Priesterim Juliānam Samušam - 40 gadi mūžībā
Interesanti, cik ilgi draudžu locekļi lūdzas par saviem mirušajiem draudžu ganiem? - bēru dienā, varbūt piemin pirmo mēnesi, tad vēl atceras miršanas pirmajā gadadienā...??? Un tad visbiežāk jau aizmirst, jo viņa vietu ieņem nākamais draudzes gans, kurš izkliedē sēras par savu priekšgājēju ar savām jaunajām aktivitātēm, veic izmaiņas draudzes dzīvē, ieviešot kaut ko pilnīgi jaunu, dažreiz atraktīvu, noderīgu, bet dažreiz pat kaitīgu, ja likvidē draudzē dievbijības un lūgšanas garu. Nereti dedzīgākie draudzes locekļi tad sāk salīdzināt jaunā gana darbību ar iepriekšējā prāvesta stilu, citreiz pirmo reizi, beidzot, novērtēdami viņa ieguldījumu un veikumu, ko nekad nebija novērtējuši priestera dzīves laikā. Drīzāk bija kritizējuši, aprunājuši, neatbalstījuši viņa iniciatīvas un pastorālo praksi. Tikai pēc prāvesta nāves daudziem ir iespēja salīdzināt un novērtēt objektīvi to, kas ir bijis labs viņu draudzē iepriekš.
Diemžēl tāda ir vispārēja pieredze, kad draudzēs mainās prāvesti. Ir jauki, ja draudzes locekļi atceras ar labu vārdu savus iepriekšējos ganus un lūdzas par viņiem, lai kur tie būtu pārcelti, vai cik sen jau tie būtu aizsaukti mūžībā.
Dekāns Samušs draudzē bija ļoti cienīts un mīlēts, arī pat no čigānu un dzērāju puses, kuriem viņš nekad neatteica palīdzību. Atceros, kā čigānieties nāca pie viņa zārka baznīcā, raudāja un bučoja viņa kājas pateicībā par materiālo palīdzību, ko daudzreiz bija saņēmušas. Pēc viņa nāves guļamistabā tika atrastas vairākas cilvēku pases kā ķīlas no tiem, kuri nāca grūtībās aizņemties no dekāna naudu. Viņš bija žēlsirdīgs cilvēks, gribēja palīdzēt visiem, kuri bija nonākuši grūtībās. Taču neaprakstāma bija dekāntēva viesmīlība gan pret saviem brāļiem priesteriem, gan pret draudzes locekļiem. Arī tagad man acīs atjaunojas viņa rīkotās krāšņās eglītes koristiem, sakristiāniem un draudzes aktīvistiem. Tie bija patiesi svētki ar pārbagātiem galdiem. Vēl dekāns mīlēja mājdzīvniekus un turēja pie baznīcas mazajās kūtiņās trušus, vistas, zosis un riebīgos tītarus, kuri mūs vienmēr biedēja, kad vajadzēja tiem paiet garām uz baznīcu. Tēvs mums ar brāli uz vasaru vienmēr nogrieza matus, atstājot tikai priekšā “čubčiku”. Tāpēc mamma lika uzvilkt adītas cepurītes ceļā uz baznīcu vēsākās dienās, bet, par nelaimi, cepurītes bija sarkanā krāsā, ko tītari nez kāpēc nemīl. Tad nu mums bija bieži problēmas tikt garām tiem uzpūtīgajiem tītariem. Tomēr bija liels prieks nereti skriet palīgā dekāna saimniecei noķert izmukušos trušus, kuri joza pa baznīcas dārzu. Bija jautri piedalīties arī malkas kraušanas talkās un baznīcas mazgāšanā, kas toreiz tika veikta tikai pirms un pēc lielākajiem svētkiem. Parasti tādas talkas bija vienmēr atalgotas no dekāna puses ar uzklāto galdiņu, ar garšīgiem našķiem un pat konjaku, bet bērniem tika pīrādziņi un končas.
