Tukuma dekāns Alberts Buliņš mūžībā
Kristus ir augšāmcēlies!
Dārgie draugi!
17.04.(2026.) Krāslavas draudze pārpildītajā dievnamā ar svinīgo bēru sv. Misi pavadīja mūžībā savu ilggadējo ganu dekānu Eduardu Voroņecki, guldot pēc tam viņa mirstīgās atliekas Daugavpils katoļu kapos blakus citiem tur apglabātajiem brāļiem priesteriem. Un pēc pāris dienām 21.04. Latvijas Baznīca saņēma atkal jaunu sēru vēsti par emeritētā Tukuma draudzes dekāna priestera Alberta Buliņa aiziešanu mūžībā pl. 16:00 Dobeles slimnīcā, kurš viņš tika ievietots 21.04. rītā ar smagu elpošanas apgrūtinājumu. Pēdējo dzīves posma pusotru mēnesi pr. Alberts pavadīja Tērvetes pie Kroņauces sociālajā aprūpes centrā, jo strauji pasliktinājās viņa veselības stāvoklis, kas pieprasīja medpersonāla uzraudzību.
Priesteris Alberts Buliņš piedzima 22.07.1934. Kubuļu pagastā, Balvu novadā piecu bērnu ģimenē, kurā bija 4 dēli un 1 meita. Pirmos svētos sakramentus viņš saņēma dzimtajā Balvu draudzē, praktizējot savu ticību stingrā katoļticības garā. Mācījās vietējā Kubuļu pamatskolā. Dziļi ticīgo vecāku ģimenē un draudzē radās pirmie paaicinājuma uz Priesterību iedīgļi, kas nepazuda smagajos kara un Staļina režīma dramatiskajos pēckara gados. 11 gadus vecajam Albertam un viņa trijiem brāļiem nācās piedzīvot šausmīgu traģēdiju, kad 1944. gadā komunisti viņu acu priekšā dzimtās mājas pagalmā Kubuļos nošāva tēvu Jāzepu. Vēlāk māte Terēze ar bērniem pārcēlās projām no tās traģiskās vietas uz dzīvi Gaļānos jeb Vidsmuižā, kur daudzus gadus vēlāk Alberts bija kalpojis par prāvestu.
1954. gadā jauneklis Alberts iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, bet padomju vara viņu iesauca karadienestā, pēc kura viņš atgriezās atpakaļ un turpināja studijas minētajā RGS. 13.04.1961. diakonus Albertu Buliņu un Jāni Purvinski, nākamo Žitomiras-Kijivas diecēzes Ukrainā bīskapu, lietuviešu bīskaps Petras Maželis iesvētīja par priesteriem Rīgā, jo no 1960.-1964. gadam Latvijā nebija vairs savu bīskapu, kuri drīkstētu darboties kā bīskapi. Kā pirmā jauniesvētītā priestera Alberta darba vieta bija Aglonas draudzē, kur viņš kalpoja kā vikārs no 1961.–1965. gadam. Pēc vikāra kalpošanas gadiem Aglonā pr. Alberts Buliņš vienu gadu kalpoja kā prāvests Pildas un Istalsnas draudzēs līdz 1966. gadam. Pēc tam no 1966.–1970. gadam viņš bija Vidsmuižas draudzes prāvests. Jāpiezīmē, ka 1970. gadā nomira pr. Alberta māmiņa, kura tika apglabāta Aglonas draudzes kapos. Mīlestība uz savu māti un Aglonas Dievmāti dziļi iespiedās priestera sirdī, kurš arī vēlējās tikt apglabāts blakus savai māmiņai un jaunākajam brālim Antonam Aglonas kapos.
