Kunga ciešanu jeb Palmu/pūpolu svētdiena
Ar šo Lielā Gavēņa VI svētdienu sākas Lielā jeb Klusā nedēļa, kas ievada kristiešus visvarīgākajos mūsu pestīšanas notikumos, kuri kulminēs Kristus Pashā – viņa pārējā no nāves uz dzīvību Lieldienu naktī. Kungs Jēzus ieradās Jeruzalemē, kur apzinīgi gatavojās savam vislielākajam mīlestības Upurim – krusta nāvei visas grēcīgās cilvēces vietā, lai tai atgrieztu Dieva bērnu tiesības uz mūžīgo dzīvi debesīs. Dieva Dēls kļuva par izpirkuma maksu, ar kuru izpirka Ādama parādu, kas krājās no Paradīzes zaudēšanas brīža. Toreiz pats Radītājs uzņēmās izlīdzināt šo pirmdzimtā grēka vainu, ko pirmie cilvēki noliedza un atteicās labot. Dievs apsolīja, ka sūtīs savu Dēlu kā Glābēju pasaulē, ļaujot Viņam nomirt cilvēku vietā, lai izrautu tos no nāves varas. Karaļu karalis izvēlējās nomirt padoto kalpu vietā... Iejājot Jeruzalēmes pilsētā uz ēzelīša, Kristus tika uzņemts caur tautu kā karalis, kuram pūlis uzgavilēja ar skaļiem saucieniem "Hosanna Dāvida dēlam!", tas nozīmē – atzīstot Jēzu par savu karali, kuram pienāktos šādi cildinājumi. Ļaudis izgāja Kristum pretī ar palmu zariem rokās, klāja savas drēbes uz ceļa, kur Mesijam vajadzēja braukt uz ēzeļa, tā izrādot vislielāko prieku un cieņu Kristum – Karalim. Šo notikumu ar 5. gadsimtu Baznīca sāka svinīgi atzīmēt Ciešanu nedēļas liturģijā, to ievadot ar Palmu procesiju, kura virzījās pa Jeruzalēmes ielām uz Sv. Kapa baziliku. Austrumu rita baznīcās šī procesija arī šodien ir ļoti dinamiska un iespaidīga, ko pavada zvanu skaņas un tautas gavilējošie kliedzieni "Hosanna!", lēcot gaisā ar lieliem palmu zariem rokās. Latīņu ritā šie palmu un olīvkoku zari tiek svētīti procesijas sākumā un tiek lasīts attiecīgs evaņģēlija fragments par Kristus svinīgo iejāšanu Jeruzalemē. Tad ticīgie dodas procesijas gājienā, dziedot attiecīgus dziedājumus, kas ņemti no psalmiem vai slavas himnām, bet ne gavēņa dziesmām. Vadoties no vietējiem un laika apstākļiem, tāda procesija būtu vēlama ārpus dievnama, apejot tam apkārt, ja tas ir iespējams. Zemēs, kur nav viegli dabūt palmu vai olīvkoku zarus, tiek izmantoti pūpolzari, kas ir zināms pavasara redzamais simbols. To dažus izplaukušos pumpurus ticīgie tradicionāli noplēš un met priestera priekšā procesijas gājiena laikā, līdzīgi kā Jeruzalēmes iedzīvotāji meta palmu un olīvu zarus Jēzus priekšā, kuru reprezentē priesteris. Tāpēc mūsu novados šī svētdiena ieguva vietēju nosaukumu "Pūpolu svētdiena", lai gan oficiālais tās nosaukums ir "Kunga ciešanu jeb Palmu svētdiena". Pēc procesijas gājiena ienākšanas dievnamā tiek dziedāts attiecīgs responsorijs un īsā himna "Christus vincit" ("Kristus uzvar"). Tad seko ievada lūgšana un ticīgie tiek aicināti uzmanīgi klausīties Dieva Vārda lasījumus, kuros evaņģēlijā dzirdam Kristus ciešanu aprakstu, kas var būt izpildīts pa lomām vai arī teatralizēti, vadoties no iespējām. Ar šo Kristus ciešanu aprakstu jeb Pasiju Baznīca ievada ticīgos Lielo dienu notikumos, sākot ar Pēdējām vakariņām Lielajā Ceturtdienā līdz Jēzus apbedīšanai. Daudzi slaveni komponisti ir sakomponējuši mūziku lieliem koriem ar solistiem, padarot šo Pasiju par ļoti iespaidīgu tās klausītājiem, piem., J. S. Bacha "Mateja Pasija"...
Kāpēc pēc tāda priecīga Palmu jeb pūpolu procesijas gājiena tik krasa pārmaiņa liturģijā? Jo tik pat ātri šī pati tauta Jeruzalemē kliedza pēc Kristus nāves Lielajā Piektdienā, kad Pilāts notiesāja Kungu Jēzu uz krusta nāvi Golgātas kalnā. Tas pats priecīgais un gavilējošais pūlis pēc pāris dienām brēca: "Sit Viņu krustā!.. Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!.." Cilvēka mainīgā daba, nāvīgi ievainota caur pirmdzimto grēku, ātri vien atgriezās pie grēka avota un novērsās no piedāvātās pestīšanas iespējas. Arī mūsdienu daudzi kristiešu miljoni ātri aizmirst savus kristības solījumus un sāk kalpot grēkam.
