā procesija un

pateicības himna “Te Deum.

Sv. Mise ar aizlūgumiem par visām mūsu problēmām.

26.05. — Kunga Debeskāpšanas svētkos:

Pirms sv. Mises pl. 18:30 būs Maija mēneša dievkalpojums.

pl. 19:00 — svinīgā svētku Mise ar Debeskāpšanas procesiju.

Dieva Žēlsirdības svētki

2. Lieldienu svētdienā - Baltajā svētdienā - Baznīca svin Dieva Žēlsirdības svētkus, kurus ieviesa pāvests sv. Jānis Pāvils II 30.04.2000.

      Šos svētkus liturģiskajā kalendārā kā pirmais ierakstīja kard. Francišeks Maharskis (Franciszek Macharski) Krakovas arhidiecēzei (1985. gadā), vēlāk daži Polijas bīskapi tos ieviesa savās diecēzēs. Pēc Polijas Episkopāta lūguma Svētais Tēvs Jānis Pāvils II 1995. gadā šos svētkus ieviesa visās Polijas diecēzēs. Māsas Faustīnes kanonizācijas dienā, 2000. gada 30. aprīlī, pāvests šos svētkus pasludināja visai Baznīcai. Svētku dibināšanas ierosme nāca no Jēzus vēlmes, kuru atklāja Māsa Faustīne. Kungs Jēzus viņai teica: "Es vēlos, lai pirmā svētdiena pēc Lieldienām būtu Žēlsirdības svētki (D.{= m. Faustīnes Dienasgrāmata} 299). Es vēlos, lai Žēlsirdības svētki būtu [...] patvērums visām dvēselēm, bet sevišķi nabaga grēciniekiem. Šajā dienā ir atvērtas Manas žēlsirdības dzīles, Es izleju veselu žēlastību jūru uz dvēselēm, kuras tuvosies Manas žēlsirdības avotam. Dvēsele, kas ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu. Šajā dienā ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības" (D. 699). Daudzās atklāsmēs Kungs Jēzus noteica ne tikai svētku vietu Baznīcas liturģiskajā kalendārā, bet arī to dibināšanas cēloni un mērķi, sagatavošanās un svinēšanas veidu, kā arī lielus apsolījumus. Vislielākais no tiem ir 'vainu un sodu pilnīgas atlaišanas' žēlastība, kas saistās ar sv. Komūnijas pieņemšanu šajā dienā pēc labas grēksūdzes (bez piesaistīšanās pie vismazākā grēka), Dieva žēlsirdības godināšanas garā, jeb paļāvības uz Dievu un aktīvas tuvākmīlestības nostājā. Tā ir - kā skaidro pr. prof. Ignācijs Ružickis (Ignacy Różycki) - lielāka žēlastība nekā pilnas atlaidas. [Pilnās atlaidas] ir tikai laicīgā soda par izdarītiem grēkiem atlaišana, bet nekad nav pašu vainu atlaišana. Šī īpašā žēlastība būtībā ir lielāka par sešu sakramentu žēlastībām, izņemot kristības sakramentu: jo visu vainu un sodu atlaišana ir vienīgi svētās kristības sakramentāla žēlastība. Augšminētajos apsolījumos Kristus vainu un sodu atlaišanu saistīja ar svēto Komūniju, kas ir pieņemta Žēlsirdības svētkos, tātad, šajā nozīmē Kristus pacēla [šo sv. Komūniju] līdz „otrās kristības” līmenim. Sagatavošanās šiem svētkiem ir novenna: 9 dienas, sākot no Lielās Piektdienas, ir jālūdzas Dieva žēlsirdības kronītis. "Manas Žēlsirdības svētki izgāja no Manas dziļākās būtības, lai iepriecinātu visu pasauli" (D. 1517) - Kungs Jēzus teica Māsai Faustīnei.

        Žēlsirdības svētki ir visnozīmīgākie no visām Dieva žēlsirdības kulta formām apsolījumu lieluma un to vietas Baznīcas liturģijā dēļ. Pirmo reizi par vēlmi dibināt šos svētkus Kungs Jēzus runāja Plockā (Płock), kad atklāja savu gribu, lai tiktu uzgleznota svētbilde: "Es vēlos" - [Jēzus] teica Māsai Faustīnei 1931.gada februārī -, "lai būtu Žēlsirdības svētki. Es gribu, lai šī svētbilde, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi pasvētīta pirmajā svētdienā pēc Lieldienām; šai svētdienai ir jākļūst par Žēlsirdības svētkiem" (D. 49). Nākamajos gados Kungs Jēzus atgādināja par šo lietu vairākās atklāsmēs, kurās ne tikai noteica šo svētku vietu liturģiskajā kalendārā, bet arī sniedza to dibināšanas iemeslu, sagatavošanās un svinēšanas veidu, kā arī ar tiem saistītās žēlastības.

       Pirmās svētdienas pēc Lieldienām izvēle nav nejauša - šajā dienā noslēdzas Kunga Augšāmcelšanās oktāva, vainagojot Kristus Lieldienu noslēpuma svinības. Šis laiks Baznīcas liturģijā, skaidrāk nekā citi laiki, atklāj Dieva žēlsirdības noslēpumu, kura vispilnīgāk tika atklāta Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās. Dieva žēlsirdības svētku iedibināšana līdzās Kristus ciešanu un augšāmcelšanās liturģijai pasvītro izdzīvotā ticības noslēpuma avotu un pamatojumu. Protams, tā ir Dieva žēlsirdība. Citiem vārdiem sakot, nebūtu atpirkšanas darba, ja nebūtu Dieva žēlsirdības. Šo saistību pamanīja māsa Faustīne, savā Dienasgrāmatā ierakstot: "Es redzu, ka atpirkšanas darbs ir saistīts ar žēlsirdības darbu, ko Kungs pieprasa" (D. 89).

