Print this page
Trešdiena, 12 Jūlijs 2017 02:42

Noslēdzies pr. Mariana Daļecka krusta ceļš

Written by 
Rate this item
(0 votes)

Pirms 5 gadiem noslēdzies priestera Mariana Daļecka krusta ceļš

Marians

    26.02.2017. pl. 15:15, Dieva Žēlsirdības stundā, kurā ticīgā tauta dievbijīgi lūdzas Dieva Žēlsirdības kronīti par godu Kristus nāves stundas piemiņai, mūsu mīļais Radītājs noslēdza sava uzticīgā kalpa priestera Mariana Daļecka dzīves krusta ceļu, paņemdams viņa vienkāršo un skaisto dvēselīti savās debesu mājās. Tajā stundā es celebrēju sv. Misi Madlienas pansionātā, kā parasti mēneša 4. svētdienā. Interesanta šķiet šī sagadīšanās, kad reāli nekad nelietoju savu mobilo telefonu dievkalpojuma laikā, jo turu to vienmēr izslēgtu jakas kabatā. Šoreiz tas palika bikšu kabatā, un, pašam nesaprotot kāpēc, radās vēlme Mises beigās to iedot ministrantam, lai uzņemtu dažas bildes no dievkalpojuma ar mīļajiem pansionāta cilvēciņiem, dažus no kuriem bieži vien jau neredzu nākamajā dievkalpojumā pēc mēneša, kad Kungs kādu jau būs pasaucis pie sevis mūžībā... Un tā ministrants man pienes mobilo telefonu biķera purifikācijas laikā un rāda, ka ir kāds zvans. Es paskatījos un ieraudzīju Krāslavas prāvesta Voroņecka zvanu, uz kuru, protams, neatbildēju. Tikai aizdomājos, sakarā ar ko šis zvans varētu būt. Tad tam uzreiz sekoja onkuļa pr. Oļģerta Daļecka zvans... Un tad sv. Gars man sirdī iečukstēja, ka ir miris mans mīļotais ojčeņka pr. Marians Daļeckis. Es to uzreiz pavēstīju mazajai "draudzītei" un izņēmuma kārtā atļāvos pārzvanīt pr. Voroņeckim, kuru izdevās sazvanīt un saņemt šo apstiprinājuma sēru vēsti par pr. Mariana nāvi. Pirmā doma bija, ka Kungs ir noslēdzis sava uzticīgā kalpa golgātas ceļu, ko viņš pazemīgi bija gājis šo pēdējo gadu, smagi ciezdams no ļaunās vēža slimības. Ļoti gribējās vēl paspēt upurēt kaut pēdējo Mises lūgšanu par onkuļa dvēselīti, ko arī Dievišķā Apredzība man atļāva. Aizlūdzām no sirds ar pansionāta draudzīti par pr. Marianu, lai Labais Jēzus ir viņa vislielākais atalgojums debesu priesteru saimē. Vajadzēja pabeigt apkalpot pēc Mises vēl 8 guļošos pansionāta cilvēciņus, kad varēju sazvanīties ar mirušā priestera brāli onkuli Oļģertu Daļecki.