Klusā nedēļa liek mums noklusināt dzīves skrējiena ritmus un ieklausīties savas sirdsapziņas balsī, kas sauc pēc palīdzības un attīrīšanās no grēkiem. Ticīgiem ir iespēja nomazgāt savu dvēseli Gandarīšanas sakramenta ūdenī, lai uz gaišajiem Lieldienu svētkiem būtu tīrs dvēseles apģērbs. Tāpēc šo pēdējo Lielā Gavēņa nedēļu – Lielo nedēļu ir jāizmanto svētīgi savas dvēseles attiecību sakārtošanai ar Dievu, jo šajā nedēļā norisināsies vissvarīgākie mūsu pestīšanas notikumi, kuros ticīgajiem ir jāņem aktīvā līdzdalība. Kopā ar Kristu un apustuļiem būsim Pēdējo vakariņu telpā, lai piedalītos Euharistijas un Priesterības iedibināšanas svētkos, savienojoties svētajā Komūnijā ar dzīvo Pestītāju, kas ir klātesošs zem Maizes un Vīna zīmēm. Ar Viņu nomirsim priekš grēka Lielajā Piektdienā, pārdzīvojot ar Mariju un Jāni Golgātas drāmu. Bet kopā ar Kristu arī augšāmcelsimies priekā Lieldienu svētdienas naktī, svinot Jēzus uzvaru pār nāvi un Sātanu, no kuriem esam atbrīvoti caur Dieva Dēla nāvi un augšāmcelšanos. Lai Klusajā nedēļā apklust skaļie mūzikas trokšņi un tusiņi, dodot vietu pārdomām par Kristus ciešanām un nāvi! Lai ticīgie, kuri nav tik ļoti praktizējošie, atcerētos par savas dvēseles vajadzībām un vismaz šo nedēļu gadā vairāk veltītu Dievam un savai mūžīgai laimei! Ieiesim Triju Lielo dienu notikumu svētīgajā atmosfērā, lai mūsu "Hosanna" Dieva Dēlam Palmu svētdienā pārvērstos par priecīgu un skanīgu "Alleluja" Augšāmcelšanās gaišajā rītā!
Lielā Ceturtdiena
Iepriekšējā vakarā pirms savām ciešanām un krusta nāves Jēzus sarīkoja kopā ar saviem mācekļiem Pashas maltīti, kuru ebreji tradicionāli ieturēja piektdienas vakarā, kad sākās Sabats. Šīs bija Kunga Pēdējās vakariņas, kuru laikā Kristus iedibināja nākamās dienas (Lielās Piektdienas) sava upura piemiņu, ko mēs saucam par Euharistiju jeb Vissvētāko altāra sakramentu. Svinot šo Pestītāja upura piemiņu, mēs reāli to atjaunojam un tādā veidā turpinām atpestīšanas darbu, ko Dieva Dēls oriģinālā veidā paveica uz Krusta Golgātas kalnā, bet mums deva pavēli to turpināt: "Dariet to manai piemiņai!" Būdams Visaugstais Priesteris, Kristus pārvērta maizi un vīnu par savu Miesu un Asinīm Pēdējo vakariņu laikā. Dodams saviem mācekļiem šo pavēli svinēt Viņa upura piemiņu, Jēzus iedibināja arī Priesterības sakramentu, kuru arī svinam Lielajā Ceturtdienā. Tātad – šajā dienā tiek svinēti veseli divi svētie sakramenti: Euharistijas un Priesterības sakramenti.
Lielās Ceturdienas rītā diecēžu priesteri vienojas ar savu bīskapu katedrālē, lai svinētu Hrizmas misi, kuras laikā bīskaps konsekrē trīs elļas: hrizmas, katehumēnu un slimnieku eļļas, kuras izmanto kristību, ordināciju, konsekrāciju gadījumos un administrējot Slimnieku sakramentu. Šī ir Priesterības diena, kurā katram priesterim ir obligāti jānocelebrē sv. Mise.
Ticīgie piedalās vakara Euharistijas svinībās, kurās notiek kāju mazgāšanas rits pēc Kunga rādītā pazemības un kalpošanas piemēra. Pēc Euharistijas notiek Vissvētākā Sakramenta pārnešana procesijā uz Pārnešanas altāri un adorācija (vismaz līdz pusnaktij), paliekot nomodā ar Pestītāju, kuru tajā vakarā nodeva Jūdass un arestēja karavīri. Pēteris trīsreiz aizliedzās Jēzu tajā naktī, ko arī rūgti nožēloja, tāpēc saņēma Kristus piedošanu, vēlāk trīsreiz apliecinot savu ticību un mīlestību uz augšāmcēlušos Pestītāju.