       Kā tiek pamatota jaunu svētku ieviešana Baznīcas liturģiskajā kalendārā? Lūk, ko saka Jēzus: "Dvēseles iet bojā, neskatoties uz Manām rūgtajām ciešanām. Dodu viņām pēdējo glābšanas iespēju, Manas Žēlsirdības Svētkus. Ja tās nepielūgs manu Žēlsirdību, pazudīs uz mūžiem" (D. 965). Pēdējā glābšanas iespēja ir patveršanās Dieva žēlsirdībā. Taču, lai to izmantotu, ir jāzina, ka tā ir, ir jāiepazīst Dievs Viņa žēlsirdības noslēpumā un ar paļāvību jāvēršas pie Viņa. Šo iepazīšanu sekmē atsevišķu svētku iedibināšana, kuri vērš īpašu uzmanību uz šo Dieva īpašību.

        Šiem svētkiem gatavojamies ar novennu - sākot ar Lielo Piektdienu deviņas dienas lūdzamies Dieva žēlsirdības kronīti. Šajā novennā Kungs Jēzus apsolīja: "Es došu dvēselēm visādas žēlastības" (D. 796). Izplatīta ir arī sv. māsas Faustīnes Dienasgrāmatā ierakstītā novenna uz Dieva žēlsirdību, kuru lūdzoties, katru dienu mēs atvedam pie Dieva citu dvēseļu grupu. Šo novennu var skaitīt aiz dievbijības, bet ar to nevar aprobežoties, jo Kungs Jēzus vēlas, lai pirms svētkiem būtu Dieva žēlsirdības kronīša novenna.

          Svētku dienā (pirmajā svētdienā pēc Lieldienām) svinīgi jāpasvētī un publiski jāgodina Žēlsirdības svētbilde, bet priesteriem sprediķos jāstāsta par Dieva žēlsirdību un jāmodina dvēselēs paļāvība. Ticīgajiem šī diena ir jāizdzīvo ar tīru sirdi, šīs godināšanas garā, [...] paļāvībā uz Kungu Dievu un esot žēlsirdīgiem pret tuvākajiem. Pirmā svētdiena pēc Lieldienām ir Žēlsirdības svētki, bet jābūt arī darbībai. "Es pieprasu, lai caur šo svētku svinēšanu un šīs svētbildes godināšanu tiktu atdots gods Manai žēlsirdībai" (D. 742).

         Žēlsirdības svētki ir ne tikai Dieva žēlsirdības noslēpuma liela godināšanas diena, bet arī milzīgas žēlastības diena, jo Kungs Jēzus ar to saistīja lielus apsolījumus. Vislielākais attiecas uz vainu un sodu pilnīgu atlaišanu: "Dvēsele, kas ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu" (D. 699). Šī žēlastība - skaidro pr. prof. I. Ružickis - ir lielāka nekā pilnas atlaidas. '[Pilnās atlaidas] ir tikai laicīgā soda par izdarītiem grēkiem atlaišana, bet nekad nav pašu vainu atlaišana. Arī īpašā žēlastība būtībā ir lielāka par sešu sakramentu žēlastībām, izņemot kristības sakramentu: jo visu vainu un sodu atlaišana ir vienīgi svētās kristības sakramentālā žēlastība. Augšminētajos apsolījumos Kristus vainu un sodu atlaišanu saistīja ar svēto Komūniju, kas ir pieņemta Žēlsirdības svētkos. Tātad šajā nozīmē Kristus pacēla [šo sv. Komūniju] līdz „otrās kristības” līmenim. Ir skaidrs, ka Žēlsirdības svētkos pieņemtai sv. Komūnijai ir jābūt ne tikai cienīgai, bet arī jāizpilda Žēlsirdības godināšanas pamatnosacījumi, lai tiktu dota pilnīga vainu un sodu atlaišana. Šeit jāpaskaidro, ka grēksūdzei nav jābūt tikai pašos Žēlsirdības svētkos, to var to izdarīt arī iepriekš; ir svarīgi, lai dvēsele būtu tīra, bez piesaistīšanās pie jebkāda grēka. Nedrīkst arī aizmirst, ka šajos svētkos ir jācenšas dzīvot Dieva žēlsirdības godināšanas garā, tas ir, paļāvības uz Dievu un žēlsirdības pret tuvākajiem garā. Tikai tāda nostāja ļauj sagaidīt ar šo Dieva žēlsirdības kulta formu saistīto Kristus apsolījumu izpildīšanos.

          Kungs Jēzus teica, ka "šajā dienā ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības; lai neviena dvēsele nebaidās tuvoties Man, kaut tās grēki būtu kā purpurs" (D. 699). Šajā dienā visi cilvēki, pat tie, kuri iepriekš negodināja Dieva žēlsirdību un tikai tagad atgriežas, var piedalīties visās žēlastībās, kādas Kungs Jēzus šiem svētkiem ir sagatavojis. Viņa apsolījumi attiecas ne tikai uz pārdabiskām žēlastībām, bet arī uz laicīgiem labumiem, kuru apjoms nav ierobežots. Cilvēki, kuri paļaujas, var lūgt sev un citiem visu, ja tikai lūgšanas objekts ir saskaņā ar Dieva gribu, tas ir, labs priekš cilvēka viņa mūžības perspektīvā. Pestīšanai vajadzīgās žēlastības vienmēr saskan ar Dieva gribu, jo Dievs neko tā nevēlas, kā dvēseļu pestīšanu, par kurām Jēzus atdeva savu dzīvību. Tātad Žēlsirdības svētkos visas žēlastības un labumi ir pieejami visiem cilvēkiem un kopienām, ja tikai tos lūdz ar paļāvību.

         s. M. Elżbieta Siepak ZMBM

tulkoja t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap. un m. Biruta Krivteža

no: www.faustyna.pl

Pirmdiena, 12 Marts 2018 16:33

Visvecākais Latvijas priesteris mūžībā

Written by
Rate this item
(0 votes)

Visvecākais Latvijas priesteris Aleksandrs Madelāns mūžībā

 madelana jubileja9   Copy

      10. martā plkst. 7.30 mūžībā devies ilggadējais Daugavpils dekāns priesteris Aleksandrs Madelāns. Pirms piecām dienām viņam apritēja 93 gadi. Izvadīšana notiks otrdien, 13. martā, plkst. 11 no Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs baznīcas.