      Padomāju, ka cik liela ir Dieva Žēlsirdība, kas aicināja pr. Mariana dvēselīti atstāt savu slimības izmocīto miesas mājokli tieši Kunga dienā un Kristus nāves stundā. Vasarā, uzzinādams par pr. Mariana ļauno slimību, apmeklēju viņu Gaiļezera onkoloģiskajā slimnīcā, kur redzēju viņa ciešanu skarto un pārveidoto ķermeni, bet apbrīnoju viņa mieru un samierinātību ar savu likteni, ko viņš bija pieņēmis, teikdams: "Ko Dievs ir devis, to mums ir jāpieņem. Nekas, uz visu Dieva griba!" Lūk, cerības un paļāvības uz Kunga palīdzību pilni vārdi, Kristus uzticīgā kalpa cienīgi vārdi, kuri man atgādināja mana mīļotā brāļa pr. Artūra Krištapoviča pirmsnāves mierpilnus vārdus "Kā būs, tā būs, lai notiek Dieva griba". Mēs ļoti lūdzāmies ar mammu un Lielvārdes draudzi par pr. Mariana veselību. Un Dievs uz kādu laiku pagarināja sava kalpa kalpošanas laiku, ļaudams viņam vēl apkalpot savu mīļoto Piedrujas draudzi, kurā viņš nokalpoja no saviem Priesterības 40,9 gadiem gandrīz 30 gadus (ar nelieliem pārtraukumiem).  Sastapu viņu vēl gan Aglonā 15.08., gan Ilūkstē pr. Jāņa Krapāna bērēs, klusumā pateikdamies Kungam, ka nu onkulim ir nedaudz labāk. Tomēr ļaunā slimība pēc zināma laika sāka progresēt, un viņa slimību krusts kļuva arvien smagāks, neļaudams beigās vairs nostāvēt pie Kunga altāra, kad nācās pāriet vairāk uz gultas režīmu. Atkal slimnīcas, atkal ārstu mēģinājumi ko palīdzēt, bet Kristus izvēlējās tieši pr. Marianu par sava atpestīšanas smagā darba un Krusta ceļa Sīmani no Piedrujas, lai kopā ar Jēzu nestu šo ciešanu krustu. Kad pr. Marians man piezvanīja, lai apsveiktu ar Kristus Piedzimšanu, viņš pateica, ka savu Ganiņu Misi viņš svinēja Krāslavas slimnīcā, kur pirms tam jau bija paspējis pagulēt,  bet bija palaists uz mājām, cerēdams, ka varēs vēl pēdējo Pasterku (Ganiņu Misi) nokoncelebrēt savā baznīcā ar Krāslavas priesteri, kas jau apkalpoja Piedrujas draudzi. Un tomēr viņam vairs nebija lemts atstāt šo slimnīcu, kur sākumā viņš, gultā sēžot, celebrēja un vēlāk koncelebrēja sv. Misi, lūgdamies un bez kurnēšanas nesdams ar Jēzu savu ciešanu krustu līdz viņa dzīves Golgātai. Sajutu lielu vēlmi mūsu mīļo priesterīti  apciemot Krāslavas slimnīcā kopā ar mammu Annu, viņa māsīcu, lai atvadītos no viņa. Dieva Apredzība atsūtīja man palīgā kā šoferi manu labo draugu jūrmalnieku Vladimiru Grizānu, kurš pieteicās tajā sniegainajā 5.02. svētdienas pēcpusdienā mūs aizvest ar savu mašīnu, jo arī viņa mirušais tēvs nāca no Lupandiem, kas bija pr. Mariana draudzes teritorija, un viņu ģimene labi pazina pr. Marianu. Ceļš bija ļoti slidens, bet mēs laimīgi tikām turp un atpakaļ. Dieva Apredzība parūpējās, ka mūs visus trīs ielaida pie onkuļa vienvietīgajā palātā, kaut bija gripas karantīnas laiks. Mēs "uzstiepām" manu veco māmuliņu pa daudzajām kāpnēm un sirsnīgi parunājāmies ar priesterīti, kurš, par brīnumu, tajā svētdienā bija atžirdzis pēc kārtējās krīzes un bija ļoti aizkustināts un priecīgs par šo apciemojumu. Ļoti sirsnīgi atvadījāmies, jo sapratu, ka vairs neredzēsimies šajos dzīves ceļos. Tāpēc apņēmāmies abpusēji lūgties vienam par otru abās mūsu izplatījuma dimensijās...