Dekāns Juliāns rūpējās arī par draudzi un dievnamu, centās ierīkot centrālo apkuri un uzstādīt jaunas ērģeles. Taču padomju vara toreiz viņam neatļāva neko realizēt no viņa iecerēm, kaut bija jau sapirktas caurules un radiatori, kuri sarūsēja pagrabā. Bija noskatītas ļoti labas stabuļu ērģeles, bet pilnvarotais reliģijas lietās to visu aizliedza. Cik žēl, bet tie bija tādi laiki. Bērni arī nedrīkstēja piedalīties baznīcā ne kā ministranti, ne kā koristi, ne procesijas dalībnieki. Bet tik ļoti gribējās piekalpot Misēs, ka es nespēju noturēties un centos bez komžas to slepeni darīt pie sānu altāra, kad vikārs paralēli tur celebrēja Misi, kamēr dekāns to svinēja pie lielā altāra. Tad sakristiāns nevarēja būt vienlaicīgi divās vietās un ļāva man paklusām piekalpot, zvanot ar mazu zvaniņu kabatā un pieskrienot pie altāra nomazgāt priesterim rokas un ieliet biķerī ūdeni uz purifikācijas (biķera tīrīšanas) brīdi. Protams, dekāns to visu zināja, tomēr mani nepadzina, kaut arī pamatoti baidījās, jo par to viņam varēja atņemt “spravku” (tiesības strādāt par priesteri). Atceros, kad vienā vakara Misē pie Jēzus Sirds altāra es tā slepeni piekalpoju. Bet tajā vakarā baznīcā ienāca komunistu komisija un to ieraudzīja. Viens no čekistiem nespēja savaldīt savas dusmas un rāva ar varu mani nost no altāra, kliegdams, ka bērni nedrīkstot to darīt. Bet es sparīgi ieķēros altāra margās un kliedzu, ka neiešu prom, kamēr viena tante pieskrēja un sāka sist ar somiņu čekistam pa rokām. Tad viņš padevās un aizgāja, bet dekānam bija vēlāk nepatikšanas... Un tomēr viņš turpināja mūs mīlēt un tētim teica, ka cik laimīgs viņš būtu kādreiz sagaidīt ieraudzīt mani kā priesteri pie altāra... Iespējams, ka šie vārdi bija arī viņa lūgšanas vārdi pie Kunga altāra, jo toreiz bērniem neļāva brīvi piedalīties dievkalpojumos, skolotāji bieži dežūrēja pie durvīm, no kora balkona komjaunieši fotografēja tautu un izsekoja, vai bērni un jaunieši nav redzami pūlī. Bija citreiz slepeni jāzogas pa dārziem apkārt baznīcai, lai neuzrautos uz huligāniem, kuri jau gaidīja, lai mūs piekautu pie baznīcas. Ziemā bieži vajadzēja iegrimt sniegā līdz jostas vietai, lai pa aplinkus dārzu ceļiem ielavītos dievnamā. Bija īstas vajāšanas un represijas skolās no skolotāju un klasesbiedru puses, samazinot atzīmes, izsmejot, apspļaujot un pat piekaujot līdz asinīm tikai par to, ka “tu tici Dievam, bogomol”. Nav brīnums, ka nebija jaunu paaicinājumu uz priesterību, kad no visas Krāslavas 1. vidusskolas es ar brāli atklāti un regulāri gājām uz baznīcu gandrīz kā vienīgie. Kad tētis mammai pārstāstīja dekāna novēlējumu, lai es kļūtu priesteris, es dzirdēju šos vārdus, un sirdī dzima liela vēlme iepriecināt baltgalvīgo priesteri, ka es noteikti kļūšu par priesteri. Diemžēl viņš nesagaidīja to dienu, kad pēc 11 gadiem 15.06.1991. es svinēju savu Pirmo sv. Misi (Primīciju) skaistajā Krāslavas dievnamā, kur dekāns Juliāns Samušs bija nostrādājis 17 gadus. Viņš pielaida mūs ar brāli pie Pirmās grēksūdzes un Komūnijas. Es pat labi atceros savu izgāšanos katehisma eksāmenā, kad sajaucu 10 Dieva baušļus, ko mamma mācīja poliski. Sāku raudāt, bet dekāns mani nomierināja un atkal iedeva sauju šokolādes konfekšu, ko saņēma visi bērni eksāmena dienā. Tik tēvišķīga attieksme no viņa puses man lika toreiz viņu vēl vairāk iemīlēt. Un šo mīlestību es saglabāju arī visas dzīves laikā līdz pat šim brīdim.