       Aleksandrs Madelāns ir dzimis 1925. gada 5. martā Aglonas pagasta Skuju sādžā. Uzaudzis lielā katoliskā ģimenē, kur bija četri dēli un divas meitas. Vecāki nodarbojās ar lauksaimniecību. Vispirms viņš pabeidza Aizpuriešu 4-klasīgo pamatskolu, kas atradās tēva mājās Skuju sādžā, vēlāk divus gadus turpināja mācības Somersetas sešklasīgajā pamatskolā. Tad iestājās Aglonas ģimnāzijā otrajā sagatavošanas klasē, no kurienes 1944. gadā tika iesaukts Sarkanarmijas 123. pulka 43. latviešu gvardes divīzijā. 1944. gada oktobrī frontē viņš tika ievainots un aizsūtīts uz kara hospitāli Kostromas apgabala Galičas pilsētā. 1945. gada aprīlī atgriezās mājās kā otrās grupas invalīds. Pēc kara A. Madelāns pabeidza 12. klasi Aglonas vidusskolā un 1946.gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā.

       1949. gada 18. septembrī viņš tika iesvētīts par priesteri. Bīskaps P. Strods nozīmēja A. Madelānu par vikāru Rīgas Sv. Alberta draudzē. 1953. gadā pēc bīskapa V. Zontaka apcietināšanas A. Madelānu nozīmēja par prāvestu Sv. Jēkaba katedrālē Rīgā, bet 1954. gada 12. janvārī LPSR Ministru Padomes Reliģijas kultu lietu padomes pilnvarotais aizliedza viņam darboties katedrālē, motivējot ar to, ka viņš ir pārāk jauns. A. Madelāns tika nosūtīts atpakaļ uz Sv. Alberta baznīcu, kur draudzes locekļu vidū iemantoja lielu autoritāti, tika uzskatīts par labāko sprediķotāju, lielā skaitā pulcēja jaunatni. Tāpēc valsts drošības komiteja uzsāka viņa vajāšanu. Kad A. Madelāns nepakļāvās čekas piedāvājumam sadarboties, viņam tika aizliegts pildīt priestera pienākumus, tika aprakstīta manta, uzlikti nesamērīgi lieli nodokļi. Taču tas nesalauza jaunā priestera ne garīgo, ne latvisko pārliecību. Administrators Julians Začests panāca priestera reģistrācijas atjaunošanu un A. Madelānu nozīmēja Grīvas draudzē par prāvestu un dekānu.

        20 gadus – no 1960. līdz 1980. gadam – viņš darbojās Grīvas draudzē, vienlaikus apkalpojot arī Zemgales un Demenes draudzes. 1980. gadā, kad nomira Krāslavas draudzes dekāns J. Samušs, A. Madelāns tika nozīmēts kā dekāns darbā uz Krāslavu. Bet 1980. gada 6. novembrī pēc Daugavpils dekāna J. Vizuļa nāves A. Madelāns saņēma nozīmējumu darbā par Daugavpils Sv. Pētera draudzes dekānu, kur kalpoja līdz pat mūža nogalei.

       2009. gadā Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu draudzes dekāns un prāvests A. Madelāns par nopelniem Latvijas labā saņēma IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

       A. Madelāns intervijā 2007. gadā atzina, ka dzīves posms Rīgas Sv. Alberta draudzē viņam ir iespiedies atmiņā visvairāk. Viņš stāstīja: „Vienā ielas pusē bija Alberta baznīca, bet otrā – Stradiņa slimnīca, kur no visas Latvijas, arī no Latgales, tika savesti slimnieki. Kādā reizē plkst. 1 naktī pie durvīm klauvēja māsiņa un lūdza atnākt pie kāda cilvēka, kas ir atvests no Varakļāniem un nedod mieru, lūdzot, lai viņam sagādā priesteri. Tāpat atceros kādu reizi, kad devos uz pansionātu, kas bija ierīkots tagadējās Katoļu ģimnāzijas, bijušā Garīgā semināra namā. Pieci cilvēki bija lūguši atnākt un pieņemt viņu Lieldienu grēksūdzi. Tomēr man neatļāva to darīt. Gāja man līdzi un jautāja pansionāta iemītniekiem, kurš ir lūdzis priesterim atnākt. Un cilvēki atsaucās: Es! Es! Es aicināju! Tas mani tik ļoti aizkustināja, ka, ejot ar to sakramentu atpakaļ uz mājām, raudāju. No prieka raudāju. Nevis par to, ka man neatļāva pieņemt grēksūdzes, bet no prieka, ka šie cilvēki nenobijās un atzina, ka ir lūguši atnākt priesterim. Šādas situācijas, kad neielaida pie slimnieka, atkārtojās diezgan bieži. Mums baznīcā bija tāda kārtība, ka jāstaigā sutanās. Tad es jautāju bīskapam Strodam, kas ir svarīgāk – tērps vai apkalpošana. Ja es eju privātā tērpā, tad varu tikt pie cilvēkiem, bet ja sutanā, tad mani nelaiž. Bīskaps man atbildēja: „Kā variet, tā dariet!” Tā arī darīju. Gāju arī naktī. Un visi bija apkalpoti.”

       Jautāts, ko nozīmē būt priesterim, A. Madelāns teica: „Tas nozīmē mīlēt Dievu un kalpot cilvēkiem. Tajā ir viss ietverts. Vai diena, vai nakts, ja tiku lūgts pie slimā, nevienam neatteicu, visus apkalpoju. Man ir gandarījums, ka dzīve ir piepildīta ar darbu.”

      Daugavpils Sv. Pētera draudzē A. Madelāna kalpošanas laikā ir dzimuši astoņi paaicinājumi uz priesterību. Jautāts, vai ir kaut kas tāds, ko var darīt, lai paaicinājumu būtu vairāk, A. Madelāns saka: „Tā kā mūsu baznīcu 1974. gadā vēlējās iznīcināt, mirušais dekāns Vizulis sāka katru rītu skaitīt Rožukroni, un tas tiek darīts līdz pat šodienai. Mans biktskrēsls ir turpat līdzās, kur sievietes skaita Rožukroni, un es dzirdu, kā katru rītu viņas lūdzās par paaicinājumu uz priesterību. Ko tad vēl citu varētu darīt? Nu, vēl arī paša priestera darbība – kā viņš izpilda savus pienākumus, kā sagatavo sprediķus, kā izturas pret cilvēkiem. Svarīgs ir priestera piemērs. Tas ko runā, ir viens, bet darbi ir tie, kas aizrauj.”