Viņa ražīgākais priesterības darba posms bija Jelgavas draudzē, kur pr. Alberts kalpoja kā prāvests un dekāns no 1970.–1991. gadam. Kad Rīgas Garīgajā seminārā atļāva uzņemt selekcionētā veidā studentus no citām bijušās PSRS republikām, vairāki Ukrainas jaunekļi atrada patvērumu Jelgavā pie dekāna Buliņa, kurš palīdzēja viņiem iestāties RGS, jo padomju vara pieprasīja Latvijas pierakstu un dažu darba gadu nostrādāšanu citu republiku puišiem, kuriem nācās meklēt darbu un mājokli vairākās Latvijas draudzēs. Un Jelgavas draudze, līdzīgi kā Rīgas sv. Antona draudze kļuva par patvērumu vairākiem šodien Ukrainā strādājošajiem priesteriem, kuri ir pateicīgi dekānam Albertam par sniegto atbalstu. Viņi saglabāja sirsnīgu draudzību ar dekānu Buliņu visos šajos gados. Bija aizkustinošs moments, kad daži no viņiem pirms diviem gadiem speciāli atbrauca no kara plosītās Ukrainas uz dekāna dzīves 90 gadu jubileju, kuru jau pensionētais un slimais priesteris nosvinēja Jelgavas katedrālē, kur bija kalpojis 21 gadu.
Otrs lielākais priestera Alberta kalpošanas posms bija no 1991.-2014. gadam Tukuma un Lamiņu draudzēs, kur viņš nokalpoja kā prāvests un dekanāta dekāns 23 gadus, saglabājot dekāna goda titulu arī pensijas gados, kas nebija viņam viegli. Pēc pārciestā insulta nācās zināmu laiku pavadīt arī “Raudas” pansionātā, kamēr dekāna Buliņa mirušā krustdēla Raimonda sieva Lidija paņēma viņu savā dzīvoklī Jelgavā, kur viņu aprūpēja līdz pat šī gada pavasarim. Vecuma nespēks un slimību progresējošie uzbrukumi ļoti novārdzināja pensionēto dekānu Albertu. Tomēr 14.04. viņš uz slimnieka ratiņiem “Tērvetes” pansionātā kopā ar savu lielo draugu paulīniešu tēvu Juri Krisūnu un Dobeles prāvestu Uldi Cēsinieku vēl nosvinēja savas Priesterības 65 gadu jubileju. Tā bija pēdējā sv. Mise, kurā viņš koncelebrēja kā Kristus karavīrs, kurš, pirms sv. Mises saņemdams grēku piedošanu Grēksūdzē, bija gatavs saņemt Kunga pavēsti ierasties Viņa troņa priekšā, lai nodotu norēķinu par šiem 65 kalpošanas gadiem Pestītājam un ticīgajiem.
Es personīgi pazinu dekānu Albertu kopš maniem seminārista gadiem un atceros viņu kā ļoti sabiedrisku, jautru un dziedošu priesteri ar skanīgu tenora balsi. Viņš bija muzikāls cilvēks, prata arī spēlēt ērģeles un cienīja kora mūziku. Katru gadu 15. novembrī es apsveicu telefoniski viņu Vārda dienā, kad mēs nedaudz aprunājāmies kā labi draugi. Kad zvanīju viņam pēdējā Vārda dienā pagājušajā gadā, es centos viņu garīgi uzmundrināt slimības un vecuma nespēkā, aicinot nest savu ciešanu krustu līdz galam. Tad nebiju iedomājies, ka tā būs mūsu pēdējā saruna ar viņu. Tagad es turpinu atbalstīt viņa dvēseli ar manām lūgšanām, lai labais Jēzus piedod savam kalpam visas cilvēciskās vainas un grēkus, kādu mums nevienam netrūkst, un iepriecina viņu savu priesteru saimē mūžīgajā debesu Euharistijā.
Atvadu sv. Mise tiks svinēta Jelgavas katedrālē 27.04. pl. 10:00 ar Ekseviju dziedājumu ievadā pl. 9:30. Pēc tam priestera Alberta Buliņa mirstīgās atliekas tiks pārvestas uz Aglonu un guldītas draudzes kapos blakus viņa māmiņai. Lai Aglonas Dievmāte aizbildina par viņa dvēseli pie sava dievišķā Dēla!
Lielvārdes prāvests Andris Solims
