10 - 12 - 2018
RADIO MARIJA LATVIJA

 Klausies radio datorā -
spied pogu zemāk redzamajā atskaņotājā!

Multimēdijas

Krus­ta­ce­ļa pār­do­mas

30.03.2007. 

Gul­be­nē, pēc poļu žurnāla:

„Na dro­gach Mi­łoś­ci”- Dro­ga, Prawda i Życie

 

Ie­vads: Kungs Jē­zu Kris­tu, dzī­vā Die­va Dēls, Tu esi sa­cī­jis: Es es­mu augšām­cel­ša­nās un dzī­vī­ba! Kas tic Man, tas ne­mirs ne­mū­žam. Es es­mu Ceļš, Patie­sī­ba un Dzī­vī­ba.

Uz­sāk­da­mi krus­ta­ce­ļa pār­do­mas, Jē­zu, mēs Te­vi, lūdzam: esi mums vi­siem žē­līgs, pie­dod mums mū­su vai­nas un pa­lī­dzi mums ie­klau­sī­ties tajā, ko vēs­tī Tava die­viš­ķā Sirds.

1. stacija: Jē­zus tiek no­tie­sāts uz nā­vi

Dzī­vī­ba ir at­klā­ju­si se­vi, ir pa­rā­dī­ju­sies starp cil­vē­kiem, bet mēs To esam atme­tu­ši. Cilvēcis­kās skau­dī­bas, ne­tais­nī­bas, me­lu dēļ esam atmetuši To, ku­rā ir mū­su Dzī­vī­ba un Augšāmcel­ša­nās… Tā bi­ja cil­vē­ces vis­lie­lā­kā kļū­da, jo pā­rāk ātr­i, bez jeb­kā­dām pār­do­mām bijām paķē­ru­ši ak­me­ņus, lai mes­tu…

Jē­zu, pa­lī­dzi man ne­vie­nu ne­tie­sāt. Es ne­es­mu bez grē­ka. Lai akmens iz­krīt no ma­nām rokām.

2. stacija: Jē­zus ņem sa­vu krus­tu

Pa­tie­sī­ba ir tā­da: krusts jau ir pie­ņemts; Jē­zus jau to ir pa­ņē­mis uz sa­viem ple­ciem. Kas Vi­ņam uzlika šo krus­tu? Vai ne­vie­na nav, kas atzīsies ša­jā noziegumā? Kur vi­si palika? Vai vi­si ir aiz­gā­ju­ši?…

Kungs Jē­zu, ne­ļauj man ap­grū­ti­nāt ci­tus cil­vē­kus ar krus­tu, ku­ru man pa­šam ir jā­nes; palīdzi man ne­kļūt par slik­ta pa­do­ma de­vē­ju, ne­būt par ap­me­lo­tā­ju, nebūt par ten­ko­tā­ju… Palīdzi man cī­nī­ties ar melošanas grē­ku.

3. stacija: Jē­zus pir­mo rei­zi pa­krīt zem krus­ta

Kaut arī Jē­zus ir Ceļš, to­mēr šajā ce­ļā Viņš pa­kri­ta. Vai kāds Vi­ņu pa­grūda? Kā­pēc Jē­zum ir tik sma­gi, ka Viņš krīt?

Kris­tu, pie­dod man, jo tā ir ma­nas dzī­ves grē­ku ba­gā­ža, kas Te­vi pagrū­da un pie­spie­da pie ze­mes. Ma­ni grē­ki – tie ma­zie un lie­lie – liek Tev ciest…

4. stacija: Jē­zus sa­tie­kas ar sa­vu Mā­ti

No Jau­na­vas Ma­ri­jas pie­dzi­ma Dzī­vī­ba. Vi­ņa ir Tā, ku­ra mums dāvā­ja pa­šu Dzī­vī­bas Devē­ju – Jē­zu Kris­tu; caur Vi­ņas ro­kām Jēzus ir ienācis mū­su dzī­vē. Viņa ir Mā­te arī ta­gad, šeit – Dzī­vī­bas krus­ta­ce­ļā; Viņa ir Mā­te arī ma­nas dzī­ves krus­ta­ce­ļā.

Sāp­ju Diev­mā­te, va­di ma­ni arī ma­nas dzī­ves ce­ļā; pa­lī­dzi man iet Dzīvī­bas ce­ļu.

5. stacija: Sī­ma­nis Ki­rē­nie­tis pa­līdz Jē­zum nest krus­tu

Vai pie­spiests, vai arī ne­pie­spiests – to­mēr Sī­ma­nis pa­lī­dzē­ja nest krus­tu. Sī­ma­nis gā­ja bla­kus Jēzum so­li so­lī.

Sī­ma­ni, la­bo cil­vēk, tu re­dzi cik bie­ži arī es ne­spē­ju pa­ma­nīt tos, kuriem ir va­ja­dzī­ga mana palīdzība. Tu pa­lī­dzē­ji to­reiz Jē­zum; pa­līdz tagad arī man… Jo tevi iz­glā­ba Pa­tie­sī­ba.

6. stacija: Ve­ro­ni­ka pa­sniedz Jē­zum la­ka­tu

Jē­zus Die­viš­ķais vaigs un pa­ras­tais la­kats. Pes­tī­tā­ja vai­ga at­tēls un ne­pa­rasts, ekstraordinārs žests. Dros­me, pa­ze­mī­ba un tais­nī­gums – lūk, pa­tie­sās rū­pes par Dzī­vī­bu.