      Un nu tagad jau mēs esam šajās dažādās dimensijās, taču sirdīs esam un būsim vienmēr vienoti caur lūgšanu un mīlestības saiti, ko neviens nespēj saraut, pat nāves zobens. Prātā atausa manas bērnības un jaunības laiki, kad priecīgs varēju piedalīties pr. Mariana dievkalpojumos un spēlēt ērģeles un vadīt korīti atlaidu svētkos Indricā un Piedrujā. Sevišķi mīļa man palika Indricas vēsturiskā baznīciņa, kur sv. Jāņa Kristītāja 40 stundu dievkalpojumi un Kapusvētki pulcināja bijušos draudzes locekļus no dažādiem novadiem. Arī mēs katru gadu turp devāmies svinēt šos svētkus, par cik mana mamma nāk no Indricas draudzes, kuras kapos atdusas liela daļa viņas radu. Atceros tos skaistos vasaras vakarus, kurus toreiz jaunībā pavadīju Indricā, mācoties uz ērģelēm Josefa Grubera "sv. Cecīlijas" Misi. Cik tas bija toreiz romantiski gulēt uz siena naktī, dzirdot circeņu skaistās stīgu simfonijas un sajūtot siena smaržu apkārt... Toreiz pr. Marians pats bija izremontējis draudzes māju Indricā, pats kurināja ziemā baznīcas apkuri, jo bija strādīgs lauku cilvēks, nācis no septiņu bērnu zemnieku ģimenes Kombuļu draudzē, gājis bērnībā ganos, kur daudz dziedāja baznīcas dziesmas, izkopdams ļoti skaistu un skanīgu "lakstīgalas" balsi, kā visi to zinās atcerēties. Man bija laime piedalīties (kā bērnam) pr. Mariana Primīcijā Kombuļu baznīcā 1976. gadā. Viņš ļoti bieži mūs apciemoja Krāslavā un nakšņoja pie mums. Priekš mums, bērniem, tie vienmēr bija kā svētki, jo bija zināms lepnums un prieks, ka mums ir 2 onkuļi - priesteri. Kad atbrauca uz sv. Donāta svētkiem arī pr. Oļģerts Daļeckis, viņš arī vienmēr mūs apciemoja. Tad tie bija lieli svētki mūsu mājās... Bet pr. Marians priekš mums vienmēr bija mūsu dzimtas priesteris, kurš reāli arī apglabāja lielāku daļu mūsu radu, bija vienmēr ļoti tuvs visiem ar savu vienkāršību un sirsnību. Citreiz viņš mūs arī pabāra, pamācīja, aizrādīja, dažreiz pat nedaudz pastrīdējāmies, bet zinājām, ka tas mums netraucēs vienmēr palikt kā ģimenei.

      Un tagad jūtam nevis zaudējumu mūsu dzimtā, bet gan vēl vienu aizbildni debesīs, kurš turpinās aizlūgt pie Dieva troņa kā "sacerdos in aeternum" - "priesteris uz mūžiem" debesu priesteru lielajā saimē, slavēdams savu Radītāju, Glābēju un Svētdarītāju visu svēto un eņģeļu milzīgajā korī par visiem Dieva žēlsirdības brīnumdarbiem, kurus pr. Marians bija saņēmis savā gandrīz astoņdesmit gadu garajā mūžā virs zemes. Savu skaisto jubileju (27.05.) viņš svinēs jau debesu mājās ar savu mīļo debesu Tēti un Dievmāmiņu, kuru it sevišķi viņš godināja, nesot arī viņas vārdu. 

    Paldies tev, mīļo onkuli, mūsu ojčeņka, par tavu vienkāršību, par tavu sirsnīgu kalpošanu mums visiem, par tavu nabadzības mīlēšanu un netiekšanos pēc augstiem posteņiem Baznīcā, par tavu pazemīgu paklausību Baznīcai un tās vadībai, par tavu cieņu pret brāļiem priesteriem, par tavu skanīgo balstiņu un mīlestību lūgties un dziedāt! Paldies, ka biji mūsu ojčeņka, vienkāršo ļaužu priesteris, ka nekad neatteici palīdzēt ar lūgšanām un garīgiem pakalpojumiem! Lūdzies par mums visiem tagad Tēva mājās, kur arī mēs tev pievienosimies katrs savā laikā, kad Kungs mūs aicinās pie sevis! Tu vēlējies, lai tevi apglabātu nevis tavas dzimtas kapos Kombuļos, bet gan Piedrujas baznīcas dārzā, kur tik bieži staigāji un lūdzies rožukroni. Aizbildini tagad par mums, grēciniekiem, pie Dieva Žēlsirdības troņa, bet mēs lūgsimies par tevi, lai tu ātrāk varētu skatīt savu Radītāju un priecāties Viņā visos nebeidzamos mūžos! 

     Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! Lai viņš dus mierā! Amen!

Pr. Andris Solims, Lielvārde

P.S. Priestera Mariana Daļecka bēru dievkalpojums notika 2.03. pl. 11:00 Piedrujas baznīcā, Krāslavas novadā. Šodien, 26.02.2022., tajā pat stundā Piedrujas baznīcā tika svinēta piemiņas sv. Mise par pr. Mariana dvēseli, kuru vadīja viņa brālis monsiņjors Oļģerts Daļeckis, koncelebrējot draudzes prāvestam Eduardam Voroņeckim. Bet pl. 18:00 mēs lūgsimies par manu onkuli Marianu sv. Misē Lielvārdes baznīcā.

Nospiediet uz šīs saites, lai varētu apskatīt bēru bildes:

https://app.box.com/s/m3of8j5vdy6ki0enfc5lut5mbdt7pqqi

 

 

Read 1644 times Last modified on Ceturtdiena, 10 Marts 2022 22:34