       A. Madelāns sarunā vairākkārt uzsvēra, ka jūt ārkārtīgi lielu vēlmi izmantot atlikušos dzīves gadus, lai vēl kalpotu – Dievam un cilvēkiem. Tieši tas viņam sagādāja vislielāko prieku un gandarījumu. Arī skaidrojot celibāta nozīmi priestera dzīvē, viņš uzsvēra to, ka, būdams bez sievas un bērniem, viņš varēja pilnībā nodoties kalpošanai cilvēkiem – gan dienā, gan naktī, gan laikā, gan nelaikā. Visi draudzes locekļi priesterim bija kā ģimenes locekļi, katram viņš juta līdzi, tāpēc vientulību nepiedzīvoja. Brīžos, kad bija viens pats, viņš devās uz baznīcu, nometās ceļos tabernākula priekšā un sarunājās ar Dievu.

        Ar savu darbu viņš ir vēlējies saglabāt cilvēkos ticību un palīdzēt viņiem ieraudzīt dzīves mērķi – ka ar to, ka esi paēdis, apģērbies un izgulējies, nepietiek. Dekāns A. Madelāns par savas dzīves mērķis teica: „Darīt to, kas derīgs mūžībai.”

        Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

        Pārpublicēts no LRKB IC  (katolis.lv)

Rate this item
(0 votes)

Pirms 5 gadiem noslēdzies priestera Mariana Daļecka krusta ceļš

Marians

    26.02.2017. pl. 15:15, Dieva Žēlsirdības stundā, kurā ticīgā tauta dievbijīgi lūdzas Dieva Žēlsirdības kronīti par godu Kristus nāves stundas piemiņai, mūsu mīļais Radītājs noslēdza sava uzticīgā kalpa priestera Mariana Daļecka dzīves krusta ceļu, paņemdams viņa vienkāršo un skaisto dvēselīti savās debesu mājās. Tajā stundā es celebrēju sv. Misi Madlienas pansionātā, kā parasti mēneša 4. svētdienā. Interesanta šķiet šī sagadīšanās, kad reāli nekad nelietoju savu mobilo telefonu dievkalpojuma laikā, jo turu to vienmēr izslēgtu jakas kabatā. Šoreiz tas palika bikšu kabatā, un, pašam nesaprotot kāpēc, radās vēlme Mises beigās to iedot ministrantam, lai uzņemtu dažas bildes no dievkalpojuma ar mīļajiem pansionāta cilvēciņiem, dažus no kuriem bieži vien jau neredzu nākamajā dievkalpojumā pēc mēneša, kad Kungs kādu jau būs pasaucis pie sevis mūžībā... Un tā ministrants man pienes mobilo telefonu biķera purifikācijas laikā un rāda, ka ir kāds zvans. Es paskatījos un ieraudzīju Krāslavas prāvesta Voroņecka zvanu, uz kuru, protams, neatbildēju. Tikai aizdomājos, sakarā ar ko šis zvans varētu būt. Tad tam uzreiz sekoja onkuļa pr. Oļģerta Daļecka zvans... Un tad sv. Gars man sirdī iečukstēja, ka ir miris mans mīļotais ojčeņka pr. Marians Daļeckis. Es to uzreiz pavēstīju mazajai "draudzītei" un izņēmuma kārtā atļāvos pārzvanīt pr. Voroņeckim, kuru izdevās sazvanīt un saņemt šo apstiprinājuma sēru vēsti par pr. Mariana nāvi. Pirmā doma bija, ka Kungs ir noslēdzis sava uzticīgā kalpa golgātas ceļu, ko viņš pazemīgi bija gājis šo pēdējo gadu, smagi ciezdams no ļaunās vēža slimības. Ļoti gribējās vēl paspēt upurēt kaut pēdējo Mises lūgšanu par onkuļa dvēselīti, ko arī Dievišķā Apredzība man atļāva. Aizlūdzām no sirds ar pansionāta draudzīti par pr. Marianu, lai Labais Jēzus ir viņa vislielākais atalgojums debesu priesteru saimē. Vajadzēja pabeigt apkalpot pēc Mises vēl 8 guļošos pansionāta cilvēciņus, kad varēju sazvanīties ar mirušā priestera brāli onkuli Oļģertu Daļecki.