Ve­ro­ni­ka, dros­mī­gā sie­vie­te, no­slauki Jē­zum vai­gu un pa­rā­di man šo la­ka­tu, lai ta­jā es ierau­dzī­tu visus tos, ku­ri cieš, ku­riem sāp, ku­ri ir pamesti un ir at­stā­ti bez pa­lī­dzī­bas un mīlestī­bas.

7. stacija: Jē­zus pa­krīt zem krus­ta ot­ro rei­zi

Jē­zus ir mū­su Ceļš uz de­be­sīm, bet, lūk, ta­gad ce­ļā uz Gol­ga­tu ir pakri­tis jau ot­ro rei­zi. Vai tad Golgata ir tā­lāk ne­kā de­be­sis?

Kris­tu, Tu esi mans Ceļš uz De­bess Tē­va mā­jām, mā­ci ma­ni, lū­dzu, būt pacie­tī­gam kat­ru ma­nas dzīves die­nu, būt pa­cie­tī­gam vien­mēr, it seviš­ķi tad, kad esmu pa­kri­tis.

8. stacija: Jē­zus mie­ri­na rau­do­šās sie­vie­tes

Līdz­jū­tī­bas asa­ras, ne­uz­ti­cī­bas asa­ras, no­žē­las un kļū­du rūg­tu­ma asa­ras… Rau­dāt – tas ir tik cilvēcis­ki. Un kaut arī asa­ru mū­su cil­vē­cis­ka­jā dzī­vē ir daudz, tās to­mēr spē­ja aiz­tu­rēt Jē­zu ce­ļā uz Golgātu, lai at­ska­nē­tu: „Ne­rau­diet par Mani!”.

Kungs, kad es rau­du, lai es rau­du ar tā­du pa­šu spē­ku, kā rau­dā­ja toreiz Jeruza­le­mes sievie­tes, un Tu ap­stā­tos pie ma­nis, lai man pa­lī­dzē­tu.

9. stacija: Jē­zus tre­šo rei­zi pa­krīt zem krus­ta

Tas nav ie­spē­jams. Tas, kurš ir mū­su Ceļš un Pa­tie­sī­ba, ir at­kal pakri­tis. Atkal guļ uz zemes, sa­ļi­mis zem krus­ta sma­gu­ma. Kā­pēc Jē­zus at­kal pa­kri­ta? Kam lai pa­jau­tā­jam – kā­pēc Jē­zus at­kal pa­kri­ta? Tā laika cil­vē­kiem un tiem, ku­ri to vi­su re­dzē­ja? Tos, ku­ri ta­gad tev stāv bla­kus? Nē. Pa­jau­tā se­v un uz­dod tieši sev jau­tā­ju­mu: kā­pēc Jē­zus at­kal ir pakritis?

Kungs, pa­lī­dzi man vien­mēr dzir­dēt Ta­vus vār­dus: Ej un ne­grē­ko vairs!

10. stacija: Jē­zum no­velk drē­bes

Viņš ra­dī­ja de­be­sis un zem­i, ap­dā­vi­nā­ja vi­su pa­sau­li ar skais­tu­mu un parūpē­jās par vi­su, pat par vismazāko pu­ķī­ti,. Ta­gad Viņš stāv kails – sme­jie­ties un ņir­gā­jie­ties tie, ku­riem Viņš nav va­ja­dzīgs.

Kris­tu, da­ri, lai es vē­lē­tos būt par svē­tī­go, lai es bū­tu sirds­šķīs­tais.

11. stacija: Jē­zus tiek pie­sists krus­tā

Pē­dē­jais kri­tiens, šaus­mī­gās sā­pes, vairs nav ie­spē­jams pa­kus­tē­ties, agonija… Un lūg­ša­na: Tēvs, pie­dod vi­ņiem, jo vi­ņi ne­zi­na, ko da­ra! Un klu­sums, jo Pa­tie­sī­ba klu­sē.

Jē­zu, mā­ci ma­nu sir­di klu­sēt, lai es spē­tu sa­dzir­dēt Ta­vu bal­si, sadzir­dēt arī to, ko sa­ka ma­ni brā­ļi un mā­sas.

12. stacija: Jē­zus mirst pie krus­ta

Pirms­pē­dē­jais vārds: Tēvs, Ta­vās ro­kās Es at­do­du sa­vu ga­ru! Un pēdē­jais: Ir pie­pil­dīts! Dzīvība nomira!

Kungs Jē­zu, es gai­du uz Ta­vu at­nāk­ša­nu – nāc, Kungs Jē­zu!

13. stacija: Jē­zus miesu no­ņem no krus­ta

Dzī­vī­ba ir at­kal pie Ma­ri­jas. Vi­ņa To tur uz sa­vām ro­kām. Asa­ras, sā­pes, sadra­gā­tā Sirds: „Un ta­vu sir­di caur­durs sāp­ju zo­bens” – kād­reiz pra­vie­to­ja Simeons.

Māt, pie­glaud ma­ni pie sa­vas bez­vai­nī­gās Sirds.

14. stacija: Jē­zus miesu ie­liek ka­pā

Klints, ak­mens, sar­gi. Nakts, die­na un at­kal nakts un… Viss ti­ka radīts no jaun­a! Jo atskanē­ja šis jaun­ais: „Vi­ņa šeit nav! Viņš ir augšāmcē­lies!”

No­bei­gu­mā:

Lūg­si­mies tā, kā mūs ir mā­cī­ji­s lūg­ties Ceļš, Pa­tie­sī­ba un Dzī­vī­ba: Tēvs mūsu…