Priesterim Antonam Mičulītim - 30 gadi debesīs!
17.03.1991. Radītājs aizsauca mūžībā ilggadējo katoļticīgo misionāru Ogres un Aizkraukles (Stučkas) rajonā - priesteri Antonu Mičulīti. Šogad paiet 30 gadi kopš viņa dvēselītes aizceļošanas debesu valstībā pēc ilgstošas slimības. Priesteris Antons Mičulītis ir dzimis 1927. gadā. Lielvārdes draudzē viņš sāka savu kalpošanu 1950. gadā, rūpēdamies par mazo baznīciņu, ko uz Āpšu kalniņa uzcēla pr. Juris Pudāns 1940. gadā. Draudze kļuva par pastāvīgu un pieauga skaitā, kas nepatika padomju varai. Tāpēc 1958. gadā dedzīgajam dvēseļu ganam, kurš apkalpoja arī Kokneses un Iršu draudzes, nācās no Lielvārdes aizbraukt projām. Taču Dieva Apredzība viņam ļāva 1970. gadā atkal atgriezties Lielvārdes draudzē, kur viņš nokalpoja līdz pat 1988. gadam. Pa to laiku viņš remontēja saplaisājušo dievnamu, izbūvēja draudzes mājā otru stāvu, garāžu.
Pr. Antons arī atjaunoja Ogres draudzi, svinēdams dievkalpojumus luterāņu baznīcā. Radās iespēja blakus luterāņu dievnamam uzcelt katoļticīgajiem savu draudzes māju, kur prāvests Mičulītis arī pārvācās no Lielvārdes dzīvot 1988. gadā, kad tika smagu slimību piemeklēts. Tad viņš vairs nespēja apkalpot Lielvārdes draudzi un 17.03.1991. aizmiga Kungā. Viņš ir apglabāts Ogres kapos netālu no kapličas kreisajā pusē pirms tās. Par nožēlu viņa kapavieta tagad izskatās diezgan nolaista un slikti sakopta. Priestera piemineklis ir ļoti vienkāršs un nabadzīgs, kas sasaucas ar viņa dzīves vienkāršo, kluso un pazemīgo stilu un cilvēcisko dabu.
Pr. Antons bija tiešām ļoti kluss, vienkāršs, pazemīgs, bet smaidīgs, labsirdīgs un cilvēkus mīlošs priesteris, kurš centās visiem palīdzēt sakārtot viņu garīgo dzīvi. Neskaitāmi bērni un pieaugušie pa klusām pie viņa ir nokristīti, salaulāti, iesvētīti bargajos čekistu laikos. Viņš bija īsts misionārs visā lielajā Ogres un Stučkas rajonā, kur kalpoja, jo katoļticīgo dievnami atradās tikai Lielvārdē un Koknesē šajos rajonos. Daudzi brauca pie viņa no Rīgas un citiem novadiem pa kluso saņemt garīgos pakalpojumus, kurus pr. Antons drosmīgi veica, riskēdams ar savu priesterības darbības atļauju. Neskatoties uz bailēm un risku, tomēr pr. Mičulītis centās aizpildīt kaut daļēji draudzes garīgo pakalpojumu reģistru grāmatas par kristībām, laulībām un bērēm. Pārsvarā viņš veica ierakstus uz atsevišķām lapiņām, bieži vien pēc vecāku lūguma neierakstot nokristītā bērna vārdu un uzvārdu. Tomēr kaut kāda informācija ir atrodama šādos ierakstos, prestatā dažiem citiem prāvestiem, kuri vispār nav veikuši nekādus ierakstus Lielvārdes draudzes reģistru grāmatās, kaut jau vairs nebija nekādu reālu aizliegumu no sistēmas puses.
Pr. Mičulītis bija iemīļots biktstēvs Rīgas Garīgajā seminārā, kur viņš brauca katru piektdienu pieņemt semināristu grēksūdzes Sv. Franciska baznīcā. Viņš nekad neko neprasīja kā papildus jautājumus un neuzdeva semināristiem lielas gandarīšanas lūgšanas par grēkiem, tāpēc pie viņa vienmēr bija garākas rindas nekā pie citiem biktstēviem. :)) Pēc dabas viņš bija bikls, kluss, mazrunīgs, prata uzmanīgi klausīties citus. Bet vienmēr laipni uzņēma ciemiņus un palīdzēja vairākiem semināristiem iestāties Rīgas Garīgajā seminārā.