      Padomāju, ka cik liela ir Dieva Žēlsirdība, kas aicināja pr. Mariana dvēselīti atstāt savu slimības izmocīto miesas mājokli tieši Kunga dienā un Kristus nāves stundā. Vasarā, uzzinādams par pr. Mariana ļauno slimību, apmeklēju viņu Gaiļezera onkoloģiskajā slimnīcā, kur redzēju viņa ciešanu skarto un pārveidoto ķermeni, bet apbrīnoju viņa mieru un samierinātību ar savu likteni, ko viņš bija pieņēmis, teikdams: "Ko Dievs ir devis, to mums ir jāpieņem. Nekas, uz visu Dieva griba!" Lūk, cerības un paļāvības uz Kunga palīdzību pilni vārdi, Kristus uzticīgā kalpa cienīgi vārdi, kuri man atgādināja mana mīļotā brāļa pr. Artūra Krištapoviča pirmsnāves mierpilnus vārdus "Kā būs, tā būs, lai notiek Dieva griba". Mēs ļoti lūdzāmies ar mammu un Lielvārdes draudzi par pr. Mariana veselību. Un Dievs uz kādu laiku pagarināja sava kalpa kalpošanas laiku, ļaudams viņam vēl apkalpot savu mīļoto Piedrujas draudzi, kurā viņš nokalpoja no saviem Priesterības 40,9 gadiem gandrīz 30 gadus (ar nelieliem pārtraukumiem).  Sastapu viņu vēl gan Aglonā 15.08., gan Ilūkstē pr. Jāņa Krapāna bērēs, klusumā pateikdamies Kungam, ka nu onkulim ir nedaudz labāk. Tomēr ļaunā slimība pēc zināma laika sāka progresēt, un viņa slimību krusts kļuva arvien smagāks, neļaudams beigās vairs nostāvēt pie Kunga altāra, kad nācās pāriet vairāk uz gultas režīmu. Atkal slimnīcas, atkal ārstu mēģinājumi ko palīdzēt, bet Kristus izvēlējās tieši pr. Marianu par sava atpestīšanas smagā darba un Krusta ceļa Sīmani no Piedrujas, lai kopā ar Jēzu nestu šo ciešanu krustu. Kad pr. Marians man piezvanīja, lai apsveiktu ar Kristus Piedzimšanu, viņš pateica, ka savu Ganiņu Misi viņš svinēja Krāslavas slimnīcā, kur pirms tam jau bija paspējis pagulēt,  bet bija palaists uz mājām, cerēdams, ka varēs vēl pēdējo Pasterku (Ganiņu Misi) nokoncelebrēt savā baznīcā ar Krāslavas priesteri, kas jau apkalpoja Piedrujas draudzi. Un tomēr viņam vairs nebija lemts atstāt šo slimnīcu, kur sākumā viņš, gultā sēžot, celebrēja un vēlāk koncelebrēja sv. Misi, lūgdamies un bez kurnēšanas nesdams ar Jēzu savu ciešanu krustu līdz viņa dzīves Golgātai. Sajutu lielu vēlmi mūsu mīļo priesterīti  apciemot Krāslavas slimnīcā kopā ar mammu Annu, viņa māsīcu, lai atvadītos no viņa. Dieva Apredzība atsūtīja man palīgā kā šoferi manu labo draugu jūrmalnieku Vladimiru Grizānu, kurš pieteicās tajā sniegainajā 5.02. svētdienas pēcpusdienā mūs aizvest ar savu mašīnu, jo arī viņa mirušais tēvs nāca no Lupandiem, kas bija pr. Mariana draudzes teritorija, un viņu ģimene labi pazina pr. Marianu. Ceļš bija ļoti slidens, bet mēs laimīgi tikām turp un atpakaļ. Dieva Apredzība parūpējās, ka mūs visus trīs ielaida pie onkuļa vienvietīgajā palātā, kaut bija gripas karantīnas laiks. Mēs "uzstiepām" manu veco māmuliņu pa daudzajām kāpnēm un sirsnīgi parunājāmies ar priesterīti, kurš, par brīnumu, tajā svētdienā bija atžirdzis pēc kārtējās krīzes un bija ļoti aizkustināts un priecīgs par šo apciemojumu. Ļoti sirsnīgi atvadījāmies, jo sapratu, ka vairs neredzēsimies šajos dzīves ceļos. Tāpēc apņēmāmies abpusēji lūgties vienam par otru abās mūsu izplatījuma dimensijās...

      Un nu tagad jau mēs esam šajās dažādās dimensijās, taču sirdīs esam un būsim vienmēr vienoti caur lūgšanu un mīlestības saiti, ko neviens nespēj saraut, pat nāves zobens. Prātā atausa manas bērnības un jaunības laiki, kad priecīgs varēju piedalīties pr. Mariana dievkalpojumos un spēlēt ērģeles un vadīt korīti atlaidu svētkos Indricā un Piedrujā. Sevišķi mīļa man palika Indricas vēsturiskā baznīciņa, kur sv. Jāņa Kristītāja 40 stundu dievkalpojumi un Kapusvētki pulcināja bijušos draudzes locekļus no dažādiem novadiem. Arī mēs katru gadu turp devāmies svinēt šos svētkus, par cik mana mamma nāk no Indricas draudzes, kuras kapos atdusas liela daļa viņas radu. Atceros tos skaistos vasaras vakarus, kurus toreiz jaunībā pavadīju Indricā, mācoties uz ērģelēm Josefa Grubera "sv. Cecīlijas" Misi. Cik tas bija toreiz romantiski gulēt uz siena naktī, dzirdot circeņu skaistās stīgu simfonijas un sajūtot siena smaržu apkārt... Toreiz pr. Marians pats bija izremontējis draudzes māju Indricā, pats kurināja ziemā baznīcas apkuri, jo bija strādīgs lauku cilvēks, nācis no septiņu bērnu zemnieku ģimenes Kombuļu draudzē, gājis bērnībā ganos, kur daudz dziedāja baznīcas dziesmas, izkopdams ļoti skaistu un skanīgu "lakstīgalas" balsi, kā visi to zinās atcerēties. Man bija laime piedalīties (kā bērnam) pr. Mariana Primīcijā Kombuļu baznīcā 1976. gadā. Viņš ļoti bieži mūs apciemoja Krāslavā un nakšņoja pie mums. Priekš mums, bērniem, tie vienmēr bija kā svētki, jo bija zināms lepnums un prieks, ka mums ir 2 onkuļi - priesteri. Kad atbrauca uz sv. Donāta svētkiem arī pr. Oļģerts Daļeckis, viņš arī vienmēr mūs apciemoja. Tad tie bija lieli svētki mūsu mājās... Bet pr. Marians priekš mums vienmēr bija mūsu dzimtas priesteris, kurš reāli arī apglabāja lielāku daļu mūsu radu, bija vienmēr ļoti tuvs visiem ar savu vienkāršību un sirsnību. Citreiz viņš mūs arī pabāra, pamācīja, aizrādīja, dažreiz pat nedaudz pastrīdējāmies, bet zinājām, ka tas mums netraucēs vienmēr palikt kā ģimenei.

      Un tagad jūtam nevis zaudējumu mūsu dzimtā, bet gan vēl vienu aizbildni debesīs, kurš turpinās aizlūgt pie Dieva troņa kā "sacerdos in aeternum" - "priesteris uz mūžiem" debesu priesteru lielajā saimē, slavēdams savu Radītāju, Glābēju un Svētdarītāju visu svēto un eņģeļu milzīgajā korī par visiem Dieva žēlsirdības brīnumdarbiem, kurus pr. Marians bija saņēmis savā gandrīz astoņdesmit gadu garajā mūžā virs zemes. Savu skaisto jubileju (27.05.) viņš svinēs jau debesu mājās ar savu mīļo debesu Tēti un Dievmāmiņu, kuru it sevišķi viņš godināja, nesot arī viņas vārdu. 