Kad mirušā dekāna miesu zārkā novietoja sv. Donāta kapelā, es tur regulāri gāju lūgties un apgriezt svecēm degļus svečturos apkārt zārkam. To pat skolā uzzināja un vēlāk lamāja, ka es to tur darīju: “Abi ar māti sēž pie zārka un raud...” Bēres notika 27.03.1980. un bija ļoti krāšņas, dievnams bija pārpildīts. Bija ļoti daudz priesteru un daži bīskapi. Pie baznīcas tajos laikos neatļāva priesterus glabāt, kaut dekāns to ļoti bija vēlējies. Atļāva apglabāt pilsētas kapos blakus kapličai pa kreisi, kur bija apglabāti daži izcili garīdznieki. Sabrauca visi dekāna radinieki, kuri pēc bērēm savāca pilnīgi visu dekāna mantu, pat nogrieza lustras un pievāca arī sakristiāna vecos velteņus... Taču dekāna nāves pirmās gadskārtas Misē piedalījās vairs tikai viņa jaunākais brālis, neviena “pļeminīka” – brāļa dēla nebija, kaut dekāna dzīves laikā viņi bariem brauca katrās brīvdienās. Diemžēl tā bieži notiek ar bagātiem radiniekiem, kad tos atceras tikai tad, kad ir iespējams kaut ko no tiem saņemt. Vēlākajos gados dekāna Lapkovska laikā, kad jau biju sācis spēlēt baznīcā kā neoficiāls darbdienu ērģelnieks, man nācās vākt no koristiem ziedojumu, lai varētu pieteikt sv. Misi par dekāna Juliāna dvēseli viņa nāves gadadienā. Es nevarēju nelūgties par viņu, jo piemiņa par viņa gaišo tēlu arvien dzīvoja manā sirdī.
Katru reizi, kad es apciemoju kapsētu Krāslavā, es vienmēr pieeju pie dekāna Samuša kapa un palūdzos par viņu, aizdedzinot arī svecīti. Visus šos 40 gadus 23.03. es atceros savās lūgšanās manu mīļo “jožiku” kā manas bērnības mīļāko priesteri un novēlu viņu Dieva žēlsirdībai. Lūdzos sv. Misē par viņu arī šodien, mīļi pieminot viņu pie Kunga altāra, pie kura viņš mani kādreiz gribēja redzēt. Gribētu šodien viņam pateikt, ka esmu viņa vēlmi izpildījis, un tik ļoti gribētu, ka arī mani kādreiz pēc nāves kāds atcerētos savās lūgšanās, kā es atceros savas draudzes ganu. Viņš to bija pelnījis!
Cik brīnišķīgi būtu, ja mūsu draudžu gani neaizmirstu palūgties ar draudzes locekļiem par saviem priekšgājējiem viņu nāves gadadienā, par kuru priesteriem laipni atgādina ieraksts bīskapa Jāņa Buļa latviešu valodā izdotajā liturģiskajā kalendārā (rubricellās). Lielvārdes draudzē sakristiāns vienmēr skaļi pasaka lūgšanu sv. Misē Vispārējās lūgšanas laikā par to mirušo priesteri vai bīskapu, kura gadadiena iekrīt konkrētajā datumā. Tādā veidā mēs ar ticīgajiem varam palūgties arī par citu draudžu mirušajiem ganiem, par kuriem varbūt vairs neviens nepalūdzas nekad. Neaizmirsīsim palīdzēt saviem bijušajiem ganiem ātrāk pievienoties debesu priesteru saimei, lai kopā ar Kristu svinētu mūžīgās mīlestības Euharistiju Svēto sadraudzībā debesīs.
Mūžīgo mieru dāvā viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem!
pr. Andris Solims