Katrā Euharistijā ticīgie pulcējas klausīties Dieva Vārdu un dalīties vienā maizē – Kristus Miesā, dzerot no viena biķera Viņa Asinis. To viņi dara kā pateicības upuri Dievam saskaņā ar Pestītāja gribu, jo grieķiskais vārds – euharistein – arī nozīmē: pateikties, veikt pateicības darbības.
LIELĀ PIEKTDIENA
Kristus - dievišķais Līgavainis - nomira par savu Līgavu - Baznīcu, kuru ieņēma uz Krusta troņa, atdodams savu dzīvību kā pārlūguma un izlīguma Upuri Debesu Tēvam par visu cilvēci. Tādēļ Baznīca sēro un apraud šajā dienā sava Līgavaiņa nāvi, ieturot stingru gavēni un atsakoties no visāda veida izpriecām, mūzikas un deju trokšņiem, diskotēkām, ballītēm. Netiek rīkotas nekādas viesības, nedz svinētas dzimšanas dienas, jubilejas. Baznīca Lielajā Piektdienā un Lielajā Sestdienā necelebrē nekādus svētos sakramentus, bet svin Pestītāja nāves noslēpumu, ar kuru ir cieši vienota "Krusta ceļa" apcerēs, ejot kopā ar Jēzu viņa ciešanu un moku pilno Krusta ceļu. Ticīgie pulcējas draudžu dievnamos vai arī pilsētu ielās, lai solidāri ar savu Glābēju nestu šajā svinīgajā Krusta ceļā arī savas dzīves ciešanu un sāpju nastu, ko simbolizē priekšgalā nestais krusts - mūsu pestīšanas ierocis un redzamā zīme.
Lielajā Piektdienā Kristus Krusts tiek sevišķā veidā pagodināts Ciešanu Liturģijā, kas tradicionāli notiek pulksten trijos pēcpusdienā - Jēzus nāves stundā, kas notika ap devīto stundu pēc ebreju laika sistēmas. Krusta koks sasaucas ar Betlēmes koka silīti, kurā tika guldīts Bērns Jēzus, kad piedzima virs zemes, un uz koka krusta tika pacelts virs zemes tās Radītājs un Glābējs, kuru nepateicīgā cilvēce pienagloja ar asajām grēka naglām un caurdūra ar lepnības un nešķīstības šķēpu. Baznīca svinīgā veidā pagodina dārgo atpestīšanas ieroci - Pestītāja Krustu, kas autentiskā veidā ir saglabājies kā visdārgākā relikvija no Jēzus, jo tas tika slacināts ar Kristus dārgajām Asinīm, kas izplūda no pletņu sacirstās Svētās Miesas un caurdurtām rokām un kājām. Ticīgie pietuvojas altārim un skūpsta Svēto Krustu pateicībā par Glābēja Kristus bezgalīgās mīlestības un piedošanas Upuri, kurš tika nogalināts kā Upurjērs par visu mūsu grēkiem visās paaudzēs. Šis Krusts reprezentē pašu Krustā Sisto, kuram tiek atdots vislielākais gods.
LIELAJĀ PIEKTDIENĀ jāievēro stingrais gavēnis!
Atļauta tikai viena ēdienreize līdz sātam, izslēdzot gaļas un piena produktus. Veciem, maziem un slimiem piena produkti atļauti. Nedrīkst piedalīties skaļos pasākumos, tusiņos, ballītēs, klausīties skaļu mūziku, skatīties filmas, izklaides programmas un izklaidēties.
LIELĀ SESTDIENA
Šajā dienā Baznīca pulcējas pie Kristus kapa, lai kopā ar Sāpju Māti Mariju apraudātu Jēzus nāvi. Tā ir Sāpju Mātes stunda, kurā Marija ir palikusi kā sava Dēla pestīšanas darba turpinātāja, kamēr Pestītāja mirusī Miesa atdusas kapā, bet Dieva Dēla Gars cīnās ar cilvēces mūžseno ienaidnieku Nāvi, lai to uzvarētu Pashas naktī. Mūsu vienotība lūgšanās ar Mariju neļaus Jēzum sajusties vientuļam un neatbalstītam šajā noteicošajā cīņā, kuras dēļ Kristus nāca šajā pasaulē, lai to atpestītu. Arī šajā dienā kristieši ievēro atturību no gaļas ēdieniem un izpriecām līdz Lieldienu Viģīlijas Misei vakarā vai pusnaktī. Tā ir liela klusuma diena, kurā ticīgie lūgšanās pie Kristus kapa stiprina savu ticību Augšāmcelšanās brīnišķīgajam noslēpumam, kurā mēs ņemam dalību, nomirdami līdz ar Jēzu grēkam, lai kopā ar Viņu augšāmceltos jaunajai mūžīgajai dzīvei.