    Paldies tev, mīļo onkuli, mūsu ojčeņka, par tavu vienkāršību, par tavu sirsnīgu kalpošanu mums visiem, par tavu nabadzības mīlēšanu un netiekšanos pēc augstiem posteņiem Baznīcā, par tavu pazemīgu paklausību Baznīcai un tās vadībai, par tavu cieņu pret brāļiem priesteriem, par tavu skanīgo balstiņu un mīlestību lūgties un dziedāt! Paldies, ka biji mūsu ojčeņka, vienkāršo ļaužu priesteris, ka nekad neatteici palīdzēt ar lūgšanām un garīgiem pakalpojumiem! Lūdzies par mums visiem tagad Tēva mājās, kur arī mēs tev pievienosimies katrs savā laikā, kad Kungs mūs aicinās pie sevis! Tu vēlējies, lai tevi apglabātu nevis tavas dzimtas kapos Kombuļos, bet gan Piedrujas baznīcas dārzā, kur tik bieži staigāji un lūdzies rožukroni. Aizbildini tagad par mums, grēciniekiem, pie Dieva Žēlsirdības troņa, bet mēs lūgsimies par tevi, lai tu ātrāk varētu skatīt savu Radītāju un priecāties Viņā visos nebeidzamos mūžos! 

     Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! Lai viņš dus mierā! Amen!

Pr. Andris Solims, Lielvārde

P.S. Priestera Mariana Daļecka bēru dievkalpojums notika 2.03. pl. 11:00 Piedrujas baznīcā, Krāslavas novadā. Šodien, 26.02.2022., tajā pat stundā Piedrujas baznīcā tika svinēta piemiņas sv. Mise par pr. Mariana dvēseli, kuru vadīja viņa brālis monsiņjors Oļģerts Daļeckis, koncelebrējot draudzes prāvestam Eduardam Voroņeckim. Bet pl. 18:00 mēs lūgsimies par manu onkuli Marianu sv. Misē Lielvārdes baznīcā.

Nospiediet uz šīs saites, lai varētu apskatīt bēru bildes:

https://app.box.com/s/m3of8j5vdy6ki0enfc5lut5mbdt7pqqi

 

 

Rate this item
(0 votes)

ValtersVarpsalietis

Jauniesvētītais priesteris Valters Vārpsalietis

27.05.2017. pl. 16:00 Rīgas arhidiecēzē Priesterības sakramentu no Rīgas arhibīskapa metropolīta rokām saņēma diakons Valters Vārpsalietis no Kauguru draudzes Jūrmalā. Jaunā priestera pirmā Svētā Mise – primīcija – notiks 3. jūnijā Ķemeru baznīcā pl. 11:00.

Valters Vārpsalietis nāk no katoļu ģimenes, mācījies Jūrmalas 1. ģimnāzijā, aizraujoties ar vēstures studijām. 2011. gadā iestājies Rīgas Garīgajā seminārā. Arī tur Valters turpināja interesēties par vēsturi. I. Medveckis pastāstīja, ka Valters ir noorganizējis vairākas semināristu ekskursijas uz vēsturiskām vietām, tāpat viņa priesterības paraugs ir Kazimirs Ručs, kura dzīve cieši saistās ar patriotismu.

NOVENNA SVĒTĀ GARA GODAM

Ievadā var nodziedāt kādu dziesmu Svētā Gara godam (piem., Nr. 51: Nāc, Svētais Gars, Dievs Radītājs)

P. Izsūti savu Garu un viss tiks radīts no jauna.

V. Un Tu atjaunosi zemes vaigu.

Lūgsimies.

Dievs, kas ar Svētā Gara gaismu esi mācījis ticīgo sirdis,

dāvā žēlastību, lai mēs šajā Garā saprastu, kas ir patiess,

un vienmēr baudītu Viņa iepriecinājumu.

Caur Kristu, mūsu Kungu. Amen.

SVĒTĀ GARA LITĀNIJA

Kyrie, eleison!

Kyrie, eleison!

Christe, eleison!

Christe, eleison!

Kyrie, eleison!

Kyrie, eleison!

Kristu, klausi mūs!

Kristu, klausi mūs!

Kristu, uzklausi mūs!

Kristu, uzklausi mūs!

Dievs, Tēvs no debesīm, apžēlojies par mums!

Dievs Dēls, pasaules Pestītāj, apžēlojies par mums!

Dievs, Svētais Gars, apžēlojies par mums!

Svētā Trīsvienība, viens vienīgs Dievs, apžēlojies par mums!

Svētais Gars, kas izej no Tēva un Dēla, apžēlojies par mums!

Svētais Gars, dzīvības un svētuma avots, apžēlojies par mums!

Gudrības un saprāta Gars, apžēlojies par mums!

Padoma un spēka Gars,

Zinību un dievbijības Gars,

Dieva bijāšanas Gars,

Ticības, miera un mīlestības Gars,

Žēlastības un žēlsirdības Gars,

Pazemības un šķīstības Gars,

Pacietības Gars,

Grēku nožēlas Gars,

Svētais Gars, siržu gaisma,

Svētais Gars, izredzēto prieks,

Svētais Gars, praviešu Apgaismotāj,

Svētais Gars, apustuļu gudrība,

Svētais Gars, mūsu Iepriecinātāj,

Svētais Gars, mūsu svētdarītāj,

Svētais Gars, mūsu sargātāj un vadoni,

Svētais Gars, vislielākā debesu dāvana,

Esi mums žēlīgs, saudzi mūs, Kungs!

Esi mums žēlīgs, uzklausi mūs, Kungs!

No visa ļaunā, atpestī mūs, Kungs!

No ikviena grēka, atpestī mūs, Kungs!

No kārdinājumiem un ļaunā gara viltības, atpestī mūs, Kungs!

No ikviena nešķīsta darba un domas,

No pretošanās atzītām ticības patiesībām,

No neticības un māņticības,

No dusmām un naida,

No aprunāšanas un melošanas,

No pašpaļāvības un iedomības,

No nepaļaušanās uz Dieva žēlsirdību,

No sirds nocietināšanas,

No jebkāda izmisuma un bezcerības,

No ikvienas nolaidības,

No pēkšņas un negaidītas nāves,

No mūžīgās pazušanas,

Mēs, grēcinieki, Tevi lūdzam, uzklausi mūs, Kungs un Dievs!

Lai Tu sargātu savu svēto Baznīcu, Tevi lūdzam, uzklausi mūs, Kungs un Dievs!