Viņa laikā Lielvārdē bija nodibināts labs korītis, kurā es dažas reizes pats dziedāju, kad piedalījos vēl vecajā baznīcā svētdienas sv. Misēs 1985. gadā manas uzturēšanās laikā Jaunogres sanatorijskolā, kur biju izsūtīts uz vienu ceturksni represiju laikā. Tad arī pirmo reizi satiku pr. Mičulīti kā mīlīgu un laipnu garīgo tēvu, pie kura varēju pieiet pie grēksūdzes un saņemt sv. Komūniju, bez kā es nespēju normāli dzīvot, ja kādu svētdienu nevarēju tikt no sanatorijskolas uz baznīcu. Šīs sanatorijskolas veļas pārzine Silva Pilāne, kura vēlāk man kļuva par ļoti sirsnīgu un mīļu cilvēku kā vecmāmiņa, man bieži stāstīja, cik labs un mīlīgs priesteris Mičulītis apkalpo Lielvārdi un Ogri, un viņa tad mani arī aizveda slepeni uz svētajām Misēm svētdienās vai nu uz Lielvārdi, ja paspēju tikt uz vilcienu pēc rīta ārsta apgaitas, vai nu vakarā uz Ogres luterāņu baznīcu, kur sānu navā bija ierīkots katoļticīgo altāris ar Aglonas Dievmātes bildi, ko pēc dievkalpojuma aizsedza ar aizkaru, lai nekaitinātu luterāņus. Šie dievkalpojumi bija priekš manis ļoti gaidīti visu nedēļu drūmajā sanatorijskolas ikdienā, kur bija tik smagi veselam jaunietim atrasties starp tuberkulozes slimajiem bērniem un skolniekiem, starp kuriem nebija neviena ticīga, ar kuru varētu parunāt vai kopā palūgties. Varēju slepeni ielavīties Silvas tantes, kā viņu visi sauca Jaunogres sanatorijskolā, veļas istabā, lai paslēpies starp ārstu baltajiem halātiem klusi palūgtos vienatnē rožukroni un noskaitītu no kabatā vienmēr nēsātas mazas lūgšanu grāmatiņas kādu lūgšanu vai litāniju. Tik ļoti pietrūka ikdienas sv. Mises, tāpēc svētdienās, kad netiku dažreiz uz dievkalpojumu, tās bija priekš manis īstas mokas pavadīt Kunga dienu bez baznīcas un dievkalpojuma. Tad šāda mana slepenā lūgšanu vieta veļas istabā kļuva par manu mazo "kapelu", kur pavadīju vairākas stundas lūgšanā vienatnē, cik nu tas bija iespējams saskaņā ar dienas kārtību tajā skolā, kur biju spiests pavadīt par laimi tikai vienu ceturksni - trešo, bet visgarāko mācību gadā, kas man toreiz likās kā pats garākais manā mūžā, gaidot iespēju atkal atgriezties dzimtajā Krāslavā un mīļajā baznīcā.
Lūk, tādos apstākļos es iepazinu nedaudz priesteri Antonu un dažus Lielvārdes tā laika draudzes locekļus, nemaz pat nenojausdams, ka man pašam kādreiz nāksies kalpot kā priesterim Lielvārdes draudzē un dzīvot draudzes mājā, kuras otrajā stāvā, ko izbūvēja pr. Mičulītis, mums būs veselus divus gadus jālūdzas pagaidu ierīkotajā sv. Krusta kapelā, kamēr tika atjaunots sagrautais draudzes jaunais dievnams. Es un draudze bijām ļoti pateicīgi priesterim Mičulītim par viņa tālredzīgo soli, ka viņš savā laikā izbūvēja šo otro stāvu plebānijā, kaut arī nepabeidza līdz galam iekšējo apdari, citādāk mums nebūtu vietas, kur lūgties un rīkot arī draudzes saietus un pasākumus.
Diemžēl pr. Antons nepiedzīvoja jaunās baznīcas Lielvārdē iesvētīšanu 20.10.1992., jo Kungs pasauca viņu savās debesu mājās pirms 30 gadiem. Mēs ar draudzi aizlūdzām par viņu sv. Misē un lūgsimies par viņa skaisto dvēselīti 21.03. pl. 11:00 Lielvārdes baznīcā, pateikdamies par viņa misionāro darbu, ko viņš veica 26 gadu garumā Lielvārdes draudzē, nokristīdams vairākus tūkstošus mazo un lielo, salaulādams slepeni vairākus simtus pāru, izvadīdams mūžībā nesaskaitāmus mirušos. Lai labais Pestītājs atalgo savu uzticīgo un pieticīgo kalpu ar mūžīgas Euharistijas priekiem debesu priesteru saimē, dāvādams viņam skaistāko mājokli Svēto sadraudzībā!
Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! Lai viņš dus mierā! Amen!
Lielvārdes prāvests Andris Solims