Lai Tu pāvestu un visas Baznīcas kārtas svētajā ticībā uzturētu un svētdarītu, Tevi lūdzam,

Lai Tu visus bīskapus un priesterus apgaismotu un stiprinātu, Tevi lūdzam,

Lai Tu visiem kristiešiem vienotību un patiesu saskaņu dāvātu, Tevi lūdzam,

Lai Tu mums dāvātu pazemības un dievbijības garu, Tevi lūdzam,

Lai Tu visus jauniešus uz cildeniem mērķiem iedvesmotu, Tevi lūdzam,

Lai Tu allaž mūsu dvēseles darītu sev par cienīgu mājokli, Tevi lūdzam,

Lai Tu dzīvas ticības un uzupurēšanās garu mūsu sirdīs iedvestu, Tevi lūdzam,

Lai Tu mūs mierinātu ciešanās, Tevi lūdzam,

Lai Tu mūs sargātu savā žēlastībā, Tevi lūdzam,

Lai Tu mūs visus darītu līdzdalīgus savā godībā, Tevi lūdzam,

Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus,

saudzē mūs, Kungs!

Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus,

uzklausi mūs, Kungs!

Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus,

apžēlojies par mums!

P. Nāc, Svētais Gars, piepildi savu ticīgo sirdis,

V. Un savas mīlestības uguni tajās iededz.

Lūgsimies.

Dievs, Tu ar savu Garu mūs vadi un sargā,

esi mums žēlīgs un uzklausi mūsu lūgšanas,

lai mēs, saņemot Tavu palīdzību, vienmēr paļautos uz Tevi.

Caur Kristu, mūsu Kungu. Amen.

Novennas noslēgumā lūdzas:

Tēvs mūsu...

Esi sveicināta, Marija...

Gods lai ir Tēvam...

P. Dievs, radi manī skaidru sirdi,

V. Un atjauno manī Patiesības Garu.

P. Kungs, uzklausi mūsu lūgšanu.

V. Mūsu sauciens lai nonāk pie Tevis.

Lūgsimies.

Dievs, Tu pazīsti ikvienu sirdi un zini katru   tās noslēpumu,

šķīstī, lūdzam, ar Svētā Gara žēlastību mūsu dvēseles no grēkiem,

lai mēs  būtu cienīgi Tevi slavēt un mīlētu Tevi vairāk par visu.

Caur Kristu, mūsu Kungu. Amen.

RŪGTĀS ASARAS

"Un   raudās par Viņu, kā mēdz raudāt

par   pirmdzimto." (Zah 12, 10)

 

IEVADDZIEDĀJUMS

 

Līstiet, as’ras rūgtās, līstiet,

Manu sirdi skumjām pildiet. 2x

 

Raudiet, manas acis, raudiet,

Sāpēm sevi nežēlojiet.

 

Nobāl saule, zvaigznes tālās,

Nodreb zeme visās malās.

 

Kapu vietas vaļā veras,

Dieva svētie augšāmceļas,

 

Visai dabai skumjās līdzi

Debess eņģeļi raud visi.

 

Visur, kurp vien acis raugās,

Skumjas redzu ļaužu sejās.

 

Pestītāja rūgtā nāve

Sirdīs ielej dziļas sāpes.

 

Kristus mokas, viņa brūces,   

Dvēselei būs mūžam svētas.

 

Jēzu, upuris Tavs rūgtais

Mūs no nāves atpestījis.

 

Jēzu, ļauj, lai līdzi eju

Es ar Tevi krustaceļu.

TREŠĀ   DAĻA

(Lielā   Gavēņa III un Palmu svētdienā)

 

         Pēdējā daļā pārdomāsim, ko izcieta Kungs Jēzus kopš ērkšķu kroņa saņemšanas līdz ciešanu pilnajai krusta nāvei, ko upurēsim Debesu Tēvam par visiem cilvēkiem. Sevišķi lūgsim, lai Pestītājs pamudinātu uz atgriešanos pie Dieva visvairāk nocietinātos grēciniekus, bet dvēselēm, kas atrodas šķīstītavā, mazinātu ciešanas un mums visiem dāvātu patiesas grēku nožēlošanas žēlastību un laimīgu nāves stundu.

 

HIMNA

 

Raudi, ak, cilvēk, asaras lej rūgtas,
Zemoties steidzies sāpīgās sirdsžēlās.
Mīlēdams tevi, visuvarenais Dievs
Par taviem grēkiem cieš.

 

Cilvēku glābjot, kas ir smagi kritis,
Pestītājs smagu krustu ņem sev plecos;
Nespēkā krīt Viņš, krustaceļu ejot,
Par ļaudīm gandarot.

 

Negantiem bendēm paklausa Viņš klusu,
Pienaglot ļaujas sāpīgi pie krusta;
Rokas un kājas Viņam tiek pārdurtas,
Asinīs mazgātas.

 

Jēzus, pie krusta ļaujot piekalt sevi,
Dzīvību savu upurē par tevi.
Apcerot Kristus ciešanas un nāvi,
Viņu godināsim.

 

Ciešanās mācos Tevi, Jēzu, mīlēt,
Grēku un visu ļaunu no sirds nīdēt;
Dari, ak, Jēzu, dvēseli man skaidru,
Svētu un laimīgu.
 

Lai vienmēr skan Tev pateicības dziesma,
Jēzu, Tu īstā dzīvība un gaisma,
Dieva Dēls augstais, Pestītājs un glābējs,
Dvēseļu Labais Gans.

 

DVESELES RAUDAS PAR CIETĒJU JĒZU

Jēzu, ļaužu pūļa nicināts,
Savu draugu atstāts.
Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, netaisnīgi apsūdzēts,
Krusta nāvei nolemts.
Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, mūsu grēku smagumu
Nesi Tu uz Golgātu.
Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, Tavas rokas svētītās
Naglām cauri durtas.
Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, Tu starp diviem slepkavām
Pacelts krusta kokā.
Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, Tevi garāmgājēji
Nicināja ļauni.
Mans mīļais Jēzu!

Jēzu, nekautrējās slepkava
Pulgot Tevi nāvē.
Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, sāpēs dziļās, šausmīgās
Tava miesa mocījās.

Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, mirdams savu dvēseli
Tēva rokās atdevi.
Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, Tavu miesu guldīja
Nikodems klints kapā.
Mans mīļais Jēzu!

 

Esi sveicināts! Esi godināts!
Mūsu dēļ zaimots, mūsu dēļ nodots.

 

Esi augsti teikts! Esi mūžos sveikts!
Pestītājs un Dievs!

DVĒSELES SARUNA AR SĀPJU MĀTI

Māte, Tu zem krusta stāvi...
Skatot Dēla grūto nāvi,
Sirds Tev līdzi viņam cieš.

 

Māte, ļauj ar Tevi raudāt,
Kristus, mūsu mīļā drauga,
Rūgtās mokas apdomāt.

 

Māte, Tava mīlestība,
Tava lielā uzticība
Redzama top ciešanās.

 

Gribu, Māte, es no Tevis
Daļu sāpju ņemt uz sevi,
Krustaceļu nostaigāt.

 

Pēdējo Kungs saka vārdu:
Mirstot novēl Māti savu
Uzticamam māceklim.

 

Ak, Marija, Tevi lūdzu:
Māci mani Jēzu mīlēt,
Labprāt savu krustu nest.

         

          TU, KAS ESI CIETIS

          par mums grēciniekiem,

          Jēzu Kristu, ak, Kungs mīļais:

          apžēlojies par mums,

          apžēlojies par mums!         3x

         

          Un tu, kas tās sāpes

          esi līdzi cietusi,

          ak, Marija, Dieva Māte:

          lūdzi Dievu par mums,

          lūdzi Dievu par mums!

RŪGTĀS ASARAS

"Un   raudās par Viņu, kā mēdz raudāt

par   pirmdzimto." (Zah 12, 10)

 

IEVADDZIEDĀJUMS

 

Līstiet, as’ras rūgtās, līstiet,

Manu sirdi skumjām pildiet. 2x

 

Raudiet, manas acis, raudiet,

Sāpēm sevi nežēlojiet.

 

Nobāl saule, zvaigznes tālās,

Nodreb zeme visās malās.

 

Kapu vietas vaļā veras,

Dieva svētie augšāmceļas,

 

Visai dabai skumjās līdzi

Debess eņģeļi raud visi.

 

Visur, kurp vien acis raugās,

Skumjas redzu ļaužu sejās.

 

Pestītāja rūgtā nāve

Sirdīs ielej dziļas sāpes.

 

Kristus mokas, viņa brūces,   

Dvēselei būs mūžam svētas.

 

Jēzu, upuris Tavs rūgtais

Mūs no nāves atpestījis.

 

Jēzu, ļauj, lai līdzi eju

Es ar Tevi krustaceļu.

OTRĀ   DAĻA

(Lielā   Gavēņa II un V svētdienā)

 

         Šajā daļā pārdomāsim, ko mūsu Pestītājs izcieta kopš viņa netaisnīgās apvainošanas jūdu tiesā līdz kronēšanai ar ērkšķiem. Pestītāja ciešanu nopelnus veltīsim Debesu Tēvam par visiem kristiešiem, lūdzot attālināt naidu, vardarbību, karus, dabas katastrofas, slimības un visas nelaimes, lai valdītu miers, saprašanās, īsta mīlestība uz Dievu un tuvāko.

 

 

HIMNA

Redzi, ak, cilvēk, Dievs mīl Tevi:
Tevis dēļ nāvei Viņš atdevis sevi.
Ļaundaru zaimus pārspēj daudzkārtīgi
Tavi parādi.

 

Lūk, ļaužu tiesai nodots debess Ķēniņš,
Pacietīgs tas kā nāvei nolemts jēriņš.
No pazušanas grēciniekus glābi,
Dzīvei svētīji.

 

Izsmieklam Tevi tērpa purpurdrānās,
Lika Tev asu ērkšķu kroni galvā.
Tā vienmēr ļaužu grēcīgā lepnība
Tevi nicina.

 

Raudi, sirds mana, asaras lej rūgtas,
Par tevi Jēzus cieta lielas mokas.
Lai tev atvērtu debess Tēva mājas,
Viņš nāvē gāja.

DVESELES RAUDAS PAR CIETĒJU JĒZU

Jēzu, ļaužu pulkā netaisni
Notiesāts uz nāvi.
Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, liecinieku apmelots,
Jūdu tiesā zaimots.
Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, sava mīļā mācekļa,
Trīskārtīgi noliegts.
Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, pielīdzināts ļaundariem,
Kuri cieš par grēkiem.
Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, Tevi tauta grēcīgā
Bezprātīgi pēla.
Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, Tevi baltā apģērbā

Izsmiedami tērpa.

Mans mīļais Jēzu!

Jēzu, vai, kā Tu reiz nicināts,

Vēl virs zemes ir kāds?

Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, mirdz man, sāpju sagrauzta,

Tava seja svētā.

Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, nāci ļaudis atpestīt,

Ļāvi sevi šaustīt.

Mans mīļais Jēzu!

 

Jēzu, nesi ērkšķu vainagu,

Grēcīgos lai glābtu.

Mans mīļais Jēzu!

 

Esi sveicināts! Esi godināts!

Mūsu dēļ zaimots, mūsu dēļ nodots.

 

Esi augsti teikts! Esi mūžos sveikts!

Pestītājs un   Dievs!

DVĒSELES SARUNA AR SĀPJU MĀTI

Ak, es redzu savu Dēlu
Piesietu pie staba kailu,
Rīkstēm sistu briesmīgi.

Dieva Māte, lūdz man spēku,
Lai es nožēloju grēkus,
Savu dzīvi laboju.

 

Redzu Jēzu nicinātu,
Asiem ērkšķiem vainagotu,
Nelietīgi zaimotu.

Marija, es Tavu Dēlu
Smietu, šaustu, nicinātu
Pazemīgi pielūdzu.

 

Ak, kaut jel es pati spētu,
Laimīga uz sevi ņemtu
Tavu krustu, mīļais Dēls.

 

Jaunava, es Tevi lūdzu:
Tava mīļā Dēla krustu
Gribu es ar Tevi nest.

 

         

          TU, KAS ESI CIETIS

          par mums grēciniekiem,

          Jēzu Kristu, ak, Kungs mīļais:

          apžēlojies par mums,

          apžēlojies par mums!         3x

         

          Un tu, kas tās sāpes

          esi līdzi cietusi,

          ak, Marija, Dieva Māte:

          lūdzi Dievu par mums,

          lūdzi Dievu par mums!